— Cukura templis un kanibālistiskais nams

Eseja tapusi rakstu sērijā Arhitektūras bauda: starp teoriju un biogrāfiju.

Ierosinājums domāt par arhitektūru radīja iespēju to sasaistīt ar manu interešu objektu – gastronomiju –, tāpēc centos noskaidrot, ko var uzzināt vai iemācīties, izpētot metaforisko saistību starp ēdiena pagatavošanu un telpas veidošanu. Manuprāt, visinteresantākā ir iespējamā paralēle starp arhitektūras sniegto pieredzi un ēdiena baudīšanu, un tas, kā šis salīdzinājums var rosināt uz arhitektūras objektiem paraudzīties no atšķirīga skatpunkta.

Pirmā nāk prātā līdzība starp konditoreju un būvniecību. Vēsturisks piemērs ir 19. gadsimta sākuma Parīzes aristokrātijas šefpavāra Antuāna Karēma (Marie–Antoine Carême) grandiozie konditorejas izstrādājumi –piècesmontées¹. Tās bija reizēm vairāk nekā metru augstas ēdamlietu kompozīcijas, veidotas dažādās, bieži arhitektoniskās formās. Celtnes un to drupas, tempļus un baznīcas gatavoja no ēdama materiāla: karamelizēta cukura, mandeļu pastas un citiem plastiskiem produktiem. Karēms sevi uzskatīja par mākslinieku, un tā uz viņu skatījās arī dižciltīgie darba devēji. Ir zināms viņa izteikums: „Ir piecas augstās mākslas: glezniecība, skulptūra, dzeja, mūzika un arhitektūra, kuras galvenais atzars ir konditoreja”².

Antuāna Karēma pièces montées. Foto: http://marie-antoinette.forumactif.org/t2175-marc-antoine-careme-inventeur-de-la-piece-montee

Karēms savus mākslas darbus fiksēja iespaidīgā izdevumā Parīzes karaliskais konditors (Le Patissier Royal Parisien, 1815), ko veidoja divi 400 lappušu biezi ilustrēti sējumi ar precīziem arhitektonisku cukura skulptūru zīmējumiem un norādēm uz to krāsām un nepieciešamajām izejvielām. Pārceļoties uz mūsdienām, sociālajā tīklā Instagram pieejami ukraiņu konditores Dinaras Kasko (Динара Касько) konditorejas izstrādājumu fotoattēli un to tapšanas videoapraksti (@dinarakasko). Kasko sākotnēji ieguva arhitektes izglītību un tikai tad izvēlējās savas zināšanas izmantot konditorejā³. Arhitektūra un dizains iespaido gan viņas radīto saldumu izskatu, gan uzbūves principus – liela daļa no tiem top, izmantojot 3D modelēšanas tehnoloģijas silikona kūku formu veidošanai. Kasko kūkas atgādina mūsdienu arhitektūras objektus, kas nav radīti no dzelzs, betona vai stikla, bet gan no olbaltuma, želatīna un šokolādes.

Dinaras Kasko arhitektoniskās kūkas. Foto: http://www.archdaily.com/795134/dinara-kaskos-design-background-inspires-architectural-deserts-and-delicacies

Šie piemēri rāda, ka kompozīcijas un proporciju principi, krāsu un formu attiecības, pat tiešs vizuālā tēla atdarinājums veido konditorejas un būvniecības salīdzinājuma estētisko pamatu. Tomēr tam ir arī praktiska šķautne. Ambiciozu konditorejas projektu īstenošanai ir nepieciešamas zināšanas par to, kā uzbūvēt un nostiprināt konstrukciju, kas spēj sagaidīt savu patērēšanas laiku. Īpašu izveicību prasa, piemēram, daudzstāvu kāzu tortes, kuru konstrukcija ir īpaši sarežģīta, ja kārtas veido salīdzinoši trauslais biskvīts. Tad nereti talkā jāņem plastikāta vai putuplasta balsti. Arī atsevišķi konditora darba instrumenti palienēti no celtniecības – mērinstrumenti, špakteļlāpstas, krāsojamās otas un pulverizatori. Konditorejas atsaukšanās uz būvniecību atsedzas arī metaforiskos ēdienu nosaukumos, piemēram, marmora kēkss, smilšu mīkla, biezpiena mājiņa.

Par iedvesmu vizuāli pārsteidzošām kūkām kalpojuši ievērojami arhitektūras objekti – gan Baltais nams, gan Pizas tornis, gan Sidnejas opera⁴. Turklāt kūku un celtņu estētiskā ietekme ir divvirzienu. Arī ēkās var saskatīt atsauci uz kūkām – krāšņi ornamenti, smalkas vinjetes un mežģīņoti kokgriezumi rada asociācijas ar kāzu tortēm. Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka esot dēvēta arī par Staļina dzimšanas dienas torti⁵ un ir izteiksmīgs piemērs arhitektūras stilam, ko dēvē arī par sociālistisko klasicismu, Staļina baroku utt. Vācu valodā uz šī tipa celtnēm attiecina vēl tiešāk ar konditoreju saistītu apzīmējumu Zuckerbäckerstil⁶ – konditora stils. To raksturo bagātīgs, pārspīlēts fasādes dekorējums, un tas salīdzināts ar pārspīlēti izrotātām kūkām, kuru virsmu sedz ne tikai krēma veidojumi, bet arī karamele, marcipāns, cepumi utt. Šiem „uzliktajiem” elementiem nedz konditorejas, nedz arī tiem līdzīgajos arhitektūras objektos nav funkcionālas lomas, tāpēc bieži šāds apzīmējums lietots ar nievājošu nokrāsu.

Neraugoties uz šo strukturālo un stilistisko risinājumu vērtējumu, kūku un celtņu savītās vēstures rada pārsteidzošu un dramatisku vizuālo tēlu abos gadījumos.

Salīdzinājums ļauj izvērst saistību starp arhitektūru un gastronomiju kā mākslas veidiem. Arhitektūras un gastronomijas mijiedarbībai profesionālā vidē iepriekš minētais Dinaras Kasko piemērs nav retums. Nīderlandiešu gastronomijas dizainere⁷ Marje Vogelzanga (Marije Vogelzang), šīs jomas pioniere, ir ieguvusi izglītību industriālajā dizainā un uzskata, ka dizainu var radīt neatkarīgi no tā, kāds materiāls tiek izmantots. Vogelzanga ir identificējusi septiņus dizaina un ēdiena saskarsmes punktus: sajūtas, psiholoģija, materiāli, daba, zinātne, kultūra un sabiedrība⁸. Dizains gastronomijā pilda tādu pašu funkciju kā arhitektūrā – konceptualizē ideju.

Ēdiena lomu mākslinieciskās izpausmēs, gan vienīgi „uz papīra”, tomēr ar 20. gadsimta sākuma avangardam raksturīgo vērienu demonstrējis futūrisma pārstāvis Tomāzo Marineti (Tomaso Marinetti) Futūrisma pavārgrāmatā (La Cucina Futurista, 1932). Marineti runā par ēdiena izskatu, pasniegšanu, ēšanas apstākļiem – maltītes komponentiem, kas ieskanas arī mūsdienu molekulārajā gastronomijā, atsaucoties uz futūristu mantojumu. Futūrisma pavārgrāmatā ēdiens lietots kā mākslas jēlmateriāls un, savienojot produktus kā lego klucīšus, ar daudzveidīgajām formu un krāsu kombinācijām radītas arvien jaunas nozīmes⁹.

Gastronomiskā avangarda virziens – molekulārā gastronomija – visdrīzāk jau piedzīvo norietu. Tomēr šajā kontekstā svarīgi pieminēt tās pārstāvja, britu šefpavāra Hestona Blūmentāla (Heston Blumenthal) eksperimentus, kas demonstrē garšas pieredzi kā vairāku maņu summu. Blūmentāls savu darbību pamato šādi: „Ēšanas bauda nav atkarīga tikai no garšas. Lai izbaudītu ēdienu, liela nozīme ir redzamajam, saožamajam, skaņām un struktūrām, tāpat kā atmiņām un asociācijām, ko izraisa atmosfēra pie galda un arī konteksts, kādā ēdiens tiek pasniegts”¹⁰. Grāmatā Fantastiskie mielasti (2010) maltīšu apraksti ietver ne tikai recepti, bet arī dažādus paņēmienus, lai izraisītu garšu papildinošas sajūtas, piemēram, izsmidzināt gaisā ēteriskās eļļas, atskaņot dažādas asociatīvi saistītas skaņas u.tml. Atsevišķos eksperimentos pasniegtajam ēdienam jāpieskaņo vienlaikus demonstrētas kinofilmas fragments. Blūmentāls būvē gastronomisko pieredzi un baudījumu ar arhitektonisku un avangardisku vērienu, kā to demonstrē attēlā redzamā ēdamā kapsēta. Šajā gadījumā maltīte ir performance, pielīdzināma tādām gaistošām mākslas pieredzēm kā teātris vai deja.

Hestona Blūmentāla izveidotā ēdamā kapsēta. Foto:
Blumenthal, H. (2010). Heston’s Fantastical Feasts. Bloomsbury: Optomen, p. 113

Vērtējot gan arhitektūras, gan gastronomijas piedāvājumu, manuprāt, nevar nošķirt estētisku/ intelektuālu baudu no jutekliskas baudas, kurā iesaistās visas maņas. Vēsturiski gan šāds nošķīrums pastāv. Filozofijas vēsturniece Karolīna Korsmeijere (Carolyn Korsmeyer) kritizē maņu hierarhiju, kas jau no antīkās Grieķijas laikiem iesakņojusies Rietumu domāšanā un kultūrā. Cilvēka pasaules uztveri strukturē visas piecas maņas: redze, dzirde, tauste, oža un garša; tomēr tās allaž tikušas ranžētas pēc to nozīmīguma zināšanu veidošanā. Redze izvirzīta par galveno, tai seko dzirde, abas uzskatītas par intelektuālām maņām, savukārt garša hierarhijā ieņem pēdējo vietu. Korsmeijere to saista ar prāta un ķermeņa dihotomiju antīkajā kultūrā. Redze un dzirde nodrošina uztveri distancēti, nav nepieciešama ķermeniska saskare ar izzināmo objektu. Turpretī, lai noteiktu garšu, izzināmais objekts vismaz daļēji vai īslaicīgi jāuzņem sevī. Šāda fiziskā saskarsme un arī tas, ka tauste un garša var sagādāt miesiskas baudas un izraisīt kārdinājumu pārlieku nodoties ēšanai, dzeršanai un seksam, lika vērtēt šīs maņas kā „piezemētākas”, tādas, kam nepieciešama prāta kontrole¹¹.

Redzes dominējošā loma ietekmē gan gastronomijas, gan arhitektūras uztveri, tiesa – atšķirīgā veidā. Šeit vietā uzsvērt, ka abu sniegtā bauda pieejama ar visām maņām. Arhitektūra uztverama ne tikai ar redzi un gastronomija – ne tikai ar garšu, kā tas varētu šķist pirmajā brīdī.

Ēdiena baudīšana ir sintētiska, pat sinestētiska, pieredze, maņu sadarbošanās paplašina garšas dimensiju, kā to demonstrē Blūmentāls. Priekšstatu par ēdienu veido ne tikai mutē jūtamā garša un smarža, bet arī izskats un taustei pieejamajās īpašības – struktūra, temperatūra, viskozitāte u.tml., kā arī radītās skaņas. Tomēr visvairāk garšas sajūtas papildina un ietekmē oža. Bez ožas orgānu klātbūtnes pilnīga garšas sajūta nav iespējama un, nejūtot smaržu, ēdiena garša izmainās vai pavājinās. Krāšņs sinestētiskas ēdiena pieredzes atspoguļojums ir bieži citētā Siera simfonija – fragments no Emīla Zolā romāna Parīzes vēders (1873), kur siera veikala aprakstu veido daudzu dažādu siera smaržu orķestrācija.

Neraugoties uz gastronomiskā procesa māksliniecisko potenciālu, redzes hegemonija kultūrā ir negatīvi ietekmējusi gastronomijas novērtējumu. Tā kā ēdiena uztvere primāri saistīta ar „zemo” maņu – garšu, viss ar to saistītais nereti vērtēts kā ikdienišķs, mazsvarīgs, noteiktos laika posmos – pat netikumīgs. Tāds, kas nepelna prāta uzmanību.

Savukārt saistībā ar arhitektūras pieredzi un arī arhitektūras objektu radīšanu redzes hegemoniju gandrīz par postošu uzskata somu arhitekts un teorētiķis Juhani Pallasmā (Juhani Pallasmaa). Viņš uzsver taktilo pieredzes daļu un tās nozīmi pasaules izpratnē, apgalvojot, ka visi maņu orgāni ir iesaistīti priekšstata veidošanā par pasauli un tāpēc arī arhitektūras materiāls nevar būt izolētu attēlu kopums, bet gan ir pilnībā integrēta ķermeniska un garīga pieredze. Ierodoties telpā, cilvēks to uztver ar visām maņām uzreiz, nevis tikai ar redzi. Tāpat ar visu ķermeni uztveram pilsētu vai mežu. Telpu veido gaisma, skaņa, krāsa un forma, objekti un cilvēki. Norobežošanās no šīs pieredzes, līdz ar redzes dominanti un citu maņu apspiešanu, rada nošķirtību, izolāciju un virspusējību. To Pallasmā uzskata par mūsdienu arhitektūras nelaimi, ko īpaši uzrāda sabiedriskās ēkas, piemēram, slimnīcas un lidostas¹².

Pallasmā kritizē mūsdienu pieeju arhitektūras objektiem, īpaši attiecībā uz neorganisku materiālu izvēli, kas nespēj ļauties laika zoba pieskārieniem. Viņš uzskata arhitektūru par primāro instrumentu, kas saista cilvēku ar laiku un telpu un piešķir šīm dimensijām cilvēciskus mērogus. Šo Pallasmā apgalvojumu ilustrē, piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārcelšana uz jauno ēku, kas ietekmē bibliotēkas uztveri arī ķermeniskā izpratnē. Vecajā ēkā (Barona un Elizabetes ielu stūrī) uz koka galdiem bija iepriekšējo paaudžu studentu skrāpējumi, ēkā čīkstēja grīdas un durvis, smaržoja pēc grāmatām. Pavasaros pa logiem ieplūda ielas trokšņi un vējš, atšķirībā no rūpīgi kondicionētās Gaismas pils, kur skaistā ainava pa logu baudāma vienīgi ar acīm. Atšķirīga ķermeniskā pieredze veido jaunas, citādas attiecības ar bibliotēku arī jēdzieniskā izpratnē.

Arhitektūras objekts atļauj sevi iepazīt no visām pusēm, liekot izmantot visus jutekļus. Piemēram, ar dzirdi var izbaudīt arhitektūras radīto akustiku, to, kā telpā atbalsojas, vai, gluži pretēji, – tiek slāpēta skaņa. Ar tausti var iepazīt tumšu telpu, ne tikai, lai tajā orientētos, bet arī apgūtu formas un materiālus, kas ar redzi tiktu piedzīvoti citādi. Pilsētas piedzīvojumā liela nozīme ir dabas un mehāniskajiem trokšņiem, smaržu un skaņu celiņiem. Tiek uzskatīts, ka smarža ir visciešāk saistīta ar atmiņu. Tā kā nav iespējams visām smaržām piešķirt diferencējošus nosaukumus, asociācijām tiek izmantotas arī telpiskas īpašības, piemēram, „ož pēc slimnīcas”. Arhitektūras izgaršošana tiešā veidā saistīta ar ožu – ejot garām konditorejai, var gandrīz sagaršot svaigas kanēļmaizītes.

Ēdot garšas sajūta tiek piedzīvota kā pēdējā un nozīmē pilnīgu atdošanos ēdienam, uzņemoties ēdiena piedāvāto izaicinājumu. Cilvēkam kā visēdājam barības pagaršošana ir eksistenciāli svarīga, lai noskaidrotu apkārtējās vides produktu piemērotību ēšanai un nekaitīgumu veselībai. Pēc pagaršošanas notiek izšķiršanās – paturēt substanci sevī, to norijot, vai arī izspļaut, pasargājot sevi no riska. Norīšana ir galējā ekstāze, kad baudāmais subjekts tiek uzņemts sevī, absorbēts. Apēstais kļūst par ēdāja daļu un var to ietekmēt no iekšpuses, arī padarīt resnu, slimu vai nonāvēt.

Attiecībā uz arhitektūras objektu garšošanas situācija ir apvērsta. Lai to līdz galam izbaudītu, jāļauj objektam – mājai, pilsētai – uzņemt sevi pilnībā, ļaut sevi norīt. Tad tas kļūst jutekliski pieejams no iekšpuses – atveras smaržas, krāsas un sajūtas, padarot pārdzīvojumu daudz spēcīgāku.

Šādai pārnestai apēšanai var piemist visai makabra dimensija, kā, piemēram, pasakā par Ansīti un Grietiņu, kuri grib notiesāt piparkūku namiņu, bet tas kļūst par slazdu, ceļu uz apēšanu. Arī valodā sastopams šāds metaforisks kanibālisms, tiek lietoti tādi izteikumi kā alas mute vai zeme aprij. Latviešu tautas teikas stāsta par pils sienās iemūrētām jaunavām. To atbalss samanāma, piemēram, Ērika Ešenvalda operā Iemūrētie (2016) ar Ineses Zanderes libretu, kur iemūrēšana gan ir tikai arhitekta ļauns sapnis, tomēr mākslas (vai varbūt kā cita?) vārdā bibliotēkas jaunā ēka pieprasa upurus, lai taptu „telpa, kuru ceļ no tīras gaismas”.

Pārnestā apēšana norāda uz gastronomijas un arhitektūras objektu atšķirīgo temporalitāti – ēdiens ir efemēra substance, izbaudīt nozīmē to iznīcināt. Arhitektūras materiāls gan fizikālā, gan teorētiskā izpratnē ir daudz „cietāks”, nepakļaujas pilnīgai izbaudīšanai jeb absorbēšanai. Toties tā spēj baudītāju uzņemt sevī, daudzu māju rindas galā piedāvājot mūža mājas.

1. Piècesmontées (fr.) – savienotās daļas.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Korsmeyer, C. (2002 [1999]). Making Sense of Taste. Ithaca and London: Cornell University Press, p.121.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Lynch, P. Dinara Kasko’s Design Background Inspires Architectural Desserts&Delicacies. ArchDaily, 12.09.2016. Pieejams: http://www.archdaily.com/795134/dinara-kaskos-design-background-inspires-architectural-deserts-and-delicacies  (atpakaļ uz rakstu)
4. Vairāk: https://architizer.com/blog/edible-architecture-classic-buildings-in-cake-form/  (atpakaļ uz rakstu)
5. Krastiņš, J. (2011) Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka pasaules arhitektūras kontekstā. Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis, 65. sējums, 3./4. numurs, 129.–136. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Der Zuckerbäckerstil: Von Moskauindieganze Welt. 24.02.2017. Pieejams:  http://www.centralberlin.de/blog/der-zuckerbackerstil-von-moskau-in-die-ganze-welt-2/?lang=de  (atpakaļ uz rakstu)
7. Vogelzanga lieto terminu eatingdesigner, kas burtiski tulkojams kā „ēšanas dizainers”, jo uzskata, ka ēdiena dizains šauri attiecas uz ēdiena dekorēšanu, bet ēšanas dizains ir saistīts arī ar gastronomisko sistēmu pakāpenisku izmainīšanu, jaunu rituālu radīšanu, kā arī ar pakalpojumu dizainu. Manuprāt, latviski veiklāk un ierastāk skan „gastronomijas dizainers”.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Francesca Zampollo (2015).  Thewonderful world of Food Design. A Conversation with Marije Vogelzang. International Journal of Food Design, Vol. 1, Nr. 1, pp. 65v71.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Marinetti, F. T. (2014 [1932]). The Futurist  Cookbook. London: Penguin Books.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Blumenthal, H. (2010). Heston’s Fantastical Feasts. Bloomsbury: Optomen, p. 6.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Korsmeyer, C. (2002 [1999]). Making Sense of Taste. Ithaca and London: Cornell University Press.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Pallasmaa, J. (2005). The eyes of the skin – Architecture and the senses. London: John Wiley and Sons.  (atpakaļ uz rakstu)