— Pliederos

 

Stāsts nolasīts Punctum festivāla. Iztēles ģeogrāfija stāstu lasījumos Bērnības ainava.

 

Foto: Richard Thompson

 

Mēs bijām tādas kā lauku skuķes droši vien.
Nē, mūsu vecāki neturēja ne govis, ne cūkas, mums nebija jādrebinās agros ganu rītos, sildot kājas govs pļekā, pamazām apaugot ar dzērvju zābaciņiem,  mums nebija jāsūt siena un jāvemstās mēslu talkās, un tomēr mēs bijām tādas kā lauku skuķes.
Nē, patiesība bija vēl ļaunāka – mēs bijām provinces skuķes. Jo…
„…jo kas homosapiensam ir visdegradējošākā vide?!?” – retoriski klaigāja mūsu matenes učuks, trakais Vilkučs. Un pats sev arī atbildēja, kas tikai loģiski – jo mēs taču nezinājām, ne kas ir Homo sapiens, ne kas degradējoša vide, ne kas abi šie kopā.
„Province! Homosapiensam nav nekā bīstamāka un notrulinošāka par provinci! Pilsēta ir pilsēta, un lauki ir lauki, tie abi funkcionē katrs pēc savas, skaidras un noteiktas dzīves kārtības, bet vissūdīgākā loze ir tas veidojums pa vidu – province! Te lauku mikroflora ir sačakarēta ar urbānisma baktērijām, te laucinieku gremošanas traktā sprūst pilsētas atraugas!…”
Mums tātad bija kritusi vissūdīgākā loze. Mēs bijām provinces skuķes.
Labais šajā situācijā bija tas, ka mēs to neapzinājāmies. Mums patika būt, mums patika būt provinces skuķēm, skrapstēt kā monpansjē ledenēm zobos, tā bija mūsu vēlīnā bērnība, kā es to vēlāk dēvēju, un tās bija mūsu vasaras. Vai mums kā trūka? Tipa, dzīves perspektīvas, ja?
Ha, ha.
Nu kā var pietrūkt tā, kā nekad nav bijis?

Tātad mūsu provinces miestiņā bija tā – vecās viensētas izsvaidītas vienpus un otrpus meža strēlei, pa kādai ietupināta upes lokos vai koku puduros, bet lauku mikrofloras barotu koku puduru te joprojām bija daudz, daudz gan, un dzīvojamai mājai bieži vien bija dots koku pudura vārds. Mūsējās sauca Vītoli, iedomājieties – Vītoli, jo aiz mājas auga milzīgs sēru vītols. Jā, protams, man laikam bija jāpriecājas, ka mājas nesauc Sēru vītoli, bet līdz tam es toreiz neaizdomājos, jo pietika citu drāmu, ziniet.
Tikmēr ciemata jaunajā centrā, starp skolu senā pils muižā un baznīcas drupām, kā lopiņi vienā stadulā bija sadzītas silikātķieģeļu un paneļu trīsstāvenes, kolhoza kantoris un rūpniecības preču veikals, nosaukts par Galantēriju, – pilsētas atraugas, kurām tak jau laikam vajadzēja sprūst mūsu gremošanas traktos. Bet, ziniet, nesprūda, nesprūda vis! Jo mēs zinājām, kā Dacīte Veismane no trīsstāvenēm dzīvo – viņa gāja uz balkona un viņa gāja vannā, un aiz Dacītes Veismanes virtuves durvīm nekad nestāvēja šmucspannis, kur aukstās ziemas naktīs drīkst arī pačurāt.
Dzīve dzīvoklī ciemata jaunajā centrā ir visu provinces skuķeņu sapnis. Izņemot Izoldes.

„Ak, dievs, kā gribas būt normālai,” raksta kāda meitenīte savā dienasgrāmatā. Nē, to nerakstu es, to raksta viņa. Viņas mammu sauc Konstance, kamēr mūsu mammas ir Dzidras, Vizmas, Rutas, Guntas, Anitas, Rudītes, Mārītes, Veltas un Vijas. Viņu sauc Izolde. Mēs esam Kristīnes, Ilzes, Daces, Sandras, Baibas, Lienes, Ivetas, Ineses. Nu, kāda varbūt ir Sigita, kāda Sanita, vēl kāda pat Jogita, bet nevienai no mums nav brāļa, vārdā Olivers. Iedomu brāļa, vārdā Olivers.

 

Pavasaris

„Vakar pie Izoldes, Pliederu verandā. Ak, dievs, kā gribas būt tādai kā viņa,” raksta kāda meitenīte savā dienasgrāmatā. Tā esmu es. Tas ir mans pirmais ieraksts jaunā, svaigā līniju kladē, lodīšu pildspalva tīksmi grimst pirmās lappuses mīkstumā. Vāki gan ir dermantīna, un pēdējā lappusē iepļeckāts zils tintes zīmogs 33 KOP, bet tas nekas. Es rakstu dienasgrāmatu, jo Izolde raksta! Vakar viņa man to parādīja – auduma vākos, zeltītām lappušu maliņām un mazu aizāķējamu atslēdziņu, bet katrā lappusē – caurspīdīgs gulbis!
„Tā ir ūdenszīme,“ Izolde skaidro, un piebilst: „Olīvzaļš zīda ripss,” ļaujot man noglāstīt kladītes sānus.
Pliederu veranda nav nekāds pieticīgs koka vējtveris, kādu mēdza piebūvēt katrai Latvijas jaunsaimniecībai pirms ieejas ēkā, manās acīs tā ir glāžu pils zāle no pasaku pasaules par pazemē reiz grimušo pili! Tur caur mazajām stiklotajām rūtiņām kā mīksta alva plūst vakara saules gaisma, drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana. Pliederu verandas vietā kādreiz audzis viens milzīgs pliederkoks, stāsta man Izolde. Tik milzīgs, ka gandrīz apgāzis māju un bijis jānozāģē, un no neparastā pliedera koksnes uzcelta smalkā veranda.
„Tāds lēns vakars,” klusi nosaka Konstance, cilājot Izoldes akvareļus. Tie izklāti turpat uz verandas dēļu grīdas, pavasara saulītes uzsildītas, dažiem malas skrollējas uz augšu kā konfekšu tūtas.
Konstance strādā Mākslas muzejā, un Izoldei drīz tur būs personālizstāde. Mūsu mammas strādā kolhoza fermā, kolhoza siltumnīcā, 15 km attālajā ūdeļu fermā, pasta nodaļā, pansionātā, skolā vai bērnudārzā, ambulancē vai varbūt pat Galantērijā, Konstance strādā Mākslas muzejā, braukā uz Rīgu ar autobusu, pazūd uz visu garo dienu, lai tā pieder Izoldei vienai, vakara nokrēslī atgriežas, novelk čabošu putekļumēteli, palīdz Izoldei atlasīt labākos darbus personālizstādei.
„Kāpēc mana mamma nestrādā Mākslas muzejā?” es vakarā, rūgtuma pilna, sūdzos savai tikko dzimušajai, aukstajai dermantīna māsai: „Kāpēc milzīgais sēru vītols pie mājas nav nozāģēts, lai arī mums būtu koka veranda ar krāsainiem stikliem? Kāpēc mūsu veranda ir no baltiem ķieģeļiem ar logiem pret rietumiem? Tur taču nekad neiespīd saule!”
Nākamais ieraksts:
„Šodien ar Izoldi ejam meklēt pirmos zilos vizbuļus. Iebrienam silā aiz mūsu mājas, kājas čaukstēdamas grimst biezā brūnganā kārtā, ko veido trūdošās lapas. „Kā magma,” Izolde saka. Par sniega strēli, kas spoža spīd ieplakā zem egles mātišķā spārna: „Skaties, šī vēl pēdējiem spēkiem ziemai brunčos ieķērusies!” Kāpēc neviens šeit neprot runāt kā Izolde???????”

Izoldei viss ir savādāk nekā mums. Tēva Izoldei nav. Viņai nav tēva, iedomājieties? Provinces skuķēm visām ir tēvi. Mūsu tēvi ir āksti un dienaszagļi, slinķi, ļurbas un loderi, lubraki, iemetēji, mutes bajāri, mūsu tēvi ir lempīgi nelgas un mākoņu stūmēji. Laimīgā Izolde, viņai nav tēva, mēs tā apskaužam viņu!
Bet es vienīgā zinu, ka Izolde savu tēvu drīkst satikt vien slepeni, tas saistīts ar tēva darbu, kas arī ir ļoti slepens. Viņš ir izlūks, Padomju Savienības izlūks ārzemēs. Izolde rāda man kartīti – akmens tilts ar tādām kā četrām arkām, vienā plūst upe, otrā slejas senlaiku pils, trešajā izvirpots šmaugans tornis, ceturtajā tādi kā mūra vārti.
„Sēna, Luvra, Eifelis, Triumfa arka,” Izolde skaita.
Izoldes brālis Olivers arī dzīvo ar tēvu Parīzē.
Vilciens skrien pāri tiltam, stumdams par priekšu sev uzrakstu: „Un Bonjour de Paris, 1937.” Kartiņas otrā pusē šaurā un sīkā rakstā Izoldes tēva vēstule meitai. To Izolde neļauj man lasīt, nedrīkst, tas ļoti slepeni!
„Cik ilgi šurp ceļo kartiņas no Parīzes?” es vakarā jautāju mammai.
„Gan jau, ka mēnešiem,” mamma attrauc, tad paceļ acis no burtnīcu kaudzes: „Un kur tad tu redzēji tādu Parīzes kartiņu?”
„Pliederos.”

 

Vasara

 „Ak, dievs, kāda viņa ir cūka!!!” raksta kāda meitenīte savā dienasgrāmatā. Un pieliek trīs izsaukuma zīmes. Tā esmu es.
„Neielūdza uz izstādi! Un tur bija viņas Parīzes tēvs, tur bija Olivers!!!”
Es esmu nikna uz Izoldi ne pa jokam, metu lokus ap Pliederiem, dusmās eju uz trīsstāvenēm spēlēties ar Dacīti Veismani un citām provinces skuķēm. Viņas smaržo pēc dzēšgumijas un tarhūna, zīmē klases, lec gumijas un spēlē kaļimbamba. Es gribu, lai viņas man paprasa: „Eu, kas tev ir noticis?!?”, lai es varu skaļi izstāstīt, kāda viņa ir cūka! Bet viņas man neko neprasa, tik velk ar krītu treknas svītras uz asfalta un sakliedzas ar savām mammām pavērtos virtuves logos, caur kuriem ozona slānī sūcas vistas zupa un kāposti. Es apsēžos uz betona apmales un gaidu, kad viņas pamanīs manu vientulību, nāks klāt un prasīs: „Eu, ko tu nelec ar mums nākamo līmeni? Eu, tev kaut kas ir noticis?” un es, brīdi liegusies, varēšu klāstīt, kāda viņa ir cūka! Bet pagalmā nonāk Sanita Leimane no astotā dzīvokļa, viņai ir pilnīgi jauni sešpadsmitkrāsu flomāsteri, importa, biezie, ar kuriem var forši krāsot nagus, un visas salīp ap viņu: „Eu, iedod man, eu, iedod man sarkano, eu, es tev pretī iedošu smaržīgo dzēšgumiju, eu, gribi ar mani sēdēt vienā solā no rītdienas.” Es gribu iet mājās un justies slikti, un neviena neskrien man pakaļ, prasot, kas man ir noticis un lai es to stāstu.
Nākamais ieraksts.
„Šodien es piedevu Izoldei. Atkal varu būt laimīga.”

Izstāde tagad ir aizmirsta, tagad mēs stāsimies baleta skolā!
Tas ir, Izolde jau tikpat kā ir iestājusies, „tu praktiski esi jau iekšā”, tā viņai sakot skolotāja. Privātskolotāja Mākslas muzejā, tfu, tas ir, baleta skolā. Vēl viņa sakot par Izoldi: „Viņa vibrē kā rīkste no lokanas koksnes!”
Dziļi sirdī es zinu, ka lokanā koksne gan jau ir plieders, mans sēru vītols atkal nestāv ne līdzās, un mana sirds kļūst greiza no tādām domām.
Izolde parāda man vairākas kāju pozīcijas, pirmo, otro un trešo, parāda port de bras, de cotē un petit retirē, un es katru vakaru saulrietā, sēru vītola aizsegā, augstu cilāju kājas, plaši vēzēju rokas un ieņemu pozīcijas. Atelpas brīžos sarunājos pati ar sevi, iztēlojos, ko teikšu, kad mani, slavenu balerīnu, intervēs žurnālam Zvaigzne, variēju atbildes, slīpēju žestus.
„Viņa vibrē kā rīkste no lokanas koksnes.”
Naktīs kāju īkšķi karst kā līdumā sviluši celmi. Kad varu nostāvēt uz pirkstu galiem, skaitot līdz simt un neievaidoties itin ne reizi, es palūdzu Dacītei Veismanei iedot man vēlreiz savu Jautājumu un atbilžu kladi; lieta tāda, ka es tur pirms pāris dienām uz jautājumu „Par ko tu nākotnē vēlētos kļūt?” ierakstīju „Par skolotāju”. Ķēpāt to ciet ar pildspalvu būt nesmuki, es uzlīmēju atbildei pa virsu platu papīra strēmeli un plašā rokrakstā uzrakstu: „Par balerīnu.”
Drīz vien vecāki mani pieķer sēru vītola ēnā un piespiež atzīties itin visā.
– Un kas tad tevi uz turieni izvadās, visiem takš jāstrādā, – saka mans tēvs.
– Tu paskaties labāk uz saviem zilajiem ceļgaliem, tu takš uz līdzenas vietas pinies un krīti gar zemi, kas tu par balerīnu, zirgam pat jāsmejas, – saka mana šejienes ome.
– Tev takš tik gaiša galva, tev nav ko pusplikai tirināties citiem pa priekšu, – saka mans opaps.
– Bet prātiņš kaut drusku ir tai gaišajā galvā?… – mana mamma parausta plecus: –Balerīnām taču ir īpašas kurpes, tur galos saliek ko cietu, neviena nestāv uz plikiem pirkstiem! Un vispār, kur tu ņēmi to baletskolu?
– Pliederos.

 

Rudens

„Es jūtos tik šausmīgi! Uzņemšana baleta skolā šogad ir atcelta!!!” raksta kāda meitenīte savā dienasgrāmatā. Un pieliek trīs izsaukuma zīmes. Tā esmu es. Tātad rudenī atkal kājām būs jābrien uz ciemata centru, pilsētas atraugu, starpbrīžos jāstaigā pāros pa riņķi, jāievelk plaušās nenožuvušas krāsas smarža, jāgrūstās līnijās, aktos un kopgaldā, jāfotografējas „Mūsu labākie” goda dēlim.

Vasaras beigās notiek klases vecāku sapulce, uz kurām nāk tikai mūsu mammas. Viņas vienojas, ka šūs mums, visām provinces skuķēm, vienādas zilas kleitas pēc bērnu Burdas piegrieztnes – apakša pussaules griezumā, 12 mazas podziņas no vidukļa uz augšu, balta atlasa krādziņa svētkos, zilpunktaina katūna – ikdienā. Audums tiks dabūts, un dabūts ir kaut kas vairāk kā nopirkts, to zina katra provinces skuķe.
„Lai nav jāvelk tā ņārba,” skaļi pavēsta Ineses Traumanes mamma, kas arī kleitu šuvēja. „Ņārba” ir padomju skolēna formas tērps, ļeckaina auduma sarafāns ar platām faltēm nošūtu apakšu, matračstrīpaina kreklblūze ikdienai un balti gofrēts, pufīgs mākonis svētkiem.
„Nu viena riebīga, burzīga sintētika, neelpo nekas, ņurcās kā ermoņika,” apgalvo Ineses Traumanes mamma.
„Un kur tad vēl šitā slāviskā bezgaumība, tās kruzuļainās krāgas un bantes, un briesmīgās krāsas!” šausminās Vitiņas Gruntmanes mamma, kantora galvenā rēķinvede: „Gandrīz tikpat baisa, kā tie čabošie papīra kroņi un kovboju cepures Jāņos!”
Mūsu mammām spēji pietvīkst vaigi un krūšu rajona dekoltē.
Pavisam drīz es uzzinu, ka Konstance atteikusies mesties kopā šūt kleitas, Ineses Traumanes mamma, aizgūtnēm gaisu kampdama, stāsta, protams, tām jau nekas nav un nebūs kā visiem, nu tad redzēs, ko beigās uzšūs.

Tikmēr kokiem ap Pliederiem nobirst lapas, mēs ar Izoldi skatāmies, līdz Izolde saka: „Paskaties, vai koku zari debesīs tev neatgādina gaisā parautus žogus?”
Vienu rītu Pliederu gaisa žoga vārti ir vaļā, un caur tiem var izlidot putni.
Izoldes jaunā skolas kleita ir nesmuka. Apakša nekrīt pussaulē, tā nav pat zvanveida, labi, ja kaut kāda nedaudz paplašināta trapece, un divpadsmit mazo podziņu vietā nespodri dzeltens bleķa rāvējslēdzējs.
Viņa ir kaut kāda jocīga, man saka manas druškas, provinces skuķes no trīsstāvenēm, tā viņas tizlā kleita ož kā no veca skapja. Un kāpēc viņai nav tēva un ir vecenes vārds?
Es nedrīkstu viņām teikt patiesību, un tas mani dīvaini mierina. Par patiesību man tagad būtu jācīnās, jāplēšas ar citām provincēm skuķēm no trīsstāvenēm, bet Izoldes noslēpums atļauj man klusēt.
„Tas nav vecenes vārds, tas ir senfranču vārds,” es tikai visgudri novelku.
Ahā. Kā tad… Ha! Senkranču! Ha, ha, ha. Kur tu to rāvi?
Pliederos.

 

Ziema

„7. novembris, Lielās Oktobra Sociālistiskās Revolūcijas diena,” raksta kāda meitenīte savā dienasgrāmatā. Tā esmu es. „Vakar nodega Izoldes māja Pliederi.”
„24. decembris. Ir atbrauksi tālā omīte, dedzinām svecītes, vasks nopilēja uz galdadrānas. Pirmo dienu man ļauj piecelties no gultas, vilnas zeķēs sēdēt pie galda, skatīties svecītēs, pašķindināt eglītes zvaniņus.”
Es nerakstu visu to, kas bijis pa vidu.
Bet bijis ir, lūk, kas:
Tajā dienā, kad ierodos Pliederos, verandas durvis ir vaļā, Izoldes istabā nav, uz galda stāv kladīte – olīvzaļš zīda ripss, zeltīta atslēdziņa un katrā lappusē gulbis! Es trīsuļojošu sirdi šķiru zeltmalu lapas un lasu.

• ••

Visu dienu viena.

• ••

Atkal viena. Mamma  atbrauc ar priekšpēdējo autobusu.

• ••

Visu dienu viena, eju mammai pretī uz autobusu.

• ••

Šodien līdzi mammai uz darbu. Sēžam visu dienu otrā stāva zālē. Tur pēdējo dienu izstāde Padomju Latvijas akvarelis. Pēc tam tur sāks iekārtot Aleksandras Beļcovas personālizstādi.

• ••

Viena. Līst. Ārā iet nevar. Zīmēju akvareļus.

• ••

Atnāk Kristīne Bahmane no Vītoliem, ejam meklēt vizbuļus. Neatrodam.

• ••

Kristīnei Bahmanei ļoti patīk mani akvareļi!

• ••

Mammai dežūra muzejā, otrajā stāvā daudz apmeklētāju, jo skolēnu brīvlaiks. Ļoti rūpīgi jāuzmana ekspozīcija, visi grib apčamdīt Zaļkalna cūku.

• ••

Mamma visu dienu darbā, nebija laika nopirkt ēdamo.

• ••

Atradu bēniņu kastēs vēl vienu vecu kartiņu, rādīju Kristīnei Bahmanei. Viņa ilgi to apbrīnoja.

• ••

Vakardien Vītolos. Kristīnes tētis mums uzcepa baltmaizi olā ar cukuru. Bija garšīga.

• ••

Kristīne Bahmane vairs nenāk pie manis. Iet spēlēties uz trīsstāvenēm.

• ••

Šodien nebija.

• ••

Šodien nebija.

• ••

Jau nedēļu nav bijusi.

• ••

Mammai bija pēkšņi jābrauc uz muzeju, sēdēt vienas saslimušas zāles uzraudzes vietā, ņēma mani līdzi. Gleznotājas Aleksandras Beļcovas izstādē ļoti daudzas smukas gleznas par baletu.

• ••

Visām klases meitenēm šūs vienādas skaistas kleitas no bērnu Burdas. Man vienīgai atkal ne. Mamma saka, ka mums tas par dārgu. Pussaulei vajag ļoti daudz auduma. Mēs nevaram atļauties. „Viņas arī nevar lielāko tiesu, bet tik un tā šūs. Lai nav sliktāk kā citiem, lai ir, kā visiem, lai ir smuki. Nepaskaud viņas, viņas ir tikai provinces skuķes. Tu esi tēsta no citas koksnes.”

Ak, dievs, kā gribas būt normālai, kā gribas būt tādai, kā visas.

• ••

Kristīne Bahmane atkal nāk uz Pliederiem. Mēs dejojam. Viņa vibrē kā rīkste no lokanas koksnes.

Starp zeltmalu lapām ielikta arī Parīzes kartiņa, es pagriežu aprakstīto pusi un lasu:
„Mon Chéri, vakar aizgājām uz Luksemburgas dārzu, pēc tam Monparnasa kafejnīcā, kur satiekas visi ārzemnieki, padzērām kafiju. Satikām Pinni un Kalniņu. Šorīt bijām Per Lachaise kapsētā, tā stipri atšķiras no mūsējām – tur nav ierastās zemes kapu kopiņas un mūžzaļo dārzu, bet gan augsti akmens kapi, veidoti pa lielākai daļai mazmājiņu formā. Ar Alfred de Musset sanāk patīkams pārpratums – nevarēdami to atrast, griezāmies pie kāda pavecāka kunga, kas jutās glaimots, ka var  mums uzrādīt sava iemīļotā rakstnieka atdusas vietu. Pēcpusdienā mūs apciemoja Birutas vīrs Paul, līdzi viņam Birutas mazais dēls ar trim vārdiem – Olivier, Philipphe un Ville. Viņš bija atbraucis ar savu automobili, uzaicināja mūs šonakt braukt apskatīt nakts Parīzi. Aizbraucām uz Monmartru. Tas ir kalns, no kura var redzēt visu Parīzi. Tā kā bija jau satumsis, tad Parīze bija, kā saka, iluminēta. Tur redzama veselu jūra mazu uguntiņu. Katrā no šiem mazajiem punktiņiem kāds dzīvo! Bisses, Maman.”

Sirds izdauzījusies, tagad lec laukā pa manu pavērto muti, gar acīm griežas pasaule, vaigos kaist kauns, bet acu priekšā sprakšķ dzirksteles.
Un jau pēc brīža es, skaļi raudot, skrienu pār aparto lauku uz Vītoliem, kovārņu bars ar joni uzbrauc debesīs, kamēr es stiegu svaigi uzšķērstā velēnā, gribu ātrāk uz mūsmājām, kurās ir telefons.
Mamma zvana, kliedz klausulē, skatās pa virtuves logu, krakšķina pirkstu locītavas.
Man ir karstumi, es smoku nost, guļu sasegta biezām vatētām segām, pat tā, ar banku liekamās liesmas izdedzināto caurumu izvilkta no dziļā skapja un uzsegta man kā pēdējā glazūras kārta uz šķības tortes.

Tajā ziemā mēs aizbraucām no mana bērnības ciema, pilsētas atraugas, pārdevām Vītolus, tikām vaļā no vissūdīgākās lozes, turpmāk gājām vannā un gājām uz lodžijas. Ragā sasalušie dubļu kukuržņi, gumijas zābaku smaka un akmeņu dunkas kailajās pēdās lai turpmāk iztiek bez manis, bisses, maman.
Kad mani, segās un mēteļos satuntulētu, aizlienētā auto ved garām Pliederu krāsmatām, skurstenis slejas gaisā kā pret debesīm pacelts dusmu pilns pirksts, ap to kā cīņai atvēzējušies sargi stāv mūžvecie koki. Sniega piciņas mierinoši gulstas uz viņu drebelīgajiem pleciem. Iragrs rīts un vēlīnā bērnība iet uz beigām, bobiks tikmēr sparīgi aras pa sniegu, pagriezienos saslīd, iekaucas bremžu falsets un mana gaišā provinces skuķes galva sitas pret brezenta pārsegu, kamēr mūsu mazais, lienētais auto traucas uz priekšu caur tumsu un sniegu tik ātri, ka es nevaru saprast, vai baletskola, mākslas muzejs un Parīze tuvojas man, vai paliek turpat, Pliederos.