— Sapnis par pienu

 

Foto: Richrad Thompson

 

Stāsts nolasīts Punctum festivāls. Iztēles ģeogrāfija stāstu lasījumos Bērnības ainava.

 

Pēdējā laikā redzu vienu sapni: es kaila stāvu lielā, emaljētā bļodā, kurā vecmāmiņa parasti mazgā veļu. Ar iedauzītu bleķa krūzi viņa lej man uz galvas tikko slauktu pienu. Bāli strautiņi līkumo matos un nolīst pār pleciem. Ir silti un labi.

 

Istaba Bulduru mājā, kur mēs ar tēti un mammu pirmos dzīves gadus dzīvojām, bija astoņus kvadrātmetrus plaša; tajā cieši cits pie cita satilpa redeļu gulta, neliels grāmatplaukts, skapis, malkas krāsns, arī vecāku dīvāns. Reiz, uzrāpusies uz plīša lāča, no sava redeļu krātiņa mēģināju aizsniegt grāmatplauktu, kritu un pārsitu galvu uz dīvāna stūra. Kāpēc līdu, nezinu, jo vēl nemācēju lasīt. Mana galva esot triekusies pret gultu jau iepriekš, kad man vēl nebija gadiņš. Aizrijusies ar puņķu kunkuli, sāku smakt, zils riņķis ap muti, ārstu saukt nav laika, mamma izmisumā rāvusi aiz kājām un šaurības dēļ – taisni ar pieri pret redelēm. Tas līdzējis, kunkulis izvēlies laukā, es esot sākusi elpot. Nākamreiz tas notika, kad gribēju noskaidrot, vai koka šūpuļzirgu var piecelt auļos, un brīvajā strēlē starp skapi un podiņu krāsni ar pakausi iešķēlu iesārtu traipu sienas apmetumā. „Kā tas iespējams! Tik drošā vietā!” mamma bārās. „To skuķi taču nevar laist uz ielas!” Dzirdēju viņu vaimanājam koridorā, skrienot uz virtuvi pēc zeļonkas. Viņas balsī saklausīju kādu zemskaņu – kā vēlāk noskaidroju, tikai mātēm raksturīgu baiļu noti. Tas neizzuda arī vēlāk, kad viņa, spļaujot pār kreiso plecu, šos atgadījumus kā joku atstāstīja draugiem.

Ar to istabu saglabājusies viena fotogrāfija, tajā man ir trīs gadi, noļukusi kaprona bante uz pakauša un logs. Es pavērtu muti kaut ko vēroju. Silti oranža vakara saule apspīd manas atstāvošās lielās ausis, ko saņēmu mantojumā no tēva puses. Tētim ausis bija normālas, bet vectēvam gan – bildēs smuks no vaiga, bet ausis kā ovālas taurītes.

Es noteikti skatos uz divstāvu koka ēku ar smailu tornīti pāri ielai. Tur logi vienmēr bija aizvilkti ar baltiem, stērķelētiem aizkariem, nevienas šķirbiņas. Asinis dzīslās sasala ikreiz, kad no turienes atskanēja šerminoši kliedzieni un baisi vaidi. Pakrūtē žņaudzījās baiļu smagums un vienlaikus nepārvarama vēlme tur mītošo nezvēru ieraudzīt, izaicināt, pieskarties viņa šaušalīgajam noslēpumam. Caurām dienām kārstījos gar sētu, pūloties to saskatīt. Vienmēr, kad dzirdēju briesmoņa soļus tuvojamies ārdurvīm, mugurkauls nospriegojās, elpa aizsitās, liku roku priekšā mutei, lai iedzītu kliedzienu atpakaļ; brīdī, kad durvju rokturis liecās uz leju un mani locekļi raustījās tirpuļos kā aukliņu lellei, es kliedzu: „Čuriki, čuriki! Esmu neredzama!” un skrēju pāri ielai. Nezvēra svelošā elpa dedzināja muguru, saliecos uz priekšu, jo smailie nagi jau skāra kaklu. Tikai tad, kad iebrāzos mūsu istabā un aizcirtu durvis, varēju no jauna ieelpot.

Tas bija īss un sāpīgs vilšanās brīdis, un tūlītēja vienaldzība pēc tam, kad uzzināju, ka tajā mājā pirmo brēcienu piedzīvoja visi manas paaudzes jūrmalnieki. „Karennije”, kā bieži teica vietējie – latvieši un krievi. Vispār, cik sevi atceros, runāju krieviski. Pirms doties pagalmā spēlēties ar mūsmājas bērniem, esot pajautājusi tētim, kā krieviski pateikt: „Es slimoju”. Un vakarā jau runājusi krieviski. Vismaz tā viņš, izriezis krūtis, stāstīja draugiem.

Tad, kad tētis pa blatu saņēma divistabu dzīvokli daudzstāvu blokmājā Kauguros, mamma nosēdās pie virtuves galda, nicīgi raudzījās uz noberztu zilu vaskadrānu ar gulbjiem un izdvesa, ka beidzot tiks no tā murga vaļā un, aizvērusi acis, piebilda: „Jūs nevarat iedomāties, kāda laime, kad ir savs pods!” Pašķielēju uz tēti, viņš izskatījās tā, it kā patiešām nezinātu; nez vai bērnunamā viņam bija savējais. Mamma stāstīja, ka vecākiem tāds bijis, pirms viņus 41. gadā aizveda plaucēt labklājību plašajās Krievijas ārēs – turpat, kur daudzus izglītotus Jūrmalas budžus, bet šo viņu celto māju sadalīja piecos dzīvokļos ar kopīgu virtuvi un podu.

Kauguros sākām dzīvot 1974. gadā. Kamēr tētis skrūvēja tādu pašu sekciju kā kaimiņiem, bet mamma ar žileti skrāpēja krāsu no logiem un knaģēja ar bogenu atlocītu aizkaru malas pie nevienāda augstuma sienām, mēs, bērni, līdz vakariņām augām uz ielas.

No pirmā mirkļa mani apbūra gigantiska mašīna, kas ar dzelzs dūri ritmiski dzina pāļus stroikā, lai pretī mūsējai kastītei stutētu tādu pašu blokmāju, aiz tās bija cita stroika, tālāk vēl viena. Kad strādnieki vakaros aizgāja, būvbedres pārvērtās par mūsu slepenajiem rotaļu laukumiem. Stroikas bija apjoztas ar šķību koka sētu, kurā dažas kustīgas dēļu sklandas kalpoja par ieeju katlavāna labirintā. Tikai bija jāuzmanās no družiņņikiem, kas raudzījās, lai neizvazā valsts mantu. Kad mēģināju noskaidrot, vai piķis deg, un jau biju atvērusi slepus paņemto sērkociņu kastīti, drukna sieviete sagrāba mani aiz bizes un, piedraudot ar bērnu istabu, pusdzīvu veda uz mājām pie vecākiem kaunināt. Sanāca tā, ka mans mājas arests sakrita ar laiku, kad vecāki bija pārstājuši jūsmot gan par podu, gan viens par otru un par laimi runāja vien pagātnes formā. Kad tētis aizgāja, mamma sāka pīpēt un pārkrāsoja matus, bet es daudz laika pavadīju ūdens trubu tranšejās. Tur maisījāmies samērā brīvi, ierīkojām štābiņus, lupinājām no trubām ļipučkas un stikla vati, mainījāmies ar ārzemju radu atsūtīto košļeņu fanķikiem un spēlējām kariņus. Mammas vakaros lamāja mūs laukā un rāja par noķēzītām drēbēm, jo turpat savas dabiskās vajadzības kārtoja strādnieki, suņi un iereibuši garāmgājēji. Ne draudi, ne lūgšanās nelīdzēja – pēc bērnudārza atkal tupējām bedrēs kā uzmedoti.

Kādu vakaru, rāpuļojot pa nodarvotu trubu gabaliem, mana draudzene Sanita starp armatūras stieni un kustīgu betona kluci saspieda pirkstu. Nekad nebiju redzējusi tik daudz asiņu. Izskatījās, ka Sanita arī ne. Viņas seja vērtās zilgana piena bālumā; pavisam ļengana, stīvām acīm viņa blenza manī un izmocīja: „Vai es tagad nomiršu?” Tajā brīdī man arī mīkstas kājas un nekādas nojēgas, cik daudz asinīm jāiztek, lai labs cilvēks šķirtos no dzīves. Filmās, kad kādu slikto nošāva, vienmēr bija mazs caurums un apmēram tikpat daudz asiņu kā uz Sanitas pirksta. Abas trīcēdamas un vienādi bālas aizstreipuļojām līdz viņas dzīvokļa durvīm, iestūmu draudzeni iekšā un bēgu. „Čuriki, čuriki, esmu neredzama!” caur šņukstiem sēcu.

Vēlāk ik rītu ar Sanitu kopā gājām uz skolu, bet pa ceļam svaiga stroika. Dabiski, vajadzēja tur ielīst un kaut ko padarīt. Biežāk sanāca kavēt krievu valodas stundas. Tas nebija speciāli, krievu valoda man padevās. Skolotāja man sita pa vaigu ar dienasgrāmatu vai knieba rokā un sūtīja pie direktora. Kad atnācu atpakaļ, neticēja, ka esmu tur bijusi, sauca par meli un sita pa otru vaigu. Nākamreiz direktoram lūdzu uzrakstīt zīmi, ka esmu te bijusi, bet viņš, labsirdīgi grudzinot, pakratīja pirkstu, lai vairs tā nedaru, un palaida mani tāpat.

Nākamajā rītā ar Sanitu, kā allaž, pa smilšainu pauguru un grāvju bezlaiku pināmies uz skolu, te priekšā – svaiga tranšeja. Pēkšņi no mežiņa izskrēja lielāks puika, saķēra mani, nogrūda bedrē uz muguras. Mugursoma smaga, spārdījos kā vēkšpēdus apvelts bruņurupucis. Viņš uzrāva man augšā svārkus, smagi elsodams plēsa zeķubikses. „Čuriki, čuriki!” es gribēju kliegt, bet viņš spieda manu kaklu kā stangās. Tikmēr Sanita, kura pēdējā laikā, šķiet, domāja tikai par to, kā nokantēt man Jāni, ar priedes zaru dauzīja tuvējās deviņstāvenes logos. Kāds izliecās laukā un sauca: „Ну, ну, ну! Убить тебя гада надо!” Puika nobijās un aizbēga. Es izlīdu no bedres, nopurināju smiltis, un mēs turpinājām ceļu uz skolu. Un atkal krievu valodas stunda. Un brāziens par piezīmi dienasgrāmatā un saplēstām zeķubiksēm no mammas.

Par to gadījumu Sanita „deva zobu”, ka nevienam nestāstīs. Tāpat bija skaidrs, ka nevienai normālai meitenei tā negadītos. Turpmāk vilkāmies pa garlaicīgo ceļu, un mierinājumam viņai dažreiz veikalā Dzirkstele izmaksāju bulciņu par trim kapeikām. Ar pubertātes iestāšanos Sanitai stroiku pievilcība pārgāja dabiskā ceļā. Tikai brīžos, kad, ieraugot uz ielas kādu svešu puiku, pēkšņi sastingu un paliku pusvārdā, viņa izvelba acis un šņāca: „Nu kas tev atkal ir? It kā nezvēru būtu ieraudzījusi!”

Tas gadījums sakrita arī ar vectēva „mantojumu”. Matemātikas skolotāja, kura garā auguma dēļ bija nokristīta par Žirafi, reizēm, juzdamās nokaitināta, klases priekšā mēdza raudāt un dzert kaut kādas tabletes. Vienā tādā reizē gadījos pie tāfeles un nemācēju izvilkt kvadrātsakni, kad Žirafe ar tableti trīcošajos pirkstos spalgi nobļāvās: „Tu, ar saviem lokatoriem!” Tajā brīdī klase it kā pamodās, pēdējā sola „kamčatkā” kāds iespurdzās, koris ierēcās, un „ausainā” bija dzimusi. Jaunums kā masaliņas ātri izplatījās skolā. Nepavisam nebiju gatava šādam zvaigznes uznācienam, vakaros sēdēju mājās, baroju kaijas un arvien biežāk raudzījos lejup no astotā stāva balkona. Bet tad sākās vasara, un mamma mani aizveda uz Siguldu pie vecmāmiņas.

Taisnību sakot, viņa nebija mana īstā vecmāmiņa, bet gan mammas draudzenes ome, kas bērnības vasarās pieskatīja gan savus mazbērnus, gan manu mammu, kamēr viņas mamma Sibīrijā. Brīdī, kad siltas, stiegrainas rokas mani apskāva un sausas, zilganas lūpas uzspieda pierei čaukstošu buču, es nosaucu viņu par vecmāmiņu un iegrimu viņas mīļumā tik dabiski kā kamene putekšņos. Mamma reiz teica, ka esot tādi cilvēki, kuriem sirds un mājas durvis atvērtas visiem pasaules klaidoņiem. To sakot, viņai staroja acu kaktiņi.

Vecmāmiņas pagalmu no ceļa atdalīja skrajš pītu zedeņu žogs – vairāk skatam nekā aizsegam, bet aiz tā – leknas zāles paklājs un šūpīgu vārpu vilnis līdz uzkalna galam. Katru rītu pēc brokastīm pa grants ceļu devos, kur acis rāda. Gribēju noskaidrot, cik tālu var aiziet vienā virzienā. Lai cik ilgi gāju, ceļš nekad nebeidzās, un, kad man apnika klaiņot, nācu atpakaļ un neko nenokavēju, it kā laiks stāvētu uz vietas. Ceļā izdziedāju visas dziesmas, ko zināju, – sāku ar agrīno Visi eži sniegā, tad pārgāju uz skolas kora repertuāru, ķēros pie Mikrofona aptaujas un „na-na-na” valodā dziedamās Bony-M un ABBA. Žorža Siksnas Muļķa sirdi atstāju uz beigām un, domājot par klases Jāni, rāvu vaļā pa vairākiem lāgiem.

Vakaros mēs ar vecmāmiņu bridām pļavā siet zirgu, bet tur migla vieglās, plēņainās strīpās izvijusies priekšā mežam, it kā debesis būtu atgūlušās uz zemes. Stāvēju pavērtu muti, dzestruma nejauzdama, bez kustības, bez vārda, bez domas. Visa pasaule it kā ārpus manis un vienlaikus manī pašā. Es biju šī migla. Kad atģiedos, gājām mājās, kā vecmāmiņa teica, uzņemt vakara jundu. Viņa mani noģērba, noskaloja lielā, emaljētā bļodā, kurā parasti mazgāja veļu, un ar zeļonkā iemērktu špicku punktēja manas sakasītās, niezīgās pumpas. Pēc tam appūta, lai mazāk dzeļ, un ar čaukstošu buču sūtīja gulēt guļbaļķu klētiņā, kas bija tāda pati kā filmā Pūt, vējiņi. Tur, putekļainā pažobelē, šķirstīju vecus žurnālus, lasīju grāmatas un vandījos pēc naftalīna dvakojošās lupatu lādēs. Visbeidzot aizmigu vēsos linu palagos, circeņa čurkstu ieaijāta. Nebija šaubu, biju nokļuvusi paradīzē. „Tas ir tā, kad gribas, lai vienmēr tā būtu, bet apzinies, ka nebūs,” mamma reiz teica pie spoguļa, ilgi tīrot no acīm tušu.

Vecmāmiņai bija brālis. Paēdis viņš mēdza izšņaukt degunu viesistabas aizkaros, un, apdarījis kūts darbus, žvangājās ceļa galā nobrukušās vilnas zeķēs, kalošās, nospeķotā vatenī un, murcīdams rokās padilušu kepku ar uzrakstu Юрмала 80, aicināja garāmejošas sievietes doties ar viņu kutināties uz krūmiem. Vienreiz ceļā pagadījos es, un viņš, aci nepamirkšķinājis, uzaicināja arī mani. Vecmāmiņa viņu kaunināja, bet labsirdīgi, pirms brauca ciemiņi, sadeva konfektes un uz brīdi ieslēdza istabā.

Lai nesagrūstos ar vecmāmiņas brāli, bieži uzturējos viņas galā, kur manu skatu piesaistīja garmataina vīrieša bilde ovālā rāmītī virs gultas. Aiz tās aizsprausta sakaltusi rozīte. Kad apjautājos, vai tas ir viņas vīrs, vecmāmiņa sasita plaukstas un iespurdzās, ka tas taču Dievs. Vēstures stundā mums stāstīja, ka Gagarins, lidodams kosmosā, nekādu Dievu nav samanījis, visi toreiz smējās, bet vecmāmiņai pavisam nopietni – pie sienas. Sagurusi atbildēt uz jautājumiem, viņa lika man nomazgāt rokas, un ar galvas lakatiņu saudzīgi notraukusi neredzamus putekļus no lielas, smagas grāmatas vāka, svinīgi to pasniedza man. Grāmata atgādināja Tūkstoš un vienas nakts pasakas, tikai bez kailu sieviešu bildēm un vecajā drukā. Es ātri ielauzījos tekstā un izlasīju par Ēdenes dārzu. Vecmāmiņa skaidroja, ka tā ir īstā paradīze; kad nomirsim, augšāmcelsimies no kapa un visi tur nonāksim, dzīvosim pie piena upēm un diesim krāšņos dārzos. Tāpēc jālūdz un jāpaļaujas uz Dieva dēlu Jēzu, to, kurš bildē. Nometusies ceļos pie savas gultas, viņa, sakrustojusi krumšļainos pirkstus zem zoda, katru vakaru kaut ko murmināja. Saklausīju viņu pieminam savas meitas, mazbērnus, mani – lai viņš rāda mums pareizo ceļu, lūdza piedošanu par pašas nodarījumiem un pateicās par mīļo brāli. Tas izklausījās tik dīvaini, ka lūdzu viņu iemācīt man pareizos vārdus, varbūt tad viss kļūs skaidrs.

Skaitot Tēvreizi, visvairāk uztraucos tajā vietā, kur piedodam saviem parādniekiem, un, jo cītīgāk lasīju biezo grāmatu, jo dziļākā neskaidrību dūkstī slīgu. Prombraukšanas dienā ar aizelsienu apķēros vecmāmiņai ap kaklu un jautāju, vai viņa patiešām ir pārliecināta, ka pēc nāves nonāksim paradīzē. Biju gatava ticēt visam viņas teiktajam, jo pati taču mācījusi, ka meli ir grēks un elle. Viņa ievilka elpu, iesmējās un atbildēja, ka nezina. Birdinādama smaidīgas asaras, viņa pārmeta man krustu, iestūma tīkliņu ar medus burciņu, piena bunduli, pašceptas rudzu maizes doniņu un ar vārdiem: „Tad jau redzēs,” sūtīja mani mājās.

Cerības saņemt atbildes uz miljons jautājumiem dīvainā Dieva sakarā, par kuru vairs nespēju nedomāt, nomira līdz ar vecmāmiņu. Turklāt viņa bija paģērējusi bērēs muzikantus un sastādījusi mīļāko dziesmu sarakstu, kurā gandrīz visas bija jestrie gabali, pat Muļķe sirds, un uz stingro pieteikusi apieties bez sērīguma un rauduļošanas, jo aizejot viņsaulē piepildīta un laimīga. Kamēr bēru mielasta viesi, virpuļodami trakās dejās, norāva lustru no griestiem un sasita ar visiem abažūriem, es sēdēju uz viņas gultas un murcīju rokās konfekti, ko, nelabi šķielēdams, man saujā iespieda viņas brālis; negribēju ņemt, bet tad man pēkšņi likās, ka viņš arī zina, kā ir būt padzītam no paradīzes. Pārliecinājies, ka cieši turu apskretušo Bārbeli, viņš izmocīja greizu smaidu, noslaucīja degunu aizkarā un aizmetās kārstīties ceļa galā. Viņš nekad negāja tālāk. Bet man nebija pat ceļa. Tikai nemiers, kas it nemaz nelīdzinājās dzemdību nama vai stroiku drudzim. Tas bija pavisam citāds, ne saskatāms, ne sataustāms. Kā pļavas migla. Neizsakāms.

 

Vakarnakt atkal attapos tajā sapnī. Es kaila stāvu lielā, emaljētā bļodā, kurā vecmāmiņa parasti mazgā veļu. Ar iedauzītu bleķa krūzi viņa lej man uz galvas tikko slauktu pienu. Bāli strautiņi līkumo matos un nolīst pār pleciem. Smiedamās viņai stāstu: „Iedomājies, es sēžu lotosa pozā un skandēju „OMM!”, bet no ņirbošās Bezgalības iznirst ovāla bildīte, tā pati, kas virs tavas gultas piekārta. Atceries?” Tad mēs abas ķiķinām, viņa slauka mani plānā linu dvielī un čukst: „Tad jau redzēs.”