— Visu ziemu šogad pavasaris

Ieskaņa

tie klusītēm, slepus no kaimiņu glūnīgajām acīm un jutīgajām ausīm, salien tukšajā dzīvoklī pa iepriekš atlauztām durvīm, negausīgs mirdzums rotaļājas to acu zīlītēs, slienas kā tārpi slīd pār pazodi un pil uz kailajām krūtīm, savas drēbes tie sastūķējuši lielveikalu maisos līdzās pudelēm, cigarešu paciņām un grūtniecības testiem, līdzās pretsāpju tabletēm un ginekoloģiskajām knaiblēm; tie aizbarikādējas, aiznaglo durvis ar atrastajiem dēļu galiem un mēbeļu paliekām, mūžības skartie paši ņem likteni ņuņņu savās rokās, mūžības skartie pārdzīvos mūžīgo salnu

1

katrs iesākums ir grūts – reiz dzejnieka vārdiem mums mācīja mammas un skolotājas
mēs sākam ar smaidiem un glaimīgām valodām, gudri pūšam dūmus cits citam acīs,
kamēr lēnītēm noguldz pirmie malki, bet atmiņas par bijušo paceļas spārnos un
līdzīgi gājputniem dodas uz siltākām zemēm
mēs veidosim jaunas rītdienas, kas kārtosies bezgalīgā starā, izejot no šī brīža dūmakainajām priekšnojautām
mēs metīsim tagadnē loku pēc loka kā pudele ceļojot no rokas rokā ar ņirdzīgiem viepļiem ierobežotā laikā un telpā

2

gaiteņi kļuvuši garāki, pulksteņu tikšķi ātrāki, bet ārā vēl ir tumšs un pudeļu dibenos vēl mazliet skalojas
mēs sakuram sārtus visās istabās, aizdedzam sveces un sabāžam mutēs, lai noreibušu amoku stilā vēl mēģinātu ar trauslajiem gaismas kūlīšiem izcirst sev ceļu melnajos priekšdienu bezdibeņos
mēs triecamies sienās un izsitam robus, no mums birst smilts un lāso dubļi,
no mums izlūst gabali un izšķīst liesmās, kamēr sarkanie šķidrumi sajaucas ar baltajiem un izspiež no acīm putas un ilūziju burbuļus, saspiež iekšas dūrē un izstaipa kā plēšas
kāds neizprotams centrbēdzes spēks izmētā mūsu ļimstošos ķermeņus pa istabām, atstājot tos karājamies gaisā kā nebeidzamā kritienā

rīts atnāks kā bērns, kas palicis bez mammas un tēta
rīts turēs rokā sirds formas baloniņus un līdzjūtīgi noglāstīs mūsu netīrās galvas,
tad iespiedīs mūs stūrī un ietrieks mums kaklos šmigu

3

pēc daudziem saulrietiem ir atlikusi puse
pacietīgi kā šaha spēlē turpinās Bābeles dzīres,
sekojot vienai Pirra uzvarai pēc otras
kritušos nogulda pie atkritumu maisiem
tie tiks iznesti, pierimstot sniegputenim
būs jāiet pakaļ, vēl ir daži trumpji azotē
te viena uzstāj, ka vēlas sarkanvīnu
šardonē vai šablī, vai ko tur velns
dabūs viņa savu šadberlī
šādos brīžos it nekas nav liegts

daži no mums ir redzējuši Parīzi
daži no mums var mirt

4

ir nobrukušas robežas un izpratnes, būtnes un lietas sakusušas kopā, kādā neizzināmā substancē, tumšā ķepīgā masā, leiputrijā bez gala un malas
viss drīz būs beidzies, ar basām kājām atnāks dievs un uzdāvinās mums visiem panākumus, slavu un nemirstību,
piespraužot tos pie krūtīm kā ordeņus un krustus veciem karavīriem

Izskaņa

ieradies atkusnis, paverot ceļu pirmajiem pumpuriem un putniņu čiepstiem, ļauži un zvēriņi atdzīvojas un vicinot rokas kājas spriņģo pa pilsētas čaganajām ielām, no kādas pamestas mājeles izlien noplucis cilvēku bariņš un, blisinot sasārtušās acis, kā neticīgie tomi lēniem soļiem tipina cauri kūstošajām kupenām, izvairoties ieskatīties saulei acīs
pienākot krustojumam, tie aiziet katrs uz savu pusi – ne atskatoties atpakaļ, ne pamājot ar roku
vien iepriekš kautrīgi apmainījušies ar telefonu numuriem un e-pasta adresēm,
lai pēc tam klusi aizslīdētu katrs savā ikdienišķajā mūžībā

šajā pasaulē taču ir arī citi gadalaiki

2008-2009