— Dēmoniskais postmodernisms

 

Par Jāņa Einfelda stāstu krājumu Dunduri un dēmoni (Dienas Grāmata, 2017).

 

Dēmoniem ir divas dabas. Viena ir antīki grieķiskā, kas Homēram liek apdziedāt Odiseju un Sokratam iedveš jūsmu par Faidru. Otra – mezopotāmiski austrumnieciskā. Tā iemiesojas un tracina savu upuri, liekot tam krist pie zemes, raustīties krampjos, vārtīties dubļos, runāt visādas muļķības, ciest no galvassāpēm, halucinācijām un neprātīgām iedomām, vienvārdsakot, iedzen galīgā neprātā. Vēsturisku paradoksu rezultātā mums krietni tuvāka ir nevis grieķiski iedvesmojošā, bet austrumnieciski prātu aptumšojošā dēmonu interpretācija. Tam, starp citu, ir tieša saistība ar kādu tīri literāru lēmumu – kad valdnieks Ptolemajs ieslēdza tornī 72 jūdu gudros, liekot tiem iztulkot senebreju reliģiskos rakstus koinē grieķu valodā, viņi izlēma tekstos atrodamos daudzos semītu dievu, pusdievu un visādu dieveklību jēdzienus notulkot ar vienu grieķu terminu: daimōn. Nav zināms, cik patiesības stāstā par 72 ebrejiem, kas, viena gara iedvesmoti, radījuši Septuagintas tulkojumu, bet dēmoni gan šī tulkojuma ietekmes areālā kļuva par pilnīgu taisnību. Laikā, kad Jēzus nodarbojās ar tādu kā protopsihoterapijas praksi, viņa biogrāfi to nešaubīdamies interpretēja un aprakstīja grieķiskos terminos kā dēmonu izdzīšanu. Tā arī dēmoni līdz pat šai dienai ir atbildīgi par visu slikto. Īpaši par tām sliktuma kategorijām, kas darās mūsu galvās. Apātija, iekāre, agresija, uzmācīgas domas, lielākas un mazākas šīzītes – aiz katras no tās ir pa dēmonam.

Dunduri, gluži tāpat kā dēmoni, arī ir Dieva radības. Neko citu par tiem nezinu, jo, būdams pilnīgs pilsētas bērns, kas tuvu deviņdesmitajiem auga Rīgas tālajā centrā, ar dunduriem biju ticies pārsvarā caur pamatskolas obligāto literatūru. Līdzīgi kā visa pārējā Latvijas literārā simbolika – arkls, bērīts kumeliņš, žīds pauninieks, vērpjamais ratiņš un ganiņš nabadziņš – ap govīm spindzošie dunduri bija vāji saprotama metafora no pasaules, kura pārsvarā eksistēja tikai mūsu latviešu valodas skolotājas galvā. Reizēm gan šī realitāte caur kādu skolas sarīkojumu vai piemiņas vakaru ielauzās arī mūsu – centra bērnu postsovjetiskās pasaules drāmā. Tad mēs nomainījām no amerikāņu misionāriem dabūtās un pret asfaltu līdz plikiem īkšķiem nodriskātās Adidas kedas pret svaigām pastalām un apsējām pie klases audzinātājas no rokas pa lēto pirktās prievītes. Dancojām un dziedājām par tevi tēvuzeme, par tavām druvām vecā līdumā, un tad gājām sadzerties Monastirskaja izba aiz skolas stūra, bet atceļā uz mājām prievītes noslēpām kabatās, cerot neatrauties no blakus rajona krieviem pa muti. Deviņdesmitie, teiksim tā, bija diezgan šizoidāla pieredze. Ja ar šizoidālo saprot sašķelto, saskaldīto un visu to, kas ir pretrunu pilns pats sevī.

Kad deviņdesmitie beidzās, tie no mums, kas bez sodāmības vai opiātu atkarības bijām aiztikuši līdz vidusskolai, pieprasījām savai literatūras skolotājai, lai taču beidzot iedod kaut ko normālu palasīt. Apnikuši mums bija visi tie senlatviešu murgi! Pie apvāršņa jau tobrīd izzīmējās Palanjuks. Pa teļļuku gāja Beverlihilzas pasta indekss. Bet mēs te kaut kādu Blaumani mokām. Common, life goes on! – kā saka Džons Bon Džovi. Ir taču divtūkstošais gads! Mēs gribam lasīt kaut ko modernu! Literatūras skolotāja apsolīja padomāt.

Padomāja un atnesa mums Jāņa Einfelda Cūku grāmatu. Tā ir latviešu postmodernā literatūra, skolotāja teica tādā klusinātā balsī. Ar drusku aizdomīgu uzsvaru vārdā „postmodernā”. Skatījās uz mums ļaunu vēstoši. It kā kaut ko sliktu nojaustu. Bet mēs neko, forši – beidzot kaut kas moderns, pat ja postmoderns. Līdz bijām pirmās lapas tai grāmatai izlasījuši un sapratuši, ka nekādas acetona garaiņu vai dihlofosa tvaiku radītās vīzijas nav mūs sagatavojušas tai pasaules ainai, kas izvēlās ārā no Einfelda grāmatas. Ko es vēl varētu pateikt par šo grāmatu? Te varētu citēt kādu moderno politiķi: es tagad vēl vairāk atceros, ka neko no tās neatceros. Gluži kā no tās savas dzīves daļas, kura pagāja deviņdesmitajos. Laikā, par kuru stāsta Jāņa Einfelda jaunākā grāmata Dunduri un dēmoni.

Izstumšana ir viens no fascinējošākiem cilvēka psihes fenomeniem. Freids domāja, ka mēs visus savus grēku darbus un domas izstumjam tādā kā tumšā bezapziņas telpā. Līdzīgi kā pēc sacelšanās pazemē tiek ieslodzīti dēmoni, lai tie galīgi neizjauktu jau tā pakritušās pasaules kārtību. Interesanti, ka Dievs vēl ilgi pirms Freida apjauta, ka dēmoni tā klusiņām tur izstumtībā nesēdēs un mierā neliksies. Tiem vajag dot telpu, kur izplosīties. Kad Jēzus izdzen dēmonus no diviem vājprātīgajiem vīriem, viņš ļauj tiem ieskriet cūkās. Arī Freidam šo dēmonu ieskriešanas lomu pilda šķietami nevainīgas radības – sapņi, pārteikšanās, fantāzijas. Noteikti arī grāmatas, būdamas fantāzijas radīti objekti, ir vieta, kur dēmoni no autora galvas ielaužas reālajā pasaulē. Un ņemas to tracināt.

Jānis Einfelds uz savas jaunākās grāmatas vāka ir nodēvēts par „spilgtāko latviešu post-modernistu”. Tas nedaudz tracina, jo nav īsti skaidrs, kur slēpjas Einfelda postmodernā daba? Ja pareizi atceros no vidusskolas kultūras vēstures stundām, postmodernismam ir saistība ar relatīvismu, vērtību noliegšanu un nebeidzamu plurālismu. Manuprāt, Kurts Vonnegūts ir tīrs postmodernists – ne jau tāpēc, ka viņam būtu smieklīgi, ironiski teksti. Bet tikai tālab, ka viņš ieraksta jaunu leņķi, no kura stāstīt Drēzdenes bombardēšanu. Tādu, kas vairumam ir tracinošs. Borhess arī varētu būt postmodernists. Bet ne jau tāpēc, ka viņa tekstos ir maģija un nebeidzami referenču un pašrefenču tīklojumi. Bet tāpēc, ka viņš stāsta par to, kā patiesībā nav iespējams neko ne zināt, ne izstāstīt. Un vispār – spilgtākais postmodernists ir Poncijs Pilāts ar savu cinisko jautājumu par patiesību. Bet spilgtākā postmodernā aina pasaules literatūrā – vieta, kur Jēzus spītīgi klusē un neko uz šo remarku neatbild. Kas ir patiesība? Klusums. Vai varat iedomāties ko tracinošāku? Kaut ko vēl dekonstruktīvāku?

Einfelds, protams, šādā nozīmē nav nekāds postmodernists. Jā, viņa jaunākajā grāmatā ir daudz ironijas. Gan veiksmīgākas – kā kolorītajos tēlu raksturojumos –, gan nedaudz atvilktnē aizsēdējušās – kā pasāžā par reklāmas trulumu, kas izklausītos asprātīgi varbūt vienīgi tajos pašos deviņdesmitajos. Jā, Einfelda grāmatā arī notiek visādas maģijas – kā sapņu ainā ar dēmoniem, kas ir viena no spēcīgākajām, burtiski fizioloģiski pārņemošajām grāmatas veiksmēm. Un visur cauri vijas kādas redzamas vai, kā gadās biežāk, attāli nojaušamas references. Bet Einfelds neapšauba nekādas šķietamās patiesības konstrukcijas. Viņu nenodarbina jautājumi par to, vai patiesais ir patiešām patiess. Dunduros un dēmonos patiess ir viss. Tas tikai ir sašķelts, dīvains, savāds, kliedzošs vai kā citādi uzkrītoši neprātīgs. Bet tā vienkārši ir grāmatas realitāte, deviņdesmito saskaldītā, šizoidālā pasaule, visādu dēmonu tramdīta un dunduru kodīta, kas vismaz uz brīdi kļūst arī par lasītāja realitāti. Un šī realitāte tracina. Jo postmoderns ir nevis autors, bet viņa romāna telpa. Deviņdesmitie. Tas ir tīrs, neatjaukts post-moderns. Vērtību dekonstrukcija. Plurālisms. Nebeidzamas references un sarkasms vai narkotikas kā efektīvākais psihes aizsardzības mehānisms.

Tādēļ ir tracinošs uzdevums kaut ko pateikt par Dunduriem un dēmoniem. Es gan nezinu, vai tam ir saistība tieši ar pašu Einfelda grāmatu, deviņdesmito gadu specifiku vai literatūrkritikas nepateicīgo uzdevumu vispār. Ko gan mēs, postmodernisma krīzi pārdzīvojušie, gribam rakstīt un lasīt kritikās, ja ir taču zināms, ka nekādas objektivitātes vai patiesības nav, un viss ir tikai individuālā pārdzīvojuma rezultāts? Un tad vēl internets ir atņēmis recenzentam visu, uz ko tas grūtā brīdī būtu varējis balstīties. Nav vairs nozīmes recenzijā minēt autora dzimšanas datus vai bibliogrāfiju, jo tas viss brīvi lasāms Vikipēdijā. Citēt kaut kādas vietas no teksta arī šķiet lielākajā mērā muļķīgi – ja viss ir kontekstuāls, tad izraut kaut ko no konteksta ir kā iedot aptaustīt kanalizācijas trubas fragmentu, lai radītu priekšstatu par Dišāna pisuāru. Dot vērtējumu? Bet vērtējums var pastāvēt tikai pasaulē, kurā tiek nošķirts labais un sliktais. Mozus 1. grāmata apraksta tādu pasaules kārtību. Dievs rada lietas un saka – tās ir labas lietas. Vai arī – tas gan ir slikti, tāpēc slīkstiet, maitas! Mozus vēl ir modernists. Bet ja Ēdenes dārzs būtu dēstīts postmodernismā, tad Dievs paskatītos uz to, ko sataisījis, un klusētu. Kā Jēzus pie Poncija Pilāta. Kā literatūras skolotāja, dodot mums, pēc svaigām dvesmām izslāpušajiem, lasīt Cūku grāmatu. Un kā klusējām mēs, šo grāmatu izlasījuši.

Ar šo vērtējuma problēmu sastopas arī pats Einfelds. Intervijā Paulam Bankovskim, kas jaunās grāmatas saistībā publicēta izdevumā Konteksts (Nr 4, 2017), viņš atzīstas, ka nekad nezinot, vai viņa darbi ir labi vai slikti. Nu bet protams. Tas jau arī post-modernismam nemaz nav iespējams.

Mans paziņa Normunds Naumanis, kurš aizgāja pārāk agri, lai es spētu šo pazīšanos pienācīgi novērtēt, tomēr paspēja iemācīt vienu lietu, kuras jēgu apjaušu tikai tagad: literatūrkritika ir praktiski neiespējama. Vēl viņš teica, ka vispār tikai cilvēks ar vismaz pāris augstākajām izglītībām var sākt tuvoties kam tādam kā literatūrkritika. Toreiz man nebija nevienas izglītības, un es domāju, ka viņš pārspīlē. Tagad man ir divas – teoloģiskā un psiholoģiskā –, un esmu diezgan drošs, ka Normunds bija pārāk optimistisks. Es joprojām nevaru iedomāties, kā rakstīt kritiku. It īpaši, ja kritizējamais darbs pēc savas postmoderni dēmoniskās dabas ir tāds, kurš vērtēšanai nepakļaujas. Viņš tracina. Bet neklausa. Viņam var tikai ļauties vai izdzīt, lai skrien cūkās.

Dostojevskis jau neko nepareizi nepateica: ja Dieva nav (un postmodernismā viņa nav), tad tiešām viss ir diezgan atļauts. Arī literatūras kritika var pieņemt dažādas formas. Teiksim, narkotisko. Visas grāmatas apdullinošo vielu skalā. Prusts tad būtu vēss baltvīns, ko nesteidzīgi dzer lēni aizaugošā dārzā. Hemingvejs – kokaīns, kas padara varošu un gribošu. Murakami – heroīns, kas ieved biezā, patīkamā miglā, no kuras nav ne vēlmes, nedz vajadzības kādreiz nākt ārā. Bet Jāņa Einfelda Dunduri un dēmoni tad būtu fofas – tās mazās tabletītes no padomju armijas aptieciņas, kuras deviņdesmito sākumā tonnām mētājās pa visiem centra iekšpagalmiem un kuras tīņi rija paciņām vien, lai tad pāris stundas pavadītu fantasmagoriskā eiforijā.

Vai literatūrkritika kā teksta psihodiagnostika.  Kāpēc gan ne? Prusts – tīrs neirotisms. Hemingvejs – mānija ar iztukšotības periodiem. Murakami – apātiska depresija. Un Dunduri un dēmoni kā krāšņa psihotiskā pasaules aina, ar uzmācīgiem sapņiem, fantastiskiem tēliem, biezos slāņos mudžošu valodu, līkumainiem naratīviem, šķietamu iekšējo loģiku, kas tomēr brīžiem mēdz uzmest nāves cilpu un aiziet pilnīgā astrālī, lai tad atkal pieķertos lasītājam un turpinātu viņu tracināt līdz pašai pēdējai lappusei, kura, protams, varēja tikpat labi arī izrādīties pirmā.

Einfelda grāmata ir diezgan patiess veids, kā izstāstīt deviņdesmitos. Tur tieši tā arī bija. Reizēm likās, ka viss notiek jēgpilni un strukturēti. Pat silti, ar postsovjetiskās cilvēcības pieskaņu. Citreiz atkal attapies, halucinējot gigantiskas žurkas padomju armijas tankā, caur stobru kliegdams uz debesīm: „Kad šitas murgs vienreiz būs galā?!” Līdzīgi ar Dunduriem un dēmoniem ies arī lasītājiem. Dažus tā tracinās un drebinās, citus pārņems un ievilks savos literāri eiforiskajos baudījumos. Pretrunīgi. Bet tur neko nevar darīt. Tāda ir ne tikai dēmoniskā, bet arī postmodernisma daba. Bet kuru no dēmoniem grāmata atmodinās savā lasītājā – mezopotāmiski trakojošo vai hellēnistiski hedonisko – tas atkarīgs tikai no paša lasītāja temperamenta, gaumes un iepriekšējiem kontaktiem ar jaunāko latviešu literāro pasauli. Iepriekš to uzminēt diemžēl nav iespējams – tur nepalīdzēs neviens recenzents. Einfelda teksts ir jāņem un gluži postmodernā manierē jāsajūt sevī pašam. Lai pēc grieķu traģēdijas un psihoterapijas receptes izdzīvotu traumējošās deviņdesmito noskaņas, tādējādi mēģinot šo laiku integrēt savās apziņas struktūrās. Tas būtu viens labs iemesls lasīt šo grāmatu. Par citiem es nezinu.

Vēl, protams, var arī aizmirst to visu un vienkārši izstumt pagrīdē pie Džona Bon Džovi, fofām un visiem pārējiem postsovjetiskās pieredzes dēmoniem. Un cerēt, ka tie nekad vairs nekur neizlēks.