— Stāsts par Ignāciju, kurš nokavēja

 

Foto: Kārlis Vērpe

 

Todien Ignācijs pamodās agri. Visā visumā viņš, kā jau daždien Ignācijs, nejutās līdz galam apmierināts ar dzīvi – tāpat vien, bez īpaša iemesla. Ignācijam laiku pa laikam patika paskumt, jo tādējādi šķita, ka viņš attaisno savu cēlo un, neapšaubāmi, visai unikālo izskatu.

Ignācijs, raugi, bija vienradzis. Aristokrātisks un balts, viņš cerēja atstāt neizdzēšamas pēdas pasaules (kas, jāpiebilst, tobrīd bija krietni jaunāka, nekā jebkurš no mums varētu iztēloties) vēsturē. Citiem vārdiem, Ignācijs uzskatīja, ka var izdarīt ko patiešām, nenoliedzami jēdzīgu. Slinki pavingrojis, nospodrinājis savu lepnumu – vienīgo ragu – un aši izpeldējies dārza baseiniņā, viņš devās ielās, kā katru dienu pārliecināts, ka jēdzīgais panākams tieši tur.

Viņu neatstāja visai uzmācīga sajūta, ka ieplānots kāds svarīgs, līdz ar to neatliekams darbiņš, bet kas un kāpēc – to viņš nespēja atcerēties, jo, kā jau aristokrāts, lāgiem bija diezgan vieglprātīgs un aizmāršīgs. Ielās galu galā viņu gaidīja kā pārtika, tā jaunavas, un, lai nu kas, bet jaunavas Ignāciju ārkārtīgi interesēja. Lāgiem viņam nācās no tuvākajiem draugiem uzklausīt pa pārmetumam, ka viņš, ar jaunavām aizrāvies, esot zaudējis lojalitāti tuvākajiem, taču Ignācijam negribējās veltīgi piepūlēt savu vienīgo ragu, attīstot sevī aristokrātam tik nepiedienīgas īpašības.

Kā katru dienu, viņš laida slaidu riksi vispirms uz tuvīno traktieri, lai palutinātu sevi ar brokastīm. Kā jau aristokrāts, pasūtīja arī kausu vīna, nolēmis, ka pamalē attāli tumstošie negaisa mākoņi lieliski noder par attaisnojumu vieglam reibulītim pašā rīta agrumā.

„Būs briesmīgs negaiss,” traktiera saimniece piesmakušā balsī klusi noteica, nolikdama uz Ignācija galda brokastu tiesu. „Vai neesat dzirdējis, ka sākusies liela staigāšana un nemieri visu sugu vidū?”

Ignācijs, protams, nebija dzirdējis un ne visai vēlējās ar traktiera saimnieci apcerēt šādas ikdienišķas tēmas. Daudz labprātāk viņš patērzētu par filozofiju. Vai, teiksim, jaunajām tendencēm literatūrā. Vai teātra mākslā. Vai mūzikā. Taču traktiera saimniece bija prastāka par zirga deķi, tāpēc vienradzis piepešā labvēlībā nolēma piezemēties no sava domu lidojuma augstumiem. Ko gan galu galā var gribēt no ribas.

„Jāatzīst, neesmu neko par to dzirdējis,” acumirkli Ignācijam šķitās, ka tie ir balti meli, jo viņš bija gan kaut ko dzirdējis, taču no kā, kad un kāpēc, viņam pavisam aristokrātiski bija piemirsies. Ak, iespējams, par to bija rakstījis vecais draugs Noa, bet kādā sakarā, to gan šobrīd savā galvā vienradzis nespēja atsaukt.

Saimniece paliecās tuvāk, atbalstījusies uz savām tuklajām, sarkanajām rokām: „Man šķiet, ka visu sugu vidū parādījusies jauna ticība. Neko daudz neviens par to nestāsta, bet, piemēram, vakar te bija iegriezies lauvu pāris, abi ļoti noguruši, teicās, ka viņiem esot ārkārtīgi maz laika, jo aicinājumam jāatsaucas šīs dienas laikā.”

„Kādam aicinājumam?” vairāk pievērsies putraimu biezputrai ar sviesta aci vidū un paslepu šķielēdams uz kārdinošo vīna kausu, Ignācijs garlaikoti pārjautāja.

„To viņi neteica. Bet izskatījās ārkārtīgi apņēmīgi un pazemīgi. Promejot teica tik vien, ka vairs netiksimies,” saimnieces acīs iespoguļojās šausmas.

„Nu, varbūt viņi dodas tālākā ceļojumā,” Ignācija izkoptā domāšana atteicās sagremot, kas īpašs tādā lauvu paziņojumā. Varbūt zvēru pārim, kas taču arī piederēja pie aristokrātu cilmes, šī vieta vienkārši apnikusi. Vai arī viņi vienkārši gribēja būt pieklājīgi un nevēlējās raupjo Ribu aizvainot.

„Nedomāju gan,” Riba notrauca no galda maizes drupačiņu. „Seski centās mani pārliecināt, ka pavisam drīz gaidāms pasaules gals.”

„Tam nu gan es neticu,” Ignācijs nosprauslāja. „Pasaule ir mūžīga, tenkas, ka tai jāiet bojā, droši vien izplata viltīgi sektanti, kas vēlas sagrābt naivu ļautiņu īpašumus un teritorijas.”

„Pasaule ir mūžīga,” saimniece domīgi atkārtoja, pievērsusi skatienu tumšajai pamalei. „Kaut nu jums būtu taisnība, Ignācij.”

Ignācijs noskurinājās un pievērsās baudāmajam, daudz labprātāk prātodams par dienu, kas noplāja laiku viņa priekšā kā gaišu ceļu un vilināt vilināja doties nezināmajā. Galu galā, Ignācijs mierīgi pie sevis sprieda, ne jau jautājumi par to, kāpēc citi pārvietojas bezjēdzīgā vai bezmērķīgā kustībā, ir būtiski. Kustība notiek visu laiku, un lai lauvas kustas kauču paši sevī, ja vien tas viņus kaut kādā veidā padara laimīgākus. Lai iet apļu apļiem un aizvien, vadātāja savaņģoti, atgriežas vienā un tajā pašā vietā. Lai nogurst un pašiztukšojas šādā kustībā – Ignācijs bija vairāk nekā drošs, ka nedz vēsturiski, nedz kosmiski šāda lauvu un sesku staigāšana neko neizmainīs.

Viņš, redziet, pavisam skaidri redzēja mērķi, kas bija viņa ceļa galā. Ignācijs bija pilnīgs indivīds un, kā jau daždien vienradži, uzskatīja, ka vienīgais iespējamais viņa mērķis ir – attīstīt attiecības (ne ar traktiera saimnieci, protams, bet ar Ignācija cienīgiem kompanjoniem) tiktāl, cik viņa individualitātei tas nāk par labu. Viņš bija par simbiozi un savstarpēju papildināšanos. Kas tad, vienradžaprāt, varētu būt arī bezgalīga, kamēr vien nekļūtu viņu pašiztukšojoša. Vai garlaicīga. Vai, pasargdies, neliktu ieprātoties par upurēšanu. Ar ko tādu Ignācijs neparko nevēlējās nodarboties, uzskatīdams to par priesteru un filozofu darbiņu.

Noskurinājis krēpes un izmetis kausu sausu, Ignācijs atvadījās no saimnieces un devās tālāk, apņēmies šodien intelektuāli bagātināties kādā saturiskā sarunā, ja vien izdosies atrast cienīgu pretinieku. Skaidrāks par skaidru, ka šajā traktierī tādus nebija ko meklēt, ja jau te iegriezās visādi pasaules gala sludinātāji. Viņš nolēma aizrikšot ciemos pie dažām jaunavām. Galu galā, arī sajūtas taču Ignācijam ir dotas tikai tādēļ, lai viņš tās izmantotu pēc iespējas efektīvāk.

Diemžēl arī jaunavas Ignāciju neiepriecināja. Visu laiku murkšķēdamas par savu darbu un izrādīdamas viņam pēdējās dienās sapirktas šmotkas, viņas nepakam nebija pierunājamas kaut drusku pietuvoties kādai no nepacietīgā vienradža interesēm. Tāpēc pēc pāris stundiņām, slepus žāvādamies, Ignācijs steigšus atminējās, ka viņam jāsatiek vēl pāris paziņu. Intelektuāļi, protams.

Un tā vienradzis dipadoja un tērzēja augu dienu – līdz pašam vakaram, tikai palaikam atminēdamies, ka bija kādam kaut ko apsolījis – no otras puses, ja jau, no rīta atvērdams acis, viņš to neatcerējās, nekas īpaši svarīgs tas nebūs bijis. Laika vēl daudz, viņš sevi mierināja.

Vakarpusē, ienācis savā pagalmā, Ignācijs apstājās kā zemē iemiets un piešķieba galvu, sajutis uz raga nolaižamies pirmās lietus lāses. Piepeši viņš atcerējās, ko šodien bija saplānojis. Vecais draugs Noa nesen bija atsūtījis vēsti, lai nekavējoties ņem kādu no savām draudzenēm, pārtikas krājumus un nāk pie viņa viesos uz dienām četrdesmit. Būšot ilgstošs lietus, esot risks, ka applūdīs arī Ignācija māja un Noam esot uzbūvēts drošs patvērums, kur vietas pietikšot visiem viņa tuvākajiem draugiem. Kā allaž, protams, tikai lai satiktu draugus, Noa bija gatavs taisīt histēriju uz līdzenas vietas. Ignācijs sapurināja krēpes. Skaidrs, ka kādu nebūt draudzeni viņš savā jaunavu mežā atrastu. Taču aristokrāts neredzēja nekādu atšķirību – apciemot Nou šodien (kas tātad jau bija nokavēts gājiens) vai rīt. Vai, vislabāk, kad beidzot pāries šis spalvai un sirdij nepatīkamais negaiss, kuru varētu pārlaist, laiskojoties savā miteklī pie laba vīna glāzes. Jā, tieši tā, nosprieda Ignācijs. Apciemošu Nou pēc lietavām, viņš taču sapratīs.