— Viņpus dzīvības un nāves

Par Jevgeņija Vodolazkina romānu Aviators (Jāņa Rozes apgāds, 2017, no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova).

Jevgeņijs Vodolazkins (1964) ir krievu prozists un literatūrpētnieks, senkrievu literatūras speciālists, vairāku šai tēmai veltītu grāmatu autors. Viņš debitēja ar romānu Eiropas nolaupīšana (Похищение Европы, 2005); nākamais romāns Solovjovs un Larionovs (Соловьёв и Ларионов, 2009) uzreiz piesaistīja kritikas un arī lasītāju uzmanību tipiskajam „kabineta zinātniekam”, kas brīvajos brīžos raksta arī prozu (tas ir bezmaz dabas likums, ka ļauži ar filoloģisku izglītību raksta pagalam draņķīgi, taču Vodolazkins ir izņēmums). Trešais romāns Laurs (Лавр, 2012) saņēma Krievijas nacionālo literāro prēmiju Большая книга un patlaban ir tulkots vairāk nekā 20 valodās. 2016. gadā iznāca pagaidām beidzamais Vodolazkina romāns Aviators; arī tas ieguva Большая книга otro prēmiju.

Aviatora sižets variē tēmu, kas jau daudzkārt apspēlēta pasaules literatūrā. Proti, cilvēks kā „balta lapa”, „tukšs trauks”, ko viņš pats pamazām aizpilda. „Baltās lapas” aizpildīšana ar tekstu – tas arī ir romāna sižets. Aviatorā „baltās lapas” funkcija atvēlēta Inokentijam Platonovam, kurš, dzimis 1900. gadā, atgūstas 1999. gadā slimnīcas palātā. Viņš ir pilnībā zaudējis atmiņu, taču saglabājis spriestspēju un loģisko domāšanu, turklāt dīvainā veidā Platonova bioloģiskais vecums izrādās ap trīsdesmit. Dakteris Geigers, kas ārstē Platonovu, ir ļoti atturīgs, neko daudz Platonovam par viņu pašu nestāsta, vien iesaka rakstīt dienasgrāmatu, lai restaurētu pagātnes norises. Romāna pirmo daļu veido Platonova dienasgrāmata. Viņš pieraksta visnebūtiskākos sīkumus, ko redz, jūt un dzird, un mazpamazām šie vārdi no aizapziņas dzīlēm izvilina laukā haotiskus atmiņu fragmentus – bezmaz sentimentālas bērnības ainas 20. gadsimta sākuma Pēterburgā, jaunību pēcrevolūcijas Petrogradā, vēlāk – šaušalīgos Solovku lēģera pieredzējumus. Domāšana nav lineārs process – apziņā vienlaikus var mudžināties simtiem domu, no kurām katra tiecas savā virzienā, tāpēc arī šie atmiņu fragmenti neizkārtojas lineārā dzīvesstāstā; drīzāk tā ir mozaīka, kas lasītājam ļauj nojaust, kas palicis ārpus teksta robežām, un Aviatorā ārpus teksta robežām ir palicis ļoti daudz. Tāpat arī dakteris Geigers bezmaz definē dienasgrāmatas formas romāna specifiku – viņš apgalvo, ka būtu garlaicīgi, ja atmiņas atainotu dzīvi kā spogulī: „Tās to dara izlases veidā, un šādi tās tuvinās mākslai.” Jau vēlāk, kad Platonovs „iziet sabiedrībā” un ļaujas intervēties televīzijā, viņš skatītājiem sagādā pamatīgu vilšanos, uz jautājumu, ko viņš atceras no oktobra apvērsuma, atbildot, ka tajā dienā lietus mijies ar sniegu un viņam aiz apkakles kusušas sniegpārslas. T.i., viņš ir bijis liecinieks, kā sabrūk vecā pasaule, bet atmiņa šo faktu nav saglabājusi – atmiņā aizķeras nebūtiski sīkumi, kas izrādās svarīgāki par lielajiem notikumiem. Acīmredzot šī iemesla dēļ tikpat kā nav skartas Pirmā pasaules kara norises, ko Platonovs pieredzējis tīņa gados, – karš ir bijis ārpus viņa uztveres un interešu robežām, tāpēc viņu daudz vairāk satriekusi bērnībā redzētā aviokatastrofa, nevis miljonu nāve kara gaļasmašīnā.

Taču Aviators nebūt nav vairāk vai mazāk veiksmīgi izstrādāts vēsturisks komikss, ar kādiem pārpilnas visu nāciju literatūras. Nojaušams, ka autors, lieliski pārzinādams krievu klasiku, ar milzu prieku darinājis/stilizējis (19. un 20. gadsimta mijas krievu prozas manierē) šīs epizodiskās laikmeta bildītes, tomēr viņš tiecas ielūkoties krietni dziļāk. Viens no slāņiem – Vodolazkina ļoti skeptiskā attieksme pret dažām mūslaiku civilizācijas izpausmēm. Reanimējot atmiņas, Platonovs vienlaikus iepazīst mūsdienu pasauli, un šajā procesā viņam rodas stipri panaivi, bet savā būtībā loģiski jautājumi, kas it kā pašsaprotamām lietām un parādībām piešķir atsvešināti komisku skatu. Vērts pievērst uzmanību kursīvā izceltajiem vārdiem; Platonovs, uzsācis dzīvi būtībā jaunā pasaulē, visupirms iepazīst to ar valodas starpniecību, un šajā procesā daudzi vārdi, kuriem viņa apziņā jau ir noturīgs asociāciju lauks, iegūst jaunu un tai pašā laikā pagalam greizu jēgu. Jo īpaši groteska mūsdienu masu kultūra parādās epizodēs, kurās Platonovs lēnprātīgi – viņš vispār ir apveltīts ar apbrīnojamu pacietību un iecietību – ļauj ekspluatēt sevi reklāmistiem, cildinādams, piemēram, saldētus produktus.

Te mēs nonākam pie Aviatora fantastiskajiem elementiem. Kā izrādās, Platonovs ir „ne mūsēja laikmeta cilvēks”. 1932. gadā, kad Platonovs Solovku lēģerī bija jau pussoli pirms viņsaules robežas (viena no romāna simboliskajām ainām – nāvi Platonovs sagaidītu zvanu torņa virsotnē, bezmaz pats būdams pakārts zvana vietā), viņš nonāca pie akadēmiķa Muromceva¹, kurš, arī būdams ieslodzītais, čekas uzdevumā eksperimentēja ar cilvēku iesaldēšanu. Neticamā kārtā šoreiz eksperiments izdevās, un Platonovu atdzīvināja 1999. gadā. Taču – viņš nejūt sevi īsti piederīgu sev svešajai pasaulei, savukārt viņa pasaule – un nav no svara, ka tajā „…dažu gadu laikā bija izzudis labā un ļaunā jēdziens. Vairs nebija augšas un apakšas, gaismas un tumsas, cilvēciskā un zvēriskā” – pagaisusi nebūtībā. Platonovs ir absolūti „ārpus” – ne dzīvs, ne miris, kaut arī viņš mēģina dzīvot, un vismaz kādu laiku tas izdodas – viņam paveicas pat atrast mīļoto sievieti, kas ir Platonova kādreizējās iecerētās mazmeita, turklāt vēl ārēji viņai līdzīga (viena no daudzajām romāna spoguļspēlēm, gan piebilstot, ka reizumis spoguļi mēdz rādīt vai nu to, ko mums nav ne mazākās vēlēšanās ieraudzīt, gan arī krietni izkropļotu ainu). Būtībā šis gluži vienkāršais un jau stipri nodeldētais tehniskais paņēmiens – „ne mūsēja laikmeta cilvēks” – ir romāna būves pamatā. Tieši tas palīdz Platonovu izbīdīt gan ārpus mūsdienu pasaules, uz kuru, lai cik lielā mērā būtu iesaistīts tās norisēs, viņš raugās no malas, gan arī ārpus nogriežņa, ko veido dzīvība un nāve. Platonovs iekšēji jau vairākkārt bija pārkāpis nāves robežu un pilnībā pieņēmis faktu, ka ir miris. Būdams dzīvs, viņš līdzīgā manierē nespēj uztvert sevi kā pasaulei piederīgu un tajā iederīgu, lai kā šajā iekļaušanās/pakļaušanās procesā viņam mēģinātu līdzēt mīļotā sieviete Nastja un dakteris Geigers.

Aviatora otrajā daļā vēstījuma struktūra mainās. Nu jau ir trīs dienasgrāmatas – Platonova, Geigera un Nastjas, turklāt autors lāgiem vienu un to pašu notikumu pārstāsta no trijiem dažādiem skatpunktiem. Smadzeņu šūnām atmirstot, Platonovs pamazām zaudē saistību ar pasauli. Pagaidām tas gan vairāk ir fizioloģisks process, taču, visticamāk, ar laiku viņš vispār pazaudēs gan pasauli, gan atmiņas. Paliks tikai teksts, par ko vēsta tīri formālas autora rakstības ekstravagances. Proti, jau no paša sākuma Platonova dienasgrāmatas ieraksti netiek datēti – viņš fiksē tikai nedēļas dienu (to varētu saistīt ar daktera Geigera izteikumu, ka kalendāra datumu laiks ir lineārs, bet nedēļas – tas ir cikliskais laiks; līdzīgi kā lielāka mēroga ciklu veido sastapšanās gan ar kādreizējās iecerētās mazmeitu Nastju, gan ar čekas slepkavu Voroņinu, kura uzvārds, starp citu, ir tieši tāds pats kā Nastjas uzvārds – vēl viena spoguļspēle). Uz beigu galu mazpamazām visas saiknes ar realitāti pārtrūkst – visupirms pazūd ieraksta diena, tālāk – arī ieraksta autors. Paliek tikai kaut kādā mērā anonīms teksts. Rūpīgi iezīmētie stāstītāji ir pagaisuši, palicis ir tikai romāna autors, kurš ar šo žestu, drusku ironiski nosmīkņājot, pavēsta – es tak to visu esmu sarakstījis/izdomājis, un jūs jau paspējāt man noticēt, ka tas viss atgadījies ar kādu Platonovu. Un vēl viens aspekts – vienubrīd Platonovs nonāk pie secinājuma, ka viņš var aprakstīt ne tikai norises, ko atceras – vai iedomājas, ka ir atcerējies –, bet arī tās, ko ir izdomājis un tūlīt arī iemēģina roku izdomas meistarībā. Līdz ar to rodas loģisks jautājums – ja reiz Platonovam tik labi veicas ar izdomātā aprakstīšanu, kāpēc gan lai visas viņa atmiņu epizodes nebūtu fikcija?

Vēl viens romāna slānis – ētiskais. Platonova vārds – Inokentijs – ir bezmaz uzmācīgi daiļrunīgs – tā latīņu valodas cilme ir no vārda „nevainīgais”. Lai arī Platonovs lāgiem apgalvo, ka soda bez grēka neesot, ilgu laiku viņš patiesi liekas pilnīgi nevainīgs cilvēks, kurš pret savu gribu spiests izstaigāt visus elles lokus; pat ar laimīgām beigām Vodolazkins viņu negrib aplaimot. Šķiet, te autoram ar sētas mietu aiz muguras stāvējis Dostojevskis, jo tekstā ir milzum daudz pārspriedumu par grēku un grēku nožēlošanu, vainu un piedošanu un tamlīdzīgām ēteriskām būšanām, palīgos piesaucot ne tikai Dostojevski, bet arī evaņģēlijus un dažas pareizticības idejas (komplektā ar Robinsonu Kruzo, kuram, starp citu, arī saknes aug no kristīgā pasaules redzējuma un protestantiskās ētikas). Taisnību sakot, man ir tik milzīgi aizspriedumi pret sprediķošanu literatūrā, ka šīs refleksijas dažbrīd likās balansējam uz banālā un komiskā robežas, kaut gan, nav vārdam vietas, aloģiskā kristīgā loģika tekstam piešķir ļoti specifisku kolorītu.

Saistībā ar tulkojumu (lasot Aviatoru, brīžiem iemetu acis arī oriģinālā) – tulkotājas Māras Poļakovas vārds titullapā, kā parasti, nozīmē kvalitātes zīmi. Kaut gan, liekas, tulkojums nebūt nav bijis no vienkāršākajiem. Pirmajā acu uzmetienā oriģināla teksts šķiet gluži vienkāršs un vietumis primitīvs (dienasgrāmatas pierakstu specifika) atšķirībā no, piemēram, Laura, kur brīžiem varēja izmežģīt smadzenes, aizķeroties aiz visādām senkrievu kultūras un leksikas īpatnībām. Taču šī vienkāršība ir mānīga, jo tekstā ir milzum daudz vārdu, kas laika ritumā apaudzējuši ap sevi jēgas slāņu slāņiem, turklāt Vodolazkins vietumis šo daudzslāņainību īpaši uzsver, rādot, kā Platonovs maldās mūslaiku valodas biežņā un pūlas dažādus jēdzienus atvedināt uz savu pieredzi. Tulkotāja itin veiksmīgi šo jēgas daudzslāņainību projicējusi arī latviskajā tekstā.

Grāmatas anotācijā tīri reklāmiskā manierē apgalvots, ka Vodolazkinu mēdz salīdzināt gan ar Umberto Eko, gan ar Markesu. Pilnīgas aplamības – ja arī Aviatora autors sevi ierakstījis kontekstā, tad acīm redzama saistība (un arī alūzijas romāna tekstā) ir ar krievu klasisko tradīciju. Kā jau teikts, labi nojaušama ir Dostojevska klātbūtne, īpaši viņa groteskie un fantasmagoriskie teksti, ir slēptas atsauces uz Leonīda Andrejeva darbiem (kas šķiet gluži loģiski – romāna galvenā varoņa bērnība un jaunība iekrita laikā, kad Andrejevs publicēja savus labākos stāstus), tāpat dažās epizodēs, šķiet, Vodolazkins ir piespēlējis Pasternaka Doktoram Živago, gan atceroties, ka arī Pasternaks savā romānā cītīgi piespēlēja krievu klasiķiem, bet Nabokova vārdu te būt gandrīz banāli piesaukt – Citu krastu poētika spoguļojas Platonova bērnības epizodēs, bet fantāzija par cilvēka sasaldēšanu un atdzīvināšanu labi būtu gājusi pie sirds Nabokovam, ja vien viņam tā būtu ienākusi prātā. Lai vai kā, bet Vodolazkins izvēlējies pieskaņoties krievu literatūras „maģistrālajam sižetam”.

1. Iespējams, akadēmiķim Muromcevam ir reāls prototips, katrā ziņā – diez vai uzvārdu sakritība ir nejauša. Staļina laikā NKVD laboratorijās patiesi strādāja Sergejs Muromcevs, vēlākais akadēmiķis, taču nodarbojās nevis ar cilvēku iesaldēšanu, bet izmēģināja uz ieslodzītajiem nāvējošas indes.  (atpakaļ uz rakstu)