— Vīrietim neveicas

 

Par Frederika Beigbedera stāstu krājumu Ekstazī stāsti (Mansards, 2017, no franču valodas tulkojušas Elīna Brasliņa, Anna Elizabete Griķe, Gita Grīnberga, Justīne Janpaule, Sintija Kalniņa, Laila Moreina, Kristīne Piterāne un Egija Roze).

 

Viss ir slikti. Sevišķi, ja esi balts vidusšķiras vīrietis deviņdesmito gadu Francijā. Šāda intersekcionāla lāsta skartajiem eksistenciālais stāvoklis var būt gandrīz katastrofāls: 1) laime nav iespējama; 2) mīlestība labākajā gadījumā ir lietderīgs pašapmāns; 3) sievietes (kas vispār noder tikai seksam) dara pāri; 4) laikmets pats par sevi jau ir kaut kāds greizs; 5) neiederība, bezjēdzība, vientulība, pat kosmiska: „viņš [vīrietis] dzīvo viens un pamests uz planētas, kas traucas starpzvaigžņu telpā ar ātrumu 29,79 kilometri sekundē” (91. lpp.). Tāds, lūk, nabaga mazais princis ir Frederika Beigbedera krājuma Ekstazī stāsti (1999) tipisks varonis, kas, ja vien nedara sev galu, pie dzīvības turas vairs tikai ar cinismu, rezignāciju un alkoholu — bet labāk ne ar narkotikām, jo ar tām ir nelāga pieredze.

Populārās mūsdienu frančvalodīgās prozas, arī Beigbedera, lasītājiem tas būs vairāk vai mazāk pazīstams pasaules skatījums, kas varētu ātri vien noriebties, tomēr Beigbedera īsstāstus lielākoties glābj puslīdz pietiekama deva ironijas/pašironijas, pat ja aiz tās dažviet vīd pārāk liela nopietnība. Šie klišejiskie nelaimīgie vīrieši, kas, dzīves nogurdināti un pasaules notrulināti, tiecas pēc intensīvām izjūtām, pārdzīvojumiem, pārsteiguma, pārsvarā ir attēloti izteiksmīgi, un, kad sociāla satīra saslēdzas ar ironisku skatījumu uz šādu tēlu, iznākums var būt itin spožs.

Gadījumos, kad ironija/pašironija kādu stāstu neglābj, kritika jau ir laikus atvairīta: stāsti esot rakstīti ekstazī ietekmē, bet, kā vēsta brīdinājums, kas ievada krājumu, „ekstazī ir ne vien nelegāls, bet arī sabeidz smadzenes, kā to pierāda šis tekstu krājums” (9. lpp.). Vispār šis brīdinājums ir svarīgāks, nekā sākotnēji varētu likties. Lasījumā tas funkcionē vienlaikus vairākos veidos: kā tīri informatīvs materiāls (kas ir ekstazī?), kā krājuma konstrukcijas ironiskā rakstura balsta elements (redziet, redziet, arī literatūrai var būt vajadzīgs brīdinājums — tāpat kā dažādām kaitīgām vielām; sk. arī stāstu Pretīgākais stāsts šajā krājumā) un pat kā nopietnas sociālas vēsts nesējs (nelietojiet ekstazī!). Taču par spīti daudzfunkcionalitātei brīdinājums krājumam kaitē, pārmērīgi pastiprinādams jau nosaukumā ietverto uzsvaru: lasītāj, EKSTAZĪ!!!

Pirmkārt, tas sašaurina tekstu semantisko potenciālu. Piemēram, krājuma pirmā stāsta Splīns Šarla de Golla lidostā atsvaidzinošā forma (tas sastāv tikai no drudžaini virknētiem jautājuma teikumiem) varētu pavērt ceļu dažādām aizraujošām interpretācijām, ja jau laikus nebūtu likts saprast, ka tas lasāms kā ekstazī darbības apraksts.

Otrkārt, Ekstazī stāsti brīžiem lasāmi ar tādu kā nejauku sabiedriskās vērtības pieskaņu, pat ja ne vienmēr tā uztverama pilnīgi nopietni. „Ekstazī liek dārgi maksāt par dažām minūtēm ķīmiskas laimes,” drūmi vēsta stāsts Pirmais ekstazī malks (35. lpp.), kas ar nelielām izmaiņām labi iederētos kādā sabiedrības veselības kampaņā.

Treškārt, krājums kļūst nevēlami komisks. Implicītajam autoram (skaidrības labad lietosim pēdiņas un sauksim viņu par „Beigbederu”) brīdinājumā nākas aicināt lasītājus atturēties no ekstazī pamēģināšanas, jo viņš, ievīstījies drosmīga pētnieka aurā un pašaizliedzīgi meties nezināmajā, lai mājās palicējiem ziņotu par baiso un bīstamo, kas tur mīt, galu galā ir nonācis pie atziņas, ka labāk nevajag. Taču no paša krājuma ir acīm redzams, ka relatīvi ikdienišķu, pat ja ne gluži likumīgu izklaidi par piedzīvojumu var dēvēt vien ļoti, ļoti šaurā kontekstā — tik šaurā, ka kontrasts starp ieņemto pozīciju un atainoto realitāti nevar „Beigbederu” nepadarīt nedaudz smieklīgu.

Starp citu, šī pēdējā īpatnība ir viens no iemesliem, kāpēc diez vai ir pamats Ekstazī stāstus saukt par provocējošiem, kā darīts dažos izdevuma mārketinga materiālos. Un vispār Beigbederu — tāpat kā, piemēram, līdzīgu mērķauditoriju uzrunājošo Velbeku — droši vien pārsvarā lasa ne jau provocējami lasītāji, bet gan tādi, kuri zina, ko grib un kas viņus sagaida; tādā ziņā tas ir drošs un nekaitīgs produkts. Domājams, arī Ekstazī stāsti viņiem vilties neliks.

Ir gan iespējams, ka lasītājus varētu atturēt tas, ka Ekstazī stāstu latviešu izdevums savā ziņā ir eksperimentāls. Proti, tas tapis jauno tulkotāju meistardarbnīcā, ko vadījusi tulkotāja Gita Grīnberga. Vairumam iesaistīto tulkotāju nav bijis sevišķi daudz pieredzes — vai kas tāds var labi beigties? Turklāt ņemot vērā, ka šie stāsti, kaut arī īsi, patiesībā ir valodiski visai sarežģīti?

Īsā atbilde: var gan. Pārsvarā tulkojums ir precīzs, valoda rit raiti, intonācija ir pārnesta, kā pienākas, dažādi risinājumi rada patiesu prieku — piemēram, lokalizācija „rīt roltonus” (bouffer des Bolinos) vai tāds negaidīti iederīgs deviņdesmito žargonvārds kā „kroksis” (thon).

Garā atbilde: var gan, bet ne pilnīgi. Vienmēr var strīdēties par dažādām nozīmes niansēm, tomēr redzami arī citi, lielāki, trūkumi. Viens no tiem vispār ir ļoti bieži sastopams tulkojumos latviešu valodā: neadekvāti atveidoti žargonvārdi, lamuvārdi utt. Piemēram, „kruķis” (flic) ar nozīmi „policists” šķiet vārds, kas drīzāk iederētos bērnu literatūrā. Vietumis teksts kļuvis stipri pieklājīgāks, nekā būtu vajadzīgs: piemēram, nelaimīgais „nolāpīts” (putain) skan visai nedabiski, un īstā latviešu valodā funkcionāli (un, laimīgas sagadīšanās dēļ,arī semantiski) derētu „bļaģ”. Savukārt visai krāšņā chiottes vietā latviešu tekstā parasti ir pilnīgi neitrālais vārds „tualete” (lai gan vienā stāstā parādās arī „havaja”, kas šķiet labs risinājums).

Sarežģījumus radījis arī tas, ka Beigbeders bieži lieto angļu valodas vārdus. Tā ir tipiska viņa stila pazīme, bet šo stāstu tulkojumos tā atveidota nekonsekventi: dažreiz tulkojot (piemēram, kur franču tekstā „buildings”, tur latviešu — „celtnes”), dažreiz atveidojot fonētiski, bet slīpinājumā („fāstfūds” utt.), dažreiz — un tā šķiet pareizākā pieeja — atveidojot fonētiski, bet neslīpinot („bodīgārdi” utt.)

Uzmanību piesaista arī dažas neprecizitātes. Piemēram, montagnes russes latviski parasti sauc nevis par krievu kalniņiem, bet gan par amerikāņu kalniņiem (protams, varbūt burtisks atveidojums izraudzīts, lai nenāktos vienā teikumā divreiz lietot vārdu „amerikāņu” un/vai lai saglabātu avottekstā nolasāmo polaritāti); Magnum lieluma šampanieša pudeles tilpums ir nevis divi litri, bet gan pusotrs, un, lai arī pēc vārdnīcas vārds „manekens” (mannequin) var būt „cilvēks, kas demonstrē tērpus”, mūsdienu latviešu valodā tomēr lieto vārdu „modele”, nevis „manekene”. Kopumā gan tie ir tādi puslitra sīkumi, tikai to uzkrāšanās kaitē kopiespaidam par tulkojumu. Nelāgāk ir ar stāstu Diena, kad es patiku meitenēm, kur avīzes virsrakstam, kas ziņo par pasaules atvadām no AIDS, nudien nevajadzētu būt Īpašs imūndeficīta sindroms (Syndromeimmuno-très-très-déficient).

Diemžēl tulkojumā ielavījusies arī viena ļoti nopietna kļūda, kas sašķoba vesela stāsta lasījumu. Satīriskā stāsta Senžermēndeprē atrastais manuskripts, kur apokaliptiskā garā atainota „zemāko šķiru” sacelšanās pret sabiedrības eliti, tulkojumā lasāms: „Viss sākās pēc tam, kad VI rajona mērija nolēma padzīt bezpajumtniekus no Dragona ielas. [..] Veselu gadu viņi varēja vērot pārpilnību, kādā mēs dzīvojām, mūsu luksus lupatu veikalus, mūsu šķebīgos restorānus, mūsu privātklubus, kas viņiem ir slēgti, mūsu slikti noparkotos sporta auto un slikti izpistās manekenes-zvaigznes, visus šos puvekļus, ko bez sirdsapziņas pārmetumiem izlikām kā uz delnas pie DZP (Dzīvokļu pārvaldes) administratīvās ēkas. Vai gan mēs varējām nojaust, ka šī māja ir viņu Trojas Zirgs?” (38. lpp.) Teksts mulsina: kāpēc minēta dzīvokļu pārvaldes administratīvā ēka un kas gan domāts ar Trojas zirgu?

Lieta tāda, ka stāstā ir runa nevis par dzīvokļu pārvaldes administratīvo ēku, bet gan par DAL jeb Droit au logement ēku, ar ko domāta pavisam konkrēta neapdzīvota celtne, kuru 1994. gadā pārņēma Droit au logement — organizācija, kuras darbības mērķis ir gādāt par pajumti bezpajumtniekiem un citiem grūtībās nonākušiem cilvēkiem un kas viņus tur tad patiešām arī izmitināja. Tāpēc arī Trojas zirgs: ēkā burtiski bija apmetušies „ienaidnieki”. Īsi sakot, visa stāsta pamatā ir hiperbolizēti apspēlēts patiess notikums, fantastiska ekstrapolācija, un teksta iedarbība galvenokārt ir atkarīga tieši no šīs ironiskās saiknes ar vēsturi, bet tulkojums lasītāju pilnīgi noved no sliedēm. Turklāt nepareizi tulkots arī rindkopas pēdējais teikums: vajadzētu būt „kā gan mēs varējām nesaprast” vai tamlīdzīgi.

Tādi nu ir daži darvas pilieni un nedaudz lielākas darvas devas. Tomēr tik un tā sliecos domāt, ka projekts ir izdevies, droši vien bijis vērtīgs jaunajām tulkotājām un — tā kā kolektīvi prozas tulkojumi top visu laiku, bet parasti pieredzējušu tulkotāju rokās — tas uzskatāms pat par savā ziņā drosmīgu.