Untitled (Yellow, Red and Blue), 1953

pirmajā rudens dienā
acu āboli
sākumā partop acu ķiršos,

tad acu persikos,
acu apelsīnos.

tā, pārgriežot ar nazi maku,
tiek veiktas
augošo, saldi nedzemdēto bērnu
krāsaino fotogrāfiju skeletiņu korekcijas.

Untitled (Mural for End Wall), 1959

kseroksa sažļammātās
papīrlapas teksts līdzīgs
ģimenei vakariņās. tā vietā, lai
sadotos rokās lūgsnai, visi
tās slēpj zem galda, netraucējot tukšo šķīvju
sejām iemūžināt baltas bildes
ar profesionālas liellopu gaļas fotokamerām.

No. 18, 1951

Y-hromosoma apgriezta eifeļa torņa veidā
šūpojas kā atslēgu piekariņš 

amerikāņu tūristiem reibst galva,

viņi ķeras cits pie cita, bet, nesakrītot veco pirkstu vītnēm,
pa vienam krīt lejup.
bijušo puisīšu ģenētiskais lietus
atslēgcauruma ovulācijā.

Black on Dark Sienna on Purple, 1960

labā roka
pirmoreiz mazgā kreiso roku.
domā –„ kāda gan tā neparasta…

un kā tā vispār turēja pistoli?”

labajā rokā ieēdušās šaujampulvera daļiņas veic
maigu ziepju vazektomiju daļiņām iekš kreisās rokas.
tās vairs nerāpsies augšup pa balto
pašnāvības virvi.

White Center, 1950

lietus pārtop sniegā un gandrīz uzreiz atpakaļ.
tas baltais, mazliet ilgais mirklis
atgādina

– tieši tas, nevis bezgalība abpus –

mūziķi, kurš reiz pirms četrdesmit gadiem sacerējis hitu
un spiests to spēlēt līdz pat šodienai.

pilnīgi iespējams, ka viņš to spēlēja
arī četrdesmit gadus pirms sacerēja,
bet šeit, tur un vēl, lūk, tur
sniega skaņas lietū nebija nekad.

Orange over Violet, 1968

tiso kundzes
muzejā
nav spoguļu.
pat dāmistabā

tos

neuzdrošinājās
izvietot.

dieva vaska figūra

izskatās tā,
it kā visu septīto dienu nogulējusi neizģērbjoties, 

kad, iejutusies lomā,
izdomāja, lai arī šeit ir bez ļaudīm,
lai arī šeit bez cilvēcības.

White Over Red, 1957

divdesmit divas amerikāņu pilsētas maskava dažreiz sanāk
kopā. šodien viena maskava nekustas,

citas tuvojas, ar purniem tausta guļošo, pūlas piecelt,
bēdīgi mauj. tā pēdējo reizi ieelpo un izelpo
visus savus nedaudzos iedzīvotājus mist piemaskavas kapiņā. 

No. 7 (Dark Over Light), 1954

un, raugi: balts zirgs tas šūpojas uz balta koka zirdziņa un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamloks; viņam tika dots vainags tētis pienāk, sadabū fotoaparātu, veic look, un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu.
kad viņš atdarīja otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni sakām: nāc!

mamma aicina skatīties pareizticīgo telekanālā bībeliskas multenes, zirdziņš vēl brītiņu šūpojas, stājot nākamā atklātā lappusē.

Untitled (Red, Blue, Orange), 1955

naktī
dievs mūs nemīl
arvienu stāvot 

jo sēžot
solists vijoli nekad nespēlē

No. 6 (Yellow, White, Blue Over Yellow on Gray), 1954

urethra – 

garš, šaurs gaitenis, kur drūzmējas
apaļīgas meitenes, gatavojoties
slapjo dzelteno krekliņu konkursam. 

šeit iesildoties pile
infekciozi žonglē
ar mazītiņām antibiotikām. 

No. 20, 1957

acī
kaut kas iekrita.

garkājains gruzis
ienira gļotādas
baltijas jūrā,

tālāk no atpūtu baudošām
asaru ģimenēm.  

No. 301, 1959

antoņinai divi mēneši. 

apkārt mantiņas un grabulīši, kam viducī
nekad nesamilzīs kāda stulba slimība. 

kā nekad nenovecos
visu mūžu meiteņlomas tēlojošās bērnu teātru aktrises.

No. 61 (Rust and Blue), 1953

katrā stomatoloģijas kabinetā
mīt būtne, 

kam zobi līdzīgi dārgām, greznām grāmatām, 

kurās baltus burtus
sāpīgi griež
gari izsaukuma zīmju zobu diegi.

Red, White, and Brown, 1957

baterija nesēžas.

tā it kā pietupstas.
pietupstas, lai it kā perfektāk
aizsietu apavu šņores. 

 pirms piecelties no plusu un mīnusu rezervistu soliņa.

Orange, Red, Orange, 1961

apelsīns – peļu slazds ar oranža siera gabaliņiem
un nospriegotu raupju atsperes miziņu 

apelsīns – koku neiropataloga rūgtā āmuriņa lādīte
slimiem kauliņiem 

No. 16, 1961

anglijā  futbolkomandas melnbaltos formas tērpos
sauc par „žagatām”.

žagata ir vienīgais putns, kurš atpazīst sevi spogulī.

mazā gudrā bumba domā, ka to apstāj spoguļattēli.
un zina, ka izaugs tālu aizlidot no mammas –
pussarga.

No. 37 (No. 19) (Slate Blue and Brown on Plum), 1958

lunaparkos ir tāda atrakcija,
lai iezvanītos zvaniņš,
diezgan stipri
jābelž ar veseri.

par labiem belzieniem dod balvas – plīša rotaļlietas,

dīvainas būtnes garām skropstām
ar rokām ēdamas pārtikas krāsā.

Composition, 1958

rītausmā krievu literatūras asinis

aizkrāsoja baltu sloksnīti mazpozitīvā varonī,
bezgalīgā kā krītošs sniegs,

kad uz to paslepen skatās. 

Blue, Orange, Red, 1961

dažreiz nosapņojas vārdi. tie ierasti
un vienlaikus ne.
itin kā vārdi brillēs ar bieziem stikliem. 

stikli dūšīgi kā puisēni, kurus manā bērnībā
vienmēr lika vārtos.

Black in Deep Red, 1957

dievs, šķirstot jauno derību, 

jūtas
kā garastains kaķis
šūpuļkrēslu pilnā istabā. 

iesietās daudzdievības šūpuļkrēslu izliektās lapas
skrāpē dzīvnieka aizcirsto grāmatvāku.

No. 1 (Royal Red and Blue), 1954

jauna sieviete
vīd
vecojošā sievietē

kā adata vaska figūrā,  

kuras slimās kaunuma nītis
kliedzot saplīst lūpās.  

Untitled (Red and Orange on Salmon), 1969

no prāgas nerudova ielas namiem
dažreiz ķieģelīšu vietā
ārup spraucas kaut kas cits iespējams
tās ir sienu ausis
tak mēs tām neesam īpaši
saistoši tās klausās
izklaidīgi pavirši

vienkārši nogaida kad mēs beidzot
aiztīsimies un vējš tām
caurdurs ausu ļipiņas
ar mūsu tabakas dūmgredzenu auskariem 

No. 8, 1952

kalašņikovs ģimenē bija septiņpadsmitais bērns
iespējams katram septiņpadsmitajam bērnam
kuram neapniktu gaidīt dzimšanas rindā
izdotos kaut ko mainīt šai pasaulē

septiņpadsmitos bērnus dzemdē ar tikpat
maziem solīšiem ar kādiem no šauro kāpņu šahtu daudzstāvenēm
iznes mirušos
nevis zārkos                                         bet segās

Violet, Black, Orange, Yellow on White and Red, 1949

uz grīdas krīt asaras
kā mazi sunīši,
kas neveiksmīgi šķērsoja šoseju.

mēs, kam pārlauzts sāļais mugurkauls,

visu dzīvi lienam
uz acu malām,

kur mūs nobrauks
skropstu smagās mašīnas.

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs