— Par Dzejas dienām un zemapziņu

 

Par starptautisko dzejas festivālu Dzejas dienas 2017.

 

Aizsāktas Raiņa 100. dzimšanas dienai par godu 1965. gadā, Dzejas dienas ir, šķiet, ilgstošākais festivāls Latvijas kultūrtelpā. Tas paredz visnotaļ bagātīgu tradīciju, kuras veidošanās laikā ir kanonizējies arī dzejas lasījumu formāts – klausītāju priekšā iznāk pieteiktais dzejnieks (izjūtot nekatrās dzimtes trūkumu latviešu valodā, atļaujos šo vārdu lietot, apzīmējot gan sieviešu, gan vīriešu dzimumā/dzimtē dzeju rakstošos un lasošos), kurš mikrofonā dažkārt nomurmulē, dažkārt patosa pilns deklamē, dažkārt visai dabīgā manierē nolasa dažus dzejoļus no iepriekšējā gadā izdotās vai vēl tikai topošās grāmatas, bikli pateicas par uzmanību un, aplausu pavadīts, nokāpj no titulētā posteņa, un izkūp kā tāds rēgs no romantisma, atgriežoties savā aizaugušajā dārzā, ja jaušamas anglofonas ietekmes, bet racionāli koptajā, ja – frankofonas vai ģermanofonas, vai arī savā kaktiņā, savā stūrītī zemes, kur jāpaspēj padarīt pēdējie zemes darbi pirms Miķeļiem un vēl kādu cūku noganīt. Viscildenāk šāds rituāls, protams, izskatās zem Jāņa Pliekšāna kājām. Kā zināms, tautai jāpazīst savi dzejnieki sejā, tomēr ar šādu iesīkstējušu lasījumu formātu ir sarežģīti uzrunāt publiku, kura dzeju vairs neuztver kā sprediķi vai brīvības balsi, kāda loma itin bieži tika piedēvēta dzejai šī festivāla aizsākumos, kad māksla bagātināja tautas kultūras apcirkņus un bija ceļrādis uz visas cilvēces gaišo nākotni.  

To pasākumu daļu, ko īsi un pavirši nule ieskicēju, atstāšu neiztirzātu, tālab ka „uzticīgākajiem festivāla sekotājiem daudzu pasākumu formāts jau ir zināms,” kā teikts festivāla relīzē, un gūto iespaidu pārstāsts rakstiski ir samērā mazvērtīgs, jo, pārfrāzējot kādos lasījumos dzirdētu dzejoli ar tautiski romantiskiem motīviem, tie ir ārkārtīgi vienādi savā dažādībā: x nolasīja dzejoli y, kopš pēdējās grāmatas ir manāma pavirša attieksme darbā ar tekstu; z nolasīja t, kas autoram ir jauns sasniegums; atmosfēra bija cilvēcīga un apburoša [šeit ievietot citas retoriskas frāzes]. Analīzei saistošāki Dzejas dienu notikumi šķiet tie, kas aktualizēja dažādas uztveres nianses un kas neaprobežojās ar kailu un iedvesmas pārsātinātu dzeju, bet tiecās dažādot pieredzi festivālā.

Veseli trīs pasākumi ar šādu ievirzi norisinājās Aspazijas un Raiņa mājā, pulcējot visai iespaidīgu klausītāju baru un literatūras skolotāju nosūtījumā atnākušus tālruņus, ko rokās turēja nesaprātīgi jaunieši. Patīkamā iekšpagalma telpa pieredzēja kritisko masu, un Sabīnes Moores un Arta Ostupa performanci Mēness pazudusī kurpe nācās klausīties pa atvērtiem logiem, dzirdot tikai trokšņus – „vien īsas ēnas”. Abi mākslinieki piedienīgi sēdēja pie vadiem un tehnikas nokrauta galda, uz kura bija novietots arī sirreāls elements – melni nokrāsots banānu ķekars. Fonā mirgoja projekcija kā kustīga tapete, kas vienoja izsvērto un izkristalizēto Ostupa dzeju, Moores elektroniskās mūzikas pārliecinošos eksperimentus. Projekcija arī veica pasākumā ietilpinātās metaforas saistvielas funkciju, akumulējot mēness un naksnīgā skanējuma klātesamību dzejā un satraucošo, urdošo noskaņu, ko izraisa vientulīgas un melanholiskas naktis, kas izpaudās mūzikā. Projicētie attēli bija tādā izmērā, ka nejaušais banānu ķekars varēja izrādīties meklējamā kurpe.

Turpat pāris dienas vēlāk tikpat kuplu skatītāju skaitu pulcināja Krišjānis Zeļģis un Platons Buravickis, arīdzan sniedzot multimediālu priekšnesumu Sonāte. Kvantitatīvās atšķirības – krietni vairāk vadu un atvāztas klavieres, kas veidoja arī kvalitatīvas atšķirības. Buravickis līdztekus trokšņiem un vārdiem bija sagatavojis īpašu algoritmu, kā ietekmē vārdi tapa troksnis, par kuru varēja dzirdēt pieklusinātu atsauksmi no zāles: „Kaut kāds sātanisms!” Ar eksorcismu gaumīgi lēnīgais Zeļģis un visnotaļ racionālais Buravickis gan nenodarbojās, tomēr mūsdienīgu pagānisma rituālu ar elektronikas klātbūtni un ikdienišķu parādību poetizāciju pasākums atgādināja gan. Tiesa, bez kulta objektiem.

(Uz tā paša nokaitētā grīdas seguma viesmīlīgajā Baznīcas ielas mājā nākamajā dienā kāpa Jānis Rokpelnis un Māris Butlers, sniedzot vispieticīgāko no pasākumiem Klints. Šis notikums tikai apstiprināja priekšstatu par Rokpelni kā nepiejaucējamu putnu, kurš pats ir gan klints, gan atbalsis tajās, un visi citi piemaisījumi ir tikpat lieki kā neizprotamu iemeslu dēļ atsvešinājušās paziņas.)

Festivālu noslēdza tekstgrupas Orbīta minifestivāls peldošajā mākslas centrā Noass, kur ar multimediāliem paņēmieniem spēlējās Sergejs Timofejevs, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs un Artūrs Punte, kuri šoreiz ar skatītāju un klausītāju apziņu manipulēja atsevišķi, veidojot četrus dažādus priekšnesumus. Vienīgi pēdējais no minētajiem dzejnieks visu pakārtoja sev, turklāt tekstus lasīja latviešu valodā, bet pārējie strādāja kopā ar kādu citu mākslinieku, attiecīgi – Buravicki, Lisokot, dzejnieci un dziedātāju no Krievijas, un sitaminstrumentālistu Kasparu Kurdeko. Kamēr Timofejevs un Buravickis telpu piesātināja ar jau samērā tradicionālu teksta/mūzikas performanci ar lielgabarīta instrumentiem un dažiem mazākiem rīkiem, kuru izdvestais troksnis tikai izgreznoja uzstāšanos, kā lielāko daļu Buravickis pavadīja, kaut ko bakstīdams zem sintezatora, Haņins un Kurdeko visu veica gandrīz akustiski – tikai tik, cik pastiprināja skaņu ar mikrofoniem. Kamēr Haņins, erotiski aptinies ap mikrofona statīvu kā astoņkājis ar saviem taustekļiem ap medījumu, hipnotizēja publiku, Kurdeko gandrīz aborigēniskā manierē neritmiski, bet ar jaušamu struktūru skaņu kopumā laizīja bungas ar vālītēm, nemitīgi radot iespaidu, ka tūlīt no haosa iznirs kāds sakārtots ritms kaut dažu takšu garumā, atslābinot uzbudinātos nervus. Tas, protams, nenotika. Svetlova un Lisokot performancē viešņa no Krievijas piesaistīja visu uzmanību sev – tērpusies, kā nolasāms, lapsas/kaķenes kostīmā, ar masku uz sejas, dziedot pašas sacerētas fabulas un padomju laiku pēckara patriotiskās dziesmas, kas tika papildinātas ar dažādiem skaņu efektiem. Šī uzstāšanās bija iezīmīga ar to, ka tā bija vienīgā visās Dzejas dienās, kas izmantoja dzeju kā politisku instrumentu. Orbītas minifestivālu, līdz ar to arī Dzejas dienas, noslēdza Puntes solo uzstāšanās, kad aukstuma un noguruma māktajā telpā bija palikuši tikai daži klausītāji, un arī dzeja skanēja arvien gausāk un gausāk, it kā nekam vairs nebūtu nozīmes.

Šeit centos iezīmēt divas pasākumu formas, kādas tagad ir ieņēmušas noteicošu lomu dzejas lasījumos. Abām piemīt liels potenciāls, tomēr salīdzinājumam jāteic, ka iespējamo trokšņu variācijas kaut trīs minūšu ilgumā ir teju neizsmeļamas, bet mūzika, ko labprāt klausāmies un atzīstam par tīkamu, aizņem visai mazu daļu no šīs bezgalības. Kā joko, pretenciozāka rīcība par atsaukšanos uz Paundu ir tikai un vienīgi būt pašam Paundam, tomēr visas Dzejas dienas, izņemot vēsturisko fantāziju Mehāniskais Veidenbaums (bet par to lai runā citi), atgādina izmisīgu dzejnieku vēlmi satuvināt dzeju un mūziku, lai vismaz radītu šķitumu, ka atrofēšanās nenoris.

Tā kā izjūtu dziļu vajadzību šīs pārdomas noslēgt ar pamācošu atziņu, kas gūta Dzejas dienu laikā un ko der atcerēties jebkurā dzīves situācijā, tad jāteic: Raimondam Briedim nav zemapziņas.