— Kur cilvēks sastop dabu

 

Islandiešu rakstnieks Sjouns (Sjón, īstajā vārdā Sigurjouns Birgirs Sigurdsons) dzimis 1962. gadā Reikjavīkā. Kopš sava pirmā dzejas krājuma, ko autors izdevis 15 gadu vecumā par saviem līdzekļiem, sarakstījis duci romānu, vairākus dzejoļu krājumus un četrus operas libretus, viņa darbi tulkoti 35 valodās.

2001. gadā viņš izpelnījās Oskara nomināciju par dziesmu tekstiem Larsa fon Trīra filmai Dejotāja tumsā ar islandiešu dziedātāju un Sjouna senu draudzeni Bjorku galvenajā lomā. 2016. gadā Sjouns izvēlēts par trešo no simts pasaules rakstniekiem projektā Nākotnes bibliotēka.

Rakstnieka īsais romāns Skugabaldrs / Ēnu lapsa, ko šajās dienās ar Islandes Literatūras centra atbalstu izdod apgāds Mansards, 2005. gadā ieguva Ziemeļu Padomes literatūras balvu. Intervijā Latvijas Avīzei grāmatas tulkotājs Dens Dimiņš saka, ka šo darbu jau sen bija apņēmies iztulkot: „Ik lappusē romānā jūtams dzejnieka pieskāriens – smalkums, niansētība, lēnums, valodas līdzekļu ekonomiskums (grāmata ir ārkārtīgi plāna), izteiksmīgums. Arī saturiski tas ir ļoti blīvs darbs, kas prasa vairākkārtēju pārlasīšanu.”

Trešdien, 1. novembrī, pulksten 18.00, Ziemeļu Ministru padomes birojā Latvijā Mansards aicina uz grāmatas prezentāciju un tikšanos ar autoru un tulkotāju. Šī intervija notika septembra sākumā Reikjavīkas Starptautiskā literatūras festivāla laikā.

Laura Brokāne

 

Festivāla publiskajā sarunā teicāt, ka nevēlaties sevi pozicionēt kā islandiešu rakstnieku, bet gan kā rakstnieku no Islandes.

Jā, biju domājis, ka drīzāk gribētu indentificēties ar konkrētu Islandes vietu, kas manā dzīvē ir svarīga. Manā gadījumā tā ir Reikjavīka. Es gribētu, lai cilvēki pārstāj runāt par nacionalitātēm literatūrā un sāk domāt par literatūru, kas nākusi no konkrētas vietas. Runa ir par pieredzi, ko piedzīvojam konkrētā vietā. Ir jāpārtrauc rakstniekus uztvert kā ģeopolitiskas vienības. Viņi jāredz kā cilvēki, kuri stāsta stāstus par saviem cilvēkiem. Lielākā daļa manu grāmatu sižetu nenorit Reikjavīkā, bet gan Islandes laukos un nomaļās vietās. Bet, protams, Reikjavīkai kā dzimtajai pilsētai ir ļoti spēcīga ietekmē manā dzīvē. Esmu šeit pavadījis gandrīz visu dzīvi, ar pārtraukumiem Berlīnē, Londonā un Māstrihtā. Esmu laimīgs, ka varēju dzīvot uz Reikjavīkas robežas – ziemeļu piekrastē, kur aiz kalna bija pieeja dabai. Dzīvojām mājā pie kalna, aiz kura bija okeāns. Mēs ar draugiem bērnībā daudz spēlējāmies dabā, kaut gan dzīvojām pilsētā. Kad biju tīņu vecumā, pārcēlos uz Reikjavīkas priekšpilsētu, tolaik naidīgu un bīstamu vietu. Cilvēki, kas dzīvoja centrā un citos labākos rajonos, nemaz nenojauta, ka mums visu laiku bija iespēja būt dabā. Vienu dienu ar draugiem ložņājām pa jaunceltnēm un darījām bīstamas lietas, bet jau nākamajā varējām klaiņot pa laukiem, būt pie upes, vērot putnus. Man Reikjavīka ir vieta, kur urbānā dzīve miniatūrā (jo šī pilsēta ir tik maza) satiek dabu. Tā lielākoties ir visur Reikjavīkā – ja pacelsi acis, gandrīz vienmēr redzēsi kalnus un krastu, būsi dabas ieskauts. Tāpēc man pilsēta ir vieta, kur cilvēks sastop dabu.

 

Vienam no pasaulē atzītākajiem Islandes laikmetīgās mākslas pārstāvjiem Ragnaram Kjartansonam (Ragnar Kjartansson) ir darbs Skandināviskās sāpes (Scandinavian Pain), veltījums skandināvu melanholijai, kas Islandē neesot tik izteikta. Vai, jūsuprāt, islandieši ir melanholiski?

Es neteiktu, ka „skandināviskās sāpes” var attiecināt uz mums. Kas mums ir tā vietā? Protams, ir vientulība, jo esam nošķirti, arī spriedze un uztraukums dabas ietekmes dēļ. Dzīvojot uz salas, okeānu var uztvert kā sprostu vai arī kā ceļu un iespēju. Es domāju, tas rada sava veida domāšanas dinamiku. Ja kādā vēstures brīdī cilvēki šurp atbrauca, tas nozīmē, ka tu vari arī aizbraukt. Savukārt melanholija ir paralizējoša situācija, kas tevi pārņem un tikai aug augumā….

 

Kā Trīra filmā.

Jā, tā tikai pieaug. Bet Islandē vientulībā un spriedzē nevar palikt pārāk ilgi – ir jāceļas un kaut kas jādara, jāizgatavo kāda lieta paša rokām vai vienkārši jādodas pastaigā… Mēs neesam daļa no melanholijas tradīcijas, esam pārāk primitīvi melanholijai, teiksim tā. (Smejas.) Jo melanholija ir arī intelektuāls stāvoklis. Tā ir pasaules apzināšanās caur šo izjūtu. Islandē to nevar atļauties pārāk ilgi.

 

Islandes ainava man saistās galvenokārt ar tukšumu, un tas attiecas arī uz šejienes mākslas un kultūras tradīciju. Šķiet, ka Islandē ir iespēja aizsākt jebko, izgudrot jaunu virzienu arhitektūrā, mākslā, mūzikā. Kādā intervijā sacījāt, ka jaunībā aizrāvāties ar sirreālismu, kad sapratāt, ka Reikjavīka ir visgarlaicīgākā vieta pasaulē.

Jā, vienīgā nepārtrauktā kultūras tradīcija šeit ir literatūra. Protams, ne visos laikos proza un dzeja, bet vēsturiski dokumenti, kas rakstīti cauri gadsimtiem. Rakstīšana ir vienīgā nepārrautā tradīcija. Un literāti šeit tiešām ir citādākā pozīcijā nekā citu mākslas jomu pārstāvji. Mūzikā, arhitektūrā vai vizuālajā mākslā ikviens šeit var sevi pieteikt kā izgudrotāju. Jums ir pilnīga taisnība. Šeit tiešām ir sajūta, ka viss ir iespējams un tu vari definēt islandiešu kultūru.

Kaut gan mums ir sāgas, kuras, manuprāt, ir droši liekamas līdzās visiem zināmiem izciliem pagātnes literatūras šedevriem – Dantes, Šekspīra un citu – arī islandiešu literatūrā ir brīvības sajūta. Jo šeit literatūra nekad nav piederējusi elitei vai autoritātēm. Ja tev ir vēlme rakstīt, tu to vari darīt, iztiekot bez citu jautājumiem un vērtējumiem. Katram ir tiesības rakstīt, jo mēs piederam šai kultūrai. Kad 15 gadu vecumā izdevu savu pirmo grāmatu, tas šķita pilnībā pareizi, un neviens mani neapšaubīja. Mamma man teica – ja reiz tā vēlies tērēt savu pirmo algu, lai tā būtu. (Smejas.) Un tas attiecas ne tikai uz daiļliteratūru. Islandē ir ļoti daudz autobiogrāfiju, kuras sarakstījuši vienkārši cilvēki. Grāmatu antikvariātos ir kaudzēm grāmatu, to autori kādā dienā ir padomājuši – man vienkārši ir jāizstāsta savs stāsts 200 lapās, nodrukājot to 500 eksemplāros, kurus vēlāk dāvināt draugiem un, kas zina, varbūt arī pārdot veikalā. Šis ir piemērs tam, ka neesam melanholiski, jo melanholiski noskaņotam cilvēkam nav viegli saņemties un izstāstīt otram savu stāstu.

 

Turpinot par pieredzi, ko sniedz konkrētas vietas, gribu jums jautāt par Islandes pilsētiņu, kur esat sarakstījis lielāko daļu savu grāmatu.

Jā, mums ar sievu ir maza mājiņa Islandes dienvidu krastā Eirabaki (Eyrarbakki). Tā ir zvejnieku pilsētiņa, celta aptuveni 1912. gadā. Tā ir brīnišķīga vieta, kur braucu rakstīt un esmu sarakstījis gandrīz visas savas grāmatas. Tikai 15 minūšu brauciena attālumā no Reikjavīkas. Ja brauc ar autobusu – divas stundas, jo ir jāpārsēžas citā pilsētā. Šī vieta dod man garīgo telpu, kas nepieciešama, lai rakstītu. Tur īpaši var sajust Zemes mērogu – skatoties uz horizontu, tu zini, ka starp tevi un Dienvidpolu ir tikai okeāns. Un nebeidzama debess pāri. Tas dod ļoti spēcīgu, labu izjūtu. Tā ir īpaša pilsēta, labi saglabāta – izskatās gandrīz tāpat kā pirms simt gadiem. Tā gadsimtiem ilgi bijusi arī vēsturiski svarīga vieta– nozīmīga osta, visa dienvidkrasta tirdzniecības vieta. Bet no tā nekas nav palicis pāri, ir tikai viena degvielas uzpildes stacija. Es rakstu mazā, baltā istabā nelielā koka mājā, kas elpo un ielaiž dabu. Esmu dabas ieskauts.

 

Jūs vienmēr esat bijis saistīts ar mūziku – jaunībā muzicējāt kopā ar Bjorku grupā The Sugarcubes, vēlāk rakstījāt viņai dziesmas tekstus. Arī rakstot grāmatas, jums fonā vienmēr skanot mūzika.

Līdz 20. gadsimta vidum Islande bija, varētu teikt, izolēta vieta. Tikai laikā pēc Otrā pasaules kara šeit sāka ienākt ārējā pasaule. Gan preču importa veidā, gan kultūras formās – galvenokārt mūzikas un kino. Tās bija starptautiskas kultūras nozares, kas bija pieejamas arī vienkāršiem  ļaudīm. Gramofonā varēja klausīties Berlīnes filharmonijas orķestri, kinoteātrī skatīties jaunākās franču filmas vai vesternus. Mums pieejamā masu kultūra nebija tikai popmūzika un kungfu filmas, bija iespēja redzēt arī izcilus mākslas darbus. Tagad, protams, viss ir pieejams internetā, bet tolaik, kad kāds tika pie labas grupas ieraksta, laida pa apli draugu lokā. Mēs klausījāmies un dalījāmies ar mūziku visu laiku. Tā bija viena no svarīgākajām kultūras aktivitātēm. Jaunībā klausījos popmūziku, bet līdz ar Deivida Bovija iepazīšanu manā muzikālās izglītības ceļā sākās pilnīgi jauns posms. Viņš bija gan labākais rokmūzikas laukā, gan arī ļoti eksperimentāls – kā mūzikā, tā tekstos. Viņš strādāja ar dažādu žanru mūziķiem, piemēram, no elektroniskās mūzikas jomas. Bovijs kļuva par skolotāju daudziem radošiem cilvēkiem no manas paaudzes. Viņš savās intervijās minēja mūziku, ko klausījās, filmas, ko skatījās, grāmatas, ko lasīja. Un mēs to izmantojām kā šopinglisti. Lēnām sākām klausīties dažāda veida laikmetīgās mūzikas komponistus, tautas mūziku… Kļuvām par mūzikas atklājējiem. Mūzika vienmēr ir bijusi ļoti svarīga, teiksim tā, manā radošajā dzīvē. Un vēlāk mani draugi kļuva par profesionāliem mūziķiem, kas savā daiļradē apvienoja dažādu žanru ietekmes. Mani draugi no grupas The Sugarcubes kļuva slaveni un sāka uzstāties citviet pasaulē. Tādējādi mēs piedzīvojām, ka ir iespējams mazajā Reikjavīkā radīto nodot visai pasaulei. Atceros, ka astoņdesmito gadu vidū viesojoties pie Bjorkas un viņas tālaika drauga un bērna tēva, sirreālisma grupas Medusa dzejnieka Tora Eldona (Thor Eldon), viņi man, piemēram, parādīja japāņu teātra mūziku, bet es biju atklājis kādu savādu, vardarbīgu erotisko romānu no Austrijas. Literatūra, mūzika un kino bija būtiski manas jaunības elementi Reikjavīkā.

 

Un šobrīd?

Man ir grūti izsekot jaunākajai mūzikai. Es dažkārt jautāju savam astoņpadsmitgadīgajam dēlam, ko ir vērts klausīties. Un viņš man iesaka ļoti dažādu mūziku, arī tādu, kurai pirms tam pretojos. Piemēram, viņš mani iepazīstināja ar Kanju Vestu, kuru pirms tam uzskatīju par idiotu. Pēc albuma noklausīšanās un koncerta video noskatīšanās sapratu, ka viņš tiešām mūzikā dara interesantas lietas, sava albuma un koncerta koncepciju veidojis pēc Alehandro Hodorovska filmas Svētais kalns (The Holy Mountain) motīviem. Šī filma man ļoti patīk. Un mums ar dēlu bija saruna par to, ko zinu par Hodorovski. Pārliecinājos, ka kultūra turpinās caur kustību un citēšanu neskaitāmos virzienos.

Es daudz klausos mūziku, kad strādāju, un Arvo Perts ir kļuvis par atslēgas figūru manā dzīvē. Kad savā mazajā mājiņā dienvidu krastā uzlieku disku ar viņa skaņdarbiem Alina un Spiegel im Spiegel, dzimst literatūra.

 

Pastāstiet, lūdzu, par savu īso romānu Skugabaldrs / Ēnu lapsa.

Grāmatas darbība notiek 19. gadsimta otrā pusē nomaļā vietā Islandē. Tas ir romāns par priesteri, kurš ir arī lapsu mednieks, par botāniķi, lauksaimnieku, kurš ir arī franču dzejas piekritējs un atkarīgs no opija, un sievieti ar Dauna sindromu, kura lielāko daļu dzīves dzīvo šī botāniķa uzraudzībā. Stāsts ir par šiem trim cilvēkiem un to, kā to dzīves savijas kopā. Kādā nomaļā, mežonīgā vietā priesteris nomedī lapsu, kas viņam parāda ne tikai cilvēka un dabas robežas, bet arī citas pasaules iespējamību, pārkāpjot arī dzīves un nāves robežas. Kad rakstīju šo īso romānu, mani ietekmēja Islandes 19. gadsimta romantisma dzeja. Izmantoju šo dzejnieku pasaules izjūtu un to, kā viņi aprakstījuši dabu.

Grāmata ir mūsdienu ceļojums tautas pasakās. Tas ir arī dziļi morāls stāsts. Cilvēks ar Dauna sindromu bija nevēlams tālaika sabiedrībā. Bērni, kas tolaik piedzima ar šādu slimība, cieta kopš pašas bērnības un netika pieņemti. Tas ir arī stāsts par to, kam ir ļauts dzīvot, kādus standartus piemērojam cilvēciskām būtnēm; kāpēc priesteris, kurš ir ļoti brutāls vīrs, sabiedrībā tiek cienīts, bet šai jaunajai, talantīgajai sievietei vienkārši palaimējies būt dzīvai. Kad rakstīju šo grāmatu, sapratu, ka šobrīd esam tādā pašā situācijā. Mūsdienās Reikjavīkā tikpat kā vairs nedzimst bērni ar Dauna sindromu. Tāpēc šajā grāmatā gribēju jautāt – kāda ir cilvēka dzīves vērtība? Mēs cerējām, ka līdz ar Otrā pasaules kara beigām cilvēku klasificēšana būs beigusies, taču tā joprojām pastāv – piemēram, Islandē attiecībā uz cilvēkiem ar Dauna sindromu.

 

Intervija tapusi, pateicoties Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā atbalstam.