— Heidegera pusē

 

Brauciena uz Meskirhi piezīmes (2017. gada 28. septembris – 3. oktobris).

 

1. „Par visu vairāk jūs zvērinu: ar citiem nesajauciet mani!”

Šīs ir piezīmes par braucienu uz Meskirhi, uz Heidegera Biedrības sanāksmi un konferenci par godu Esamības un laika publicēšanas 90. gadu jubilejai. Meskirhē esmu jau pabijis vairākas reizes ļoti dažādās dzīves konstelācijās. Dažādās konstelācijās šo braucienu laikā kopš 2006. gada lasīts un pārdomāts arī Heidegers. Kopš Melno burtnīcu pirmo sējumu publikācijas 2014. gadā šie lasījumi ieguvuši pirms desmit gadiem pat nenojaustu tonalitāti. Skaidrs, ka tolaik, apmēram pirms desmit gadiem, bija lasīta Fariasa grāmata Heidegers un nacionālsociālisms (1988) un vismaz atsauksmes par Emanuela Faja grāmatu Nacisma ieviešana filosofijā (2005), un atmiņā glabājās dažas tēzes no reiz Francijā un pāri tās robežām izskanējušās diskusijas par „Heidegera klusēšanu”. Īstenībā: Heidegera un nacionālsociālistiskā režīma attiecības ir tikušas aplūkotas un analizētas jau pirms II pasaules kara Vācijā un ārpus tās – no Vācijas aizbraukušo Heidegera skolnieku un citu intelektuāļu tekstos un vēstulēs, tāpat kā Vācijā palikušo un ar režīmu dažādā pakāpē saistīto universitātes profesoru un valsts ierēdņu sarakstē un dokumentos. Jautājums par Heidegeru un nacismu visai kontinuitatīvi turpināts arī pēc kara. Heidegera 30. un 40. gadu tekstos var redzēt nacionālsociālisma novietojuma maiņu, kuras rezultāts nolasāms no 1939. gada Melno burtnīcu piezīmes: „Tīri „metafiziski” (t.i., esamības vēstures ietvaros) domājot, es uzskatīju nacionālsociālismu par iespējamo pāreju pie cita sākuma un šādi to arī izpratu. Tomēr šī „kustība” tā tika pārprasta un nenovērtēta tās īstajā spēkā un iekšējā nepieciešamībā, kā arī tās lielumā un šī lieluma veidā. Ar šo kustību sākas [..] jaunlaiku īstenojums”.¹ Nacionālsociālisms ir nevis pāreja pie Heidegera utopiski gaidītā cita (jeb Otra) sākuma, t.i., jaunām cilvēka un esamības attiecībām, (kad Pirmais sākums, kas aizsācies senajā Grieķijā līdz ar sengrieķu filosofiju, ir nonācis līdz savam vēsturiskajam galam industriāli tehnizētā, varasgribas pārņemtā civilizācijā), bet gan Pirmā sākuma saasinājuma – jaunlaiku – noslēgums un īstenojums. Heidegers saskata nacionālsociālisma vēsturisko vietu un tādējādi atbrīvojas no identifikācijas ar to. Tas nozīmē – viņa kā domātāja pašizpratnei sekojot – atbrīvojas nevis aizmirstot, bet atbrīvojas, lai to tagad pa īstam pārdomātu tā būtībā.

Tomēr pašreizējās debates ap Melnajām burtnīcām ļoti asi pavērsušas jau labi pazīstamo jautājumu par nacionālsociālismu vairākos virzienos: jautājumā par antisemītisma (antijūdaisma) klātbūtni šajos tekstos, jautājumā par Gesamtausgabe izdošanas un Heidegera manuskriptu pieejamības politiku un jautājumā par Melno burtnīcu iederību Heidegera domas plašākā kontekstā. Lai arī 2016. gada grāmatā Heidegers un antisemītisms, kurā līdz ar Heidegera vēstulēm savam brālim atrodami ļoti kontroversiāli pētnieku un Heidegera lasītāju komentāri un raksti, kanādiešu filosofs Žans Grondēns rakstā Kāpēc sarežģītā laikā es joprojām palieku uzticīgs Heidegeram uzsvērti un pamatoti norāda, ka antisemītisms nebija Heidegera aizraušanās ar nacionālsociālismu kā kustību centrālais elements, diskusija vismaz pēc Melno burtnīcu izdevēja Pētera Travnija grāmatas Heidegers un mīts par ebreju pasaulsazvērestību (2014) tomēr ir koncentrējusies uz tām Melno burtnīcu vietām, kurās parādās „ebreju” apzīmējums. Šīs vietas nav atrodamas Melno burtnīcu pirmajā sējumā; līdz 1939. gadam Heidegers vispār gandrīz nemaz neskar „ebreju jautājumu”. Kas notiek pēc tam – nākamajos sējumos? „Ebreju” vārds tajos tik tiešām parādās. Taču tur atrodami arī vārdi: „Piezīme ēzeļiem: šīm pārdomām nav nekāda sakara ar „antisemītismu”. Tas ir tikpat stulbs un nicināms kā asiņainā vai, galvenokārt, neasiņainā, kristietības darbošanās pret „pagāniem””.² Tomēr ir iedegusies asa diskusija: par to, kā un kādā kontekstā lasīt apmēram desmit līdz trīspadsmit pasāžas aptuveni 1500 lpp. plašajā tekstu korpusā. Visi Melno burtnīcu sējumi vēl nav izdoti. Diskusija vēl nav rimusi. Šoreiz brauciens uz Meskirhi, pastaigas pa pazīstamo Heidegera „Lauku ceļu”, pa meža ceļiem Štokāhas virzienā, pa Meskirhes centra šaurajām ieliņām, gar cita pazīstama Meskirhes dēla – Rīgā apglabātā komponista Konradīna Kroicera pieminekli pie pils, laikam gan noritēs šī nemiera zīmē. Tomēr esmu gatavs. Brauciens uz nakts galu var sākties.

 

2. „Atceroties par sākotni…”

Pašreizējais Heidegera Biedrības priekšsēdētājs Haralds Zoiberts biedrības mājaslapā redzamajās 2017. gada marta un septembra intervijās, kas tur ievietotas kā Meskirhes pasākuma prelūdija, uzsver, ka pašreizējo diskusiju gaisotnē aizmirsts Esamības un laika (1927) Heidegers. Šis teksts kā „20. gadsimta filosofijas pamatteksts” atkal jālasa no jauna un tādējādi jāatgādina, ka Heidegers nav tikai 30. un 40. gadu esamības atnākšanas gaidītājs un utopiskas politiskās ontoloģijas rakstītājs. Biedrības konference tik tiešām ir pievērsta šim nekad nepabeigtajam darbam. Esamība un laiks, tāpat kā citi 20. gadsimta (vai, plašāk raugoties, modernitātes) projekti, paliek work in progress. Tomēr konferences telpās – Meskirhes pils zālē – valda zināma spriedze: aptuveni 100 klausītāju auditorija pirmajā konferences dienā seko Zoiberta ievadrunai par Esamības un laika nozīmi; Heidegera Melno burtnīcu problēma tiek uz brīdi attālināta. Pirmais vakara priekšlasījums tik tiešām pievērsts „Nepārtrauktajai fascinācijai”, ko raisa Esamība un laiks: mediju teorētiķis Norberts Bolcs, kurš priekšlasījuma ievadā atzīstas, ka vienmēr gribējis runāt par Heidegeru – vismaz kopš brīža, kad kopā ar savu skolotāju Frīdrihu Kitleru (neordināru Heidegera lasītāju) braucis pie Žaka Deridā, kurš savas dzīves pēdējos gadus esot lasījis vairs tikai Heidegeru un saviem vācu ciemiņiem nepacietīgi jautājis, kad atkal būšot jauns Gesamtausgabe sējums… Klausītājiem ir daudz, ko jautāt: par baismām (Angst), esamību-uz-nāvi un Esamības un laika satura antropoloģiskiem, teoloģiskiem, izziņteorētiskiem pārpratumiem. Vakars ieilgst. Tikai pēc laba laika Heidegera mazdēls Arnulfs Heidegers, kuram uzticētas rūpes par vectēva atstātajiem manuskriptiem, var pastāstīt par aktuālo Gesamtausgabe sējumu izdošanā. Tomēr izvairīties no Melno burtnīcu ēnas nevar: Laterāna Universitātes profesors Frančesko Alfjeri kāpj tribīnē un stāsta par saviem braucieniem uz Rīgu, uz Londonu, uz Prāgu. Londonā viņš piecas dienas runājis ar vietējās ebreju kopienas ļaudīm, skaidrojis Heidegera situāciju. Tomēr tieši Rīgas gadījums ir īpašs: pirms viņa Rīgā, Latvijas Universitātes Filozofijas un vēstures fakultātē viesojies Pēters Travnijs. Alfjeri nav mierā ar Travnija lasījumiem: Heidegers ir apmelots. Piemēru ir daudz: Gesamtausgabe 96. sējuma pēcvārdā Travnijs salicis kopā ļoti attālas atšķirīgu Melno burtnīcu teksta vietas, un satuvinājis, piemēram, Heidegera jēdzienu „esamības attīrīšana” (Reinigung des Seyns) un ebrejus, raisot lasītājā iztēles spēli, kura ved pie „ebreju jautājuma” „galīgā risinājuma” (t.i., iznīcināšanas) nacionālsociālisma vadoņu vokabulāra un pavēļu ietvaros. Taču, pārzinot Heidegera 30. un 40. gadu valodu, ir skaidrs, ka „esamības attīrīšana” ir tas pats Esamības un laika līdzšinējās ontoloģijas „destrukcijas”, nobūvēšanas projekts un šie vārdi attiecas uz Platona pārjutekliskās un jutekliskās pasaules nošķīrumu, nevis uz ebrejiem. Travnijs pārāk brīvi salicis kopā dažādas vietas no Melno burtnīcu sējumiem; konteksts nav ievērots. Visas šīs vietas Alfjeri apkopojis grāmatā (kopā ar F.-V. fon Hermanu) (2017). Viņa saraksts ir garš, izvērsts tabulās un konkordancē. Arnulfs Heidegers runā vēlreiz. Skaidrs, ka atgriešanās pie Melnajām burtnīcām jau konferences pirmajā dienā nesola vienkāršu gremdēšanos Esamības un laika pasaulē. Travnija interpretācijas ir apšaubāmas, viņš saka, tomēr Vupertāles Heidegera pētījumu centra vadītājs esot ļoti kompetents Heidegera rokrakstu atšifrēšanas un izdošanas darbā; līgumu ar viņu lauzt būtu kļūda. Klausītāju vidū dzirdama murmināšana, arī skaļāka vārdu apmaiņa, kas turpinās pieņemšanā pēc pirmās dienas programmas beigām. Nebūt ne visi ir noskaņoti pret Travniju. Lasot viņa tekstus par Heidegeru, skaidrs, ka viņš neatrunā no Heidegera lasīšanas (kā savulaik apsūdzoši to darījuši Emanuels Fajs vai Ričards Volīns). Nu reiz atkal ir kāds brīdis filosofijas vēsturē, kad no interpretācijas atkarīgs diezgan daudz. Saprotamas ir Biedrības puses bažas un piesardzība. Bet… galu galā – nu reiz katrs „stāvam” par saviem vārdiem, vārda „profiteri” klātbūtne „profesora” nosaukumā taču ietver to, ka sakām, ko domājam un atbildam par to, ko sakām.

Sarunas, dažas redzētas sejas: Karla Šmita pētnieks Reinhards Mērings (Reinhard Mehring), kurš raksta par Heidegera publicēšanas politiku (Heidegera lielā politika: „Gesamtausgabe” semantiskā revolūcija, 2016), Meskirhē dzimušais Pirmins Štēkelers-Veithofers, kurš konfrontē ar Hēgeļa gara filosofiju (Domāšana. Gara filosofijas ceļi un neceļi, 2012) u. c. Tikai īsu brīdi esmu izvēles priekšā – uzplaiksnī epizode no vidusskolas laikiem, kad Ērgļu pagasta bibliotēkā pirmo reizi lasīju Riharda Kūļa tulkotos Heidegera Vēstules par humānismu fragmentus kādā no žurnāla Grāmata numuriem –, bet tad dodos pie Haralda Zoiberta un saku, ka nākamajā gadā ir vēl viena jubileja: aprit 90. gadi, kopš Heidegers 1928. gada septembrī pabijis Rīgā un Herdera Biedrības un Herdera Institūta rīkotajos augstskolu kursos lasījis priekšlasījumus par Kanta tīrā prāta kritiku un mūsdienu filosofijas jautājumiem. Sarunas provizoriskais rezultāts: biedrības nākamajai konferencei jānotiek Rīgā. Ar šo rezultātu būs jādzīvo, jāsadzīvo vesels gads. Ārā jau nakts, kad sarunu murdoņa paliek aiz muguras. Lietus migla drīz paslēpj pili. Viesnīcā vietējais dialekts un numurā – Kandinska Minhenes Nacionālās galerijas gleznu reprodukcija: Mūrnavas baznīcas tornis un baltu mākoņu vēl zilākas padarītās debesis virs krāsu triepieniem, kur vajadzētu būt zemei.

 

3. „Te netiks heidegerizēts!”

Ātri aizmigt neizdodas un otrās dienas referātiem jāseko ar zināmu piepūli. Heidegera skolnieka K. H. Folmana-Šluka skolniece Ingeborga Šislere, Štēkelers-Veithofers, F.-V. fon Hermana skolniece Paola Ludovika Koriando – Heidegera domāšanas pētniecībā pazīstami vārdi. „Te netiks heidegerizēts!” Štēkelers-Veithofers saka referāta sākumā. Tā izteicās pats Heidegers kādā no semināriem, kad pārāk uzcītīgie skolnieki atkārtoja viņa teikto viņa vārdiem. Taču no atkārtošanas grūti izvairīties – arī dienas otrās puses referāti konferences sekcijās lavierē starp Heidegera sholastiku un mēģinājumu atrast pārejas un izejas no viņa terminoloģijas. Ginters Noimans varbūt nonāk vistuvāk pārejai, kad runā par Heidegera brīvības jēdzienu mūsdienu neirozinātņu un tiesību filosofijas diskusiju sakarībā.

Konferences pārtraukumos atkal sarunas. Tad nāk Frīdrihs-Vilhelms fon Hermans, Heidegera pēdējo dzīves gadu privātasistents, tagad jau 88 gadus vecs. Viņa dzimta, vēlāk stāsta fon Hermana sieva pils foajē, saistīta ar Baltiju. Viņš arī ir tas, kurš trešajā dienā noslēgs konferenci ar referātu par esamības vēstures domāšanas sākumiem un indikācijām Esamības un laika fundamentālontoloģiskajā domā. Fon Hermana – viena vēl redzama un dzirdama dzīves saikne ar Heidegera laiku un pašu domātāju – runā un referātā saklausāms zināms svinīgs patoss. Pēc referāta kāds Dasein-analītiķis no Konstances vaicā: vai nupat teiktais par Heidegera mēģinājumiem no Dasein analīzes Esamībā un laikā pāriet pie esamības pašas temporalitātes kaut ko maina Dasein izpratnē (jautājuma būtība skaidra, proti, vai viņa psihoterapeita darbā, kas balstās uz Ludviga Binsvangera un citu mēģinājumiem Heidegera Dasein aprakstu Esamībā un laikā padarīt par psihoterapijas pieejas veidu, kaut kas mainās, mainoties Dasein un esamības attiecību izpratnei)? Fon Hermans atbild: „Varat būt mierīgs, jūsu darbā no tā nekas nemainīsies” izpelnās aplausus, drīzāk laikam gan kā cieņas izrādīšanu vecam vīram, kas vēl spēj jokot un tā saglabāt pietiekamu neatkarību. Tā manāma arī sarunā, kas izdodas otrās dienas konferences pārtraukumos: fon Hermans dzīvi interesējas, kas tagad notiek Baltijā. Tomēr viņa plāni, kas saistīti ar Heidegera domu, ir plašāki: Baltija, Čehija, Eiropa, bet tad Krievija, Ķīna… vai tur Heidegers tulkots adekvāti? Idejas un domas nav abstraktas, tās pārstāv un risina konkrēti cilvēki uz vietas. Kuri tie ir un kuri tie būs?

Otrās dienas pārtraukumos izdevusies saruna ar vienu no Heidegera Biedrības biedriem. Izrādās, ka arī viņš interesējas ne tikai par Heidegera domāšanu, bet arī par Johanu Georgu Hāmani. Runājam par dažādiem Hāmaņa izteikumiem, kuros (rekursā uz Kantu) parādās „Ziemeļu maga” paša pozīcija; vai izteikums, ka viņa galva, salīdzinājumā ar Kanta domu, ir kā saplīsis māla pods (tā Hāmanis 1783. gada 8. decembra vēstulē Herderam), ir „tikai” ikdienišķs sava nespēka atzinums, vai tomēr hāmaniska stila paraugs, kur vienā izteikumā koncentrēta visa viņa kā autora „vēsts”. Jā, tur visdrīzāk nav runa par Hāmaņa nespēju būt tik sistemātiskam un konsekventam domātājam kā Kants, bet gan totāla apgaismības laika un arī kritiskās filosofijas domāšanas kritika – prāta metakritika. Hāmanis ir modernitātes aporiju Klingzors, savā ziņā aizsācis prāta kritiku, ko turpina tikpat lielā mērā Šopenhauers un Nīče, Heidegers un Ernsts Jungers, taču arī pavisam citā domas ieviržu spektra galā esošā Frankfurtes skola. Jā, šogad izdotais krājums Heidegera ceļš modernitātē. „Melno burtnīcu” novietojums (redaktori H.-H. Ganders un M. Štrīts), kas apkopo Freiburgas Universitātē 2015. gadā notikušās konferences materiālus, skata Heidegeru kā modernitātes (18.–20. gs.) domātāju un domātāju modernitātē, par kuru zinām tagad vairāk. Šis ir vismaz viens skaidrs pozitīvs rezultāts visās līdzšinējās aktuālajās debatēs ap Heidegeru: izskan jauni „modernitātes” apraksti un iepriekšējo aprakstu revīzijas. Heidegers liek modernitāti definēt no jauna un vēlreiz.

 

4. „…paaudze, kuras dzīvē izšķirsies viss Vakarzemes liktenis”

Konferences trešā diena paskrien ātri. No Pētera Sloterdaika skolnieku aprindām nākušais Kajs Verntgens (grāmata Heidegers pēc Dišāna, 2015) galu galā nevarējis atbraukt, referāts nenotiek. Sloterdaiks šogad paspējis tomēr reaģēt arī uz jaunākajām diskusijām ap Heidegeru: grāmatā Kas notika 20. gadsimtā? atrodama nodaļa Heidegera politika: novilcināt vēstures beigas. Tur – tāpat kā gandrīz visās šī palimpsesta, kas turpina Jaunlaiku ļaunos bērnus (2014), lappusēs – domāts par konsekvencēm no atmosfēras ķīmiķa Paula Krucena piedāvājuma ieviest Zemes ģeofiziskās vēstures skalā jaunu laikmetu – „antropocēnu”, kurā cilvēks kļuvis par Zemi būtiski ietekmējošo faktoru. Heidegera metafizikas un jaunlaiku tehniskās civilizācijas apraksti uz šī fona izskatās pat pārāk skarbi trāpīgi.

Pēc konferences – Heidegera Biedrības sanāksme. Esmu tās biedrs kopš 2005. gada. Zoiberts ziņo par situāciju biedrībā: ņemot vērā asās debates, no biedrības izstājušies tikai daži tās biedri; ir arī jaunpienācēji. Biedrība joprojām ir viena no lielākajām vācu filosofijas biedrībām – aptuveni 530 biedri visā pasaulē, tiesa – šobrīd ar daudziem pārtrūkuši kontakti; tie jāatjauno. Arnulfs Heidegers vēl informē par sagaidāmo Gesamtausgabe sakarībā. Pēc viņa domām, ko atbalsta Vitorio Klostermana izdevniecība Frankfurtē, šis izdevums tuvāko gadu laikā jānoslēdz, no 102 sējumu izdevuma neizdoti palikuši vēl tikai aptuveni ducis sējumu, to starpā – arī Melno burtnīcu turpinājums.

Atvadīšanās. Īsa saruna ar Arnulfu Heidegeru. Jā, viņš zinot, ka vectēvs bijis Rīgā. Brīnās, ka runa nav bijusi par vienu lekciju, bet gan priekšlasījumu virkni. Novēl veiksmi, rīkojot Heidegera konferenci Rīgā nākamajā gadā. Vēlējumi. Rokasspiedieni. Pils kāpnes. Tad apjauta, ka šoreiz viss. Jā, vēl priekšā viena brīva diena, kurā gan cerēju padarīt kaut ko no nekad nepadarāmajiem rakstu darbiem. Varbūt šoreiz tomēr labāk vēlreiz doties kādā garākā pastaigā. Visam dzirdētajam un darītajam jārod „sedimentācijas” ceļi.

Vakarā kopā ar tagad jau pazīstamo Heidegera Biedrības biedru Tīrjungu un viņa sievu braucam līdz Boironas klosterim un ielejai, kur Donava vēl ir mūsu Gaujas vai Ogres lielumā. Baznīcā pie viena no altāriem – zemnieku rudens raža, pagānu rituāli kristietības kulta formās. Kāpjam augšā pa taku gar klintīm; skats tiešām iespaidīgs. Tā ir dabas un kultūras ainava, par kuru runā ne tikai Heidegers. Vakara saule spilgti izgaismo klostera ēkas lejā, uz brīdi paliekam stāvam un noraugāmies ainavā. Atpakaļceļā saruna ievirzās par bērniem. Kāda būs viņu nākotne? Kādi „eiropieši” viņi būs?

 

5. „…vai esam uz būtības vai nebūtības ceļa?”

Pēdējā šīs reizes ceļojuma diena. Vispirms Meskirhes kapsēta. Kāds atstājis uz kapakmens dažas lapas Austrumu hieroglifu rakstā (konferencē redzēju un pie viesnīcas pat aprunājos ar vienu japāni un diviem dienvidkorejiešiem, kas kādu laiku studē un strādā tepat Vācijā). Tad cauri Meskirhes centram un pils pagalmam, kurā vēl apbrīnoju sastīpoto un ar virvēm nodrošināto koku pagalma vidū – uz Lauku ceļu gar Heidegera vārdā nosaukto skolu un krucifiksu ceļu krustojumā līdz Heidegera soliņam. Tad čukstu pie sevis: „Tagad nāks labākais… labākais” un ieeju mežā. Šajā gadalaikā zīmes brīdina no meža darbiem un tehnikas. Nevienu gan nesatieku. Augstas egles un nozāģēto baļķu kravas, līdz nonāku līdz meža ceļa galam, kas izved pļavā blakus šosejai uz Štokāhu. Paejos pa gājēju celiņu paralēli šosejai līdz augstākai vietai, no kuras redzams tuvākais ciems 2 km attālumā Krumbaha-Zauldorfa. Skatiens klīst gar meža sienu, kas kā valnis sniedzas aptuveni kilometra garumā. Ciemā izceļas kādas ēkas daļa ar skaidri saskatāmu logu zem kārniņu jumta. Jā, kas gan tur dzīvo vai dzīvojis un kādi likteņi tur notikuši, blakus meža sienai, pļavām, ceļu krustojumiem? Nezināmība un cilvēku likteņu apslēptība dabas un vēstures neaptveramībā.

Pagriežos atpakaļ uz Meskirhi. Ceļa rādītājs vēsta, ka 7 km jāiet atpakaļ. Eju un tad pēkšņi, šauboties vai iet atpakaļ pa to pašu ceļu, apstājos un paveros pāri šosejai uz ceļa otras puses eglēm. Un tad gan tās augstu paceļas, un aiz to stumbriem gaiša, auksta, baltpelēka debess, uz kuras izceļas viena egle aiz pirmo garo egļu rindas – kā tornis aiz augstas sienas. Tā ir īstenība, kurā būt, kura nav reducēta, tās tālums kļūst tuvāks. Skatiens sastindzis, tad klīst no egļu aprisēm līdz debesu pelēkumam un atpakaļ; šurpu turpu. Ko tagad redzu? Kas te aprakstāms? Varbūt tikai tā šī īstenība var atnākt un būt – aprakstā, t.i., valodā? Varbūt tās laušanās pie vārda ir tikai mānīga paša vērotāja vēlme? Kas tā ir? Mirkli esmu pārņemts ar pasauli, kas sarosās egles aprisēs un sāk iegūt neskaidrus apveidus. Jēgas skrandas, ar ko piesegt šo plaisu ikdienas strukturētajā pieredzē, nenotur piedzimt raujošos pasauli. Tā paliek tur, nepateikta.

Tad atkal pils un filosofa tornis, kurā vajadzēja glabāties kara beigās no Freiburgas šurp atvestajiem Heidegera manuskriptiem, tomēr tie tur neglabājas. Esmu nogājis, īsti neapstājoties, aptuveni 30 km. Viesnīcā nonāku noguris. Vajadzētu sakārtot rakstu Heidegera studijām… Bet tad gaida Hāmaņa tulkojums, e-pasti, iespējamās Heidegera konferences resursu izpēte, Bordo lekcijas 2018. gada rudenī par Hāmani un vēl… un vēl… Tomēr neziņas, laika un izmisuma pieredzei šoreiz nav spēka, lai gan uz meža ceļa apmeklēja doma par laika piepildītības un piepildīšanas psiholoģiskajiem, sociālajiem un antropoloģiskajiem (tūlīt būs jāatgriežas pie Ievada filosofiskajā antropoloģijā lekcijām universitātē!) aspektiem, un vienlaikus plastiski aprakstījis Esamībā un laikā. Laika piepildījums, kuram pāri skalojas dažādu „bijušā” kultūras simbolu slāņi un nozīmes, tradīcijas un anonīmi kursējoši skaidrojumi: das Man haoss, kas tagad, vakarā pārņem kā migla un lietus. Aizmiegu, knapi paspējis uzstādīt modinātāju.

Pamodies ap 7:00, izeju uz balkona: rudenīga rīta krēsla, pelēku mākoņu svēdras. Pēkšņa lietus gāze. Pēc tam – lietus vairs tikai smidzina. Kamēr no viesnīcas, kas atrodas 3 kilometrus no Meskirhes centra, nokļūstu Meskirhē un tad Zigmaringenē, esmu paspējis izlīt un (gandrīz) izžūt. Pats gan izvēlējos dažus nelielus ceļa posmus iet kājām, nav ko sūdzēties… Vai gan Heidegers nesacīja, ka viņa teksti – kā kājām ejami ceļi – jāveic lēnām. Tad nāk Mannheima, Frankfurte – stikla un betona apoteoze. Lidmašīnā Frankfurte–Rīga uz blakus sēdekļa, tā arī līdz galam neizlasīts, paliek raksts par konservatīvās revolūcijas politiskajām idejām un Stefana Georges Jaunā valstība (1928). Tad pirmspusnakts Rīga. Vēl būs jāmēro ceļš līdz mājām, kas tuvāk Igaunijas robežai, bet… Šis ceļojums ir beidzies. Drīz esmu mājās, tālā Ziemeļzemē.

Izkravājot somu, no atmiņas krātuvēm skaidri atbalsojas Grondēna rakstītais par to, ka viņš paliekot uzticīgs Heidegeram, no kura vēl daudz jāmācās, un vai gan mēs, kas sēžam pie ekrāniem, kuri ļauj piekļūt dažādiem informācijas avotiem, varam tik pašpārliecināti kritizēt viņu par to, ka viņš bijis dažos savos politiskajos uzskatos tuvredzīgs? Skaidrs, ka viņa vēsturiskā situācija nepieļāva tik brīvu dažādu viedokļu plūsmu un iepazīšanos ar to, un, veroties uz to dedzību, ar kuru arī mūsdienās tiek aizstāvēti dažādi politiski un sociāli uzskati, jājautā, ko to aizstāvji domātu un kā rīkotos citā laikā un vietā. Melno burtnīcu teksti ir liecība, ka sarežģītā, nepārskatāmā laikā Heidegers ir grūti strādājis pie savu 1930. gadu sākuma aizrautību pārbīdes, dekonstrukcijas un ka šajā darbā ne vienmēr viņa pūliņi vainagojušies panākumiem. Jautājumi paliek. Un pirmais pat nav par to, kas bija Heidegers, bet gan – kādā nākotnē (tuvā un tālākā) dzīvosim? Kāds vēsturiskais liktenis nāk, mēmi vai skaļām frāzēm aizklāts, pār mums? Un vai ir jāieklausās kādā, kas vismaz mēģinājis to aptvert?

 

1. Heidegger M. Gesamtausgabe, Bd. 95, S. 408.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Heidegger M. Gesamtausgabe, Bd. 97, S. 159.  (atpakaļ uz rakstu)