— Pētera apoloģija

 

Foto: Rvīns Varde

 

Inga Gaile ir dzejniece, kura raksta arī prozu un organizē sieviešu stendapu. Ingai Gailei patīk teātris, un viņas darbi ir tulkoti dažādās valodās. Viņas debijas romāns Stikli drīzumā tiks iztulkots un izdots Igaunijā. Publicējam viņas stāstu, kas nolasīts festivāla Prozas lasījumi 2017 atklāšanas vakarā 5. decembrī Zirgu ielas koncertzālē.

 

Ko es darīju, kad viņš aizgāja?

Tu man to jautā?

Kā – ko es darīju? Es taisīju ēst, slaucīju grīdu, nesu no akas ūdeni.

Tai brīdī mums jau bija trīs bērni. Es gaidīju ceturto. Un arī manai mammai kaut kas bija jāēd.

Viņš jau agrāk gāja klausīties to dīvaino cilvēku, kurš dzīvoja tuksnesī un ēda zāli. Klusībā es priecājos par to, ka viņš tur gāja. Varbūt skaļi kaut ko uzburkšķēju, lai neiedomājas viņam nest naudu vai ēdienu laukā no mājas, bet pie sevis priecājos, jo gribēju, lai viņam kļūst vieglāk.

Viņš bija labs vīrs. Tikai viņam bija daudz jūtu. Pārāk daudz jūtu tādam vienkāršam cilvēkam, kuram augu dienu jādara smags darbs. Un tas, vai viņam veiksies un bērniem būs ko ēst, ir atkarīgs no likteņa labvēlības.

Patiesībā Andrejs viņu aizveda. Tomēr es zinu, ka viņš tāpat būtu aizgājis.

 

Kas noticis, Andrej?

Mēs esam atraduši mesiju, brāli, viņš teica. Mesiju.

 

Un tad pēc pāris dienām viņi visi trīs ienāca mūsu piegružotajā mājā. Jo man nav astoņpadsmit roku, lai pabarotu bērnus, aprūpētu mammu un vēl uzkoptu.

Man vajadzēja Sīmani iebāzt akā un uzlikt vāku. Bet es to nevarēju. Mana māte bija slima, es biju gaidībās, es vienkārši nevarēju to visu. Es zināju savu vīru. Viņš bija akmens. Es zināju – ja viņš izlems no manis aiziet, viņš to izdarīs. Tāpat kā viņš izlēma kļūt par manu vīru. Mammai bija drudzis, viņa kļuva arvien vārgāka. Es savārīju viņai zilo ziedu tēju un pieliku sakni, kuru man iedeva vecā Rahēle, kas bija saķērusi visus mūsu bērnus.

Mamma dzēra, spļaudīdamās un runādama vārdus, kādus no viņas nebiju dzirdējusi. Es teicu bērniem, ka vecmāmiņa tā runā drudža dēļ. Tad vīrs atnāca ar Andreju un to mesiju, kurš teica, ka grib manu māti apskatīt. Es šim prasīju, vai tad viņš ir kaut kāds ārsts. Sīmanis man ieteica paklusēt. Es viņam uzkliedzu, lai nemāca, kas man jādara.

Mesija smējās, un viņa smiekli kā zvārgulīši piepildīja mūsu istabas, it kā nocēla mājai jumtu un nonesa man zilu debesu šalli ap kaklu.

Es teicu: labi, labi, aizej pie manas mammas, ja tā gribi. Tikai, ja viņa tevi nosauks par pimpjausi, tad nedomā, ka tas tāpēc, ka viņa ir slikta sieviete. Tas no tās tējas, kuru viņai savārīju. Es teicu „pimpjausi” laikam tāpēc, ka vēlreiz gribēju dzirdēt tā vīra smieklus.

Mamma atveseļojās, un visi apkaimē runāja, ka smieklu vīrs viņu esot izglābis. Nē taču, es gribēju teikt, Rahēles tēja viņu izglāba un tas, ka mamma izrunāja uz āru visus nešķīstos vārdus, kas viņu grauza no iekšpuses. Tas viņu izglāba.

Toreiz, kad viņi visi trīs pie mums atnāca, Sīmanis neskatījās man acīs. Bija jau izlēmis. Pēc tam ļaudis runāja, ka esmu kļuvusi nejauka, un tāpēc viņš no manis aizgājis. Pilnīgas muļķības.

Sāksim ar to, ka es jau no sākta gala biju nejauka. 

Es biju nejauka tai vasaras dienā, kad Sīmanis pie manis atnāca un pateica, ka mani gribot. Un es zināju, ka tas nozīmē to, ka viņš mani mīl. Un es arī viņu mīlēju par šo skaidrību, par to, ka viņš zināja, ka mani grib, un to arī skaidri pateica.

Es aiz viņa biju kā aiz akmens sienas. Mēs bieži gulējām kopā. Es mīlēju viņa smaržu. Es redzēju visādas krāsas, un no manis lidoja zeltaini putni, kad viņš mani glāstīja. Bet jauka es nebiju. Un arī skaista – ne. Man nebija tam laika. Bet es spēju pabarot visus, kuri ienāca manā mājā. Vai nu caur vagīnu vai durvīm. Visus. Un tas nav maz, ja nu pēkšņi man kāds kaut ko jautātu.

Es varēju pabarot visus pat tad, kad viņš aizgāja. Kā?

Es vienkārši varēju.

Tomēr man jums jāpasaka, kā ir.

Nav manā dzīvē bijis grūtāka laika par to, kad viņš aizgāja līdzi tam mesijam. Es jums godīgi pasaku, es nežēlojos. Es godīgi pasaku, ka nežēlojos. Jo es vispār nemēdzu žēloties. Es saku visu, kā ir. Ja tev ir trīs bērni un vēl viens vēderā, tātad četri bērni un vēl slima mamma, tātad pieci cilvēki, par kuriem jārūpējas, un atnāk tava vīra brālis un pasaka viņam, ka ir atradis mesiju, tad tu labāk ieslēdz to vīru akā. Un uzvel akmeni virsū. Un vīra brālim saki, Andrej, zini ko, taisies, ka tiec un ej ar savu mesiju, kur nu jums jāiet, jo Sīmanis paliks tur, kur ir viņa vieta.

Pie savas sievas un bērniem.

Bet es nevarēju, es to nevarēju, jo zināju, ka nevaru viņam dot, ko viņš pie manis meklēja.

Es teicu viņam, Sīmani, klausies, kas noticis, kas noticis, mīļais vīrs, kāpēc tu no manis aizgriezies, tiklīdz esi paņēmis?

Tas bija pēc trešā dēla piedzimšanas, kad jau biju atlabusi, pret rītu, kad mazais bija aizmidzis, viņš mani uzlūkoja un prasīja, vai drīkstot. Es jau arī biju noilgojusies. Pēc tā viņš atkal sadrūma. Es teicu, Sīmani, kas noticis, tu taču dzirdi viļņu kustību, tu dzirdi paisumu un bēgumu, tu dzirdi, kas runā patiesību un kas melo. Sīmani, kāpēc tu mani nedzirdi?

Viņš pagriezās pret mani, un es redzēju asaras viņa acīs. Un viņš teica, manī ir liela tumsa, Marija. Ļoti liela tumsa.

Un tumsa bija no tā, ka viņš nevarēja izturēt, man nepieskāries. Man tas patika, bet viņš kaunējās. Viņš domāja, ka tas pāries, kad kļūšu vecāka, kad mūsu dēli mani izplēsa lielu. Bet tas nepārgāja. Un viņš kaunējās.

Vai tas, ka viņš mani tik bieži gribēja, bija kas slikts?

Vai tas, ka es viņu gribēju, bija kas slikts? Es mīlēju savu vīru un viņa godīgumu. Es arī zināju, ka viņš sekos šim mesijam. Ja sapratīs, ka tas jādara. Viņš bija stiprs un taisns. Tieši tāpēc viņu mocīja lietas, kuras viņš nespēja ietekmēt. Mans vīrs, akmens vīrs, viņš gribēja atbildēt par visu. Viņš izlēma un darīja.  Bet tumsa tik un tā ieradās.

Bet, Sīmani, tas neesi tu, kas tumsu tur ieliek. Vai tad tu izlaid zelta putnus no manas galvas? Tie lido katru reizi, kad man pieskaries, bet ir jābūt vēl kam. Tur ir jābūt vēl kam. Laikam jau viņš arī to zināja. 

Pēc tam, kad tas mesija it kā bija izglābis manu mammu, kuru patiesībā izglāba Rahēles tēja, mans vīrs aizgāja un kādu ilgāku laiku nenāca atpakaļ. Man ļoti sāpēja, ka viņš aizgāja, tā īsti neko nepasacījis. Vēl es domāju, varbūt viņš aizgāja, jo baidījās, ka nomiršu dzemdībās, jo Rahēle viņam bija teikusi, ka man nevajag vairāk bērnu, jo esmu nogurusi. Ka man vajag atpūsties.

Atnāca trešajā dienā pēc meitiņas dzemdībām. Viņš skatījās prom un teica, ka gribējis paspēt atpakaļ jau dzemdību dienā, bet acīmredzot nokavējis. Viņš gribēja redzēt bērnu. Viņš teica, man jāredz bērniņš, pirms eju atpakaļ pie Jēzus. Lai es viņam parādu mūsu pirmo meitu.

Ja nebūtu tā nomocījusies dzemdībās, es sāktu uz viņu kliegt. Tu atnāci tikai paskatīties, kas tev ir piedzimis? Vai varbūt tevi interesē arī tas, ko ēd tavi dēli? Un tā meita arī paliks pirmā un vienīgā, to es tev, Sīmani, skaidri pasaku, ja?!

Bet es neko nevarēju pateikt. Man nebija spēka. Viņš bija izbrīnīts par manu mieru. Bet laikam arī sabijās. Apsēdās man līdzās. Saņēma manu roku un sēdēja klusēdams.

Tad noskūpstīja manu roku un aizskrēja prom. Es zinu, kāpēc.

Pēc diviem mēnešiem viņš atnāca vēlreiz un jautāja, vai viņi visi varētu padzīvot pie mums. Jēzum, tam smieklu vīram, arī it kā esot sieva, arī Marija vārdā. Bet jums taču visiem šeit nebūs vietas, es teicu. Es vēl esmu vārga, es teicu. Nebūs, kas jūs apkalpo. Bet tava mamma ir atlabusi, teica Sīmanis. Un tā bija taisnība.

Es gribu, lai tu redzi, kā tas ir, Sīmanis teica. Tad viņi atnāca. Tas Jēzus, viņa Marija Magdalēna, viņas māsa Marta, Sīmanis un jaunais Jānis. Un Filips un Bartolomejs, un Jēkabs un tad vēl tas vīrs, kurš bija tik klibs, ka Sīmanis ar Andreju viņu ienesa mūsu mājā. Un tad vēl Jūdass un vēl kāds, kura vārdu es neatceros. Viņi tikai paēdīšot vakariņas un rīt došoties tālāk.

Vakariņas?! Ko mēs viņiem dosim ēst, es sevī kliedzu. Bet viņi bija atnesuši maizi, un Sīmanim ar Andreju bija zivis. Mamma tīrīja un gatavoja dārzeņus no mūsu dārza. Un krājumos vēl bija vīns. Mani dēli bija sajūsmā par visiem šiem ļaudīm, kas kā zirņi pākstī sēdēja mūsu mazajā namā.

Jēzus Marija teica, lai es arī nāku pie galda kopā ar mazulīti. Tas viss mani mulsināja. Apsēdos līdzās tai Marijai. Mani arī sauc Marija, es teicu. Es zinu, viņa smaidīja. Pēteris tevi ir daudz pieminējis. Pēteris? Es redzēju, ka mans vīrs nosarkst.

Sīmani, tagad viņi tevi sauc par Pēteri, es ar acīm viņam jautāju. Bet skaļi sacīju, tas ir labs vārds, Sīmani Pēteri. Tu esi akmens. Jēzus dziedina cilvēkus no lepras un asiņošanas, viņš nomurmināja, it kā man, it kā galdam. Un es sapratu, ka viņš ir dusmīgs.

Pēc vakariņām tas mesija Jēzus runāja viens pats. Viņš stāstīja par nezālēm, un man šķita, ka viņš runā par mani un Sīmani. Par to, ka, lai arī esam nezāles, lai arī mūsu miesa vienmēr deg vienam pret otru, pat dienās, kad to noliedz rakstu mācītāji, mēs esam vērtīgi, jo neviens nevar zināt, tikai Dievs var redzēt, kas ir nezāles un kas – zāles. Pat ja visi pasaules rakstu mācītāji ir teikuši, lūk, šīs ir vērtīgās vārpas, tad tomēr tikai Dievs zina, ka varbūt tā nezāle ir tā zāle, pa kuru Dieva asara sasniegs zemi un palīdzēs tai labajai zālei izaugt.

Pēc tam man sākās drudzis. Es baidījos, ka meitiņai tas nodarīs ko ļaunu un negribēju viņu barot. Bet Marija Magdalēna teica, lai baroju droši. Viņa zinot, ka drīkst. Esot redzējusi šādu drudzi citām zīdītājām. Es baroju.

Mazā aizmiga. Marija Magdalēna sacīja, ka paņems viņu pie sevis, savā guļvietā, lai varam ar vīru pabūt kopā. Viņa ar Jēzu un mūsu puikām gulēja lielajā istabā. Pārējie – nojumē pie aitām.

Mans augums bija karsts un auksts vienlaikus. Tam skrēja pāri kā sīki vilnīši. Es apskāvu Sīmani un noliku galvu uz viņa pleca. Es smaržoju viņu kā dzīvnieks. Viņš teica, ka nevarot, ka tas neesot pareizi. Viņš teica, lai rimstos, ka Rahele viņam teikusi, ka vēl viens bērns mani nogalināšot. Bet es degu kā ugunī, skūpstīju viņa plecus un muguru, apskāvu ar rokām. Pēkšņi šķita, ka man ir tik daudz roku.

Viņš pagriezās pret mani alkatīgs kā vilnis vētras laikā. Tas, uzsācis ceļu un pacēlies pār ūdens virsmu, vairs nespēj atteikties no savas kustības.

 

Es nesaprotu, kā viņš to visu var izturēt. Šo pūli. Viņu alkatību. Es esmu pilns dusmām.

Kopā ar Mariju biju gluži tāds pats kā šie ļaudis. Alkatīgs, pieprasošs. Gluži kā šie ļaudis, kas spiedās virsū Jēzum un raustīja viņu, un pieprasīja, lai viņš dziedina, lai viņš pieskaras. Manai sievai arī bija daudz prasību. Viņa prasīja arvien vairāk naudas, jo mums jābaro bērni. Viņa prasīja, lai strādāju. Un prasīja, lai viņai pieskaros. Retāk ar vārdiem, biežāk ar visu savu klātbūtni. Ar visu savu smaržu un kustībām. Viņa mani padarīja traku. Viņa mani padarīja alkatīgu. Tagad ir labāk. Tagad es esmu mierā. 

Es tikai nesaprotu, kāpēc Marija Magdalēna visur ir ar mums.

Es viņam to jautāju. Kāpēc viņa ir ar tevi?  Viņš mani tikai izsmēja. Teica, jā, kāpēc, Pēteri. Kāpēc gan es neskūpstu tevi?

Tas mani sadusmoja vēl vairāk. Es sāku par to runāt ar pārējiem brāļiem. Vai tā ir pareizi? Sievietes ir kā zemestrīce, viņas satricina māju pamatus un izjauc visus labos nodomus. Viņas padara mūs alkatīgus un dusmīgus. Man šķita, ka brāļi man piekrita, ka, jā, vajagot par to aprunāties ar Jēzu.

Un tajā dienā viņi ienāca mājā, kuras saimnieks mums deva pajumti tai naktī. Abi ar Mariju Magdalēnu. Marija apsēdās, un viņš ielika galvu viņas klēpī.

Es jutu dusmas šūpojamies savas ļaunās mēles galā. Es gribēju iet laukā, lai norimtu, bet tad ienāca arī citi brāļi, un es pagriezos pret Jēzu un skaļi teicu:

Zini, skolotāj, cilvēki ir sākuši runāt.

Un es skatījos apkārt pēc atbalsta – vai kāds no brāļiem, ar kuriem biju runājis, arī pateiks, ka nav pareizi dzīvot ar kritušu sievieti. Bet viņi klusēja.

Ko viņi runā, mīļo Pēteri, Jēzus prasīja. 

Jūdas teica uzreiz, viņi saka, ka tu esi Jeremija. Vēl kāds teica, viņi runā, ka tu esi pravietis.

Nē, viņi runā, ka tu dzīvo kopā ar mauku, es teicu, un viss trīcēju savā cietoksnī.

 

Vēlāk Jēzus man jautāja, vai tu gribi iet prom no mums, Pēteri. Atgriezties pie savas ģimenes?

Es taču to nevaru, es sacīju. Ne tagad, kad esmu saticis tevi, es teicu. Tu taču sacīji, atstājiet savas sievas un mātes. Tu teici.

Un vēl – viņa taču nomira, es teicu. Viņa nomira no drudža. Un no manis, kas viņu nelika mierā.

Jēzus neko neatbildēja.

Tai vakarā es piedzēros.

 

Es biju Dieva dēla Jēzus Kristus mācekļa Pētera jaunākā meita. Kādu laiku, kamēr brāļi vēl bija mazi, mana māte esot pieņēmusi citus vīriešus. Viņi viņai maksāja. Man bērnībā bija lēkmes. Kad man bija četrpadsmit gadu, es ar dažiem labiem cilvēkiem devos uz Romu. Tas bija ļoti tāls ceļš. Romā es satiku savu tēvu. Viņš mani dziedināja. Tomēr par to, ka esmu viņa meita vai par manu māti, neko neteica. Es nomiru no bada, kad mani gribēja apprecēt karalis Flakus. Es jau biju savienojusies ar Dieva dēlu un nevarēju pārkāpt šķīstības zvērestu. Pēc manas nāves sāka runāt, ka es esot bijusi tik skaista, ka mani vajadzējis ieslēgt tornī, lai pasargātu no vīriešu uzmanības. Tās ir pilnīgas muļķības. Domāju, tās runas izplatīja Flakus, kurš gribēja sevi kaut kā attaisnot.

 

Svārstību kontūrs sastāv no virknē saslēgta kondensatora, kas spēj uzkrāt elektrisko lādiņu un spoles, kura spēj inducēt jeb radīt magnētisko lauku. Svārstību kontūrā elektriskās svārstības var ierosināt, uzlādējot kondensatoru no līdzstrāvas avota (baterijas) un tad kondensatoru, atvienojot no līdzstrāvas avota. Uzlādējot kondensatoru, tā elektriskais lauks uzkrāj enerģiju. Noslēdzot elektrisko ķēdi, kondensators sāk izlādēties un caur spoli plūstošās izlādes strāvas stiprums pakāpeniski pieaug. Tāpat pieaug arī magnētiskais lauks spolē un tā enerģija.

Reālā svārstību kontūrā, atšķirībā no ideālās svārstību kontūras, elektriskās svārstības rimst aktīvās pretestības dēļ.¹

 

Es biju piedzēries un atkal pie viņas aizgāju.

Viņa nekad mani nenosoda, viņa man neko neprasa, viņa pieņem manu naudu klusējot. 

Tikai šodien kaut kas bija noticis. Pēkšņi viņa man jautāja par manu sievu.

Ko? Kāpēc?

Viņa esot viņu redzējusi žurnālā. Izcili skaista sieviete, viņa teica.

Es paraustīju plecus. Un?

Es vairs nestrādāšu, viņa teica. Es satiku dažus cilvēkus. Es vairs to negribu.

Tu esi mans pēdējais klients, Pēteri, viņa teica.

1. Fragments no 1. ģimnāzijas skolnieces Alises Švanderes darba Svārstību kontūra loma manā dzīvē  (atpakaļ uz rakstu)