— Viedais biklums

 

Par Semjona Haņina bilingvālo dzejas izlasi Но не тем / Bet ne ar to (Neputns, 2017).

 

Ikviens apgalvojums, kas tiecas tuvināt dzeju noslēpumainajam, ir maldpilns. Tas ir noklīdušas domas pēdējais glābiņš, kas ar vieglu roku velk vienādības zīmi starp nominatīvu un vokatīvu. Valodas struktūras, ko dzejnieks sevī iestrādā, funkcionē kā ikdienišķā nodevas vārdam. Tikpat mulsinoši, cik šīs frāzes, sākotnēji šķiet arī Haņina teksti. Te pēkšņi kaut kāds asociatīvs pārlēciens, te atkal mēnessērdzīgs sniegs. Tomēr vienā brīdī rodas atskārta, ka ne jau viņa dzejoļi ir tie, kas uzskatāmi par jocīgiem vai nesaprotamiem, bet gan mēnessērdzīgs esi izrādījies tu pats. Drīzāk uzskats, ka viss sistemātiskais vieš skaidrību un izpratni, ir mīklains un neizdibināms. Haņina teksti atklāj biedējošu patiesību – viss sajukums ir rodams sevī, bet paši dzejoļi ir dzidri jo dzidri. Tos var arī saukt par īpatnēji nepabeigtiem – bet ne šī vārda kritiskā nozīmē – un pat maldīgiem, tomēr jau atkal kļūst skaidrs, ka maldīgs ir lasītājs. Teju pusgadsimtu ir zināms, ka savrups teksts nav pabeigts, tomēr šeit es to neminu kā transcendentālu kategoriju, bet gan – poētisku līdzekli, kas apšauba līdzšinējās valodas struktūras, kas šķietami piedienas augstvērtīgai dzejai un tās subjektam: „ne pārslēgties, ne noregulēties / kā vecs radio, spogulis / gaitenī apjucis stāvi / blakus zābakiem un pakaramajiem [..] vai tad iemesls te brīnīties par rakstiem vienveidīgajiem / it kā būtu aizmirsuši izkārt / aiz loga žāvēties segu’’ (157. lpp.).

Haņina dzejoļi sākas brīdī, kad pieredzes kulminācija ir atšķēlusi autoru no piedzīvotā ar mērķi, lai viņš savu pieredzi deformētu valodā. Šeit dzejas subjekta izteiksme visprecīzāk būtu raksturojama kā meditatīva introspekcija, kurā no pieredzes tiek atskaldīti galvenie dzejoļa tapšanas cēloņi, ar kuriem operē autora balss un kuri, pārveidoti apātiskā elektriskā strāvā, rezultējas pagurumā, kas seko pēc izlādes. Haņins visai veikli savu valodu un poētiku ir atsvabinājis no jebkādām iespējām tai uztiept tradicionālus dzejas interpretācijas līdzekļus, viņa arsenāls pieprasa ko citu. Viņa dzejoļi drīzāk ir iztēles vingrinājumi, kuri, pielāgojot tos savai apziņai, padara jebkādus domāšanas modeļus neskaidrus, un, runājot par tiem, saprotamības kļūst arvien mazāk. Autors atļaujas ievīt tekstā tieši tik daudz detaļu, lai, tās saliekot kopā kā puzli, lasītājs spētu savā apziņa projicēt vēstījumu, kuru atkodējot var nolasīt arī „emocionalitāti”, kas ierasti tiek saistīta ar labu dzeju. Te jāatzīmē, ka Haņina teksti ir ārkārtīgi trausli un necieš varmācīgu intervenci; tie izsaka spriedumu un neļauj tam pretoties.    

Kaut ko tomēr esmu gatavs nosaukt par universālu parādību Haņina dzejā – pilsēta. Tā ir dziļi iekodēta autora valodas struktūrās, tā ir dzejnieka smēde. Pilsēta ir klātesoša katrā Haņina rakstītajā zilbē, tomēr lielākoties atskaites punkti, kas ļautu vārdus piesaistīt konkrētai topogrāfiskai vietai, paliek tikai nojaušami. Lidmašīnas, bezpajumtnieki, vārtrūmes, kāpņutelpas – un vēl daudz kas cits kalpo par neuzbāzīgu liecinieku apziņai, kas nepazīst citu stāvokli kā vienīgi pilsētu. Varētu likties, ka tā ir tikai skatuve, kurā norisināties laternu radīto gaismēnu, kas brīžiem baismi apspīd cilvēka vaibstus, un citu nejaušu detaļu saspēlei, tomēr pēkšņi attopies pie smalkākā dzejoļa, kas sarakstīts par Rīgu 21. gadsimtā, turklāt (un to saku tikai, lai akcentētu, ka Haņins turpina Rīgas daudznacionālo tradīciju) – krievu mēlē. Ar panorāmisku skatu, autoram netipiski mērķtiecīgā intonācijā tiek vēstīts par neizsmeļamām detaļu niansēm, kas rod savu piepildījumu tad, kad dzejnieks tās reģistrē un nerimstoši tālāk tvarsta savā izteiksmē, līdz no jauna atrod miera stāvokli, līdzsvara punktu: „un pacelsies zvaigznes no brīvības rokām / un no debess logiem gāzīs sēņu lietutiņš / un mēs ar tevi apgulsimies zālājā zem ginko / un mēģināsim gulēt gluži nekustīgi’’ (57. lpp.). Haņinam ir svarīgi ar arheologa pedantismu fiksēt tās detaļas, kas iekļaujas kopējā pilsētvides vēsturē, it kā noraugoties uz to kā nepārtrauktai izmirstībai pakļautu ekosistēmu: „pievērsiet uzmanību / lieliski saglabājies / pelnutrauks ar sena kulta paliekām / rakstītie avoti / papirusa rēķins un ēdienkarte’’ (34. lpp.). Ir ierasts jo cieši saistīt pilsētu un tās produktu – sadrumstaloto subjektu, tomēr skaidrs, ka Haņins ir augs, kura putekšņi ir izkaisīti pa visu pilsētu un nodrošina tās areālā nepārtrauktu veģetāciju.

Rakstot par Haņinu, ir palicis daudz kā neizprasta un nepateikta, jo, kā zināms, paplašinot zināšanu redzesloka diametru, arvien lielāks kļūst apkārtmērs, aiz kura rodams viss nezināmais. Arī šeit esmu izcēlis tikai vienu mazu daļu, aptuveni 1‰ no Haņina apdzīvotā kosmosa. Apzināti neiesaistījos diskusijā par atdzejojumu veiksmēm un neveiksmēm, jo lielā mērā tās ir saistītas ar vispārēju atdzejas problemātiku, kurai būtu jāpievēršas ar apjomīgāku vērienu. Lai kā arī būtu ar Haņina latviskošanu, jebkuram nopietnam mēģinājumam kartēt mūsdienu Latvijas dzeju ir un būs jārēķinās ar Haņina neuzmācīgo klātbūtni: „taču ja reiz tiks / tie meklējumos nerimtīgos līdz šai istabai / tad man patiešām neglābties nekur’’ (225. lpp.).