— Priecīgs prāts

 

Kad iepazinos ar Andu Baklāni, mani uzreiz apbūra viņas spēja interesēties par visdažādākajām lietām, atrodot gan personisku, gan teorētisku (viens otru neizslēdzot) pieeju visplašākajam tēmu lokam – vienlīdz saistoši ar viņu var sarunāties par literatūru, hokeja aktualitātēm vai tenkot. Šķiet, nekad neesmu viņu dzirdējusi sakām, ka „par to taču nav vērts domāt”. Vienlaikus viņa ir ļoti atklāts un tiešs cilvēks, kas atzīst savas kļūdas, un, iespējams, ir tik laba kritiķe tieši tāpēc, ka tekstos arvien turpina iepazīt sevi.

Anda šogad ieguvusi Normunda Naumaņa (NN) Gada balvu kritikā, kļūstot par pirmo literatūras kritiķi, kas saņēmusi šo apbalvojumu.

Laura Brokāne

 

Esi teikusi, ka tev recenziju rakstīšana par literatūru aizsākusies kā nejaušība, ka pamatā interese ir domāšanas process. Vai vari teikt, ka kritika ir kā komunikācijas forma, pastarpinājums, lai uzsāktu sarunu ar cilvēkiem?

Es noteikti savtīgi izmantoju recenzijas formu, lai izteiktu citus plašākus viedokļus par dzīvi un kultūru. Runājot par laiku, kad sāku rakstīt recenzijas, interneta portālā Satori tolaik bija ļoti aktīvs filozofisko diskusiju forums, un recenzijas vai citi mazi teksti, kas tur tika publicēti, bija drīzāk šo diskusiju paplašinājumi. Es noteikti nevaru novērtēt par zemu to, ko man nozīmēja Satori forums tajā laikā. Es domāju, tas mani atgrieza pie dzīvības un ļāva atrast sevi laikā, kad vispār nesapratu, kas es esmu un ko gribu darīt. Konteksts bija tāds, ka man piedzima bērni, un, pirmo pusotru gadu esot mājās, es pilnībā zaudēju savu patību, biju tikai apkalpojošais personāls saviem bērniem, un Satori konstruētā domāšanas telpa mani atgrieza pie sevis vai ļāva radīt sevi no jauna. Man personīgi tas bija ārkārtīgi svarīgi. Pirmkārt jau tā bija milzīga bauda. Es sevi tolaik noteikti neapzinājos kā profesionālu kultūras darbinieku. Vienkārši prāts bija tik priecīgs, ka tam ir viela, par ko domāt. Tas bija vajadzīgs man pašai kā vingrinājums un pašizpausme.

 

Vai šobrīd tev nepietrūkst atbildes reakcijas un diskusijas par kritiku?

Tagad esmu izlepusi un vairs nediskutētu tādos forumos, bet dažkārt pilnīgi nejauši citās sociālajās platformās ļoti īsā laika posmā izveidojas saturīga mikro diskusija par kādu jautājumu. Tas gan ir salīdzinoši reti. Es neesmu tviterī, bet katru dienu pārrullēju feisbuka ziņu joslu un vairāk uzmanības pievēršu tam, ko citi raksta. Piemēram, pēdējā laikā maļu pa galvu Ilvas Skultes rakstīto par to, kas saistīts ar dzimtes studijām. Gribētos viņai oponēt. Un šķiet, ka agri vai vēlu tas kādā komentārā arī izpaudīsies. Es atradīšu iespēju uzrakstīt to, ko gribētu pateikt Ilvai Skultei. Interesenti, ka es drīzāk neizmantotu iespēju par to parunāties klātienē (mēs diezgan bieži satiekamies), labāk izvēlētos šo sarunu pataupīt komentāram esejas vai recenzijas formā. Kāds tam ir iemesls – vai tā ir vēlme kaut kā publiski izrādīties, es nezinu. Gribas arī iesaistīt plašāku publiku šajā sarunā, lai mazinātu savu vientulību konceptu sistēmās, kurās atrodos. Tas gan.

 

Es teiktu, ka tava pieeja recenziju rakstīšanai ir atpazīstama no teksta uz tekstu. Pieturoties pie pamatotas argumentācijas, tu bieži arī atrodi iespēju izspēlēties iztēlei (iespējams, to NN balvas žūrija nosauca par „literāro piedzīvojumu”) un arī parādi ceļu, kā esi nonākusi pie savām idejām. Vai, rakstot kritikas, tu domāšanu it kā ieliec jau noslīpētā, pārbaudītā struktūrā?

Jā, es apzinos to vienveidīgo struktūru, kurā rakstu. Esmu domājusi par to, ka gribētu rakstīt citādāk. Tā struktūra ir automātiska – kad raksti, par to nedomā. Bet es jūtu, ka struktūras ziņā tiešām atkārtoju to pašu dziesmu, mazliet pamainot melodiju. Es neredzu citu iespēju kā kādu laiku, teiksim, trīs, četrus mēnešus, nerakstīt recenzijas un pa to laiku pievērsties zinātniskai pētniecībai, atrast jaunus avotus, un pēc tam tas, ko populāri gribēsi pastāstīt, arī jau būs mainījies. Recenzija ir nepateicīga, lai stāstītu lielākus konceptus. Pastāsti vienu fragmentu, nākamajā gribētu stāstīt citu, bet neesi pārliecināts, vai atstāstīt visu fonu, ko jau iepriekš esi pateicis. Ja visi ir lasījuši tavas iepriekšējās recenzijas, tad varbūt ir vērts uz tām atsaukties. Taču tas nav īpaši ērti. Tāpēc man gribētos uzrakstīt kaut ko garāku, uz ko es kādu brītiņu varētu atsaukties un interpretēt jau no kopējas teorijas pozīcijām. Es ceru, ka šogad man izdosies pabeigt disertāciju, ko es sāku rakstīt speciāli, lai man būtu ārēji spaidi veikt pētniecisko darbu, kas man ir vajadzīgs, lai saprastu, vai teorijas, kuras lietoju, darbojas, un cik lielā mērā tās var attiecināt uz Latvijas literatūru.

 

Pastāsti par disertācijas tēmu.

Es rakstu par metaforām latviešu dzejā plašā laika periodā – no 20. gadsimta 20. gadiem līdz 90. gadu beigām, pētot, cik lielā mērā tipiskas, tradicionālas metaforas variējas vai paliek nemainīgas. Tas ir salikts, drusku eklektisks darbs. Viena daļa ir statistika, kurā es vienkārši saskaitu, cik bieži šie tēli ir pieminēti, salīdzinot ar citiem vārdiem. Un pētu kontekstu, ko nozīmē pieminēt bieži, izejot cauri šīm desmitgadēm. Ideāli būtu, ja varētu saskaitīt pilnīgi visu dzejoļu krājumu statistiku un iegūt pilnu ainavu. Bet es neesmu spējīga tik daudz apstrādāt, tāpēc, protams, strādāju ar atlasītiem darbiem. Tas ir sākums, lai pēc gadiem ar dažiem klikšķiem varētu jebkurā brīdī uzzināt jebko par jebkuru jēdzienu latviešu dzejā. Tas būtu pilnīgi visu dzejas grāmatu korpuss – gan to, kuras ir kritiķu redzeslokā, gan populāro – to, kuras nav. Tad nevajadzētu daudzus mēnešus veltīt grāmatu šķirstīšanai, meklējot kāda jēdziena uzvedību dažādiem autoriem dažādās desmitgadēs, un visu enerģiju varētu ieguldīt interpretācijā.

 

Intervējot dzejnieci Inesi Zanderi žurnālā Latviju Teksti, sacīji, ka literatūras kritika ir joma, kurā var iet dziļumā. Vai biji to domājusi salīdzinoši?

Es neatceros, ko biju domājusi. Tu jau mani zini – man šķiet, ka ir nenormāli svarīgi visu laiku domāt par visu, kas notiek, tajā skaitā par literatūru. Būtu dīvaini kādas kultūras jomas komentāru pacelt nez kādos augstumos un glorificēt. Tajā pašā laikā, ja pilnīgi atteiktos no literatūras kritikas, tas literatūrai būtu ļoti graujoši. Noteikti mainītos literatūras forma un tās patēriņš. Ja paliktu tikai izdevniecību anotācijas un lasītāju blogi – varētu paskatīties, kas no tā sanāk pēc pieciem gadiem.

 

Man šķiet, literatūras kritika Latvijā atstāj diezgan lielu iespaidu ne tikai uz lasītāju izvēlēm, bet arī uz autoriem un viņu turpmākajiem darbiem.

Man vispār krīt uz nerviem princips identificēt labāko un nopelt sliktu. Balvu dalīšana mani lielā mērā kaitina, bet esmu to pieņēmusi kā nepieciešamību un dažkārt arī pati ieeju azartā, un vienmēr jūtos vainīga par to. Nolēmu sevi mierināt ar domu, ka mūsu drūmajā literārajā vidē ir vajadzīgs izklaides moments. Konkursi un vērtējumi tai piešķir asumiņu.

 

NN balvas šīgada nominante, mākslas kritiķe Santa Mičule intervijā vēlēja kritiķiem neaizmirst analizēt mākslas notikumu saskaņā ar autora iecerēto uzdevumu. Vai tev tas ir kritērijs?

Man parasti nav iespējas uzzināt autora patieso nodomu. Protams, ja es rakstītu monogrāfiju par kādu autoru, kā, piemēram, Nora Ikstena rakstījusi, intervējot autorus un interpretējot viņu darbus šajā kopsakarībā, iespējams, varētu runāt par situāciju, kurā tuvojamies autora nolūkam. Bet es uz to parasti neceru, un ja arī zinu kādas detaļas par to, kā darbs radies, tā parasti ir nejaušība.

Mēģināt izdibināt autora nolūku nav vienīgais veids, kā kaut kādā mērā objektīvi vai konceptuāli, kontekstuāli rakstīt recenziju. Autoram pašam nezinot, viņš parasti iekļaujas kādā straumē, un kritiķis, kuram ir diezgan liela lasīšanas pieredze, to var parādīt. Personisko asociāciju izmantošana recenzijās ir jebkura jauna cilvēka rīcībā, jo viņam, visticamāk, nav bijis laika izlasīt visu pārējo. Atkarībā no cilvēka iztēles un talanta, tas lasītājām var būt interesanti vai neinteresanti. Ja drīkst atsaukties uz antoloģiju Viena dzejoļa analīze, tajā ir plaši redzams spektrs, kādā kritiķi ir rakstījuši. Recenzijas, kurās ir apziņas plūsma – ar ko man asociējas tas, ko tikko izlasīju – ir visneinteresantākās. Izņēmums varētu būt vienīgi tad, ja tevi ārkārtīgi interesē cilvēks, kurš savu apziņas plūsmu ir atspoguļojis. Turklāt ir vēl tāda pārprasta gudrība, ka recenzentam pēkšņi šis darbs asociējas ar kādu kultūras faktu no tālas pagātnes un viņš domā – bingo, ir atrasts jauns slānis, kurā skatīt tekstu, bet bieži pat semantiski var nolasīt, ka tam nav nekādas saistības.

 

Esi aizstāvējusi lielo naratīvu, romānu nepieciešamību – īpaši par tēmām, kas atspoguļo paša autora dzīves laiku un problēmas. Vai, domājot par Latvijas mūsdienu literatūru, tavas gaidas ir piepildījušās?

Naratīvi tiešām nekur nav pazuduši. Mans uzskats par to, ka lielie naratīvi nav atmetami, bija saistīts ar senu strīdu ar Haraldu Matuli. Bet šeit ar naratīviem nevajadzētu saprast lielos, paverdzinošos Rietumeiropas diskursus, bet gan nepārtraukta, lineāra vēstījuma formu – iespēju vēstīt episka tipa literārus stāstus. Haraldam tolaik likās, ka jāiet Harmsa tipa, īsu, fragmentāru stāstu virzienā, un viņš tajā ir mērķtiecīgi gājis. Bet man nepatīk, ja divās stundās prozas grāmata ir cauri. Man gribas lasīt vairākas dienas, izdzīvot visas peripetijas…

 

Gribas seriālu.

Jā, viena no formām, kurā ir transformējies garais naratīvs, ir seriāls. Tā ir tik populāra forma, jo cilvēkiem patīk sekot pavedienam. Man arī ļoti patīk. Es tādā ziņā esmu pilnīgs populārās kultūras vergs.

 

Stāsta struktūra ir psiholoģiski mierinoša, harmonijas iespējamību vēstoša.

Jā, un, tā kā dzīve ir ļoti uztraucoša, es novērtēju iespēju noslēpties garajos stāstos gan literatūrā, gan seriālu kultūrā. Es sevi nenosodu par to, tā ir prāta atpūta. Manī ir mūsdienīga psiholoģiskā šizofrēnija – no vienas puses, es ļoti labprāt patērēju augstās kultūras produktus, un, šķiet, kļūstot vecākai, arvien vairāk tos saprotu, bet vienlaikus ļoti augstu vērtēju populārās kultūras produktus, kas paredzēti eskeipismam. Esmu pamanījusi, ka tā dara gandrīz visi.

 

Vai Latvijā pietrūkst prozas darbu, kuros runātu par tavu laiku un problēmām?

Kultūras telpā visa kā ir tik daudz, ka par trūkumu es nevaru sūdzēties. Es gan nesen domāju par to, ka literārs darbs, kurā būtu aprakstīta tieši mana tipa sievietes dzīve, pagaidām Latvijā nav uzrakstīts. Ir kādi fragmenti un iezīmes, bet tā pa īstam manu šķiru un psiholoģisko tipu neviens literatūrā nav reprezentējis. Ja ar kaut ko tādu sastaptos, es droši vien būtu tīri priecīga. Vairumā gadījumu sievietes, kas tik talantīgi aprakstītas latviešu rakstnieču darbos, es neatpazīstu. Es arī nespēju novērtēt, vai viņu psiholoģiskie stāvokļi ir korekti aprakstīti, jo es tā nejūtos.

 

Ja tu spēcīgi identificētos ar literāro varoni, viņas dzīvi, nebūtu grūti par to uzrakstīt recenziju?

Es nezinu. Vispār esmu domājusi, ka vienreiz dzīvē man vajadzētu uzrakstīt vienu slikto romānu vai vienkārši noveli, aprakstot savu tipu. Bet es nespēju atrisināt to, kā apiet autobiogrāfiskos momentus. Turklāt uzrakstīt lielas formas prozas darbu ir drausmīgi titānisks darbs – tas noteikti nav savietojams ar manu šī brīža dzīvi, bet, ja dzīvē notiktu kāds lūzums, varbūt es mēģinātu.