— par igaunisko dzīvesdziņu

 

Foto: Dmitri Kotjuh

 

Indreks Kofs (Indrek Koff, dz. 1975) ir igauņu rakstnieks, tulkotājs un tulks. Pieaugušajiem rakstītie darbi līdzinās dzejai, taču to apjoms un poētika nereti tuvojas dramaturģijas un prozas robežām. Visvairāk Kofs raksta bērniem, jo bērni viņam patīkot labāk nekā pieaugušie. Turklāt viņam pašam ir četri bērni.

Histēriskajam traktātam par igaunisko dzīvesdziņu (eestluse elujõust, 2010) tika piešķirta Igaunijas Kultūrkapitāla dzejas balva. Traktāts, kura publikācijās autors savu vārdu un uzvārdu raksta ar mazo sākumburtu, tā uzsverot savu minimālo lomu šī teksta tapšanā, bijis iestudēts radio un celts priekšā publikai literāros sarīkojumos. Udmurtiete Nadežda Pčelovodova un soms Mika Kerenens, vairāk vai mazāk lokalizējot, uz tā pamata radījuši attiecīgi udmurtu un somu dzīvesdziņas atspoguļojumus. Indreks būtu ļoti apmierināts, ja, iedvesmojoties no viņa, taptu arī traktāti par lībiešu, latviešu, ķīniešu, svahilu u.c. tautu substanciālo kodolu. Es tomēr izvēlējos traktāta fragmentus tulkot un ar šo publikāciju apliecinu savu neizsmeļamo cieņu un kaislīgo mīlestību pret Igauniju. Elagu Eesti!

Tulkotāja

 

par igaunisko dzīvesdziņu

histērisks traktāts [fragmenti]

 

vienam aktierim
vai
vairākiem
priekšā nešanai
mūzikas pavadījumā

bet kantātes vārds
lai top tam dots
ja skaņu raksts tiktu izveidots

veltīts
auzu tumei
bukstiņputrai
kamu miltiem
un
tallinas ķilavām

ir bijuši arī labāki laiki
viena glāzīte vīrieša cilvēkam neskādēs
te būs rīģipša plāksne
nu labi
kafiju vai tēju
ko tad es vienkāršs cilvēks
no darba es nebaidos
jāpalūko pēc mazliet jaunāka autiņa kur tad ar šitādu vairs
tikai neņem uz parāda
savisārs ir cūka
kremļa pakalpiņš
liec nost savu naudu
es nespēju visu laiku būt kaut kāda tur ideālā sieva
divdesmit gadu laikā jau nu valodu varētu iemācīties
latvija lietuva igaunija
nolādētais sīpolu krievs
pribaltika savetski zaapad
rīt vairs ne pilītes
šņabis toreiz maksāja četrus rubļus divpadsmit bet tu man pasaki cik tagad ko
tāds kauns
es neesmu nekāds rasists
paazor paazor
bet no nēģera rokas ēdienu es neņemtu pat iedomājoties rauj uz augšu
visi bijām padomju cilvēki
tagad jāizšķiras vai pa kreisi vai pa labi
man ir sajūta ka mēs esam otrās kategorijas tauta
pie velna tā nu gan nav
igauņi ir dziedātāju tauta
pašā laikā atbraucāt gaļa jau gatava
kārtīgam igaunim jāmācās kā trakam
lai nebūtu nepanesami sāpīgi vai kā nu tur bija
vienā gabalā uzkop bet jau nākamajā brīdī kāds ar dubļainām kājām pārlāčo pāri
nabags tu vari būt bet esi godīgs
baigi aizdomīgais darbonis advokāts vai kaut kas tamlīdzīgs
citas tik skaistas zemes nekur nav
tik maza tauta tas vispār ir brīnums ka mēs vēl pastāvam
kur jūs būsiet pa jāņiem
pasaki man lūdzu kur te ir tā demokrātija
vieni vienīgi pašlabuma meklētāji
un piedod mums mūsu parādus kā arī mēs
pie velna mana pacietība drīz beigsies
kur es iešu taukainiem matiem man taču gribas labi izskatīties
ja es nedabonu iebāzt pirkstus zemē tad gals klāt
tā laikam tiešām ir mīlestība
neraizējies gan armija viņu pataisīs par īstu vīrieti
gari tievi pirksti tādi jau tikai pildspalvu turējuši
atkal viens kokā ietriecies, un ja jau beigts būtu tikai viņš pats
mūsdienās jau bez apdrošināšanas nevar
nav te nekā sarežģīta ņem cirvi un taisi augšā
no mugurpuses kā tāds krievs
paša mājā jau vienmēr atrodas ap ko ķimerēties
trīs bērni mūsu laikos tiešām drosmīga sieviete
izgludini vismaz savas bikses
kuņas bērns kur tu lien ar savu džipu
savā acī baļķi neredz
drusku jāsamazina temps jāieskatās sevī jāpadomā par dzīvi
vai kāds var aizsist lādētāju
vairākus mēnešus kapiņos nav būts pēc kā te izskatās
ka nav jau kāds virsū apbedīts
tāda tā dzīve ir
vēl tik jauns bet slimība jau redz neprasa
te viņam vismaz laba mierīga gulēšana

Es nezinu, varbūt tas ir pilnīgi normāli, varbūt kāds vēsturnieks teiktu, ka absolūti visām tautām asinis ir nolaistas tieši tāpat, ka ebreji un indiāņi nav nekāds izņēmums, nu, igauņi tādā gadījumā arī, protams, bet… Es nezinu, tomēr šausmīgi savādi par to domāt. Livonijas karš, Ziemeļu karš, mēris, izvešanas, neskaitāmas reizes principā bija palikusi tukša vieta, bet kaut kā viņi tomēr atkal sāka vairoties un tika daudzmaz uz strīpas. Teiksim, desmitā daļa kāda reģiona iedzīvotāju tiek nokauta vai kaut kur aizvesta. Desmitā daļa, nu, kas tur daudz, vai ne. Bet ja tev nogriež vienu pirkstu? Un, ja tas, piemēram, ir rādītājpirksts. Labās rokas rādītājpirksts. Kā ir tad? Kas tur ko runāt, dzīve, kā mēdz teikt, turpinās. Cilvēkam tomēr ir jābūt šausmīgi stipram, un gan jau viņš arī ir, kad… Bet vai tad var būt tā, ka, teiksim, tā pati lauku veča, kura savam mazbērnam neļauj veikalā pirkt utu ķemmi, jo tad viss ciems domās, ka mums ir utis, ka tā pati veča piepeši kļūst par varoni, ja tiek nolikta tādā situācijā, kad vienkārši  j ā v a r?  Vai, teiksim, mēs taču visi, nu labi, ne gluži visi, bet ļoti daudzi bijām gatavi tur stāvēt, vienkārši rokās sadevušies, un gaidīt tos tankus, kuri, par laimi, neieradās vai vismaz nevienam pāri tomēr nepārbrauca, vai ne. Bet neviens jau nevarēja paredzēt, ka tie neieradīsies… Un tagad mēs tomēr esam šausmīgi maziski un skaužam cits citu, un skaitām paziņu, un ne jau tikai paziņu, pat savu draugu naudu – nez nez, no kurienes viņiem tas piķis, ka var atļauties tādu dzīvi… Un paskaties uz šito, mājai jumts tek, bet autiņš o-ho-ho! Vai, teiksim, nodevība, piemēram, deportētāji un tie citi, kas palīdzēja slēpties, un dažs, kuram izdevās gan kādu paslēpt, gan kādu uzrādīt. Dažs varbūt domāja, ka šādi pašam tiks vieglāka vai labāka dzīve vai izdosies glābt savu ādu. Un pēc tam viņi visi, nu, protams, tie, kas neaizgāja pie tēviem, dzīvoja līdzās un sestdienas vakarā visi kā viens gāja pirtī, vilka tīru veļu un… Augšā, lejā, augšā, lejā. Un nav jau nemaz jābūt slepkavam vai nez kādam nelietim, lai sirdsapziņa… Vienkārši ielaidies kādā kompromisā, sataisi kādam nelielus sūdus, pagrāb sev kaut ko uz citu rēķina, jo tava pozīcija dod tādu iespēju. Un pēc tam kopā ar bērnu vai mazbērnu dodies uz akvaparku, šļūc lejā pa caurulēm un els vien, cik forši. Mierīgi spēj aizmirst, ko esi izdarījis, un attaisnošanās parasti nekādas grūtības nesagādā. No sūdiem vienmēr iespējams izkulties ar veselu ādu, jo  d z ī v e i  t a č u  j ā t u r p i n ā s,  vai ne. Kaut kādi psihologi šo lietu reiz bija pētījuši, sadalot ļaudis divās daļās. Visiem lika skatīties nez kādu filmu, taču vieniem vajadzēja māt ar galvu, turpretī otriem – galvu purināt. Nu un tad, protams, tie, kas māja, vēlāk bija par, bet tie, kas purināja, bija drīzāk pret. Visumā cilvēks laikam ir drīzāk tāds galvas mājēja tips, vismaz, ja viņš pats kaut ko dara. Es nezinu, es nesaprotu, un man šķiet, ka tā kārtīgi nesaprot neviens, un laikam nemaz nav iespējams saprast un  n a v  arī jāsaprot, kā tas tomēr ir iespējams, ka… Bet, redzi, ir gan…

slienies beidzot augšā un piržam prom
viš tak nekož viš vēl nevienam nav iekodis
gan mēs tiksim galā
izkaltē uz krāsns ziemā varēs likt uz kārā zoba
māci kā savu bērnu
un tādēļ ejam braši jo gribam spēkā augt
kafiju vai tēju
vienkārši guli skaties mākoņos un ne par ko nedomā
eu kur pults nogrūsta
skatīties ugunskurā es varu stundām
nenormāli jaudīga sajūta kad
eu kur mēs ēdīsim mājās vai ārā
vai tu vecmāmiņas pankūkas ar zemeņu ievārījumu vēl atceries
tie mūsdienu vīni visi ir tik skābi
tici vai netici bet ceriņi jau zied
jēziņ es nevaru man pret viņiem ir totāla alerģija
kas jūs te aicinājis
it kā arābs bet tik un tā pilnīgi melns
visi bija vienādi pelēki viena liela pelēka masa
neko citu vairs nedzird tikai naudu un naudu
igauņu valoda un igauniskais gars tomēr izdzīvoja
kafiju vai tēju
kurš tad sienu vāks ja es slimošu
pati skaistākā mūzika ir putnu dziesmas
glāzīti šampanieša jau es varu
atpisies dunduk
šodien es nevaru es pie stūres
kurš ir teicis kurš pie velna ir teicis ka dzīve būs viegla

Ir skaists un silts laiks. Spīd saule. Tu ierodies dzelzceļa stacijā. Stāvi uz perona, vēl desmit minūtes. Aizver acis. Skaties saulē. Tev aiz plakstiņiem savas skaistās, rāmās rotaļas spēlē gaisma. Vispirms viss kļūst sarkans. To tu jau zini, tas ir paredzami, sākums vienmēr ir vienāds. Taču tad uz sarkanā fona parādās ēnas, itin kā sarkanā ūdenī gar nirēja acīm peldētu zivis. Ēnas katru reizi ir citādas. Katru reizi. Vienīgā kopīgā iezīme ir tāda, ka tad, ja tu esi mierīgs, mierīgas ir arī ēnas. Aiz muguras citi gaidītāji sarunājas. Mierīgi, klusu. Viņi runā par ikdienišķām lietām, kas ir tik parastas un laicīgas. Bet, tā kā šie vārdi un teikumi dzirdami atkal un atkal, katru mīļu dienu un no visām mutēm, tad tie it kā paceļas līdz mūžības līmenim un reizēm rodas sajūta, ka tiem ir nozīme, arī raugoties no visuma viedokļa. „Kad tad tu atgriezīsies?” – „Ā.” – „Vakara vilciena jau darbdienās vairs nav.” – „Es nezinu, varbūt.” – „Nu labi, kad esi galā, uzzvani.” – „Atā, bučas.” Gaidītāju balsis un sarkanā izrāde aiz plakstiņiem aiznes tevi sev līdzi. Tālu. Uz mātes klēpi. Vai tu vēl atceries? Nē, bet ļoti gribētos, briesmīgi gribētos. Tik briesmīgi, ka neesi uzdrīkstējies sev atzīties. Visu mūžu tu esi meklējis, meklējis, meklējis to sajūtu, kāda bija toreiz, tur, tajos senajos laikos, kad tevis vēl nebija, bet tu jau biji.

bet ko tad ja
labāk nejautā
sūdīgi
nē nu
normāli
nē gluži labi

 

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga