— Atmiņas no nākotnes

Par Vīvi Luikas romānu Ēnu teātris (no igauņu valodas tulkojusi Rūta Karma, Mansards, 2017).

„Tas nozīmē, ka ikviens, ko mēs kaut kur nejauši sastopam un kas paliek mums atmiņā, ir zīme un vēsts no nākotnes. Kas tā par zīmi vai vēsti, tas arī noskaidrosies nākotnē.”

Vīvi Luika Ēnu teātris

Igauņu prozas un dzejas klasiķei, rakstniecei Vīvi Luikai (1946) līdz šim latviešu valodā izdotas piecas grāmatas – bērnības atmiņu romāns Septītais miera pavasaris (Preses nams, 1995, Lauku Avīze, 2010), romāns Vēstures skaistums (Preses nams, 1995), dzejas izlase No smaga prieka (Mansards, 2009), sarunu apkopojums ar Heidi Rosmu Es esmu grāmata (Mansards, 2013) un pērn par labāko ceļojumu literatūras darbu Igaunijā (2011) atzītais romāns Ēnu teātris. Šo grāmatu atklāj citāts no psihoanalītiķa Karla Gustava Junga darba Atmiņas, sapņi un pārdomas par Romu kā pilsētu, kurā ik uz soļa var sajust pagātnes vareno garu. Iespējams, ēnas Luikas grāmatas nosaukumā ieklīdušas ne tikai kā atsauce uz Romas rēgaino mantojumu, bet arī pateicoties Junga idejai par ēnas arhetipu, kas reprezentē apziņas noliegto, varētu teikt, neredzamo pusi. Gandrīz 50 gadus ilgajā ceļā uz Romu un pēc tam Ēnu teātra autore iepazīst savu „ēnas pusi” – caur kaunu, atzīšanos un pazemību kļūstot par veselumu.

Luika raksta, ka ceļojumu uz Romu sākusi jau trīs gadu vecumā, kad izsūtījuma iezīmētā Igaunijas lauku mājā atrod Kolizeja attēlu. Kopš tā brīža viņa domās dodas uz Romu un tikai četrdesmit deviņus gadus vēlāk turp tiešām aizbrauc, nu jau kā Igaunijas vēstnieka, pazīstamā rakstnieka Jāka Jeerīta, sieva. „Uz Ņujorku varēja aizbraukt, taču uz Romu ne. Tur vai nu aizved liktenis, vai arī tikt uz turieni nebija vispār nekādas iespējas.” (34. lpp)

Ko šīs grāmatas kontekstā nozīmē daiļliteratūrā bieži apspēlētā ceļojuma kā dvēseles metafora? Un kā no jauna stāstīt par pilsētu, kas ievīta tik daudzos pagātnes mītu un atsauču slāņos, ka rēgojas kā kultūrcitātu un stereotipu fasāde? Braucot ceļojumā, esi noskaņojies pretoties vai izbaudīt šos priekšstatus un galvenais – jau esi nobriedis nākotnes atmiņām. Tas reizē ir pacilājošs un biedējošs brīdis, jo, kā sacījis krievu ģeogrāfs Vladimirs Kaganskis: „Ceļojumi ir neatgriezeniski, jo vairs nav iespējams atgriezties savā iepriekšējā stāvoklī. Šādā nozīmē ceļojums ir tas pats, kas refleksija un saprašana.”¹

Luikas grāmatā izmantotā pieeja ir saaust šos saprašanas brīžus. Kopējais stāstījums nav retrospektīvs, bet veidots ap notikumiem, kuri vēlāk izrādās atcerēšanās vērti – tiem būs nozīme nākotnē, kopējā (dzīves) stāstā. Ēnu teātrī ceļojums ir atmiņu strukturēšanas satvars – stāstījums būvēts kā rakstnieces mēģinājums apjaust, kas viņu aizvedis uz Romu, un risināts kā ceļš līdz pašatklāsmei. Dzīvokļa meklējumi, vizīte pie zobārsta, biļetes pirkšana draudzenei, saruna ar suvenīru bodītes pārdevēju un citi šķietami nenozīmīgi notikumi savērpjas atmiņu ķēdē, līdz noved pie svarīgākā – tikšanās ar reliģisko iedvesmotāju, mācītāju Atspola kungu un meiteni Magdu, kurā literārā varone sevi ierauga jaunā gaismā. Atmiņas par Igaunijā piedzīvoto un viņas pieredzi Romā pārklājas, satiktie cilvēki spoguļojas cits citā, abas dzīves līnijas sasienas mezglā. Gluži kā Blūms Ulisā, kas 20 lappušu garumā cenšas atcerēties vienu vārdu, Luika mēģina tuvoties atmiņas paradoksam – noslēpumainajam déjà vu. „It kā es būtu dzīvojusi vienlaikus Igaunijā, Vīlandes novada eglāju birztalu vidū, un tai pašā laikā arī Romā.” (47. lpp)

Luikas vēstījumā pavīd arī ironija par itāļu naivo un vienlaikus trakulīgo, izlikšanos mīlošo temperamentu, tomēr tā ir tālu, piemēram, no kinematogrāfa – Fellīni jutekliskās ironijas vai Sorentino uztaustītās absurda spozmes, jo mērķis nav atmaskot pilsētu, bet risināt savas attiecības ar līdzcilvēkiem un Dievu, izmantojot ceļojumu kā virzītājspēku. Rakstot par Ēnu teātri, Bārbala Simsone to nodēvējusi par personiskāko visā Luikas daiļradē.² Savukārt tulkotājas Rūtas Karmas skatījumā šī grāmata ir savdabīgās autobiogrāfiskās prozas triloģijas trešā daļa. (7. lpp) Tomēr, lai arī domu gaita un pieredze Ēnu teātrī pieder Vivī Luikai, lasītājam arī šoreiz ir vērts sev atgādināt, ka literārais varonis nav pielīdzināms autoram. Kaut vai tāpēc, ka arī grāmatas rakstīšana ir konstrukcija, kas iespaido atmiņas.

1. Tīrons U. Intervija ar Vladimiru Kaganski. Ainava, kurā ir koki. Rīgas Laiks, Nr. 8, 2017, 40. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Simsone B. Manas dvēseles Roma. Kultūras Diena un Izklaide. Pieejams tiešsaistē: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_enu-teatris_-recenzija.-manas-dveseles-roma-14180768  (atpakaļ uz rakstu)