— Orbitālais komplekss un dzeja pēc medijiem

Dzeja nav izteikumos, kur mēs iedomājamies to esam. Dzeja vienmēr ir tur ārā, neironu saspēlei atvērtā laukā, nepakļaujoties ne matērijai, kura to nes, ne valodai kā sistēmai, ne vārdam, ne tēlam, ne idejai, ne skanējumam, ne panta mehānikai un matemātikai, ne arī sociāliem institūtiem, kas visiem sabiedrības locekļiem nosaka, kas ir dzeja. Mūsdienās (bet tikai mūsdienās) noteikts, ka par dzeju varam uzskatīt kaut ko drukātu, vislabāk jau grāmatu (un par dzejnieku kādu, kuram grāmata ir vai būs). Bet kāds dzejai vispār sakars ar grāmatu? Tā ir tikai medijs, kas ļauj komunicēt dzeju pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, savā ziņā fiksējot, definējot, objektivizējot. Visiem taču ir skaidrs, ka dzeja ir grāmatas ārpusē – lasītāja acīs, klausītāja ausīs, uztvērēja smadzenēs. Reizē nepiederot medijam un nespējot aiziet. Lepni paliekot tālu pāri grāmatas ierobežotībai un komunikācijas mediju ierobežotībai vispār. Un tomēr nebeidzot riņķot ap grāmatas (kā dzejas masveida komunikācijas medija) ideju. 90. gadu beigās piesakot sevi kā multimediālu tekstu autorus, Orbītas dzejnieki šo dzejas no jauna atklāto specifiku neapšaubāmi juta vai pat apzinājās. Viņi sāka ar uzstāšanos auditorijas priekšā un akcijām, kurās dzeja bija daļa no attēla, mūzikas, performances, turpināja ar dzejas grāmatām, kuru dizaina koncepts bija vesels apvērsums paaudzes priekšstatos par labu dzejas grāmatu, nu mēģina lasīt dzeju ikdienas priekšmetu, sociālās dzīves likumu un augsti attīstītu mašīnu konfigurācijās un sapludinātajās hibrīdajās telpās. Orbītas poētisko meklējumu interpretācija ir izaicinošs pasākums, kaut vai tādēļ vien, ka meklējumi turpinās (gan kolektīvi, gan individuāli) un prasa nepārtaukti uzlabot pašu interpretācijas sistēmu.

Lai arī dažādu teorētisko paradigmu pielāgošana nekad nav galīgs pasākums (tā pati par sevi sirgst ar zināmu orbitālu kompleksu), tomēr, saudzīgi lietota, šāda pieeja noved pie savdabīgām atziņām un īpatna dzejas materiāla atklāšanas. Franču filozofa un psihoterapeita Fēliksa Gvatari ideja par postmediju laikmetu, kurā cilvēki pārkāps mediju diktātam, iemācīsies tos lietot saviem mērķiem un idejām, un arvien lielāku lomu ieņems subjektivitāte¹, neparedz pielietojumu dzejas interpretācijā, tomēr skatot tekstgrupas Orbīta darbus šādi izprastā kultūras laukā, iespējams ne tikai dzejas lasījumā izmantot un savā ziņā kā zīmes lasīt dažādos medijus, bet arī uztvert dzeju bez mediju starpniecības, pēc medijiem vai pāri tiem, kad par vienīgo jēgietilpīgo vienību kļūst lasītājs (un dzejnieks kā pirmais rūpīgais lasītājs) pats. Skaidrs, ka šāda pieeja akcentē, no vienas puses, medija lomu kā tādu, kas parāda un nosaka, kas tad tiek noraidīts kā NE-dzeja un, no otras puses, uztveri un izziņu – kognitīvās pieejas dzejas lasīšanā tieši parāda, kā attīstās subjektivitāte, tā vieta (ja tā ir vieta), kur dzeja IR. Orbītas darbs parāda, ka dzeja ir viena no jomām, kam kultūrā ir sava loma subjektivitātes attīstīšanā, jo tieši balstās cilvēka ķermeniskajos un psihiskajos resursos – atmiņā, empātijā, emocijās, spējā iztēloties, apzīmēt, samērot, filtrēt un mērogot, tātad pieredzējis dzejas lasītājs šos resursus vairāk attīstīs un labāk pārvaldīs. Šādu varbūt negaidītu pamatu interpretāciju Orbītas darbi liek meklēt, jo, īpaši nelieloties, savos meklējumos orbītieši ir mūsdienīgi mainīgi – un vienmēr avangardā, sākot no 2000. gadu sākuma, kad viņi vieni no pirmajiem organizēja starptautisku videodzejas festivālu (Word in Motion), un līdz mūsdienām, kad vairāk strādā ar vidi, objektu un pētī (poētiskā) vēstījuma uztveres organizēšanas perspektīvu.

Pirms pazaudēt ierastos orientierus, kas ir katra avangarda patiesais mērķis – tīrā uzvere un izziņa, ko neierobežo kultūraizspriedumi un gaidas kā gatavas matricas – atliek vienīgi ieskicēt, kādus pamatpieņēmumus (vai mūsu kultūras aizspriedumus?) par dzeju orbītiešu darbi praktiski apšauba.

1. Dzeja kā vārda māksla

2014. gadā iznākušais Vladimira Svetlova dzejoļu krājums lietots (jeb б/у) cenšas relativizēt šo likumu. Viņa dzejoļu publikācijā nav svarīgs vien verbālais diskurss, kura smagnējo obligātumu autors pārvar ar dažādu valodu – latviešu, krievu, angļu – palīdzību (tā dubultojot un trīskāršojot vēstījumu, jo tas tulkojumā nekad nav pilnībā identisks). Līdzās tam pastāvīgi klātesošs ir tēlainais vizuālais diskurss, kas savukārt attīstās veselās divās relatīvi neatkarīgās modālajās sistēmās – burtu un elementāru formu grafikā un fotogrāfijā. Būdams profesionāls fotogrāfs, viņš uzskata tēlainās zīmes par līdzvērtīgu valodu, tādēļ tēli šeit neilustrē verbāli pausto, bet neatkarīgi pauž noskaņu, toni un emocijas. Tie reizēm sasaucas ar vārdiem, reizēm disonē. Vārda loma dzejā ir divējāda – tie no vienas puses ir saistīti ar artikulāciju un skaņas matēriju, no otras puses tieši vārda līmenī valodiskie apzīmētāji iegūst nozīmi un spēlējas ar to – papildinot, salīdzinot, pārvirzot.

Vārda tiešais uzdevums valodā un tekstā ir, nodalot skaņas atpazīstamās sekvencēs, nodot informāciju par nozīmi, kas atmiņā glabājas, pateicoties tēliem. Saruna par to, cik lielā mērā tēlu un tēlainības slānim dzejā vienmēr ir saknes vai paralēla dzīve noteiktā vai aptuvenā vizuālā priekšstatā, proti, ciktāl tēls vienmēr ir attēls vai ieraksts, kas glabājas smadzenēs līdz vārda izdzirdēšanai, noteikti ir atsevišķas filozofiskas izpētes vērta. Šeit tikai jāmin, ka dzeja izmanto tēlus un vizuālo iztēli – lai gan dzeja neparedz, ka tēli būs obligāti redzami (izņemot atsevišķus novirzienus un eksperimentus), tomēr redzi kā cilvēka spēju lieto galvenokārt pavisam citam mērķim – lai uztvertu rakstu zīmes, rindu garumu, izvietojumu u.tml.

2. Lasāmais = vizuālais = redzamais

Patiesībā Orbītas dzejai izteiksmes līdzekļu daudzveidība, neierobežojot sevi ar tradicionālajām grafisko zīmju sistēmām, bet pētot iespējas, kā mobilizēt visus jutekļus un uztveres veidus poētiskās valodas veselumā, bijusi raksturīga kopš grupas darbības pirmsākumiem. Vispirms jau rakstība tikai ļoti nepilnīgi ļauj atklāt dzejas skaņu tekstūru, skaņa paliek it kā sekundāra, pārmērīga, papildinoša un neiekodēta – lasītājam jāpiedomā vai jāuzmin šī informācija, neskatoties uz to, ka poētiskās izteiksmes līdzekļi visai noteikti balstās pirmsrakstības laika tradīcijā – laika pārvaldījumā atkārtojuma un ritma struktūrās un tēla transformācijās retorikā. Domājot par dzejas medija izmaiņām, kļūst skaidrs, cik lielā mērā tas, ko ievērojam dzejas darbā, ir tikai aisberga redzamā daļa – katrā medijā priekšplānā nonāk kaut kas cits, bet tas joprojām ir tas pats dzejolis.

20. gs. dzejnieki daudz eksperimentējuši, variējot poētiskā teksta reprezentācijas modus. Līdzīgi kā objekta fails digitālajā kultūrā, dzejas teksts (kas eksistē dzejnieka prātā) var iegūt vairākas vienlīdz svarīgas saskarnes ar atšķirīgām modālajām kombinācijām. Varbūt tieši tādēļ Orbītas dzejas grāmatu dizainā mākslinieki atraduši tik daudz svaigu izteiksmes iespēju, kas līdzdarbojas krājuma kopējā vēstījuma nodošanā. Lielisks piemērs tam ir Semjona Haņina dzejoļu krājums Peldus/ Вплавь (2013), kura dizainu veidojusi māksliniece Līva Rutmane. Dzejnieks ar viņu sadarbojies vairākos citos projektos, bet ilustrācijas veidojusi virkne jaunu, bet jau atpazīstamu Latvijas mākslinieku. Ilustrācijas, kas katra nes savu atšķirīgu autora rokrakstu, imitē dzejas vizuālo formu – tās „izskatās” kā izplūdis vai tehniski traumēts dzejoļu teksts. Lasītāju neatstāj sajūta, ka šeit ir darīšana ar nelielu koda kļūdu, kas neļauj izlasīt burtus, šķietami tā liekas paša uztveres problēma (gluži kā Haņina programmētajā dzejolī kaut kas ar kustību koordināciju), un tad izrādās, ka cilvēks arī ir tikai sarežģīta programmēta „mašīna”, kurai var gadīties koda kļūdas.

Semjona Haņina dzejas grāmata Peldus. Dizainere – Līva Rutmane, 2013.

Toties (à propos grāmata) – krājuma latviešu un krievu valodas varianti ir aprīkoti ar visai negaidītu vēstījumā izmantoto zīmju papildsistēmu. Abas grāmatas – katrā valodā it kā ir pilnībā neatkarīgs krājums –, abus krājuma valodiskos variantus kopā satur vākā iebūvēto magnētu pievilkšanās spēks. Šī neredzamā un netaustāmā, tomēr ar roku muskuļu spēku sajūtamā papildus zīme, šķietami maģiska, neizprotama, līdzveido arī dzejas burvību, jo pasvītro faktu, ka saredzamais un izlasāmais ir tikai daļa no dzejas darba veseluma, daļa no visa poētiskā teksta, kas lasāms nedrošībā, kodu pārslēgšanā, variācijā, plūsmā, kas reizē stimulē iztēli, reizē akcentē neiespējamību izlasīt līdz galam, pilnībā, ar pārliecību, par brīžiem atgādina ilustrācijas. Šī neskaidrība un nedrošība liek lasītājam meklēt arī pašam sevi, iztēlojoties lasīšanu kā darbu un iztēlojoties sevi kā lasītāju.

3. Burta instance

Abi ir vizuāli uztverami – kā attēls, tā teksts, un, lai arī literāra darba tēlainība balstās asociācijās, ko izsauc dažādu sistēmu zīmes un modalitātes, tomēr pamatkods, kas definē literatūru, ir alfabēts. ‘Litera’ latīņu valodā nozīmē ‘burti’ – literatūra īpašām saitēm saistīta ar rakstību, tā rodas rakstībā, fiksējot iztēles un jaunrades rezultātu nemainīgā, autorizētā formā. Pat ja literārā dzeja glabā senāku orālās jaunrades formu saknes, mūsu kultūrā tieši burti ir tas mehānisms, kas dzen lasītāja aci, domu un iztēli uz priekšu un par kuriem neviens neaizdomājas. Burti ir ne tikai diskrētas, patstāvīgas vienības, kas veido ar tēliem saistāmus vārdus un to savienojumus, bet arī grafiski simboli – varbūt pat ar mistisku spēku.

Burts pēc izcelsmes savukārt ir kaut kam līdzīgs, tas var būt kāda identitātes un piederības zīme, var būt arī tīrā nejaušība, tomēr ievērots atstāj jo dziļāku iepaidu – kā slepens vēstījums mūžīgi mainīgajā. Tā varētu lasīt aizkustinošo Sergeja Timofejeva un Vikas Fomenko viena burta videodzejoli poeM, kas veltīts burtam „M” (ar ko sākas vārdi „mīlestība”, „mēs”), ko nejauši veido divu ceļamkrānu milzīgās ekstremitātes.

Sergeja Timofejeva un Vikas Fomenko videodzejolis poeM, 2007.

4. Bēgošā rinda?

Literārā (rakstītā, vēlāk drukātā) valoda toties nesaraujami saistīta ar valodas kultūru normu – ideju par pareizību valodā. 2012. gada Orbītas instalācijā Pareizi dzeju producē faksa aparāts, kas reāllaikā un, saceļot galerijas telpā milzīgu troksni, lēnām producē burtus – šķietamās mokās rada tekstu. Darbs akcentē tehnoloģiju, kas jau kļuvusi kulturāli lieka, novecojusi, bet materiālā nozīmē joprojām piepilda vidi ap cilvēka ikdienas dzīves telpu. Šāds vecas mediju tehnoloģijas un aparātu objektu izstādījums ir bieži sastopams Orbītas estētikā un stilā. Tādējādi to var saistīt ar jaunās nīderlandiešu mākslinieces Saskijas Korstenas ideju par apgriezto remediāciju², jo novecojusī tehnika ir vizuālās tēlainības centrā. Tomēr pilns darba lasījums ietver gan vizuālo, gan tekstuālo, gan skanisko zīmju (mehānisma darbības skaņa) interpretāciju, kas, šķietami piederot fonam, akcentē teksta, precīzāk, rindas rašanos kā grūtu, bet savā ziņā arī mehānisku procesu. Tas saistīts ar laiku – līdzīgi kā dzeja vispār³, taču tikpat lielā mērā arī ar telpu, kurā notiek, vai precīzāk, zīmes parādās skatītāja redzes laukā. Tad lasītājs jautā sev – kas satur rindu kopā un dot tai nozīmi? Atbilde atkal noved pie pašrefleksijas un subjektivitātes akcepta.

Orbītas kinētiskā poēma Pareizi, 2012.

5. Panta formas diženums

Atsakoties no alfabēta un vizuāla atveidojuma, vai iespējams uztaustīt dzejas darbā to, kas to padara par dzeju? Ironiski kombinējot atsauces uz jauno laiku zinātniski industriālo pieeju un magnētiskās levitācijas mistiku (Džonatana Svifta Gulivera ceļojumos Laputa ir lidojoša sala) Orbītas 2015. gada Venēcijas bienāles laikā izstādītais darbs 2 soneti no Laputas mēģina pierādīt, ka dzeju var rakstīt arī bez burtiem, vārdiem vai citām lingvistiskām zīmēm.

Laputas soneti, 2015.

Ideja ir vienkārša – objekti, kas pārstāv dažādas objektu sistēmas noteiktā veidā iekārtoti plauktos. Šķietami šim izkārtojumam nav jēgas – autoru nopietnība, kas parādās precizitātē un rūpīgumā, ar kādu izkārtoti priekšmeti, liekas vien bērna vai dīvaiņa untums. Tomēr, dziļāk ielūkojoties, atklājas idejas kritiskais aspekts – tas liek pievērsties tam, cik lieliski cilvēki attīstījuši un pamazām dzelžainai industriālai kārtībai un mehāniskumam pakļāvuši sev apkārtējo vidi – āmuri, pulksteņi, cimdi, (mākslīgie putni un rozes varētu būt atsauce uz Hansa Kristiana Andersena pazīstamo pasaku), visbeidzot datori, kas mehānisku padara arī dzejisko jaunradi. Plaukts ir lietu organizācijas sistēma mājās un publiskās vietās, kāpēc lai tā plaukts interjerā nebūtu dzeja? Kāpēc lai uz dzeju mēs neraudzītos kā uz vienu noteiktu piedāvājumu, kā izprast un strukturēt pasauli sev apkārt, savdabīgu un māksliniecisku vides sakārtošanas instrumentu, kas raksturīga noteiktam laikam, kultūrai, sabiedrībai?

6. Materiāls

Ritms, vārsmošanas sistēma, struktūra, kas balstīta atkārtojumā, pārrāvumā, skaņas un tēla pretstatā (kam grafiskā forma, kādā to saņemam, būtībā ir tikai lieks pielikums), bet arī sabiezinājumā, atlikumā un papildinājumā– visi poētiskie paņēmieni, kuru vidū ir gan digitālos, gan analogos kodos balstītas pieejas, īpaši nedefinē robežas attiecībā uz izmantotajiem materiāliem. Tajā pašā laikā mums joprojām grūti iedomāties dzejas darbu bez materiālas formas, kurā tas izpaužas, varētu teikt, nedaudz pārnesot nozīmi, iemiesojas. Tomēr izrādās, ka dzeja ir informācijas objekts, kas rodas komunikācijas situācijā. Piemēram, skaņu vides – troksnis, no kura klausītāja uztverei iznirst objekts – dzejolis, – ir pamatā Orbītas daudzos festivālos parādītajai performancei FM Slow Show. Skaņas „matērija”, kas nav īsti materiāla, bet tomēr ir fizikāla, šajā ziņā tomēr pretstatāma jaunajai digitālajai imaterialitātei. Šeit „materiāls” ir tikai un vienīgi informācija, kas, to atskāršot, izvirza par uzdevumu jaunus ar dzeju saistītas materialitātes meklējumus – tāda atklājas, kad enerģija, piemēram, izrādās nesaraujami saistīta ar (skatītāja paša) ķermeni (kā darbā Dzejas energoatkarība), varbūt pat sociālo ķermeni (piemēram, Čiekurkalna poēma), pie tam aktīvi kritiski (MARX FM). Šie darbi ne tikai norāda uz Orbītas dzejnieku sociālo pozīciju vai politisko pārliecību, tie deklarē arī, ka dzeju viņi redz līdzīgi kā paši sevi (ķermeniski) „iekausētu” vidē un tam ir gan fizikāli, gan bioloģiski, gan sociāli, gan politiski aspekti, kas tieši vislabāk iekļaujas dzejas valodā – metaforās, paralēlēs un pieredzamajās atkārtojuma struktūrās.

7. Lappuses rāmis

Vide, kas mūsu lasīšanas kultūras tradīcijā visbiežāk formē dzejoli, ir lappuse. Uz tās pamata dzejolis izceļas kā vizuāla vienība, tēls, objekts un, lai arī lielākoties ārējās vides iespaidam uz lasīšanu īpaša uzmanība netiek pievērsta, lappuses kā lauka, kurā dzeja atklājas skatienam, īpašības piepeši kļuva svarīgas ap gadu tūkstošu miju, kad, pateicoties moderno tehnoloģiju attīstībai, mainījās ierastie lasīšanas veidi. Svarīgākais jaunievedums – arvien vairāk lasām dažādos ekrānos, interaktīvi, hipertekstuāli, multimediāli. 

Ap šo pašu laiku Orbītas dzejnieki kļūst par videodzejas pionieriem Latvijā. Būtībā ekrāns, pat ja tajā saskatāma (vai imitējama) zināma līdzība ar lappusi, ir pilnībā jauna vide ar citām iespējām un citu auditorijas lietojumu, kas dzeju padara uztveramu multimodāli un multimediāli – to (sk. iepriekš) mēģināts vēlāk pārnest atpakaļ uz grāmatu, tādējādi transformējot tās iespējas, bet vispirms var ievirgrināt ekrānu imateriālajās, mainīgajās, skanīgajās un kustīgajās vidēs. Lielisks piemērs šādiem jauna dzejas medija izzināšanas eksperimentiem ir Artūra Puntes dzejoļa Tallinas iela video versija, kur izmantots komplekss multimodāls vēstījums – latviešu un krievu (arī angļu) valodas runātā un rakstītā versijā, muzikālas skaņas, ielas trokšņi (kam te ir ne vien trokšņa materiāla, bet arī tēla – ilustratīva loma), kā arī vizuālas kustīgas zīmes, kas ļoti tieši raksturo dzejolī attēloto vidi un skaņu mākslas darba izpildīšanas procesu.

Artura Puntes videodzejolis Tallinas iela (angļu val. versija)

Tomēr arī ekrāns – lielākoties datora ekrāns – ir tikai daļa no jaunajām vidēm, kurās (pateicoties digitalizācijai, pārsteidzošā kārtā atklājas arī daudzas aizmirstas vai neievērotas analogās iespējas) var lasīt dzeju. Datorprojekcija akcentē attēla (un tātad arī rakstīta teksta) iluzorumu, proti, plaknes iluzorumu, kas nepieciešams rakstīšanai (par raksta burtu rindas iluzorumu jau rakstīju iepriekš) un pretnostatīts telpai. Šī pieņēmuma trauslumu – ieviešot telpu, no kuras cilvēks iznirst kā skatītājs un izraisa ātru kustību, kas tikai redzes uztveres „nepilnības” dēļ liekas veidojam plakni ar burtiem, – Orbītas dzejnieki, manuprāt, vislabāk bija realizējuši projektā Mirguļojošais atklāsmes kristāls 2015. gada Rainim un Aspazijai veltītajā izstādē Man sirdī tīģer’s. Te ventilatoru spārnu LED spuldzīšu rakstā veidototais nejaušais vēstījums bija nomērķēts atsevišķam skatītājam/ lasītājam/ indivīdam, dziļi subjektīvi liekot meklēt nozīmi sevī.

8. Drukas māksla

Aizraušanās ar telpisko rakstīšanu centrā ir Aleksandra Zapoļa (sadarbībā ar dizaineriem un programmētājiem) nu jau vairākus gadus attīstītais 3D dzejas projekts (aizsākumi meklējami projekta Rīgas dzejas karte ietvaros 2014. gadā). Projekta ideja ietver platformu internetā, kur katrs lietotājs 3D dzeju var rakstīt arī pats, pie tam to var arī izdrukāt. Tad dzejolis kļūst par kaut ko līdzīgu nelielai skulptūrai, lietišķās mākslas vai dizaina objektam.

Aleksandra Zapoļa 3D dzeja, 2014.

Šķietami dzejnieks rotaļājas ar jauno tehnoloģiju dotajām iespējām. Tomēr, ielūkojoties ciešāk, praktiska kritika tiek veltīta drukas tehnoloģijas sasniegumiem industriāli tehniskās vēstījuma reproducēšanas, masveida uztveres un nozīmes monolītiskuma un objektivizācijas – objektifikācijas jomā. Centrā nenovēršami izvirzās lasītāja subjekts – ar saasinātu juteklisko uztveri, meklējošs, izmisis, jo trīsdimensionālā vidē nav viena pareizā lasījuma, kam pieķerties. Līnijas, kam sekot, lai turpinātu lasījumu, pazūd, tikko mainās lasīšanas virziens. Ja prozā tāds ir pamatā viens, dzeja eksperimentējusi arī ar vertikālu vai neskaidru lasījuma virzienu (piemēram, futūristu, dadaistu, konkrētā vai vizuālā dzeja), trīsdimensionālās dzejas pamatā ir pilnībā jauns multimodāls pārdzīvojums, kas līdzinās plastiskajiem mākslas veidiem – sava nozīme 3D drukas dzejolī ir arī svaram, apjomam, faktūrai u.tml.⁴

Nobeigums

Kad uz 90.gadu sliekšņa Fēlikss Gvatari kritizēja sava laika sabiedrību kā tādu, kas lielā mērā balstās uz masu mediju tehnoloģiju veidotajiem priekšstatiem par realitāti (kuri veidojās ne bez ekonomiskām un politiskām interesēm un ar pastāvošo sociālo institūtu starpniecību un atbalstu), viņš tikai iezīmēja tehnoloģiju attīstības tendences kā iespēju pārkāpt masveidīguma robežām, atklājot subjektivitāti par jaunu, atraujot apzīmētāju no tā „obligātā” referenta komunikācijā un daudzās singularitātes stādot pāri vienotajam daudzumam. Lasījumam vispār un dzejai kā eksperimentam ar lasījumu tas nozīmē vēl neredzētu brīvību – multimodālā komunikācijā iesaistot visu jutekļu, ķermenisko un mentālo resursu kopdarbu. Līdzās zīmēm, kas atraisījušās no kādreiz apzīmētajiem objektiem, tekstgrupas Orbīta darbi uz vienlīdzīgiem pamatiem ietver arī pašus šos objektus un medijus, ar kuru starpniecību tradicionāli bijis iespējams komunicēt zīmes (kas apzīmē objektus), un tas ļauj katram piedzīvot savu subjektīvo „kosmosu”, atrast savu orbītu joprojām visai neskaidrajā cilvēka ceļojumā ap nozīmi vai pat jēgu.

1. Guattari F. The Three Ecologies. Trans. by P. Sutton. London: Athlone, 2000, p. 61.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Korsten S. Reversed remediation: A critical display of the workings of media in art. Maska, No. 28 (159-160), 2013, pp. 29-38.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Hayles N.K. The Time of Digital Poetry: From Object to Event. Morris A., Swiss T. (eds.) New Media Poetics. Contexts, Technotexts and Theories. Morris, A., Swiss, T.(eds.) Cambridge and London: MIT Press, 2006, pp. 181-210.; Lesings G.E. Lāokoonts, jeb, Par glezniecības un poēzijas robežām. Rīga : Zvaigzne, 1986.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Заполь А. (2014) Вкратце о трехмерной поэзии. Грамматика, поэтика, проблемы стихосложения, технические вопросы. post(non)fiction, 2014. Pieejams tiešsaistē: http://postnonfiction.org/projects/trehm/  (atpakaļ uz rakstu)