raksti

— Bijusi vieta

Pauls Bankovskis

04/04/2018

Pie šīs ēkas es pilnīgi noteikti reiz biju nonācis arī īstenībā, fotogrāfijā es to pazinu, taču nespēju atsaukt atmiņā nedz laiku, nedz vietu, kur to biju redzējis.

 

Punctum sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2018 uzsāk eseju sēriju Kaut kur redzēta sajūta, aicinot rakstniekus radīt apceri par kādu paša izvēlētu fotogrāfiju no biennāles izstādēm. No 5. aprīļa Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma fotogrāfes Ingas Erdmanes izstāde Nezināšanas prieks.

 

Inga Erdmane. No sērijas Nezināšanas prieks, 2018

Pie šīs ēkas es pilnīgi noteikti reiz biju nonācis arī īstenībā, fotogrāfijā es to pazinu, taču nespēju atsaukt atmiņā nedz laiku, nedz vietu, kur to biju redzējis. Es pazinu rūpnīcas korpusu un strupo dūmeni, kura galā bija apgāztai piltuvei vai bišu kvēpināmajam dūmeklim līdzīga skārda konstrukcija. Es atminējos, ka jau toreiz, kad pirmoreiz to redzēju dabā un nevis fotogrāfijā, es biju lauzījis galvu, kāda gan varējusi būt šā veidojuma jēga – gaisa filtrs, vēja rādītājs, vilkmes veicinātājs vai kas cits?

Kā jau mūsdienās ierasts, palīdzību savas atmiņas atsvaidzināšanai meklēju sociālajos tīklos, un nepagāja ne pusstunda, kad viss bija noskaidrots. Kā izrādījās, fotogrāfijā redzama kādreizējās, vēl 1865. gadā dibinātās Jozefa Heindela alus darītavas Livonija ēka Rīgas Maskavas priekšpilsētā. Pēc Otrā pasaules kara – jau padomju apstākļos – šajā vietā uz Maskavas un Ogres ielas stūra bija darbojusies alus darītava un vienīgā Baltijas medalus rauga ražotne Vārpa. Saražotais ticis tirgots ne tikai Latvijā, bet arī eksportēts uz Krieviju un Baltkrieviju. Nedaudz pameklējot, atradu ziņas, ka, piemēram, 1967. gadā fabrikā strādājuši 149 strādnieki, un nebija grūti iztēloties, ka vismaz daļa no viņiem varēja būt dzīvojuši ielas otrā pusē uzceltajā silikātķieģeļu namā, kura sienas fragments arī redzams fotogrāfijā.

Andra Caunes grāmatā Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem1 lasāms, ka ēkas projekta autors bijis civilinženieris Edmunds fon Trompovskis (1851–1918). „Šī, no dzelteniem ķieģeļiem celtā ražošanas ēka, kuras vidusdaļa pacēlās sešu stāvu augstumā, sava apjoma un arhitektoniskās kvalitātes ziņā zīmīgi izcēlās citu tālaika fabriku vidū. Jauno ražotni apgādāja ar visjaunāko savas nozares aparatūru un mašīnām, saldēšanas un vārīšanas iekārtām. Uzbūvēja modernu pneimatisko iesalnīcu ar astoņiem cilindriem, kuros produkcijas apjoms sasniedza 225 000 pudu miežu. Rūpnīcā uzstādīja 175 zirgspēku lielu tvaika mašīnu. Tā darbināja arī vietējo elektrostaciju, kas deva gaismu visam uzņēmumam. [..] jaunā alus darītava ar spilgto elektrisko spuldžu gaismu valdonīgi izcēlās visā apkārtnē.” Pārējā Maskavas priekšpilsēta tika apgaismota ar petrolejas lampām.

Alus fabrikas Livonija strādnieki 1909. gadā. Uzņēmuma 10 gadu jubilejas pastkarte. No grāmatas: Andris Caune. Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem (Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2013)

Ziņkārības mudināts, kādā vaļasbrīdī uzmeklēju šo vietu Google Maps un izraudzījos Street View skatu, kas konkrētu vietu ļauj aplūkot 360 grādu fotogrāfiskās panorāmās. Pavadīju kādu laiku, cenzdamies Street View skatījumā atrast precīzi to pašu skatpunktu, no kāda uzņemta fotogrāfija, taču tas man, protams, neizdevās. Tomēr šī darbošanās atsauca atmiņā to vienīgo reizi, kad rūpnīcas ēkai biju pievērsis uzmanību īstenībā. Tas notika pirms diviem vai trim gadiem pavasarī, drīz pēc tam, kad biju ticis pie jauna velosipēda un pirmajā entuziasma uzplūdā biju nospriedis, ka turpmāk tas kļūs par manu nozīmīgāko pārvietošanās līdzekli pilsētas ikdienā. Pirms tam brīžos, kad jutos iesprūdis idejiskā strupceļā un nespējīgs iesākt vai pabeigt kādu rakstu darbu, es parasti mēdzu doties pastaigā. Bet tagad man bija velosipēds! Kādā agrā rīta stundā es to nonesu no ceturtā stāva un nolēmu stūrēt neizpētītu teritoriju virzienā. Neizpētītā teritorija bija Maskavas ielas tālākais gals.

Maskavas un Ogres ielas krustojums Rīgā. Attēls no Google Street View

Internetā par kādreizējo alus darītavu Vārpa atrodamas visai skopas ziņas. „Bijusī alus darītava Vārpa tagad ir lieliska vieta, kur tikt pie traumām,” 2013. gadā vēstīja portāls Delfi. „Šobrīd, kad uzsnidzis sniedziņš, ļoti labi var redzēt, ka šī vieta ir iecienīta daudziem apmeklētājiem, visticamāk, ka tie nav šīs teritorijas apsaimniekotāji, bet gan bezpajumtnieki vai arī citi interesenti, kuri meklē vēl nenovākto vērtīgo mantu. Jāpiebilst, ka tuvumā atrodas arī vispārizglītojošās iestādes, kuru apmeklētājiem diez vai būtu droši uzturēties šajā vietā.” Citviet bija vēstīts, ka 2004. gadā alus darītava Vārpa pasludināta par maksātnespējīgu, bet 2007. gadā ēkā sākusi darboties ražotne Alus avots. Avots, kurā ražots Rīgas un Senču alus, kā arī bezalkoholiskie dzērieni Veselība un Zelteris, arī pēc kāda laika apsīcis.

Kādreiz Livonija bijusi ne tikai dzērienu ražotne, bet arī daudznozaru uzņēmums. Kā raksta A. Caune, fabrikas teritorijā atradusies kafijas grauzdētava, kam ražošanas patents un tirdzniecības tiesības tika iegādātas no Katreinera iesala kafijas ražošanas uzņēmuma Minhenē. „Bija ierīkotas arī elektriskās dzirnavas auzu malšanai, kas ražoja auzu pārslas Herkuless, auzu miltus un auzu putraimus bērniem. [..] Livonija savu produkciju skaļi reklamēja gan presē, gan arī adrešu grāmatās un tūristu ceļvežos.” Rūpnīca gan bija aprīkota, izmantojot kredītus, un 1913. gadā pēc bankrota nonāca ebreju uzņēmēja Simona Kāna īpašumā. Livonijas nosaukumu tā atguva tikai 1924. gadā un ar to darbojās līdz pat 1940. gadam, kad tika nacionalizēta.

Attēla kompozīciju uzsver elektrības vadu līnijas, kuru krustpunktā gluži kā šaujamieroča tēmeklī nonācis kādreizējās rūpnīcas skursteņa gals, un tā, visticamāk, nav nejaušība, bet gan fotogrāfijas autora apzināta izvēle. Nezinot autora personību, nav iespējams arī uzminēt fotogrāfijas tapšanas apstākļus vai motīvus, taču man patīk iztēloties, ka tā varētu būt pavasarīgas velopastaigas rezultāts, uz brīdi piestājot ielas malā un nofotografējot ēku, par kuras vēsturi vismaz tajā brīdī vēl itin nekas nav zināms.

  1. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2013  (atpakaļ uz rakstu)