— Un beidzot mēs atpazīsim viens otru

 

Foto: Olafs Ošs

 

Tikmēr blakus istabā

Mīļā L***,

drīz tie beigsies: vārdi. Bet kā lai to atzīstu? Vai drīzāk: kā noslēpumā paturu? Jau šobrīd tik vien spēju kā atkārtot: „Lapotnē trīsuļo mēness.” Vien ekrānam līdzi murmināt: „Trausla mandele maigā krēma pildījumā.” Vai tumsā čukstēt, lai aiz manis nepaklūpi: „Asaras atrada Hendeļa acis.” Kad beigsies vārdi, satiniet ar bērniem mani paklājā un pārveliet balkona margām. Skaisti kā pēdējais dzejolis nobūkšķēs dzīvība. Pēc tam aplausi.

 

Viesnīca jūras krastā

Doktors Anmerkungens izgudroja jaunu grūtsirdības formu, ar ko izklaidēt sevi līdz brīdim, kad rītausma atkal piepildīs spoguļus un visi pilsētas krampīši un aizbīdņi noklakšķēs kā pēc pavēles, – viņš piespieda aci klausulei, ausi – atslēgas caurumam, plecu – mitrajam gaisam, kurā lāgiem ieplūda slāpēti saucieni no krastmalas bāriem. „Lai sajauktos ar viņa atmiņām,” kāds varētu iestarpināt, ja vien šis būtu dzejolis, nevis lūriķa piezīmes uz vecas avīzes, ko piepeša brāzma pasper ar nozaudētu kurpi.

 

Varbūt ir atgriešanās

Tālu ir doktora Anmerkungena atspulgs verandas logā, tālu kļavas lapotne, kas salaulā dārzus (ir pierādīts: tumsa izdzēš robežas). „Kā atgriezties?” viņš prāto viesnīcas gultā. „Un kā netrāpīt vakarā, kad mani raudošu aizveda prom? Tātad noskaidrot, kas vieno šo spuldzi ar augusta mēnesi. Kaut beidzot to noceltu!” Bet vārtiņi neveras, lai cik ilgi viņš raudzītos griestos.

 

Avangarda diskurss

Tikpat uzkrītošs ir stilu kontrasts. Menāra arhaiskais stils – viņš, galu galā, ir ārzemnieks – ir manierīgs. Tāds tas nav viņa priekštecim, kas brīvi pārvalda sava laikmeta valodu.
Horhe Luiss Borhess „Kihota autors Pjērs Menārs”

Menārisms tādā nozīmē, kādu lietoju es un mani ieroču nesēji, neietver kāda konkrēta literāra teksta pārradīšanu žāva žāvā, lai gan arī menāristi pārāk bieži ir skatījušies savos pulksteņos, cerēdami, ka no tiem izšķilsies viņu atdarinājumu vērtība. Iespējams, pareizāk būtu runāt par mērenu menārismu, taču tā mēs glaimotu tādām pazīstamām menāristu rindām kā „dun ābolu dobjie soļi” un „skursteņi pūš dūmus kā iemīlējušies” – mēs viegli lidinātos virs šiem un citiem pavirši uzšņāptiem vārdiem, no kuriem pil menāristu tumšās, lipīgās slienas, tā vietā, lai izdurtos tiem cauri, kā putns izduras cauri ūdenim. Atmaksas stunda! Arī pavisam reālais brīdis, kad kaķis uzlec uz klavierēm, ir dzejolis. Mēs tikai atvāžam rādītājpirkstus.

 

Līdzīgi novērojumi

L. V.

Kamēr Ķirķis meklēja kādu izdegušu laternu, pie kuras pačurāt, es sapratu, ka divas goda plāksnes ir mazāk nekā viens piemineklis, un tūlīt gribēju tev to izstāstīt. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka drīz vien tu pats būtu to pamanījis, taču tagad tu varēsi ietaupīt laiku, ko citādi zaudētu, domādams manas domas, un izgudrosi kaut ko pilnīgi jaunu un negaidītu, kas pārņems ikvienu, kurš to nebūs sapratis pirms tevis kādā tikpat sniegotā naktī kā šī. Ja es neticētu, ka esam spējīgi uz līdzīgiem novērojumiem, es tev nekad to neteiktu, turklāt man šķiet, ka mūsu dzīvēs pastāv kādi radniecīgi notikumi un ka mēs vienkārši neesam viens otram tos atklājuši. Pirms vairākiem gadiem Pēterburgā, griežot cīsiņu, es redzēju, kā no tā izšļācas smalka ūdens strūkla, un man pazuda apetīte. Viegli iztēloties, ka gadsimta sākumā tu iedur dakšiņu aukstā krievu sardelē un gandrīz apvemies, bet vēlāk apraksti to vēstulē. Starp citu, kā tev izdodas mierīgi noraudzīties pilsētas jeux d’eau? Tu šobrīd noteikti kaut kur mētājies, čokurā sarāvies, un domās pārcilā visus sava ķermeņa neveiklos brīžus, piemēram, kā tovakar gribēji mani pasveicināt, bet tev sanāca kaut kas starp atvainošanos un baloža spārniņu. Man gadās līdzīgi. Bet atceries: šādi turpinot, tu nekad nenokļūsi mājās.

 

Bišu dūkoņa

Vakaram nākot, doktors Anmerkungens atstās mazo ciematiņu, kur viņš pavada atvaļinājumu, vēl īsāku par sērkociņa liesmu, un atgulsies olīvkoka ēnā. Viņš apcerīgi vērsies debesīs, kas pakāpsies uz muižas jumta, kā dārzi pakāpjas kalnos, no augļiem mirdzēdami, un zaros iekārti zirnekļu tīkli trīcēs līdzīgi aizkariem doktora tukšajā istabā ar skatu uz suvenīru būdiņām. „Vai nav brīnišķīgi?” viņš čukstēs taurenim uz žaketes atloka. „Un tomēr mani vienmēr kāds gaida ar kafijas kannu un dzeltenu kūciņu, kas garšo pēc smiltīm.” Doktors Anmerkungens skumji smaidīs sausajā vējā: lūk, šeit viņš gribētu gulēt, līdz aprimst ciematiņa trokšņi un bišu dūkoņa aizved viņu starp magonēm un rozēm pretī tam punktam, kur viņš saruks par neskaidru atmiņu mēnessbālā pierē. – Kādu nakti tu to piespiedīsi tramvaja logam.

 

Vīnes motīvs

Lapotnēm šeit viens uzdevums – iekārtas starp namiem, tās aptumšo Bahmanes jaunkundzes istabu un nokrauto rakstāmgaldu pretī logam, aiz kura mēness lidojumā pārspēj skursteņus; taču varbūt pavisam citādi – postījumiem tuvāki – ir šie vakari, kad viņa sastopas ar visu nepateikto, – trauksmaini kā negaisa lēcieni starp terasēm un antenām. Jo tie vairs nebūs viņi dižciltīgos dārzos, kam rudens notecinās indi. „Mēs lūkosimies Sēnā, līdz pārvērtīsimies sīkās zivtiņās,” viņa vaļsirdīgi raksta un, iespējams, iztēlojas viņa acis zaļajā dzelmē, kaut gan tas ir neko neredzošs skatiens, kurā nogrimst skursteņi un mēness. „Un beidzot mēs atpazīsim viens otru.”

 

Kādu dienu

Es šodien sapratu, ka jau trīs gadus neesmu raudājis: nedz Ziemassvētku naktī, kad paliku slimnīcā pie vecmammas, nedz viņai nopūšoties: „Ko jūs no manis gribat?”, nedz Arnolda bērēs vai Ausekļa ielā lasot kastaņus. Apzināti esmu vairījies gremdēties pagātnē, iesaistīties eksistenciālās sarunās un skatīties skumīgas filmas. Ko gan es darītu, kad Lilita Bērziņa aiziet pār rudenīgo lauku? Kur novirzītu domas? Pie zilās vingrošanas bumbas istabas stūrī? Draugiem jau šķietu kā izkalts no metāla vai akmens. Un tomēr es zinu – kādu dienu es apraudāšos, turklāt pavisam negaidīti. Varbūt tā būs rūtaina kaklasaite, iespiesta trolejbusa durvīs, varbūt es iebuktēšu mašīnu, varbūt meita modinās svētdienas rītā: „Tēti, debesis!”

17.03.2018