— Cēloņi, kas mūs virzījuši

Par Viktora Šklovska grāmatu Sentimentāls ceļojums. Atmiņas 1917–1922 (no krievu valodas tulkojis Edvīns Raups, Jāņa Rozes apgāds, 2018)

Ko sagaidām, izvēloties lasīt atmiņu grāmatu? Gaidu horizonts var būt atšķirīgs, tomēr parasti gribam redzēt kāda laika notikumus mums svešā vēstītāja acīm, izjust laikmetu caur viņa skata prizmu, iespējams, ieraudzīt t. s. „lielā vēstures” naratīva alternatīvu – „mazo vēstījumu” tā marginālajā, subjektīvajā, atšķirīgajā skatījumā, kas var palīdzēt mums labāk iejusties notikumos, paskaidrot tos un pat likt identificēties ar ko tādu, ko paši savas dzīves laikā neesam piedzīvojuši. Viktora Šklovska (Виктор Шкловский, 1893–1984) atmiņu grāmata Sentimentāls ceļojums (1923), kuras nosaukumā izmantots autora pētniecības objekta, 18. gadsimta rakstnieka Lorensa Stērna (Laurence Sterne, 1713–1768) romāns Sentimentāls ceļojums pa Franciju un Itāliju (1768), visticamāk, izraisīs pārsteigumu par šā vēstījuma neatbilstību iespējamajiem priekšstatiem par atmiņu literatūras stilu un arī par sentimentālismu.

Lai kaut īsumā radītu priekšstatu par krievu rakstnieka, pasaulē zināmā literatūrzinātnieka, formālisma skolas veidotāja, naratologa un kinoscenārista Viktora Šklovska personību, politisko un radošo darbību, būtu nepieciešams plašs izvērsums. No autobiogrāfiskajiem materiāliem, laikabiedru atmiņām un pētījumiem¹ par Šklovski varam secināt, ka viņam piemitusi fantastiska enerģija, avantūrisma gars, plašas un daudzveidīgas intereses, apbrīnojams aizrautības spēks, spēja paralēli domāt un darīt pilnīgi atšķirīgas lietas. Tā kā Šklovskis laikabiedru vidū iemantojis arī ekscentriska skandālista slavu un bijis prototips vairāku romānu tēliem, rodas priekšstats, ka jaunības gados viņš gluži kā taifūns brāzies cauri savai dzīvei, arvien tiecoties nonākt notikumu epicentrā, ko pats īsi komentējis: „Jāatzīst, dzīvojot es it kā pildu kādu ražošanas plānu.”² Arī Sentimentālā ceļojuma pašatklāsmē skaidri redzama autora spēja ar vienlīdz lielu sparu savienot politiskās un literārās intereses, uzmeklēt un aukaini tvert reālās dzīves ekstrēmākās norises un vienlaikus domāt par fiziski netveramas sfēras – vārda mākslas – uzdevumiem un poētiskās izteiksmes paņēmieniem.

Atmiņu grāmata Sentimentāls ceļojums, kura izdota pēc tam, kad Šklovskim nācies bēgt no eseru vajāšanas, kājām pa ledu šķērsojot Somijas līci un pēc tam nonākot Berlīnē, kaut kādā mērā sasummē visu viņa iepriekšējo vētraino dzīvi, uzmanības fokusā izvirzot iesaistīšanos revolūcijas un Pirmā pasaules kara norisēs un caur pirmās personas vēstījuma prizmu atklājot šo ļoti saspringto posmu Krievijā. Šklovskis piedzimis Pēterburgā ebreja un vācu izcelsmes krievietes ģimenē, jau kopš jaunības interesējies par filoloģiju, studējis Sanktpēterburgas Imperatora universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, aizrāvies ar tolaik aktuālajiem novatoriskajiem estētiskajiem meklējumiem, īpaši futūrismu. Jau 1914. gadā publicēts viens no Šklovska hrestomātiskajiem darbiem – Vārda augšāmcelšanās, kurā autors iestājies par literatūras uzdevumu atjaunot pārdzīvojuma pirmreizību. 1916. un 1917. gadā Šklovskis kopā ar biedriem gatavojis Poētiskās valodas teorijas krājumu, kurā iekļauti vēl citi viņa hrestomātiskie raksti; kļuvis par vienu no poētiskās valodas teorijas izpētes biedrības OPOJAZ (ОПОЯЗ) dibinātājiem un krievu formālisma skolas līderiem, vēlāk strādājis literatūras studijā Maksima Gorkija izveidotajā izdevniecībā Vispasaules literatūra, bijis Mākslas vēstures institūta profesors, aktīvi publicējis savus darbus, atbalstījis krievu jauno rakstnieku grupas Serapiona brāļi (1921–1926) darbību. Pirmā pasaules kara laikā tika izstrādāta arī viena no nozīmīgākajām Šklovska teorētiskajām koncepcijām – savādošana (oстранение). Tā raksturota kā māksliniecisks paņēmiens, kura uzdevums – izsist lasītāju no uztveres automātisma, liekot paraudzīties uz ierastām lietām un parādībām svaigi, tā, it kā tās ieraudzītas pirmoreiz.

Paralēli šīm ražīgajām filoloģiskajām aktivitātēm Pirmā pasaules kara sākumā Šklovskis kā brīvprātīgais iestājies armijā (tāpat kā to darījuši daudzi krievu inteliģenti) un nokļuvis kara notikumu epicentrā, kur izrādījis pašaizliedzīgu entuziasmu. 1917. gadā viņš piedalījies arī notikumā, kurš uzskatāms par pavērsiena punktu Krievijas vēsturē. Februāra revolūcija, kura pielika punktu Romanovu dinastijas valdīšanai un cara varas laikmetam Krievijā, bija pirmais priekšnoteikums Oktobra revolūcijai, kas pilnībā mainīja valsts pārvaldes formu, aizsākot boļševiku varas periodu. Savā atmiņu grāmatā Šklovskis rādījis Pirmā pasaules kara notikumus frontē, revolūcijas un pēcrevolūcijas norises. Galvu reibinošās aktivitātes – došanās uz Dienvidrietumu fronti kara komisāra statusā, uzbrukuma organizēšana, ievainojums vēderā, Georga krusta apbalvojuma saņemšana, došanās uz Persiju pagaidu valdības komisāra palīga lomā, krievu karapulku evakuācijas organizēšana, iesaistīšanās antiboļševistiskajā eseru darbībā, dienests Kijevā, bēguļošana no čekas, draudzība ar Gorkiju un bēgšana no PSRS – tas viss vēl savīts ar literatūrteorētiskiem pārspriedumiem un rādīts kaleidoskopiskā virpulī, nosacīti lineāram vēstījumam savijoties ar atsevišķiem atmiņu uzplaiksnījumiem.

Atmiņu grāmatas pirmā daļa Revolūcija un fronte uzrakstīta jau drīz pēc kara un revolūcijas notikumiem un veidota kā trauksmains „šeit un tagad” notikumu fiksējums, savukārt otrā daļa Rakstāmgalds aizsākta Somijā 1922. gadā. Tā iekļauj jau zināmu rezignētu refleksiju par savu iesaistīšanos un ticību revolūcijas nozīmei. Kopumā abas daļas veidotas kā tāds intensīvas dzīvošanas un maksimāli pieblīvētas pieredzes notikumu katalogs, kurā nav vietas gariem paskaidrojumiem, ievadam, pārejām, dziļākai refleksijai. Vēstījumu labi raksturo grāmatas vāka fotogrāfija, kura reprezentē metaforisko mašīnas vai bruņumašīnas tēlu: „Pa pilsētu ielām šurpu turpu traucās Februāra revolūcijas mūzas un erīnijas – smagie un vieglie automobiļi, apsēsti un aplipuši karavīriem; mašīnas brauca nezināmā virzienā, uzpildīja benzīnu nezināmās vietās, un likās, ka visu pilsētu piepilda sarkana dūkoņa.”³ Gluži kā haotiskās mašīnas, arī Šklovska grāmatas sižets strauji traucas cauri dažādām telpām, piedāvājot garāmejošu un lakoniski asprātīgu notikumu konceptualizāciju, „melnā humora” stilistikai atbilstošu emocionālās uztveres fiksējumu vai pat veidojot noklusējumu (piemēram, dažus nodalītus un aprautus teikumus veltot brāļa vai māsas nāvei, ievainojuma sāpēm, badam, sievas slimībai u. tml.). Atmiņu stāstījumā nav ētiskas, morālas vai ideoloģiskas ievirzes komentāru, nav orientieru, ko varētu uzskatīt par labu un pareizu un ko – ne. Šklovska vēstījuma veids tuvinās „zudušās paaudzes” korifeja Ernesta Hemingveja (Ernest Hemingway, 1899–1961) aisberga jeb zemteksta principa stilam, kurā arī trūkst sasaistes, psiholoģiskas analīzes, emocionāla vērtējuma – visu to „plūdu un pārspriedumu”, par kuriem Šklovskis ironizējis, runājot par kara attēlojumu romānistikā⁴.

Šklovskim tik būtisko pasaules svaiguma un pirmreizības sajūtu palīdz radīt īpašā intonācija, kas ir neemocionāla un tuva korespondences stilam. Vēstījuma temps ir plosoši dinamisks, lasījumā gaitā to pieņemam, aizmirstot sākotnējos jautājumus, kas potenciāli var rasties aiz katras frāzes. Notiekošajā orientēties palīdz vien komentāri un vēstītāja paštēls, kuru autors norobežojis no sevis, atzīstot, ka viņš un vēstītājs nav viens un tas pats, jo viņus šķir laiks un pieredze. Līdz ar to lasītājam rodas sajūta, ka viņš iemests teksta stihijas epicentrā bez palīga un pavadoņa. Ainas zib cita aiz citas gluži kā itāļu futūrisma mākslinieka Džakomo Balla (Giacomo Balla, 1871–1958) gleznās Meitene skrien pa balkonu (1912) vai Vijolnieku rokas (1912), kurās kā straujā multiplikācijas filmā nojaušam kāju dipoņu vai roku zibēšanu, bet nevaram nofokusēt uzmanību uz katru atsevišķo darbību. Tempu palīdz kāpināt Šklovska rokrakstam raksturīgā paratakse jeb teksta sakārtojuma princips īsu rindkopu un frāžu nodalījumā, sintaktiskas saiknes minimālisms, domu sasaistes loģikas trūkums. Pārsteiguma efektu rada frāzes, kurās sasaistīti vairāki šķietami nesavienojumi redzējumi, piemēram:

„Vadīju nodarbības „Pasaules literatūras” studijā, mācīju par „Donu Kihotu” [..].
Utu man nebija, utis uzrodas no skumjām.
Pavasara pusē ar kādu cilvēku šāvos.
Ebrejiem ir nomācošas tirgusbūdu asinis. Iļjas Ērenburga atdarinātāja asinis.”⁵

Protams, lasot Šklovska atmiņu grāmatu, nevar neņemt vērā to, ka autors ir literatūras teorētiķis. Kopumā teksts daudzējādā ziņā atbilst paša autora teorētiskajām koncepcijām un futūrisma poētikas principiem – tas precīzi pārraida dzīves tempu un paralēlo notikumu dinamiku. Pārfrāzējot Filipo Tomāzo Marineti (Filippo Tommaso Marinetti, 1876–1944) Futūrisma manifestu (1909), vēstījums atklāj sajūsmu par „agresīvu rīcību, drudžainu bezmiegu, skrējēja soli, nāves lēcienu, sitienu un pļauku”, interesi par karu, revolūciju, anarhiju, uz dažādiem poliem vērstu idejiskumu, norobežo literatūru no personiskā „es” un psiholoģijas. Futūrismam raksturīgā „pirmatnējo elementu kaismīgā kvēle” šajā gadījumā rezultējas pavisam precīzā un sakāpināti pašironiskā veidolā, kurā parādās Krievijas trauksmainais absurds 20. gadsimta sākumā, tās pirmatnējība un mežonība, kara un revolūcijas virpulī ierautais cilvēks, kura hiperaktīvais vēstījums vietumis rada iespaidu par bipolāro traucējumu hipomaniakālās fāzes izpausmēm.

Latviešu lasītājam, kurš pieradis pie rāmas, reflektējošas un pašanalītiskas atmiņu literatūras, Šklovska grāmata palīdz nojaukt stereotipiskos priekšstatus un parāda atmiņu žanra iespējamības. Ja arī trauksmainais, stihiskais, haotiskais stāsts var garlaikot mazzināmo notikumu sarindojuma dēļ, tas var arī iejūsmināt ar savu enerģētiku, negaidītiem, atjautīgiem domas un vērojumu sastatījumiem, melnā humora intonācijām, skarbo un politnekorekto ironiju un pašironiju, kas skar visu autora redzeslokā nonākušo – sevi, krievu tautu un citas nacionalitātes, impērisko domāšanu, revolucionāru mērķus, utopiskas idejas, tautas masu aprobežotību un, protams, varu, kas Šklovski pašu it kā saudzējusi, bet viņa dzīvē tik daudz ko atņēmusi.

„Mēs mākslā un zinātnē neesam malka, bet gan sērkociņi, kas aizdedzina ugunskurus. Sargi rokas no apdegumiem.”⁶; „Māksla pamatos ir ironiska un postoša. Tā atdzīvina pasauli. Tās uzdevums – nevienādību radīšana”⁷ – tāda varētu būt Šklovska dinamiskajā stilistikā izturētā, visticamāk, apzināti nesentimentālā atmiņu ceļojuma programma. Grāmatas izdevums Latvijā 2018. gadā Edvīna Raupa tulkojumā un ar vēstures zinātņu doktora Jura Ciganova priekšvārdu ir laba iespēja atdzīvināt mūsu apziņā Krievzemes dēmoniskās dzīles un mēģināt atminēt autora piedāvātās nevienādības. Kāpēc mums tas varētu būt svarīgi? Pārfrāzējot Šklovski – tie cēloņi, kas virzīja mūs, atradās ārpus mums⁸. Tāpēc ir svarīgi domāt ne tikai par mums pašiem, bet arī par mūsu virzības cēloņiem.

1. Skat., piemēram: Зенкин С. Приключения теоретика: автобиографическая проза Виктора Шкловского. Дружба народов, 2003, № 12, c. 172–183; Калинин И. Виктор Шкловский как прием. Формальный метод. Антология русского модернизма. Том 1. Системы. Под ред. С. А. Ушакина. Екатеринбург–Москва: Кабинетный ученый, 2016, c. 63–107.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Šklovskis V. Sentimentāls ceļojums. Atmiņas 1917–1922. Tulk. E. Raups. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018, 291. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat, 27. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Skat. turpat, 82. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat, 261. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Шкловский В. Письма внуку. Вопрoсы литературы, 2002, № 4, c. 287.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Ibid., c. 309.  (atpakaļ uz rakstu)
8. „Cēloņi, kas mani virzīja, atradās ārpus manis. Cēloņi, kas virzīja citus, atradās ārpus viņiem.” Ibid., c. 177.  (atpakaļ uz rakstu)