punctum

Literatūra un kultūra

Kā es gāju vīrietības lūkoties

Jānis Taurens

18/04/2018

 

Eseja tapusi Punctum rakstu sērijā Vīru lietas, kas sadarbībā ar Centru MARTA veidota kā impulss sarunai par vīrišķību mūsdienās.

 

Pusgadsimtu nodzīvojis kā tipisks vīrietis – baltais, heteroseksuāls, sasniedzis vecumu, kad Platona Likumi (sk. 802b) pieļauj būt mākslas ekspertam, tātad, kā var secināt pēc nelieliem aprēķiniem, uzaudzis patriarhāli komunistiskā vērtību sistēmā, komunistisko vēlāk pārorientējot uz kapitālistisko, pārticības ziņā gan tāds kā „intelektuālais proletariāts” (lai arī bez salikteņa daļas „klejotāj-” kā Benjaminam)1 – uzzināju, ka aktuālas kļuvušas „vīru lietas”, ka jāraksta par „vīrišķību”, ka „vīrietība” ir problēma.

Nezināju, ko par to visu domāt, un devos pie mana drauga runāties.2 Mans draugs ir nopietns cilvēks. Reaģējot uz pasaulē notiekošo labēji populistiski konservatīvo pavērsienu, viņš bija ķēries klāt politikas filozofijai un sācis pārlasīt „klasiķus” – uz kvadrātiska riekstkoka galdiņa stāvēja Hēgeļa Tiesību filozofija. Noklausījies manu bēdu stāstu, mans draugs atšķīra Hēgeli un nolasīja no 166. paragrāfa:

– „Tāpēc vīrietim viņa īstā substanciālā dzīve noris valstī, zinātnē u. tml. un turklāt cīņā un darbā ar ārējo pasauli un sevi pašu, tā ka viņš, tikai pārvarot savu sašķeltību, izcīna patstāvīgu vienotību ar sevi; tās mierīgs vērojums un izjusta subjektīvā tikumība viņam ir ģimenē, kurā sieviete iegūst savu substanciālo mērķi un šajā pietātē – savu tikumisko noskaņojumu.”3 Lūk, vīrišķā tēze, sievišķā antitēze un sintēze, ko atkal iemieso vīrietis – politiķis un/vai biznesmenis, atgriezies mājās no cīniņiem vispārības, pastāvošās kārtības (valsts un nācijas, un arī ģimenes maciņa) labā un iegremdējies sievietes radītajā tikumiskajā omulībā. Tā arī ir īstā vīrišķība, bet džips un Camel cigaretes…

– Vai Gauloises tiem intelektuāliem, kas bija lasījuši Kortāsaru… – es iestarpināju.

– Vai džemperis, bārda un pīpe à la Hemingway 60. gadu padomju vīrietim4, – mans draugs it kā nedzirdējis turpināja, – un arābu terorista bārda mūsdienu jaunajiem vīriešiem utt., utt. – tās visas ir ārišķības.

– Vai pati Hēgeļa dialektika ir vīrišķīga? – jautāju ne bez slēptas domas par kaut kur lasītu indīgu un nepārprotami pret Hēgeli vērstu Kirkegora piezīmi, ka dižākais dialektiķis, kāds jebkad bijis, sajuktu prātā, cenšoties atdarināt patiešām lielisko sievietes dialektiku.5

– Dialektikā vispār ir kaut kas sievišķīgs, un ne tikai „sieviešu dialektika”. – Mana drauga skatiens lika manīt, ka netiešais mājiens ir atšifrēts. – Jo tā liek atzīt citādo, un tas nav vīrišķīgi.

– Tad jau sīkburžuāzija jāsauc par vīrišķīgu, piemēram, Barts Mitoloģijās ik pa brīdim atkārto, ka „tā ir viena no sīkburžuāziskās mitoloģijas konstantēm – nespēja iedomāties Citādo” (Marsieši).

– „Buržuāzija” ir franču vārds, un tas mums, un ne tikai mums, asociējas ar kaut ko sievišķīgu (Prusta varonis, kurš jau tā mīkstos kēksiņus, sauktus par madlēnām, vēl mērcē tējā, kad tikai jūrnieks, pavadījis gadu uz burinieka klāja, cingas dēļ izkritušiem zobiem, varētu atļauties tējā iemērkt akmenscietu sausiņu6). Tāpēc angļi lieto vīrišķīgāko middle class jeb “vidusšķira”, kas ir kā stingrs vidutājs starp nabadzīgi neizglītoto, dumpīgi dumjo proletariātu un izglītoto, bet pārsmalcināti izvirtušo aristokrātiju. Turklāt, kā jau esmu tev teicis, lai arī kapitālisms ir stiprāks nekā jebkad, buržuāzija vairs nepastāv.7

Sarunā iestājās pauze. Pēc neliela pārdomu brīža sapratu, ka mana drauga ieskicētais vīrišķības raksturojums tomēr ir pārāk vispārīgs.

– Bet ko mūsdienās darīt, – vaicāju, – piemēram, Latvijas intelektuālim, ja ārējie, tradicionāli par tādiem uzskatītie vīrišķības atribūti, kā tu saki, nav svarīgi un ja dialektiska domāšana no vīrietības identitātes apziņas viedokļa ir vien tāda kā „kalkulēšana”8? Pat pieņemot, ka citādā neatzīšana vai noliegšana ir „vīrišķīga”, kas vēl veido vīrišķīga intelektuāļa kodolu, viņa identitāti?

Mans draugs smējās un atlaidās ērtāk atzveltnes krēslā.

– „Vīrišķība” un „intelektuālis” ir savstarpēji nesavienojami termini, contradiction in terms, kā teiktu angļi. Protams, mēs varam predikātu „vīrišķīgs” attiecināt uz kādiem „gara darbiem” un netieši – uz „gara darbiniekiem”, kā paraugu minot tradicionāli par vīriešu nodarbēm uzskatītās aktivitātes, kas saistītas ar karu, medībām vai seksuālu vardarbību u. tml.

(Pārdomājot mūsu sarunu, es gribēju šeit iekļaut kādu piemēru, ko taču mēs, vīrieši, sauktu par vīrišķīgu īpašību, bet sapratu, cik tas ir piņķerīgi. Teiksim „drosmīgs”: lai arī savulaik, 80. gados studējot arhitektūru, biju laimīgs, ka esmu izbēdzis šausmām, kas saistījās ar divu gadu dienestu padomju armijā, tomēr kaut kādi sākotnēji priekšstati vēl arvien liek domāt par drosmi vispirms jau kā par drosmi karā vai, vēl labāk, kādā izšķirošā kaujas mirklī. „Apgarotam” ar mākslas un literatūras, attēlu un tekstu zināšanām, man nāk prātā „Napoleons uz Arkoles tilta” vai „pāriet Rubikonu”. Bet varbūt arī šeit pamatā ir priekšstats par dižu karavadoni kā drošsirdības un vīrišķības paradigmu? Tomēr valodas intuīcija mudina atzīt kādu neērtāku domu, proti, ka drosmīgi varam būt arīdzan ikdienišķās situācijās, kurās – kā vismaz man pašam jāatzīst – tādi neesam. Kāds šo pārspriedumu varētu saukt par vēl vienu „sievišķas dialektikas” paraugu, bet tas nemazina atziņas patiesumu.)

– Īsti sievišķīgs dialektiķis, tāds kā Nīče, sacītu (un to var ieteikt visiem intelektuāļiem pēc definīcijas neiederīgiem vīrišķības patriarhālajā jeb tradicionālajā paradigmā): „Savam raksturam „piešķirt stilu” – kāda diža un reta māksla! Tajā vingrinās tas, kurš pārlūkojis visas savas dabas dotās spēcīgās un vājās puses, ietver tās savos mākslinieciskajos plānos, līdz katra no tām šķitīs kā māksla un prāts un arī vājās rakstura puses priecēs skatu.”9 Šajā stila piešķiršanas darbībā, – mans draugs turpināja, – protams, var ietvert ne tikai rakstura, bet arī rakstības stiprās un vājās puses, jo „viens ir nepieciešams: lai cilvēks būtu apmierināts pats ar sevi – vai nu tas būtu ar tās, vai citas dzejas un mākslas palīdzību: tikai tad cilvēks vispār izskatās ciešami”10.

(Nīči nav viegli saprast, jo viņa fragmenti ir kā ezis – aizņemos šo līdzību no Frīdriha Šlēgeļa –, kurš izšauj adatas, proti, ironijas bultas, uz visām pusēm. Mērķu dažādība nosaka Nīčes teiktā atšķirīgās nozīmes un interpretāciju polihromiju. Tomēr viens ir skaidrs – vīrišķīga rakstura mākslinieciska darināšana cilvēkam  liek „izskatīties”, nevis būt vīrišķīgam.)

– Taču īstenībā ir vēl vienkāršāk, – mans draugs piebilda, – jo pasaule nav nekur tālu aizgājusi no 19. gadsimta. Tā ir gan sagrauta divos pasaules karos, ir veiktas šīs destrukcijas cēloņu dialektiskas un nedialektiskas analīzes, veidoti utopiski projekti, bet celtnieku masas par to īpaši neinteresējas – būvlaukumā valda „proraba” jeb darbu vadītāja diskurss (papildinājums Lakānam, tā teikt), kas ir gana efektīvs. Patriarhālā vīrišķība, tās ilgstošais iespaids valodā, savstarpējās attiecībās un, it īpaši, politikā ir problēma gan vīriešiem, gan sievietēm (un bērniem) – bet atšķirīgā nozīmē. Tas ir noskaidrojams un pētāms temats, bet ne tajā ziņā, ka vīrieši, lūk, nezina, kas viņi ir. Tad jau arī Saules karalis Luijs XIV, pielīdzinot sevi Francijas valstij, līdzīgi varēja žēloties par savas identitātes zaudēšanu.

Domājot par vīrišķību, drīzāk jārīkojas līdzīgi Gombrovičam – tā es nospriedu pāris dienas vēlāk, pabeidzis lasīt viņa Dienasgrāmatu (1953–1969) –, kurš aicina Senkevičā saskatīt nevis skolotāju un meistaru, bet kautrīgu sapņu stāstnieku, un viņa romānus uztvert kā instinktu, vēlmju un slēptu tieksmju realizāciju, tādējādi poļiem atklājot patiesības par sevi, no kurām mati slietos stāvus.11 Vīrietības analīze tad nebūtu kāda Latvijas pana Volodijevska meklējumi, tiem sekojošs viņa dzīves apraksts un esenciālu īpašību uzskaitījums, bet slēpto pieņēmumu, kas izpaužas jebkurā ikdienas un „profesionālā” sarunā, atklāšana, no kuriem, iespējams, arī mums mainītos matu sakārtojums.

  1. Intellektuelles Wanderproletariat – sk. Valtera Benjamina (Walter Benjamin) recenziju par Šveices ceļojumu aprakstu autora Jakoba Joba (Jakob Job) Neapolei veltītu grāmatiņu: Benjamin, Walter. Gesammelte Schriften. Bd. 3: Kritiken und Rezensionen. 1928. Hrsg. von Hella Tiedemann-Bartel. Suhrkamp, 1991, S. 133.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Tiem, kuri nezina, kas ir „mans draugs”, sk. Taurens, Jānis. Mans draugs. Blocker. Ed. by Andrejs Lavrinovičs and Maija Kurševa. Popper Publishing, 2017, [n. p.].  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Dzimis Pēterburgā, toreizējā Ļeņingradā, mans draugs Hēgeli vēl arvien labprātāk lasa krievu valodā; es, sekojot nez kā manī iesakņotiem „akadēmiskiem” standartiem, esmu šo fragmentu pārtulkojis no oriģināla: sk. Hegel, Georg Wilhelm Friedrich. Grundlinien der Philosophie des Rechts. In: Hegel, Georg Wilhelm Friedrich. Werke. Bd. 7, Frankfurt a. M., 1979, S. 317–318. Pieejams: http://www.zeno.org/Philosophie/M/Hegel,+Georg+Wilhelm+Friedrich/Grundlinien+der+Philosophie+des+Rechts/Dritter+Teil.+Die+Sittlichkeit/Erster+Abschnitt.+Die+Familie/A.+Die+Ehe.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Sk. nodaļu Apgāztais aisbergs. Amerika Pjotra Vaila (Петр Вайль) un Aleksandra Genisa (Александр Генис) grāmatā 60. gadi. Padomju cilvēka pasaule, kurā aprakstīts Hemingveja iespaids uz 60. gadu kultūru, tostarp arī viņa ārējie atribūti: „rupja adījuma džemperis, pīpe, bārda”. Lai arī darbs tulkots latviešu valodā, es un mans draugs lietojam krievu oriģinālu: sk. Вайль, Петр; Генис, Александр. 60-е. Мир совестского человека. Москва: АСТ, 2013 [1988], с. 83.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. „Vai nu–vai arī” – red. piezīme.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Nedaudz pārspīlēts tēls, jo es nezinu, vai cinga izraisa zobu izkrišanu.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Mans draugs mīl atsaukties uz Franko Moreti (Franco Moretti) darbu par buržuāziju: Moretti, Franco. The Bourgeois: Between History and Literature. London/Brooklyn: Verso, 2013), kuras pirmajā lappusē arī atrodama minētā doma.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Johans Volfgangs fon Gēte 1827. gada 28. marta sarunā ar Johanu Ekermani slavenās Sofokla Antigones rindas, kurās Antigone, pamatojot sava brāļa Polineika apglabāšanu, neraugoties uz nāvessoda draudiem, saka, ka pēc vīra nāves varētu atrast citu, arī miruša dēla vietā varētu dzemdēt citu, bet brālis, vecākiem esot mirušiem, „vairs nepiedzims nekad” (905–912), nosauc par dialektisku „aprēķinu” jeb „kalkulāciju” (dialektisches Calcül). Tomēr šī ir traģēdijas centrālā vieta, kurā var saklausīt Perikla slavenās runas (Tukidīda versijā) parodiju, Kreonta iepriekš teiktā par savu dēlu Haimonu un viņa līgavu Antigoni („Bez šīm vēl arī citas druvas aramas”) imitāciju un apvērsumu (nevis vīrietis izvēlas sev vai dēlam sievu, bet pati sieviete) un Hērodota stāsta par Dāriju un Intafrena sievu citātu, kas kalpo kā pārmetums Kreontam. (Sk. Honig, Bonnie. Antigone’s Two Laws: Greek Tragedy and Politics of Humanism. New Literary History, 2010, 41, pp. 1–33.)   (atpakaļ uz rakstu)
  9. Jautrā zinātne, 4. grāmata, 290. §. Sk. Nietzsche, Friedrich. Die fröhliche Wissenschaft. In: Nietzsche, Friedrich. Digitale Kritische Gesamtausgabe Werke und Briefe [auf der Grundlage der Kritischen Gesamtausgabe Werke, herausgegeben von Giorgio Colli und Mazzino Montinari, Berlin/New York: Walter de Gruyter, 1967ff. und Nietzsche Briefwechsel Kritische Gesamtausgabe, Berlin/New York, Walter de Gruyter, 1975ff., herausgegeben von Paolo D’Iorio]. Pieejams: http://www.nietzschesource.org/eKGWB/index#eKGWB/FW-290.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Ibid.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Gombroviča dienasgrāmatas krievu tulkojumam pievienota īsa apcere par Senkeviču. Sk. Гомбрович, Витольд. Сенкевич. В кн.: Гомбрович, Витольд. Дневник. Пер. с польского Юрия Чайникова. СПб: Издательство Ивана Лимбаха, 2012, с. 711–721.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu