raksti

— Ierosmes mirklis

VILIS KASIMS

19/04/2018

 

Foto: Roberts Plints, no Ingas Erdmanes projekta Nezināšanas prieks

 

Punctum sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2018 turpina eseju sēriju Kaut kur redzēta sajūta, aicinot rakstniekus radīt apceri par kādu paša izvēlētu fotogrāfiju no biennāles izstādēm. Vilis Kasims izvēlējies Roberta Plinta uzņemto fotogrāfiju no Ingas Erdmanes izstādes Nezināšanas prieks, kurā māksliniece dokumentē piecu „naivu amatieru” radošo procesu un iepazīstina ar viņu radīto neparasto attēlu kolekciju.

 

Sākumā vienkāršs stāsts: pirms gadiem sešiem strādāju labdarības veikaliņā Londonas dienvidrietumos, kur netālu bija pusceļa mājas cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Vairāki no viņiem nāca pie mums pirkt kādus sīkumus, parunāties vai vienkārši pabūt starp cilvēkiem. Viens puisis, piemēram, katru otrdienu ieradās savākt lielos plastmasas maisiņus savai kolekcijai. Kamēr tos meklējām, viņš stāvēja pie kases, viegli kratīja galvu un atkārtoja: „Zagt nedrīkst, zagt nedrīkst, zagt nedrīkst.” Un neko arī nezaga.

Cits puisis – saukšu viņu par Semu, jo stāsta galvenais tēls nevar iztikt bez vārda, – nāca ar pavadoni un retāk, pāris reižu mēnesī. Pavadone allaž palika pie durvīm, bet Sems paķēra pirmo, kas pagadījās pa rokai mājas piederumu plauktā, un nāca pie kases taujāt, vai tam pietiks ar vienu dūrē iežņaugto mārciņu. Parasti nepietika, un Semam nācās atgriezties nolikt mantu vietā. Tās vietā viņš tad paņēma krūzīti vai sīku fotorāmi, uz kuru bijām norādījuši mēs vai viņa pavadone. To viņš palūdza ietīt, rūpīgi novērodams mūsu darbu, tad beidzot nolika uz letes savu mārciņu, paņēma pirkumu un devās projām.

Ar brīvprātīgajiem un tiesas atsūtītajiem palīgiem pāris reižu mēģinājām izprātot, ko gan Sems iesāk ar visām tām krūzītēm un fotorāmjiem, tomēr īpaši uz to neiespringām. Bija daudzi citi darbi darāmi, un tās mantas agrāk vai vēlāk vienalga visdrīzāk nonāca pie pusceļa mājas darbiniekiem, kuri neuzkrītoši no tām atbrīvojās.

Rudens beigu mēnešos Sems veikalā tikpat kā neparādījās. Pastāvīgo pircēju mums bija daudz, tāpēc to sapratu tikai dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, kad viņš atkal parādījās durvīs. Šoreiz viņš neveica savu parasto rituālu, bet gan taisnā ceļā piegāja pie letes, pasniedza kasierei palielu plastmasas maisiņu, nomurmināja: „Tas jums,” – un dažus soļus atkāpās. Sapratusi, ka tāpat vien viņš projām neies, kasiere ienesa maisiņu darba telpā un pasniedza to man. Sems tikmēr cieši nolūkojās uz mums cauri cilvēkiem, kas gaidīja rindā uz pielaikošanas kabīni.

Maisiņā bija vairāki krāsainā papīrā rūpīgi ievīstīti taisnstūri. Dāvanas. Mūsu pašu fotorāmji. To nojautu vēl pirms atsaiņošanas.

Tomēr tik vienkārši tas viss nebija. Ikvienā rāmī bija arī fotogrāfija. Visdrīzāk – viņa paša bildētas, jo neko tik neizprotami sliktu neesmu redzējis ne pirms, ne pēc tam. Šķībs lauks ar soliņu miglā. Paplūdusi blokmāja ar norautu kreiso pusi. Siena un grīda (laikam). Dāvanu iztīšana piesaistīja arī kolēģu uzmanību, bet izskaidrot tās bildes neviens nespēja. Cits pēc cita pacēlām galvu un mēmi pamājām paldies Semam, kurš atbildēja ar tādu pašu kustību, tad aizgriezās un, ne vārda nesacīdams, pazuda no veikala.

Paņēmu uz mājām fotogrāfiju ar soliņu miglā. Pārējie rāmji saimniekus neatrada un tika izmesti atkritumos. Arī es pārceļoties dāvanu neatvedu līdzi, tāpēc nevaru tagad to parādīt. Tomēr Sema bildi joprojām atceros labāk nekā lielāko daļu pirms un pēc tam redzēto fotogrāfiju. Tajā nebija it nekāda man saprotama mākslinieciskuma, neredzēju tur nevienu domu, pamatojumu vai iemeslu šī attēla tapšanai. To būtu varējusi radīt netīša fotoaparāta slēdža nospiešana. Tomēr to uzdāvināt visdrīzāk bija izlēmis Sems pats, un es nespēju, negribēju atteikties no domas, ka viņam tā kaut ko nozīmēja.

Fotogrāfijā bija visas vientulības sajūtas izpaušanai nepieciešamās sastāvdaļas, izņemot apzinātu autora klātbūtni, kas piešķirtu jēgu notvertajam mirklim. Konteksts var dot ļoti daudz, tomēr neticu, ka bilde iegūtu kaut ko būtisku, pat ja tiktu izstādīta mākslas galerijā – vietā, kur ierodamies ar vēlmi piešķirt nozīmi tur redzamajam. Neticu arī, ka mana un Sema skaistuma izjūta ir tik atšķirīga. Vairāk par visu šis attēls šķita vienkāršs mēģinājums pateikt pirmos teikumus sev jaunā valodā. „Liels lauks.” – „Viens sols.” – „Mani sauc Sems.” Mēģinājums sazināties, vismaz šādi.

Tagad no skapja esmu izvilcis vecu fotoalbumu un izskatu tur redzamos attēlus, dažus no kuriem bērnībā droši vien uzņēmu es. Tajos nav nekā no mākslas. Pavisam vienkāršas dokumentējošas fotogrāfijas. Suns uz bluķīša. Milzīgi liels ķirbis. Pozējoši cilvēki. Viegli saprotamas bildes ar skaidru uzņemšanas iemeslu un tāpēc būtiski atšķirīgas no Sema fotogrāfijām. Man bija sava ierobežota sajēga par fotografēšanas spējām un attēlu izmantošanu, kas pieļāva ļoti nedaudzas novirzes. Varbūt es zināju vairāk vārdu, bet neko daudz ar tiem iesākt nespēju. Arī tagad viss pa lielam ir palicis tāpat – manās bildēs ir neparastais un skaistais, tās dokumentē notiekošo un apkārtējo, lai parādītu to sev tuvajiem cilvēkiem vai kalpotu par atmiņu uzjundīšanas līdzekli kādā nākotnes dienā. Jā, ir iespējams, ka soliņš Sema uzmanību piesaistīja līdzīgā veidā kā ķirbis manējo, tomēr grūti tam noticēt.

Bet kāpēc par to runāju šajā fotogrāfijai veltītā esejā? Vai tikai tālab, ka ārēji tai ir zināma līdzība ar manā stāstā aprakstīto attēlu? Atšķirību taču ir krietni vairāk, un tās ir krietni dziļākas par tēmas tuvību. Pirmām kārtām šī bilde uzjundī sajūtas, kuras neradu es pats. Tās pastiprina arī vēja nojaušamā klātbūtne un skatpunkta nelielais šķiebums. Koncentriskie riņķi ūdenī aiz pīles – apslēptā fotogrāfijas subjekta – ir tāda pati zīme kā, piemēram, viegli saburzīts palags uz gultas. Tas ir brīdis „pēc tam”. Ne tikai šīs fotogrāfijas realitātē, bet arī paša fotogrāfa apziņā. Valoda ir apgūta, un to var izmantot ne vien jaunu, jēgpilnu teikumu radīšanai, bet arī tādu stāstu veidošanai, kas kaut ko var nozīmēt pat nejaušam skatītājam. Tas ir solis tālāk.

Bet, nē, manam stāstam ir vēl kāds iemesls, kas tagad ir kaut kur nolīdis, paslēpies. Abiem attēliem ir kāda dziļāka līdzība, kas nav saistīta tikai ar ārieni un domu par fotogrāfiju kā saziņas līdzekli. Pat tad, ja abi šie attēli pamatos patiešām ir mēģinājums nodot kādam kaut ko no sevis, savām sajūtām, sava pasaules redzējuma (kas arī nav zvanīts).

Es sen neesmu redzējis Semu. Arī tolaik viņu tā īsti nepazinu – un negribu padarīt viņa skatījumu pārlieku svešu vai eksotisku, it kā mēs abi nebūtu tikai cilvēki vien. Tomēr kādā nelielā ziņā viņa fotogrāfijas aplūkošana šķita saskare ar krietni atšķirīgu pasaules uztveri. Varbūt tāpēc tā ir tik dziļi iespiedusies manā atmiņā. Tāda saskare notiek reti, un šie mirkļi ir vērtīgi. Pati par sevi tā nav māksla, taču var būt tās ierosme. Visbiežāk to sajūtu dabā, kad, piemēram, esmu nostājies uz ezera laipiņas un skatos uz ūdensmērītāju… āre, nu tad beidzot!

Ierosmes mirklis. Brīdis, ar kuru sākas māksla. Lūk, kas apvieno Semu, fotogrāfu un mani. Tas ierosmes mirklis, kas licis paņemt rokās fotoaparātu vai atvērt bloknotu. Tas tiešām var būt jebkas, var izskatīties jebkā. Un varbūt arī šādi.