— Fragments no radiolugas „Par Genovevu”

 

Foto: Andrejs Strokins

 

Pilnu radiolugas Par Genovevu iestudējuma ierakstu iespējams noklausīties šeit.

 

Ķieģeļu–filca māja celta gadu pēc Tulpju revolūcijas. Aiz mājas neliels dārzs ar dažādiem kokiem, kuru izvietojuma dēļ rodas dārza plašuma ilūzija. Liela trepju telpa ar noputējušu stikla jumtu, caur to ienāk dienas gaisma. Šajā mājā ir trīs dzīvokļi, kurus visus īrē vīrieši labākajos gados, daži no viņiem izglītoti, daži pat ļoti, daži strādā, daži pat ļoti, visi ģērbjas, kā pieklājas, bet neviens neprot spēlēt vijoli, kāds no viņiem reiz kāzās spēlējis klavieres, bet, kā jau zināms, klavieres pie mūzikas instrumentiem vairs nepieskaita. Visumā, kopumā – lādzīgi cilvēki. Tomēr daži no viņiem pilnīgi diletanti, daži pat dunci nav asinājuši, daži pat ļoti, daži nav pat sunim iespēruši, daži no viņiem nevar paklusēt, kur nu vēl par šķaudīšanu runāt… Lai vai kā, katru mēnesi viņi visi maksā vienādu summu mājas pārvaldniecei Genovevai. GE-NO-VE-VAI.

Pati Genoveva apdzīvo visu augšējo jumta stāvu. Negribētos teikt, ka māja būtu apsēsta, ka tajā uzdarbotos kādi garaiņi, bet dažreiz ir sajūta, it kā tā elpotu, citās reizēs mājas iedzīvotāji nemaz pagulēt nevar, jo no augšas nāk tik dīvainas skaņas, ka ausis džinkst kā krišnaītu zvārguļi, bet atkal citās naktīs miegs ir tik ciešs, ka nemaz pamosties nevar, un viņi arī nepamostas, līdz pamostas. Tie, kuri no jums tīši vai netīši sev ausīs kādreiz iesmērējuši zapti, sapratīs, par ko ir runa.

Re, kur arī pašas Genovevas istaba. Tā ir samērā plaša. Četri logi – divi pa labi, viens virs tiem, pārējie sakārtoti hronoloģiskā secībā. Eļļas radiators uz ritenīšiem pie tālākās sienas un tuvākās apkaimē. Divas durvis, abas mantotas, apgleznotās neviens neizmanto. Gaisma krīt pāri mazai vannītei, kurā sakārtoti lakstu azorti, no kuriem vajadzēja sapīt vaiņagus, bet, protams, neviens tiem pat pirkstu nav piedūris. Blakus vannītei mazs, sasilis ķeblītis, kāds uz tā vēl nesen sēdējis vai varbūt vēl tikai domā sēdēt. Kaut kur ir jaušams liels skapis, kura labās puses plauktos sakārtoti zaļi un dzelteni aplīši dažādos izmēros, bet otrā pusē – apsveikumu kartītes. Genoveva taču neļaunotos, ja mēs vienu no šīm kartītēm izlasītu? Kaut vai šo pašu:

Sveika, Genoveva!
Vai vēlies būt mans iedomu draugs?
Apsolos nebūt pārāk iedomīgs.
Durvis neslēgšu, izlietnē nečurāšu.
Svētdienās ēdīsim vīģi
un metīsim barankas zupas šķīvī.
                                                Parakstīts ar iniciāļiem R. V.

Šādu kartīšu tur ir vairākas atvilktnes. Netālu no skapja ir durvis uz trepju telpu. Tām apakšā ir pussprīdi liela sprauga. Šobrīd, apguļoties uz vēdera, tajā var ieraudzīt vaigu, aci un pusi mutes.

Genoveva…
                    Genoveva…
                                    Genoveva…

 

Prapājevs

Jūs nebaidieties, tas esmu es, Prapājevs no otrā dzīvokļa. Es te šodien gāju gar tirgu un tik smukus, sārtus ābolīšus ieraudzīju, ka uzreiz par jums iedomājos. Nopirku divus kilogramus, bet pats jau tik daudz neapēdīšu. Pārdevēja teica, ka labāk zaptē vārīt, var arī griezt, bet, ja svaigus ēst, tad vispirms labāk pāris dienas paturēt uz radiatoriem, lai mīkstāki kļūst… Vispār šogad tāda ābolu raža, ka zobus var nodeldēt… Bet jūs gan šogad maz redzēta, laikam darba daudz, saprotu, saprotu, kādam jau šajā mājā ir arī jāstrādā, vai ne?!… Bet vispār man radi no sādžas zivis sasūtīja, un šovakar domāju sašmorēt bujabēzi. Es būtu ļoti iepriecināts, ja jūs atnāktu vakariņās, vismaz uz brītiņu. Otrajā dzīvoklī. Gaidīšu. Jau tagad uz karstām bēdām sākšu atzvīņot, ap septiņiem vajadzētu būt gatavam.

Kāpjot uz savu dzīvokli, Prapājevs ieskrien Klintī, kurš ir gandrīz divas reizes īsāks par Prapājevu. Stāvot blakus, viņi nudien izskatās nepareizi. Tādēļ Klints pakāpjas dažas pēdas augstāk, lai Prapājevs vēl neiedomātos, ka viņš var atļauties vairāk un augstprātīgi atbilžu vietā uzdot jautājumus.

 

Klints

Kur tad jūs, Prapājeva kungs? Jūs taču otrajā dzīvoklī mitināties!

 

Prapājevs

Ak, es galīgi aizdomājos un nemaz nepamanīju, ka jau stāvu trepju beigu galā.

 

Klints

Par ko tad tik dziļi var aizdomāties? Vai tad še viss jau nav skaidrs? Trepju telpa nav mazgāta jau četrus gadus, un arī priekštelpas spuldzīte ir kļuvusi tik vārga, ka es knapi šodien nepaklupu!

 

Prapājevs

Nu vai zināt, varējāt arī pats to beidzot nomainīt. Man, piemēram, šāds apgaismojums ļoti patīk.

 

Klints

Nu, tad ņemiet to apgaismojumu un patīciet viens otram! Es gribu dzīvot, kā cilvēkam pienākas, nevis katru dienu gandrīz kaklu nolauzt.

 

Prapājevs

Jūs tagad runājat kā Žans Žanīss!

 

Klints

Žans bija muļķis!

 

Prapājevs

Pats jūs esat muļķis!

 

Klints

Nē, Žans bija muļķis!

 

Prapājevs

Bet tāpēc jau es saku, ka jūs esat kā Žans Žanīss, jo viņš bija muļķis un jūs arī esat muļķis, kaut gan tagad es sāku pārdomāt, jo jūs varētu būt pat vēl lielāks muļķis nekā Žans Žanīss!!!

 

Klints

Nu vai zināt! Man nav laika un gribas ar jums diskutēt par šo nenozīmīgo gramatiku. Visu labu!

 

Prapājevs

Ejiet, ejiet, kā jūs to allaž darāt!

 

Viņi izšķiras. Klints, kāpjot pa diviem pakāpieniem, dodas uz jumta stāvu, kamēr Prapājevs aizslēdz sava dzīvokļa durvis, pakar mēteli un uzliek vārīties ūdeni.

 

Klints

Tas Prapājevs gan ir viens.
Kur tādi cilvēki rodas, kur viņi dodas?
Ak, mokas manas, ak, manas iedomas.
Ai, Genoveva, Genoveva…

Sveicu sveiku Genovevu.
Jūsu padevīgais Klints,
pie pleca tam ir plints,
sargeņģeļi nobāl,
kad Klints lobī kolrāb’!

O, kādi jums te smuki, sārti ābolīši! Es vienu paņemšu piemiņai. Iesaku jums ilgi tos uz zemes neturēt, paliks vēl smagi. Es te īres maksu atnesu, nolieku zem tepiķa, kā vienmēr. Zināt, kas tikko notika!? Es pārguris nāku mājās no darba, šodien kantorī bija sirmie sabraukuši un visa diena vienā skriešanā, bet še man trepju telpā tā kā ķerts metas tas Par… Pa… Prapājevs no otrā dzīvokļa! Sauc mani par muļķi un lopu un grib sist ar kaut kādu ķegli, bet es jau neesmu tāds, kurš ar dūrēm runājas, es viņam kaut kā paskaidroju, ka tā un šitā un neko darīt nevar! Tad šis atjēdzās, pateica man paldies un aizdevās uz savu pusi. Kur tie cilvēki rodas? Dažreiz man šķiet, ka viņi tikai tēlo, bet tik ticami notēlot – vai tas maz ir iespējams?

Genoveva, mēs ar darbabiedriem rīt no rīta braucam uz Smilkstu, uz to ezeru ar dzidro ūdeni un aļģēm, kas atgādina lietuviešus, varbūt jūs vēlētos man pievienoties? Pastaigāsim, papeldēsim, rīt taču svētdiena! Ko jūs sakāt? Arvienvārdsakot, izlemiet šovakar un tad dodiet ziņu līdz desmitiem. Arlabvakar!

 

Tā pulksteņa asmens pārglauda gan pulksten septiņiem, gan desmitiem, un ap pusnakti trepju telpā ar skaļiem un neveikliem soļiem iegāzās 1. dzīvokļa īrnieks Vasja Lockis. Šovakar bija noritējusi viņa kursabiedra personālizstādes atklāšana galerijā „Dor blu“. Vasja pagāja garām savām durvīm un mērķtiecīgi devās augšup uz jumta istabu. Šovakar tā atradās īpaši tālu. Trepjutelpas margas kāds nelietis bija nozieķējis ar krējumu, un māja mazliet šūpojās, tādēļ, lai nokļūtu jumta stāvā, viņam nācās vilkties četrrāpus. Pēc ilgas un neatlaidīgas cīņas Vasja Lockis sēdēja uz vēsā klona, atspiedies pret Genovevas durvīm, un mazliet elsoja.

 

Vasja Lockis

Genoveva, jūs varat man pateikt, kas tas ir? Kas ir? Es viņu visus piecus… visus piecus gadus situ līdz pagurumam, vienkārši klapēju, a tagad tas maita dabūjis izstādi pilsētas galvenajā galerijā. Un zināt, kādu nosaukumu viņš uzlicis? „Rētiņas un krampīši”. Vismaz paldies būtu pateicis. Ja jūs zinātu, cik daudz laika un enerģijas es tam atdevu, un tagad man ir jādzer kaut kāds salds, dzirkstošs rožūdens no pilnīgi neiespējamām glāzēm, kamēr tas cilvēks šļupst par kaut kādām aborigēnu cukurtrauka metaforām, kas parādās viņa gleznās. Labi, tas vēl tā, bet šitie idioti man pienes īkšķa lieluma maizītes ar kaut kādas stulbas pīles pastēti. Man uz vietas slikti palika, atceroties, kā mana vecmamma meta pīlei ar cibu, jo tā bija ielauzusies pa logu mūsu ķēķī un apēdusi kilogramu sviesta. Un visam tam pa virsu man klāt pienāk kursabiedrs, ar kuru, atceros, savā laikā bazarējām par mākslu un tā tālāk, likās, ka skolots un gudris cilvēks, bet tagad viņš mani pat nesveicina un uzreiz sāk jautāt par tām nolādētajām pastētes maizēm, es viņam pateicu visu, ko es par viņu domāju, pateicu, ka es viņā neredzu ne mākslinieku, ne inženieri, kur nu vēl savu kursabiedru, savācu paplāti ar redīsiem un izrāvos uz ielas. Domāju – nē, jāiet tomēr viņus visus sist, vienkārši un kārtīgi visus pamasēt, lai saprot, ka šitā vieglprātība ir jāizbeidz un jāpamostas, beidzot taču ir jāpamostas! Bet nu noēdu to redīsu krāvumu, kaut kā nomierinājos un atvilkos mājup. Bet ļoti skaista nakts. Sen nav tādas zvaigznes bijušas. Smieklīgi, ka es tā saku, jo tās zvaigznes taču tur visu laiku ir, varbūt mēs tiešām nekam vairs neuzticamies. Es zinu, ka jums istabā ir logi, jūs taču man piekritīsit, ka šī nav tikai parādība… Zināt, es lasīju Zummerhofu, kurš bija gan unikāls dzejnieks, gan aizrautīgs astronoms un fiziķis. Protams, lielākā daļa viņa daiļdarbu arī bija par zvaigznēm un cilvēkiem aiz šīm zvaigznēm, viņa dzeju grāmatiņas „Zvaigžņoti un apticēti” beigās bija ievietota 37 lapu apjomīga eseja, kur ar fizikas un citu daiļo zinātņu palīdzību bija pateikts tas, ka viss šis dzejoļu krājums ir pilnīgas aplamības un ka sevi cienošam cilvēkam to labāk nelasīt. Ai, Genoveva, jūs noteikti par mani smiesit, jūs tomēr daudz vairāk saprotat no lirikas, bet es jums dzejoli uzrakstīju. Nu, es jau nemaz negribēju to rakstīt, kaut kā… kaut kā pats no sevis uzrakstījās.

Ai, Genoveva, mati tavi baltie.
Ziedi tu lāsmainos limfos,
Kā palagā es tevī tērpjos.
Tu – manas dzīves brīži skaistie.

Kaut tu kautu mani reiz,
Lai nespētu smieties es greizi
Un iemācītos tavu klusumu,
Kā blusa mācās blusumu.

Tavi dārzi svilst plaukumā,
Es sapņoju tavā augumā.
Tu – eņģelis, ak, Genoveva,
Kas visu, it visu man deva.

Es ļoti, ļoti atvainojos par savu nesavaldību, jūs taču mani pazīstat, es nekad šādi neuzvedos… Genoveva, man sāk salt, varbūt ielaidīsit iekšā… Genoveva, atveriet durvis! Nu lūdzu… GENOVEVA, tūlīt pat atveriet durvis. Kas, jums nemaz sirdes nav?! Kādēļ jūs nekad nedzirdat? Jums ir vienalga! Jūs domājat tikai par sevi! Kaut visa pasaule nosaltu uz šī aukstā klona, jūs pat acis nepamirkšķināsit! Es jūs lūdzu, atveriet! Lūdzu, atveriet! Lūdzu, lūdzu, atveriet! Genoveva, es jūs lūdzu… Ak, tomēr pēdējā laikā viena pēc otras bailes mani atstāj, ziloņkaula tronis nekad iepriekš nav bijis tik iekārojams.

Man ir tāda koka kastīte,
kur visas tavas vienaldzības guļ,
tur divas vardes pa krējumu
dzīves sviestu kuļ,
tur rasā asaro puķkāposts,
tam pinekļos rokas jau sāp,
aiz cipresēm tu izdziedi persika smaidu,
tu zini, es gaidīšu un gaidu,
šis sapnis, kuru es nosist nevaru,
tava balss kamēr vien skan,
uzdāvini savus čukstus lietum
un nāc sildīt ikrus man,
caur to rudens aklo logu
tu nāc, sārtvaidzīt,
caur to aklo logu,
par kuru jau sen domāju, ka es vairs nedomāju.

Ak, man dažreiz uznāk tādi mazi plūdiņi, tad man grūti savaldīties.

 

Pa spundi debesis tiks, 
iekšā tu raudāt sāksi…

 

Es tagad nu iešu, bet paldies par šo vakaru. Bija ļoti patīkami ar jums pēc tik ilgiem laikiem aprunāties. Es ceru, ka neesmu jūs nekādi aizskāris. Un vēlreiz paldies, jūs esat attaisnojusi tik daudz vientuļu stundu. Tagad atskatoties, tās liekas saldas kā cukurgailītis. Arlabvakar!

 

Vasja, izbaudot katru pakāpienu, lēnām nokāpa uz savu dzīvokli, ar drēbēm atslīga kušetē un ilgi skatījās uz pretējo māju aizkaru šķirbā. Tad it viss – atmiņas, vārdi un kanēlis – saplūda vienā gaisīgā masā un viņa ķermenis, kas iepriekš bija saspringts kā mezglā sasiets, lēnām atslāba, it kā to vaļā raisītu viegla meitenītes roka. Vasja vēl mazliet ietrīsējās un aizmiga.