— Fragments no poēmas „Kauciens”

 

Foto: www.electricliterature.com

Alena Ginsberga (Allen Ginsberg) poēmai Kauciens (Howl, publ. 1956) veltītie slavinājumi, iespējams, ir slavenāki par pašu dzejoli, bet ne bez iemesla – Ginsberga garajās rindās ir kaut kāda īpaša maģija. Kauciens man nekad nav licies pārāk abstrakts teksts, drīzāk mītiski precīzs apraksts par laiku, kad dzīve uguņo. Un tas, kas visvairāk aizkustina, ir tā bezgalīgā atklātība, kas darbojas pilnīgi neizskaidrojamā līmenī. Pie kaut kā tik svēta bailīgi ķerties klāt bez pamatīgas atdzejas pieredzes un talanta, tāpēc šī Kauciena versija tapusi bez pārdrošām ambīcijām, tā vietā koncentrējoties drīzāk uz teksta emocionālo kodolu. Atdzejots vienā naktī pirms bītu dzejai veltītā lasījuma bārā Pils, kurā ļoti jauki iedzērām. Daži tagad pēc tā vakara sajūtām saka, ka ir izdevies.

Atdzejotājs

 

I

Es redzēju savas paaudzes spožākos prātus ārprāta salauztus, badā, histērijā un kailus, velkoties cauri melno rajoniem rītausmā, meklējot niknu iespēju uzlāpīties, debešķīgus hipsterus degot senajā dievišķajā saiknē ar zvaigžņotās nakts dinamo mehānismu,

Kas nabagi un skrandās, un tukšām acīm sabliezušies sēdēja, pīpējot pārdabiskajā atslēgtā siltuma pritonu tumsā, lidojot pāri pilsētu virsotnēm, slavējot džezu,

Kas izģērba savus prātus debesīm zem brūnajiem džointiem un redzēja Muhameda eņģeļus streipuļojam virs nabagmāju jumtiem spilgtā gaismā,

Kas slīdēja cauri universitātēm stiklacaini, murgojot par Arkanzasu un Bleika traģēdiju līdzās kara skolotājiem,

Kas tika izslēgti no akadēmijām par trakumu un neķītro odu publikācijām uz galvaskausu logiem,

Kas sarāvās piedirstās istabās apakšveļā, dedzinot naudu miskastēs un klausoties terorā otrpus sienām,

Kas tika pieķerti savās kūsās braucam no Laredo ar gandžas maisiem Ņujorkai,

Kas ēda uguni krāsainajos hoteļos vai dzēra terpentīnu Paradīzes alejā, nāvē, vai dzina savus torsus cauri purgatorijam nakti pēc nakts,

Ar sapņiem, ar narkotikām, ar nomoda murgiem, alkoholu un pimpi un bezgalīgiem pautiem, nesalīdzināmās aklās ielās ar trīsošiem mākoņiem un zibeņiem prātā, soļojot pretī Kanādas un Patersonas poliem, pa starpai izgaismojot visu nekustīgo Laika pasauli,

Peijotes gaiteņu biežņām, pagalmu zaļo koku kapsētu ausmām, vīna reibumam virs jumtu korēm, veikalu skatlogu kvartālu pārpīpētajiem klejojumiem, neona mirdzošo luksoforu, saules un mēness, un koku vibrācijām Bruklinas ziemas putekļu aurās, pelnutrauku ķildās un vēlīgi karaliskajā prāta gaismā,

Kas sevi pieķēdēja pie metro nebeidzamajam braucienam no Baterijas līdz svētajai Bronksai, uz benzedrīna, līdz riteņu un bērnu troksnis tos atgrieza saraustītajā izdauzīto zobu ieeļļotajā smadzeņu tukšumā, kam iztecināta visa izcilība baismajā Zoo gaismā,

Kas grima visu nakti Bikfordas zemūdeņu blāzmā, izplūda un izsēdēja cauri sasmakušā alus pēcpusdienas pamestajai neīstenībai, klausoties iznīcības krakšķos no ūdeņraža plašu automātiem,

Kas runāja bez mitas septiņdesmit stundas no parka līdz mājām, no bāriem līdz Belevjū, no muzejam līdz Bruklinas tiltam,

Noklīdis bataljons platonisku muldoņu, kas lēca nost no ugunsdzēsēju trepju platformām, no Empairsteita palodzēm, ārā no mēness,

Izpļāpājot, izkliedzot, izvemjot, izčukstot faktus un atmiņas, un anekdotes, un acu konvulsijas, un slimnīcu traumas, un cietumus, un karus,

Veseli intelekti atvemti pilnīgā apskaidrībā, septiņas dienas un naktis no vietas nepārspējamām acīm kā gaļai pamestai uz ietves pie Sinagogas,

Kas izkūpēja nebūtības Dzenā Ņūdžersijā, atstājot strīpu ar daudznozīmīgām pastkartēm no Atlantiksitijas domes,

Mokoties austrumu drudžos un Tanžēras kaulu lauzējos, un Ķīnas migrēnās, nariku lomkās Ņuarkas blāvi mēbelētajā istabā,

Kas maldījās šurpu un turpu pusnaktī, dzelzceļu parkos meklējot vietu, kurp iet, un gāja, neatstājot ne salauztu sirdi,

Kas aizšķīla cīgas vagonos vagonos vagonos, dragājot cauri sniegam pretī vientuļajām fermām vectēvu naktīs,

Kas studēja Plotīnu, Po, Svēto krusta Jāni, telepātiju un bopu, un kabalu, jo kosmoss instinktīvi vibrēja zem viņu kājām Kanzasā,

Kas vilka to cauri Aidaho ielām, lūkojot pēc gaišredzīgajiem indiāņu eņģeļiem, kas bija gaišredzīgie indiāņu eņģeļi,

Kas domāja, ka ir vienkārši jukuši, kad Baltimora uzliesmoja pārdabiskā ekstāzē,

Kas leca limuzīnos ar ķīniešiem no Oklahomas mazpilsētas pusnakts laternu lietus impulsā,

Kas gulšņāja izsalkuši un noskumuši cauri Hjūstonai, meklējot džezu vai seksu, vai zupu, un sekoja burvīgajam spānim, lai runātu par Ameriku un Mūžību, bezcerīgā uzdevumā, un tāpēc iesēdās kuģī uz Āfriku,

Kas pazuda Meksikas vulkānos, atstājot aiz sevis tik vien kā ēnu no dungriņiem un lavas, un pelnus no dzejoļiem, kas izkaisīti ugunskuru Čikāgā,

Kas atkal parādījās Rietumkrastā, taujājot par FIB, bārdaini, šortos, ar lielām miermīlīgām acīm, seksīgi, iedeguši, dalot nesaprotamus pamfletus,

Kas dedzināja cigarešu brūces sev rokās, protestējot pret narkotisko tabakas ārprāta Kapitālismu,

Kas izplatīja Superkomunistu bukletus Vienības laukumā, raudot un raujot nost savas drēbes, kamēr Losalamosas sirēnas nospieda tos pie zemes, un nospieda zemē Mūri, un Steitonailendas kuģīti arī nospieda,

Kas izplūda asarās baltās fizkultūras zālēs kaili un trīcoši citu skeletu mehānismu priekšā,

Kas koda detektīviem kaklā un spiedza no sajūsmas mentu mašīnās pilnīgi nevainīgi, ja ne vien viņu nevaldāmi burbuļojošā pederastija un reibums,

Kas kauca, nokrituši uz ceļiem metro, kad viņus rāva nost no jumtiem, plīvojot pimpjiem un manuskriptu lapām,

Kas ļāva sevi drāzt dirsā svētīgiem motociklistiem un kliedza no prieka,

Kas sūkāja un kuriem sūkāja tie cilvēku serafi, tie jūrnieki Atlantijas un Karību mīlas skavās,

Kas dzīroja rītos, vakaros, rožu dārzos un parku zālājos, un kapsētās, šķaidot savu sēklu brīvi visiem, kas nāca pa ceļam,

Kas žagojās, bezgalīgi mēģinot ķiķināt, bet beidza, šņukstot aiz aizslietņa turku pirtī, kad blonds un kails eņģelis nāca tos caurdurt ar zobenu,

Kas pazaudēja savus zēnus trim vecajām likteņa vecenēm, vienacainajai heteroseksuālā dolāra vecenei, vienacainajai vecenei, kas mirkšķina ar dzemdi, un vienacainajai vecenei, kas neko citu nedara kā tikai sēž uz pakaļas un pārkniebj prāta zelta pavedienus meistaru stellēs,

Kas kopojās ekstātiski un neapmierināmi, ar alus pudeli, mīļumiņu, cigarešu paciņu, sveci un krita ārā no gultas, un turpināja pie grīdas un cauri gaitenim, un finišēja ģībstot uz sienas ar vīziju par galīgāko pežu un beidzot izvairoties no pēdējiem apziņas šļakstiem,

Kas suloja miljoniem meiteņu trīcošajās kājstarpēs saulrietā, kas rītos modās sarkanām acīm, bet gatavi sulot saulrieta kājstarpē, spīdošiem dibeniem šķūņos un plikiem ezeros,

Kas gāja ārā maukoties caur Kolorādo zagtu mašīnu kaudzēm, N. Sī., šo dzejoļu slepenais varonis, pisējs un Denveras Adonīss, – gods viņa piemiņai par neskaitāmajām meiteņu grēdām tukšās stāvvietās un ēstuvju pagalmos, lētu kinoteātru krēslos, kalnu virsotnēs, alās vai ar kārnajām viesmīlēm zem pazīstamajiem ceļmalas apakšsvārkiem un it īpaši slepeno benzīntanku Džonu solipsismā, un dzimtās pilsētas alejās arī,

Kas izdzisa neaptverami zemiskās filmās, tika mētāti sapņos, pamodās pēkšņā Manhetenā un savāca sevi pa gabalam no pagrabiem paģiraini ar bezsirdīgiem Tokajiešiem un Trešās avēnijas dzelzs sapņiem, un klunkuroja uz bezdarbnieku birojiem, 

Kas staigāja visu nakti ar asins pilnām kurpēm pa sniegotajām piestātnēm, gaidot, kad atvērsies Īstriveras durvis uz tvaika un opija pilnajām istabām,

Kas uzbūra lieliskas pašnāvības drāmas uz dzīvokļu palodzēm Hadsonas krastos zem kara laika zilajām mēness lampiņām, un viņu galvas lai top kronētas lauru vainagiem aizmirstībā,

Kas ēda izdomas jēra viru vai gremoja krabjus Boverijas upju dubļainajās dzelmēs,

Kas slacīja asaras ielu romancēs ar ratiņiem, pilniem sīpolu un sliktas mūzikas,

Kas sēdēja kastēs, elpojot tumsā zem tilta, un cēlās, lai būvētu klavesīnus savos bēniņos,

Kas klepoja Hārlemas sestajā stāvā, liesmas kronēti zem tuberkulozes debesīm teoloģijas apelsīnu kastu ielenkumā,

Kas skricelēja visu nakti rokenrolā neaizsniedzamas burvestības, kas dzeltenajā rītā kļuva par bezjēdzības vārsmām,

Kas taisīja puvušu dzīvnieku plaušu, siržu, kāju un astu boršču un tortiljas, sapņojot par tīru dārzeņu karaļvalsti,

Kas metās zem gaļas vedējiem, meklējot olu,

Kas meta savus pulksteņus pāri jumta malai, lai atdotu savu balsi par Mūžību ārpus Laika un lai modinātājpulksteņi kristu uz to galvām katru dienu visu nākamo desmitgadi,

Kas grieza savas vēnas trīs reizes veiksmīgi neveiksmīgi, padevās un bija spiesti atvērt antikvariātus, kur tiem likās, ka tie noveco, un raudāja,

Kas tika sadedzināti dzīvi savos nevainīgajos flaneļa tērpos Medisona avēnijā starp svina pantiem un uztankoto modes dzelzs pulku klaboņu, un draudīgi inteliģento redaktoru sinepju gāzi vai pakļuva zem piedzērušās Absolūtās Realitātes taksometru riteņiem,

Kas lēca no Bruklinas tilta, tas reāli notika, un gāja prom nezināmi un aizmirsti Čainataunas zupu šķērsielu un ugunsdzēsēju mašīnu spokainajā apmulsumā bez neviena paša bezmaksas aliņa,

Kas dziedāja ārā pa logiem izmisumā, krita ārā no metro logiem, leca neķītrajā Pasaikā, krita uz melnajiem, raudāja pa visu ielu, basām kājām dejoja uz saplēsto vīna glāžu lauskām, sadauzīja nostalģiskās Eiropas trīsdesmito gadu vācu džeza gramofona plates, pabeidza viskiju un vēma stenot asiņainajā tualetē, vaidiem skanot ausīs un sprāgstot milzonīgajām tvaika svilpēm,

Kas ripoja cauri pagātnes lielceļiem, ceļojot uz vienam otra trauksmaino Golgātu, cietuma vientulības sardzē vai Birmingenas džeza iemiesojumā,

Kas brauca cauri valstij septiņdesmit divas stundas, lai saprastu, vai man bija vīzija vai tev bija vīzija par to, kā atklāt Mūžību,

Kas ceļoja uz Denveru, kas nomira Denverā, kas atgriezās Denverā un gaidīja velti, kas lūkojās pāri Denverai un nokāvās, un skuma, un visbeidzot devās prom, lai atklātu Laiku, un tagad Denvera ilgojas pēc tās varoņiem,

Kas krita uz ceļiem bezcerīgās katedrālēs, lūdzot viens par otra pestīšanu un gaismu, un krūtīm, līdz dvēsele gaismā parādīja savas matu šķipsnas uz mirkli,

Kas lauzās cauri saviem prātiem, cietumā gaidot neiespējamo noziedznieku zeltainās galvas un īstenības šarmu to sirdīs, kas dziedāja saldo blūzu Alkatrazai,

Kas atvaļinājās Meksikā, lai piekoptu atkarības, vai Rokijmontā, lai godinātu Budu, vai Tanžīrā pie puikām, vai Dienvidatlantijā pie melnajām lokomotīvēm, vai Hārvardā pie Narcisa, vai Vūdlonā pie ziedu virtenes uz kapa,

Kas pieprasīja saprāta tiesas, apvainojot radio hipnotizēšanā, un tika pamesti vieni ar savu neprātību un savām rokām, un novilcināto tiesu,

Kas meta kartupeļu salātus Ņujorkas koledžas dadaisma lektoriem un pēcāk stādījās priekšā uz psihenes granīta kāpnēm ar noskūtām galvām un arlekīniskām runām par pašnāvību, pieprasot tūlītēju lobotomiju,

Un kuriem tā vietā iedeva metrazola insulīna asfalta tukšumu, elektrību, hidroterapiju, psihoterapiju, rokdarbu terapiju, pingpongu un amnēziju,

Kas bez humora protestā apgāza tikai vienu simbolisku pingponga galdu, uz brīdi atveldzējās katalepsijā,

Atgriežoties gadus vēlāk patiesi plikpauraini, neskaitot asiņu parūkas un asaras, un pirkstus, pie acīmredzamās Austrumu trakonamu palātu vājprāšu nolemtības,

Pilgrimsteitas, Roklendas un Greistounas smirdošajiem gaiteņiem, dvēseles izkaisītajām atbalsīm, rokenrolā pusnakts mīlestības vientulības solu dolmenu valstībā, sapņa par dzīvi murgā, ķermeņiem pārvērstiem par akmeni, tik smagu kā mēness,

Kad māte visbeidzot ******* un pēdējā fantastiskā grāmata izlidoja ārā pa nabagmājas logu, un pēdējās durvis aizvērās četros no rīta, un pēdējais telefons atsitās pret sienu atbildē, un pēdējā iekārtotā istaba bija iztukšota līdz pēdējam prāta objektam, dzeltenajai rozei, saliektai ap nostiepto balstu skapī, un pat tā izdomāta, pat ne vairāk kā tikai vismazākās cerības pilnā halucinācija, –

O, Karl, kamēr tu neesi drošībā, es neesmu drošībā, un tu tagad esi laika pilnīgajā dzīvības zupā –

Un kas tāpēc skrēja cauri ledainajām ielām, apsēsti ar pēkšņu alķīmijas atklāsmi par daudzpunktes lietojuma iespējām, mainīgiem elementiem un vibrējošo lidmašīnu,

Kas sapņoja un iemiesoja plaisas Laikā un Telpā caur pārklātiem attēliem, un ieslodzīja dvēseles erceņģeli starp 2 vizuāliem attēliem, un sapludināja pamata darbības vārdus un nostatīja kopā apziņas, lietvārdus un domuzīmes, lēkājot no prieka par Visuvareno Tēvu un Mūžīgo Dievu,

Lai radītu no jauna sintaksi un nabadzīgās cilvēku prozas mērus un stāvētu jūsu priekšā mēms un inteliģents, un trīcošs no kauna, atraidīts un tomēr atzīstot dvēseli, lai atbilstu domas ritmam savā kailajā un nebeidzamajā galvā,

Vājprātīgais klaidonis un eņģeļu bīts Laikā, nezināms, tomēr pierakstījis šeit to, kas varētu būt palicis sakāms pēc nāves,

Un cēlies, pārdzimstot spokainajās džeza drānās zelta tauru grupas ēnā, un pūtis Amerikas kailā prāta ciešanas mīlas dēļ iekš eli eli lamma lamma sabačani saksofona kliedzienā, kas satricināja pilsētas līdz pašam pēdējam radio,

Ar dzīves dzejoļa absolūto sirdi, kas izgriezta ārā no viņu pašu ķermeņiem, lai tā ir laba ēšanai – vēl tūkstoš gadus.

 

No angļu valodas atdzejojis Henriks Eliass Zēgners