punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Metamorfozes

Arvis Viguls

03/05/2018

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Entomoloģija

Kādam puisēnam galvas vietā
bija lapseņu pūznis.
Reiz ziemā viņš izgāja ārā bez cepures
un visas lapsenes nosala.

Kāds zēns kolekcionēja tauriņus,
reiz ar ķeramo tīkliņu viņš sagūstīja
īpaši skaistu un retu īpatni.
Tā izrādījās viņa roka.

Kādai meitenei labajā padusē
bija melno skudru pūznis,
skudras nemitīgi kustējās,
un viņa visu laiku smējās.

Kādam vīrietim bija utis
un kādai sievietei – blusas,
bet tas nebija smieklīgi.
Nē, patiešām, tas nav smieklīgi.

Kādam vīrietim bija tukšs pauris,
taču daba nemīl tukšumu.
Tur nu viņš nāk ar smaidu uz lūpām
un tarakāniem galvā.

Reiz es nejauši noriju mušu,
tā joprojām lidinātos manā vēderā,
ja ne briesmīgais, badīgais zirneklis,
kas kopš dzimšanas dzīvo manī.

 

Gaisma

Reiz kāds vīrietis no rīta pamanīja,
ka no viņa kreisās auss
pa nakti izaudzis
apmēram 15 cm garš striķītis.

Viņš parāva aiz striķīša,
kaut kur iekšā
atskanēja sauss, īss klikšķis,
un viņa galvā iedegās spuldzīte.

„Cik praktiski!” vīrietis nodomāja
un vēlreiz parāva aiz striķīša –
klikšķis! –, un spuldzīte nodzisa.
Viss darbojās, kā nākas.

Taču reiz, iedams gulēt, viņš aizmirsa
izslēgt gaismu savā galvā.
Pa nakti spuldzīte izdega
un vīrietis nomira.

 

Tehnoloģiskā romance

Kāda meitene piedzima jauktā ģimenē,
viņas tēvs ir tosters, māte – dienasgaismas lampa,
savukārt viņa pati ir šujmašīna, lai gan ģimenē
nevienam citam nekad nav patikuši rokdar i.

Meitene strādā šūšanas cehā – kur gan citur! –,
tēvs strādā virtuvē, savukārt māti nesen atlaida,
jo viņa pēkšņi sāka raustīties,
tagad viņa ir  ezdar niece.

Es mīlu šo meiteni un vēlos viņu precēt,
taču viņas vecāki ir kategoriski pret.
Kas gan esmu es pats, jūs jautāsiet?
Esmu rakstāmmašīna, vien man nestrādā viens  urts.

 

Pubertāte

Reiz kāds puisēns no rīta,
ģērbdamies uz skolu,
pamanīja, ka uz viņa vēdera
izaugusi telefona ciparu ripa.

Tas bija 2115. gads,
un viņam nebija ne jausmas,
kas tas vispār tāds ir
un vai tas ir normāli šajā vecumā.

Sākumā ripai nebija ciparu
un tā vēl negriezās līdz galam,
taču pamazām – ja drīkst tā teikt –
viss nostājās savās vietās.

Bet viņš pārstāja iet uz baseinu
un sāka bastot sporta stundas,
lai ģērbtuvē kāds nepamana.
Bērni tomēr mēdz būt nežēlīgi.

Kad paaugās, ripu amputēja,
operācija norisa veiksmīgi,
un tagad par šo anomāliju
atgādina vien neliela rēta.

Iepazinās ar meiteni, apprecējās,
izstāstīja viņai visu.
Viņa domāja, ka viņš ir īpašs,
un, viņam guļot, slepus glāstīja rētu.

Drīz piedzima bērni – dvīnīši,
pavisam normāli puikas,
lai gan pagaidām viņiem vien desmit,
tā ka viss vēl var gadīties.

 

Apsēstais

Kādu rītu, pirms pamodos, –
man bija divpadsmit –
pavisam skaidri dzirdēju
balsi savā galvā:

„Arvī ir iemiesojies
maizes dēmons.”
Un ne vārda, sasodīts,
ne vārda vairāk.

Pēc gadiem desmit
tulkoju F. G. Lorkas dzejoli
„Ainava ar vemjošo pūli
(Koniailendā krēslo)”

un uzgāju šādas rindas:
„Resnā sieviete, mēness
ienaidniece / skrien pa ielām
un neapdzīvotiem stāviem /

[..] un izsauc maizes dēmonu
(izcēlums mans – A. V.)
no skaidras debess pakalniem…”
(Latvju Teksti, Nr. 1, 20. lpp.)

Lūk, tas arī viss.
Līdz pat šai baltai dienai
neesmu sapratis,
ko tas varētu nozīmēt.

 

Pazīmes

Kāds īsa auguma vīrietis mīlēja
vidēja auguma sievieti,
diemžēl šī mīlestība
bija bez atbildes,

jo vidējā auguma sieviete
slepeni un nelaimīgi mīlēja
gara auguma vīrieti,
kādas īsa auguma sievietes vīru.

Kāda gara auguma sieviete mīlēja
vidēja auguma vīrieti,
kurš reiz, skolas laikā, slepeni mīlēja
garā auguma vīrieša īsā auguma sievu.

Tomēr garā auguma sievietes
un vidējā auguma vīrieša mīlestība
bija laimīga, un pavisam drīz
viņš viņu veiksmīgi bildināja.

Tajā pašā laikā kaut kur pavisam citur,
kādā ne pārāk lielā pilsētā
pa ielu, ne pārāk garu, ne pārāk īsu –
vismaz šīs pilsētas mērogam –,

gāja vīrietis, augumā nedaudz garāks
par vidējo, tomēr ne pietiekami,
lai viņu varētu nosaukt
par gara auguma vīrieti,

un viņam – vai tā bija nejaušība
vai arī likumsakarība –
ar visu šo mīlas sešstūri
nebija itin nekāda sakara.

 

Kad mēs, mirušie, mostamies

Kā stāsta, Maskavas Fizkultūras
institūta anatomikumā
strādājošie asistenti reizēm
mēdza uzjautrināties ar „barbarisku” joku.

Lai kavētu līķu dalīšanos
ne tikai no ārpuses,
bet arī no iekšpuses,
tajos injicē formalīnu.

Kad anatomikumā ieradās studenti,
asistenti, viņiem par šausmām
un sev par uzjautrinājumu,
lika lietā kādu profesionālu triku:

ievadot injekciju
noteiktā artērijā cirkšņos,
nelaimīgā preparējamā loceklis –
aleluja! – izslējās gaisā.

 

Metamorfozes

Kādai sievietei auga bārda,
kādam vīrietim auga krūtis,
bet kādam citam vīrietim
iekšā auga mazs puisēns.

Viņš rādīja draugiem bildes
no ultrasonogrāfijas:
„Redziet, tas ir mans puisēns,
redziet, lūk, te ir viņa galviņa!”

Draugi lika viņam uz vēdera rokas,
lai sajustu, kā mazais puisēns
dauzās ar dūrītēm no iekšpuses,
gribēdams tikt ārā no vīrieša.

Savukārt kādam citam vīrietim
iekšā auga tārps.
Viņš rādīja draugiem bildes
no ultrasonogrāfijas.

„Kad gaidāmas dzemdības?”
draugi jautāja.
„Tārps un es būsim nešķirami,”
viņš teica, „līdz nāvei un arī pēc tās.”

Kādai sievietei auga spārni,
īpaši tajos brīžos, kad viņa
devās uz gultu ar savu vīrieti,
kuram uz krūtīm auga kuplas spalvas.

Kad spārni beidzot bija izauguši,
sieviete aizlidoja projām no vīrieša,
un vīrietim iekšā sāka augt
skumjas, vientulība, sāpes.

Dalies ar šo rakstu