— Vidusšķiras problēmas

 

Foto: no autora personīgā arhīva

 

No grāmatas Vidusšķiras problēmas (Mansards, 2018).

 

Sieviešu jautājums

Divi studenti sēdēja alus krogā pie galda un apsprieda sieviešu jautājumu. Pie viņiem piegāja neliela auguma vīrs baltās zīda biksēs, baložu pelēkā blūzē, ar sirmu skruļļotu parūku. Ieklepojies dūrē, viņš pievērsa sev uzmanību un sacīja:

– Dzirdēju, ka jūs runājat par sievietēm, un nevarēju noturēties, atvainojiet. Esmu veltījis šī jautājuma izpētei daudzus savas dzīves gadus. Jūs runājāt par laulību. Kāpēc gan lai ārlaulības sakarus sauktu par krāpšanu? Vai gan vīrs krāpj sievu, ja, neko ļaunu nedomādams, izbauda mīļākās pieskārienus? Un vai sieviete jānicina kā mīļākā tāpēc vien, ka sagādā vīrietim patiku ārpus laulības? Viss šis jautājums ir nepareizi nostādīts, un nepareizi lietots vārds ieved mūsu domu neceļos. Ņemsim par piemēru japāņus vai francūžus. Pie šīm tautām vīram var būt mīļākās, un tas nekādi neaizvaino sievu, nepazemina viņas nozīmi, tāpat kā sievai var būt vairāki mīļākie. Bet vai gan tāpēc mums vajadzētu krist otrā virzienā un atmest svēto laulības institūciju starp vīrieti un sievieti, kas nostiprināta mūsu Satversmē? Nē. Smalkums un manieres ir nepieciešamas, lai civilizēti baudītu mīlas priekus, un visu dažādo sakaru saukšana vienā vārdā vien apliecina mūsu nācijas barbarismu.

Studenti ar interesi klausījās vecā vīra prātojumus un nespēja atteikt, kad viņš sirsnīgi piedāvāja tiem izmaksāt dzērienu kārtu, un aizrautīgas sarunas ievilkās vēl vairākas stundas. Vakara turpinājumā redzam šādu ainu: vecais vīrs baltajās zīda biksēs iet pa nelielu, bruģētu, apsnigušu vecpilsētas ieliņu, zīda audums un ciešais piegriezums izceļ viņa vēl tvirtos dibena apaļumus, zem labās rokas viņš paņēmis vienu studentu, bet, kreisajā rokā ieķēries, iet otrs, viņi dodas uz vecā vīra penthouse dzīvokli apskatīt viņa sīkplastiku kolekciju.

 

Diskusiju kultūra

Kad publiskajam intelektuālim jautā: bet ko mēs varam darīt? – viņš atbild: mēs varam veicināt kritisko domāšanu. Kritisko domāšanu viņš veicina blogā, izsakoties kritiski par jautājumiem, ko viņš saprot, un arī par tādiem, ko nesaprot. Šos jautājumus viņš strikti nenošķir citu no cita, un ar laiku izteikšanās kļūst pietiekama, lai risinātu jebkuru tēmu, – viņš jautā, viņš analizē, viņš kritizē, viņš iestājas, viņš aicina. Viņš veicina diskusiju kultūru. Viņš piedalās klātienes diskusijās. Ak vai, viņš nevarēja pamanīt, ka šīs klātienes diskusijas vairs neveicina kritisko domāšanu, bet tikai diskusiju kultūru un kritisku attieksmi, ko aiz pieraduma vēl uztver par domāšanas pazīmi. Šie viedokļu līderi ir asimilēti patērētāju sabiedrības ekonomiskajā modelī, ierobežotās rocības dēļ nespēdami apmainīt naudu pret precēm, šie intelektuāļi ražo uzskatus un apmainās ar viedokļiem simboliskajā ražošanas laukā. Kad diskusija kļūs pārāk nolietots formāts, ražošanas spēki inovēs un aizstās to ar forumu, semināru vai citu brīvības formu, kur ideju brīvā saspēlē vadošie intelektuālie prāti varēs saglabāt šķietamību, ka viņu diskusijas veicina pārmaiņas, nevis maskē pārmaiņu neiespējamību caur aktīvu simbolisko apmaiņu.

 

Vidusšķira un bēgļu jautājums

Interese par bēgļiem un iestāšanās par tiem liecina ne tikai par iesaistīto humānismu, bet arī par solidaritāti, kuras pamatā ir sajūta – ar mani varētu notikt tāpat, viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Augstākai un zemākai šķirai šādi sentimenti ir sveši. Pirmā skaidri zina, ka šie cilvēki nav tādi kā viņi, bet otra dzīvnieciskā naidā vēršas pret tiem, vēl neaizsargātākiem, kas varētu pasliktināt viņu stāvokli. Vidusšķiras humānistisko uzskatu dominante masu medijos izriet no nerakstītā pakta, ar kuru mantiskā šķira atdeva sīkburžuāzijas atvasēm sabiedrisko jautājumu apspriešanu pie nosacījuma, ka ražošanas līdzekļi un kapitāls paliek viņu rīcībā. Ak vai, vai gan nebūs pārrēķinājusies! Ar bēgļu jautājumu vidusšķira ir atradusi savu balsi, kuru vairs negribēs turēt dīkā, un tas var novest pie valdošo partiju maiņas – ja arī ne gluži revolūcijas, tad pie jaunas liberālas partijas dzimšanas.

 

Sieviete ar mazām krūtīm

Kāda sieviete domāja, ka viņa ir mīlīga, bet nav pietiekami gudra. Lai kļūtu gudrāka, viņa nolēma lasīt Fuko. Vai gan viņa nepieļauj to pašu kļūdu, ko sievietes ar mazām krūtīm, kuras nav apmierinātas ar savām krūtīm un nolemj doties uz plastisko operāciju? Tāpat arī vīrieši mīlēja šo sievieti, kas nebija pietiekami gudra, viņasprāt, mīlēja viņu tādu, kāda viņa ir. Bet viņa tam nespēja noticēt un tāpēc spītīgi lasīja grāmatas, kuras bija grūti saprast, un rosināja sarunas par tēmām, kuras bija grūti izturēt. Lai gan jau pirms tam viņa bija vienkārši lieliska, kā sieviete ar mazām krūtīm.

 

Mazu rakstnieku problēma

Kādā mesē mazs rakstnieks sagaidīja, kamēr cilvēku bariņš ap lielu rakstnieku bija izklīdis, un, piegājis pie viņa, sacīja franču valodā:

– Mazas tautas rakstnieks nevar atļauties būt manierīgs. Viņu iztulkos franču valodā, un pāri paliks tikai banalitāte.  Tāpēc viņam jāraksta par lielām lietām un tā, kā viņas ir.

Lielais rakstnieks neko neatbildēja, tikai glaudīja rudās ūsas un smējās. Mazais rakstnieks turpināja:

– Bet te sanāk tāda kā pretruna. Ja es rakstīšu, kā ir, mani iztulkos franciski, un franči domās, ka es esmu prasts.