punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Autors spēlē paslēpes

Guntis Berelis

23/05/2018

 

Par Milena Ruskova romānu Augšupceļš (no bulgāru valodas tulkojis Dens Dimiņš, Mansards, 2018)

 

Šķiet, pēdējos gados un, iespējams, nu jau gadu desmitos Latvijas vienīgie kontakti ar bulgāru literatūru noris ar tulkotāja Dena Dimiņa starpniecību, taču uzreiz jāsaka, ka šie retie un ļoti epizodiskie kontakti (atgādināšu, ka bulgāru valoda ir tikai viena no daudzajām, no kurām Dens Dimiņš tulko) sagādājuši ne vienu vien pārsteigumu, tostarp Georgija Gospodinova Dabisko romānu, Vladislava Todorova Dziftu, Aleksa Popova Misiju Londonā. Nu – Milena Ruskova romāns Augšupceļš.

Milens Ruskovs (Милен Русков, 1966) ir prozists un tulkotājs no angļu valodas, pagaidām sarakstījis četrus romānus, no kuriem Augšupceļš (2011) ir pazīstamākais, cita starpā saņēmis arī Eiropas Savienības literatūras balvu (2014). Kā stāsta, pēc romāna iznākšanas kāds bulgāru kritiķis svinīgi pasludinājis, ka nu bulgāru lasītāji esot privileģētā stāvoklī – viņi būšot romāna vienīgie lasītāji, jo citās valodās Augšupceļu neesot iespējams iztulkot. Viņš kļūdījās, lai arī romāna angļu tulkotājs Kristofers Bukstons savā blogā gluži apmulsis novaidējās – „vai es tur spēju saprast kaut vienu vārdu” (viņš atradis izeju, angļu tekstā izmantojot Sufolkas dialekta elementus).

Augšupceļā vēstīts par laikposmu, ko dēvē par Bulgāru renesansi. 19. gadsimta otrajā pusē pašreizējā Bulgārijas teritorija joprojām ietilpa Osmaņu impērijas sastāvā – kopš 14. gadsimta te pie varas bija turki. Līdzīgi kā Latvijā un daudzās citās Eiropas valstīs arī Bulgārijā 19. gadsimtā  formējās nacionālā pašapziņa, tapa bulgāru literārā valoda, arvien biežāk iznāca bulgāru grāmatas un periodiskie izdevumi. Un, protams, veidojās arī revolucionāru – ij nacionālistu, ij sociālistu – grupas, kas no ugunīgiem vārdiem bieži vien pārgāja pie tikpat ugunīgiem darbiem. Tas viss beidzās 1878. gadā, kad Bulgārija pēc krievu-turku kara pārtapa par relatīvi neatkarīgo Bulgārijas kņazisti.

Augšupceļa darbība norisinās 1872. gadā. Divi draugi, dzīvē šo to pieredzējušais un ārkārtīgi pašpārliecinātais Gičo un jaunais un pagalam naivais Asenčs, klīst pa Balkāniem, tiekas ar nacionālajiem partizāniem, aizrautīgi aptīra turkus un pie viena arī dažu nelaikā ceļā patrāpījušos bulgāru, bet, ja nelaupa, jebkurā izdevīgā brīdī ķeras pie stroķiem un, ja neķeras pie stroķiem, bēguļo no turkiem, nakšņo pie „komitejas vīriem”, pa ceļam nemitīgi tempj sļivovicu un rakiju, nesekmīgi pūlas sadzīt pēdas tieši tam ārkārtīgi svarīgajam cilvēkam, kurš visu laiku pamanās viņiem būt kādu gabaliņu priekšā. Notikumiem pa vidu – runā, runā, runā. Pareizāk sakot, runā viens pats Gičo (romāns sarakstīts pirmajā personā kā tikai Gičo prātā pastāvošais vēstījums, kas it kā adresēts viņa brālim), kura vārdu plūdus nav iespējams apturēt, vienīgi varbūt ievirzīt citā gultnē, vien nelaime tā, ka Gičo der jebkura gultne – viņš var runāt par jebko. Par sevi un saviem pieredzējumiem, par politiku un Tautas lietu, ko īsuma labad parasti dēvē vienkārši par Lietu, par nedaudzajām grāmatām, kuras viņam paveicies izlasīt, īpaši par Ābeci un revolucionāra Rakovska dzejoļiem, par cilvēkiem, kurus saticis, un viņu piedzīvojumiem, par maitasgabaliem turkiem un bulgāriem, kas lāgiem ir ne mazāki maitasgabali, īpaši, kad negrib šķirties no naudas, neaizmirstot arī čigānus, sprančus un citas tautības, par pavisam eksistenciālām un ēteriskām būšanām, nemitīgi vēstījumā iestarpinot visādas kolorītas specifiski balkāniskas un turciskas detaļas (kas tulkotājiem noteikti sagādā pamatīgas galvassāpes – ne velti Dens Dimiņš grāmatas beigu galā piekabinājis plašus komentārus, bez kuriem tekstā daudz kas nebūtu izprotams, un īsu pamācību turcisko vārdu izrunā).

Tātad – vēsturiskais romāns, bulgāru nacionālā atmoda, cīņa pret apspiedējiem, kolts kabatā, karogs rokās un ugunīgas rīmes uz mēles? No vienas puses, Augšupceļš patiesi ir vēsturiskais romāns, kas izraisa uzticību. Piebildīšu, ka ticēt rakstniekam nedrīkst nekad, nekādā gadījumā un neparko, jo, lai ko viņš teiktu, rakstnieks allaž melo. Turpretī uzticēšanās rakstniekam – tā ir pavisam atšķirīga kategorija. Tas nozīmē, ka lasītājs romānā aprakstīto vidi, tīri sadzīviskās un psiholoģiskās detaļas uztver kā pašsaprotamu būšanu. Tā autors saka, un tā arī ir – un punkts, bet izklaides ar anahronismu, faktu kļūdu vai pretrunu meklēšanu lai paliek citai reizei vai, precīzāk, mazāk talantīgi sarakstītam lasāmgabalam. No šāda skatpunkta Milenam Ruskovam patiesi var uzticēties, jo detaļās (vēlreiz atgādināšu Gičo maniakālo muldonību, turklāt ar īpašu labpatiku viņš mēdz pakavēties un lāgiem arī uz ilgu brīdi paklupt tieši uz šādām nebūtiskām fona detaļām vai aizklīst apkārtceļos, kas izrādās daudzkārt garāki nekā Augšupceļa sižetiskā taciņa) romāns ir ārkārtīgi precīzs un, kā apgalvo tulkotājs, arī valoda ir stilizēta kā 19. gadsimta bulgāru valoda. Acīmredzot šī uzmācīgā un vietumis drusku apnicīgā detalizācija atbrīvo lasītāju no dumjā, tomēr prātā allaž pastāvošā jautājuma – vai tā varēja būt?

Ja Augšupceļš ir gluži tradicionāls (jeb „parasts”) vēsturiskais romāns, turklāt pārsātināts ar gandrīz etnogrāfiskām detaļām, rodas loģisks jautājums – kāpēc gan kritika Milenu Ruskovu mēdz pieskaitīt īstenticīgo postmodernistu kārtai un runā par viņu kā par augstpierainu intelektuāli, kura apziņa ir pārsātinājusies ar izlasīto grāmatu kubikmetriem? Uz Augšupceļu var palūkoties arī no otras puses, aiz kuras paslēpies autors, jo simpātiskā, bet stipri aprobežotā Gičo runas plūsmā autora balss grūti saklausāma. Milens Ruskovs raksta par katram bulgāram teju svētākajām lietām – nacionālo atmodu, cīņu pret turku apspiedējiem, sapņiem par neatkarīgu valsti un tamlīdzīgi. Taču viņa partizāni un brīvības cīnītāji šķiet kaut kādā mērā aizdomīgi. It kā varētu saprast, ka viņi nav nekādi intelekta giganti, ko nosaka laikmeta un teritorijas specifika, – tak jau tomēr cēlušies iz „vienkāršās tautas”, proletariāta un zemniecības, tāpēc bulgāru ābeci uztver kā neapstrīdamu gudrību avotu, un arī viņu ideoloģiskā pārliecība ir pagalam primitīva: naudu galdā, pusi paša kabatā – jādzīvo tak ir, un sļivovica un tabaka arī vajadzīga, otru pusi Lietai, lai var pirkt ieročus, šaut turkus, un tad gan ausīs brīvības saulīte. Vārdsakot, ideoloģiskais fons drīzāk atgādina idiotismu, jo revolucionāru metodes ir tik fantastiskas, ka robežojas ar galīgu absurdu. Ko vērts ir kaut vai plāns aizdedzināt Carigradu (t. i., Stambulu) ar 200 žurku palīdzību. Vai – lai aptīrītu kādu lopu tirgotāju, kurš turklāt ir „savējais”, bulgārs – revolucionāri noliek uz ceļa divus tik milzīgus bruņrupučus, ka, skaidrs, lopu tirgotājs noteikti apstāsies un brīnīsies, ka tie tik lieli, un tad būs īstais brīdis, lai viņu paņemtu pie dziesmas. Vēl – ja ceļā nejauši pagadās „sprancis”, kāds franču inženieris, viņam noteikti jāiedod pa galvu, jānolaupa eleganti eiropeiskais apģērbs, bet, kamēr nabags guļ nemaņā, jāatstāj uz galda drusku naudas, lai nav pārāk nelaimīgs. Vārdsakot, lai ko sastrādātu revolucionāri, viņi allaž izrādās izvēlējušies visstulbāko un visabsurdāko ceļu, un pat varenā noslēguma kauja, pēc kuras neviens vairs nepaliek starp dzīvajiem, izskatās nevis pēc traģēdijas, bet aizdomīgi atgādina parodiju par šādiem varoņepiem. Romāna sākumā knapi nojaušamā ironija uz beigu galu top neganti mutuļojoša, un tikai pamazām kļūst skaidrs, ka Augšupceļš, sākot jau no virsraksta, būtībā ir stilizācija. Gan ironijas, gan stilizācijas objekts, šķiet, varētu būt ne tik daudz šis Bulgāru renesanses laikposms un arī ne romāna personāži, pret kuriem autors neslēpj simpātijas, bet gan drīzāk tradicionālā vēsturiskā romāna koncepcija ar tās iedomāto „objektivitāti”, kas īstenībā ir vai nu meli, vai ilūzija. Ne velti kāds bulgāru kritiķis Augšupceļu esot salīdzinājis ar Servantesa Donu Kihotu. Salīdzinājums nav bez pamata. Saprotams, aplami būtu meklēt tiešas paralēles vai analoģijas, kaut arī Gičo un Asenča klejojumi un viņu absurdie dialogi kaut kādā mērā patiesi var atsaukt atmiņā Donu Kihotu un Sančo Pansu. Asociatīvā saistība meklējama kur citur. Servantess Donu Kihotu rakstīja divu iemeslu dēļ –  lai, sēžot cietumā, pavadītu laiku lietderīgi un nopelnītu naudu un lai kārtīgi izņirgātos par sava laika lubenēm, bruņinieku romāniem –, taču pa vidam viņam, pašam to nenojaušot, izdevās ielikt pamatus spāņu un kaut kādā mērā arī visas Eiropas literatūrai. Tā ir tiešākā liecība, ka parodija un stilizācija ironijas mērcē nudien piederīga mākslas augstajām sfērām.

Arī autors kādā intervijā, stāstot par savu radošo procesu, piesauc Donu Kihotu: „Visas manas grāmatas – Mistēriju kabatas enciklopēdija, Dabā iemestais un Augšupceļš – ir stipri atšķirīgas un ir ilgstošas lasīšanas rezultāts. Piemēram, renesanses literatūras lasīšana iegremdēja mani bulgāru atdzimšanas gaisotnē. Okulto rokrakstu lasīšana – Mistēriju kabatas enciklopēdijā. Dona Kihota un dažādu grāmatu lasīšana – lielākoties par Spānijas 16. gadsimta „zelta laikmetu” – iegremdēja mani Seviljas gaisotnē. Kad lasīšana, informācija, zināšanas jūs iegremdē kādā gaisotnē, uzreiz sāk darboties iztēle. Balstoties uz uzkrātajām zināšanām, tā sāk radīt varoņus, sižetus, atgadījumus, kas iekļaujas šajā vispārējā gaisotnē, kas jums jau pazīstama. Tas ir ilgstošs process, jo iztēli nevar vadīt. Vienubrīd tā vienkārši sāk darboties. Tas notiek pēc ilgstošas lasīšanas, zināšanu uzkrāšanas, kad parādās intuīcija par attiecīgo laikmetu un, kas ir vēl svarīgāk, mīlestība.  Labi sanāk vien mīlestības iespaidā, un, kad parādās mīlestība pret kādu sižetu, laikmetu, vietām, vēsturi, tad iztēle jūs iegremdē tajā radošajā stihijā, kas raksta grāmatu.”

Apjautājos Denam Dimiņam, kālab Augšupceļa tulkojumā valoda man šķiet krietni mūsdienīgota. Viņš pastāstīja, ka Milens Ruskovs izmantojis vairāk austrumu bulgāru valodu (pastāv rietumu un austrumu bulgāru valodas), ar vecām vārdu formām stilizējot to 19. gadsimta manierē. Taču latviešu valodā šai stilizācijai īsti atbilstošu valodas slāņu nav, tāpēc tulkotājs lietojis vien dažus vecvārdus un mīksto „ŗ”, gan saglabājot lokālo kolorītu ar visiem turcismiem un balkānismiem.

Dalies ar šo rakstu