punctum

Literatūra un kultūra

Dzejoļi no krājuma „Replika”

Sergejs Timofejevs

24/05/2018

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Piedāvājam ielūkoties Sergeja Timofejeva jaunākajā dzejoļu krājumā Replika, ko vasaras sākumā publicēs apgāds Orbīta. Krājumu atdzejojuši Andris Akmentiņš, Arvis Viguls un Toms Treibergs.

 

Viņas nafta

No viņas ceļu bļodiņām tek nafta,
Ceļgali mirkst naftā.
Labā dienā var savākt
Puslitra burku,
Ja to velk ar maliņu pār ādu,
Aizķerot eļļainās lāsītes.
Un ko ar to iesākt?
Ārsti vien sasauc konsīlijus,
Vismaz labi, ka nav izbazūnējuši žurnālistiem.
Radinieki jau pieraduši,
Ka viņa visu laiku staigā melnos ciešos
Legingos ar speciāliem blīvējumiem
Ap ceļgaliem, kas uzsūc arvien jaunas lāses.
Nafta – tā ir viņas ikdiena,
Viņa pat seko līdzi tās kursam,
Tirgus svārstībām kā cilvēka pulsam,
Nedaudz drudžainam, mainīgam, dzīvam,
Nesaprotamam. Pēdējā laikā
Viņa jūtas kā vesela
Naftas ieguves valsts.
Valsts, kas pārliecināta par savu nozīmi.
Skatieties, kā viņa šķērso ielu,
Kā smejas, iepērkas.
Tas nekas, ka no naftas viņa atbrīvojas
Vannasistabā, atkal un atkal mazgājot nost smagās
Melnās lāses. Viņai šajā dzīvē
Ir nafta. Bet kas ir jums?

 

Runas figūras

Aizkustinošs, naivs, tāds kā sirsnīgs,
Iznīcinātājs pārlidoja upi. Nobriedis,
Ar pomādi ieziedies tanks omulīgi kustināja kāpurķēdes,
Tuvodamies mežam. Mīlīgi, bērnišķīgi nodārdēja
Reaktīvais mīnmetējs. Laimīgi, apmierināti
Kājnieki kaut kur aizskrēja. Debesīs auga
Dūmos plaukstoši sprādzienu ziediņi.
Neliels, plecīgs ģenerālis apsolīja
Ieņemt visu, ko var, līdz pusnaktij. Jautrs,
Nebēdnīgs korespondents turēja viņam priekšā
Mikrofonu ar kanāla numuru. Televīzijas skatītāji
Priecājās un elsa svētlaimē no translācijas.
Ziepju karš putoja viņu priekšā
Visā savā eļļainajā spožumā. Mirdzēja saule.

 

Kaut kas līdzīgs ziņojumam

Kaķis ir nakts dzīvnieks,
Skraida pa istabu un runā spāniski,
Pie katras izdevības noslauka galdu
Un vispār līdzinās sniega tīrīšanas mašīnai,
Kas bez uzraudzības atstāta ar ieslēgtu motoru.
Tas bijis šeit arī pērnajā gadā, es dzirdēju,
Kā tas kāpa pāri priekšmetiem, meta lokus
Zem dīvāniem, aizslaucīja pēdas ar asti. Un tagad
Tas ir šeit, un tā acīs nolasāms mēms jautājums:
„Kā sauca 1951. gada Turcijas futbola izlases
Kapteini?” Es varētu ieslēgt datoru
Un atrast atbildi. Taču tai sāktu vilkties līdzi
Jautājumzīmju ķēdīte. Un tas vairāk līdzinātos
Nopratināšanai. Tādēļ es atpērkos ar sauso barību
Un ūdens bļodiņu, tēlodams, ka esmu saimnieks.
Bet kaķis aizmieg uz rīta pusi, nogājis tūkstoš ceļu,
Bijis tūkstoš vietās, izlūgdamies piedošanu.

 

Trāpīgi veic dienestu
R. Ē. Raspes vārdā nosauktā
atsevišķā termiskā baterija

Krievija mums atgādina sasalušu
Telefonsarunu kontinentu,
Kurā viegli iespējams pārtvert
Jaungada zvanu no 1974.
Kaut kur aptuveni no Novosibirskas
Uz Arhangeļsku, un, ja šādi to notver,
Dzirkstoši ledainu, un sasilda plaukstās,
Tad: „Kā tur Milēniņai, kā viņas mandeles?
Nesāp? Mācās tak labi? A kā viņai ar
Mūziku – viss, kā nākas?” var sadzirdēt
Diezgan skaidri. Tajā pašā laikā valstī
Valdošie vēji un vētras spēj aiznest
Jebkuru zvanu tūkstošiem kilometru tālu,
Tomēr vienalga pie Krievijas robežām
Tas obligāti atkusīs. Tur siltuma lielgabali bliež
Bez apstājas. Un senas pļāpāšanas čala
Iztek pavisam, pa lāsei nopilot skujās, kaltušās
Lapās. Tomēr pārsteidzoši stingri ir trīsdesmito slāņi.
Tos bieži nēsā kā amuletus un reizēm,
Uzdodot par dārglietām, nes uz uzpirkšanas punktiem.

 

Viesnīca Ritz

Ar zilu, vadzvaigznēm rotātu mozaīku
Izliktā baseina grīda un pārdomātais apgaismojums
Kopā ar plūstošā ūdens skaņu,
Kas it kā mūžīgi cenšas apsteigt pati sevi,
Noskaņo uz filozofisku toņkārtu. Tagad
Ir pusdienlaiks un te neviena nav, vien kaut kur
Dziļumā aiz stikliem zib baltā tērptas
Melnmates ēna, viņa pārbauda,
Vai joprojām ir pietiekami kristāltīro dvieļu
Un peldmēteļu. To ir vēl vairāk. Augstajos
Plauktos līdz griestiem kārtojas
Vafeļauduma ruļļi. Tajā pašā laikā tie
Nav saspiesti, ap katru ir telpa,
Jo arī apmeklētāji šeit ir prece uz skaita.
Izkāpis no džakuzi un noslaucījies sauss,
Tu uzvelc peldmēteli, sasien jostu,
Ievieto pēdas baltās frotē čībiņās
Un paej garām ādas zviļņiem un
Sporta zālei, garām stikla
Plauktiem ar dažādiem niekiem ķermenim, un nonāc
Pie spoguļiem un lifta. Atveras durvis,
Tu ievieto savu karti un nospied stāva
Pogu. Tu dzīvo astotajā. 808. It kā
Iesprostots starp divām bezgalībām. Tu esi pazudušais
Sadarbības konferences dalībnieks. Datorā notikusi kļūme,
Un tevi neizreģistrē jau trešo nedēļu. Tu apmeklē
Brokastis, kur tev ir savs galdiņš, un atstāj
Numuriņā konfektes apkopējām, jaunām gaišmatainām
Meitenēm, izmisīgi pieklājīgām un pedantiskām. Ar bagātīgajām
Brokastīm pietiek visai dienai, bet vakarā var paķert
Kebabu un pēc tam aiziet patrenkāt zaķus milzīgā parka
Mauriņā. Tajā laikā parku gandrīz bez izņēmuma šķērso
Riteņbraucēji. Gulēt tu guli labi, aizvēris logu un
Izslēdzis kondicionieri. Kad viņi beidzot atklās
Kļūdu, visdrīzāk tev izdosies nozust un noiet pagrīdē.
Galvenais, lai arī tur būtu zila mozaīka.

 

Osta

Jau desmito nakti kaimiņu ielā būvē ostu,
Sadzirdamas jautras balsis, ceļamkrāna troksnis, metāla
Klandoņa pret metālu, kaut ko laiž lejup, ceļ, nomet.
Turklāt tā acīmredzot būs franču, grieķu vai
Itāļu osta, par to nav šaubu, ja spriež
Pēc smaržām, kas iepeld mūsu naksnīgajā logā.
Taču ikreiz, kad no rīta iznāku ielā
Un nogriežos ap stūri, redzu, ka nekas nav mainījies:
Ne ostas, ne jautro strādnieku, ne aļģu un zivju smaržas.
Tādēļ arvien biežāk es strādāju naktī pie plaši atvērta loga
Un jau otro nakti eju gulēt līdz ar pirmo gaismu.
Pārsteidzoši, ka neviens cits to nedz dzird, nedz ievēro.
Ikviens, kam jautāju, tūlīt pat mainīja tēmu.

 

Links

„Nu ko tu sēdi tajā Feisbukā
līdz dziļai naktij, tak līdz rītam gandrīz?”
jautāja 37 gadus veca krāsota blondīne,
valsts pasta ofisa darbiniece,
savam vīram, 45 gadus vecam grāmatvedim,
kurš jau 10 gadus sniedz pakalpojumus nelieliem
privātiem uzņēmumiem, saistītiem ar juvelieru
izstrādājumiem. Viņš novērsās no ekrāna un palūkojās viņā,
bet viņa stāvēja naktskreklā ar glāzi ūdens, pēc kuras
nakts vidū bija piecēlusies un devusies uz virtuvi
no vientulīgās (bez viņa) gultas. „Nu, saproti,”
viņš teica, „es gaidu, tas ir, ticu, ka tieši tad,
kad tu galīgi miegains pārlūko šo apnicīgo,
bezgalīgo un nemitīgi papildināto ierakstu
virkni, tad, lūk, tā ar acs kaktiņu var pamanīt
pārpublicētu linku ar dīvainu virsrakstu,
kas tevi aizvedīs uz lapu, kurā būs pateikts viss.
Un principā tam jāpavīd tieši tad, kad tu
jau slēgsi ārā datoru, celsies no krēsla, aiz-
griezīsies no ekrāna. Saproti?” – „Būs pateikts
kas? Kas tas ir – viss?” – „Nekas, nekas, ej gulēt,
es tūlīt…” Un viņa izdzēra ūdeni no glāzes
un nolika to uz skapīša.” Labi vismaz,
ka rīt sestdiena,” viņa nodomāja.

 

Atdzejojis Arvis Viguls

 

Piedāvājums

Paklau, braucam uz drūmo nekurieni.
Apmēram 20 kilometri drūma tukšuma,
Pēc tam jāpagriežas pa kreisi,
Un tad vēl kādi pāris simtu metru.
Tieši tur – lielisks bārs ar labāko espreso
No vienas Kenijas kafijas šķirnes.
Viņiem ir arī Kostarikas –
Tiem, kuri dzer kafiju ar pienu.
Bet vairāk tur nekā nav,
Arī apmeklētāju ne, starp citu.
Pat cepuri nav uz kā pakārt –
Pilnīgs tukšums.

 

Atdzejojis Toms Treibergs

Dalies ar šo rakstu