— Aiz stikla sāpēm

Par Mārjas Kangro romānu Stikla bērns (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Jāņa Rozes apgāds, 2018).

Tikšanās ar Mārju Kangro – 30. maijā pulksten 18.00 Latvijas Rakstnieku savienībā Rīgā, A. Čaka ielā 37–1.

Vai īstas sāpes? Ekshibicionisms? Mazohisms? Attīrīšanās? Solidarizācija? Šādus un tamlīdzīgus jautājumus ne viens vien uzdos, lasot igauņu rakstnieces, dzejnieces un tulkotājas Mārjas Kangro (Maarja Kangro) dokumentālo romānu Stikla bērns, kurā autore apraksta savu ilgo ceļu uz mātes lomu – vairākus neveiksmīgus mēģinājumus ieņemt un iznēsāt bērnu un pēdējo grūtniecību, kurā auglim piemīt ārkārtīgi retā anencefālija un akrānija jeb galvaskausa nepilnīga attīstība, kā rezultātā bērns nav dzīvotspējīgs.

Šī grāmata ir liela uzdrošināšanās atgriezties pie pārdzīvotā. Tā ir gan autores nesaudzīga uzdrošināšanās pret sevi, gan autores drosme runāt atklāti par notikušo ar savu lasītāju. Taču globālākā mērogā šī grāmata ir absolūti nepieciešama ikvienai sabiedrībai, jo tā atslepina gadu tūkstošiem no verbalizēšanas izslēgto pieredzi, kas ir emocionāli sarežģīta. Parasti bērna „izkrišana” vai zīdaiņa mirstība tiek pieminēta tikai garāmejot, radot iespaidu, ka tā ir tēma, kas dažādu iemeslu dēļ nebūtu jāapspriež. „Dabiskā atlase” vēsturiskā kontekstā tradicionāli tiek uztverta visai pašsaprotami, neveltot tai emocionālās izpētes diskursu. Medicīniskais diskurss šos jautājumus pēta savā perspektīvā, un šis romāns pievēršas arī tam. Tomēr sabiedrība pēc noklusējuma ir vienojusies, ka tāda pieredze ir sāpīga, tāpēc runāt par to būtu kā bērt sāli brūcē. Nereti to izjūt arī kā kaunpilnu notikumu. Vai pat lāstu. Romāns netieši izaicina visus šos pieņēmumus.

Ja kādam varētu šķist, ka grāmatā aprakstītā pieredze ir specifiska un attiecas uz šauru sabiedrības daļu, romāna lasījums šo dezinformēto pieņēmumu apgāzīs un mērķauditoriju arvien paplašinās. Šāda un līdzīgas ievirzes pieredze pastāv un skar daudz lielāku skaitu cilvēku, nekā mēs jebkad būtu varējuši iedomāties. Ne tikai četrdesmitgadīgas intelektuāles ar spožu karjeru, bez pastāvīga partnera, kuras izvēlējušās geju donoru, var izvilkt nelaimīgo lozi loterijā. Nelaimīgo biļešu ir daudz vairāk. Nupat savā pieredzē dalījies arī tēlnieks Ivars Drulle.¹ Mātes dienas atzīmēšana maijā aktualizē arī sāpīgās alternatīvās pieredzes, un šai dienai veltītajā slejā mākslinieks īpaši uzsvēris vispārpieņemtā koncepta „māte” paplašinājumu.² „Tā bija pirmā un varbūt vienīgā diena manā mūžā, kad mani nosauca par māti. Tā bija mana mātes diena.”³ Tā romāna vēstītāja atceras dienu, kad viņai bija priekšlaikus jāpiedzemdē auglis bez daļas galvaskausa un auglis tūdaļ nomira. Mārjas Kangro liecība ir īpaši būtiska „mātes” diskursa paplašināšanā, īpaši sabiedrībā, kas aizvien šauri traktē „ģimeni”. (Jā, saprotams, es domāju Latvijas sabiedrību, ko aizvien „regulē” novecojušie, Latvijas Satversmē ietvertie, mūsdienās par šauru kļuvušie jēdzieni, kas traktē „ģimeni”, attiecības, laulību u. tml. Sabiedrība ietver daudz plašāku daudzveidību, un ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim vajadzētu būt pieejamai iespējai justies iederīgam, nevis tikt marginalizētam.) Latvijas sabiedrība ir visai naiva (atvainojiet!), daudzu ilūziju burbuļi aizvien nav pārdurti. Paldies igauņu rakstniecei Mārjai Kangro un tulkotājai Maimai Grīnbergai, kas sniegs atbalstu vienai latviešu lasītāju daļai un satricinās citu latviešu lasītāju daļu!

Grāmata, no vienas puses, ir par neizdošanās atkārtošanos, neveiksmju ķēdīti. Un tā vien šķiet, ka ikviens kārtējais mēģinājums ir mazohistisks pierādījumu meklējums apliecinājumam, ka liktenis tiešām ir ļauns cūka. Tāds tas tiešām ir. Tomēr romāna vēstītāja diez vai tic liktenim, viņa tic intelektam. Un kā gan ne, romāna vēstītāja ir apveltīta ar izcilām intelektuālām spējām un iemaņām, viņas viedoklis ir būtisks sabiedrībai, – rakstniece iestājas par būtiskiem jautājumiem gan savā, Igaunijas sabiedrībā, gan globālākā mērogā, apmeklējot Ukrainu tās krīzes laikā 2014. gadā un fiksējot tābrīža noskaņojumu Maidanā un pārmaiņas cilvēkos. Vai tā ir tikai vēl viena ļauna sakritība, ka personīgā un globālā krīze eskalē paralēli? Šim romānam pavisam noteikti piemīt globāla ietekme. Tomēr primāri, domāju, šī grāmata ir ļoti nepieciešama konkrētai mērķauditorijai.

Līdztekus traumatiskās pieredzes aktualizēšanai romāns ir arī profesionāli uzrakstīts. Vērtējot to kā literāru darbu, reakciju robežas var būt visai plūstošas – tiklīdz gribētos autorei aizrādīt ironiju, tā vēstītāja pati kritizē savu sarkasmu. Tiklīdz gribētos norādīt uz galvenā tēla pašatbildību un pašrisku, tā vēstītāja konstatē visas reizes, kad patiešām pati bijusi nepietiekami piesardzīga. Tiklīdz gribas jautāt, kādēļ pēc tik daudziem signāliem viņa stūrgalvīgi turējusies pie mērķtiecības tikt pie bērna, tā viņa pati sev uzdod šo jautājumu. Tiekšanās pēc bērna diemžēl nav tas pats, kas mātes instinkts. Varbūt tas tikai pierāda to, cik cilvēcisks ir pat intelektuāli augsti attīstīts, izglītots, šķietami veiksmīgs, atzīts cilvēks – dažkārt tāda cilvēka rīcība ir pilnīgi neloģiska un pat absurda. Lai gan cilvēkam varētu šķist, ka dabu un dabisko var ietekmēt, piemēram, ar mākslīgo apaugļošanu, viņa intelekts attiecībā pret dabas intelektu ir tikai puteklis. Intelekts ir atslēgvārds šā romāna tonī – lai gan emocijas ir rūpīgi nostādinātas, tieši prāts fiksē notiekošo un tiek izmantots kā galvenais instruments pieredzes un sajūtu izpētē. Tikai prāts spēj apdarināt emociju spriedumā, kad tie apzināti pretnostatīti, un rāda ironisku attieksmi, kas viscaur ieturēta arī šajā grāmatā. Romāna varone pārdroši vispārina, ka inteliģentajiem cilvēkiem neapšaubāmi piemīt sarkasma iedīgļi.⁴ Varbūt šī ironija ir pašaizsardzības mehānisms? Instruments, kā uzturēt savu garu sarkastiskajā pasaules ikdienā? Tomēr bērnu drīkst gribēt (vai negribēt) ikviens cilvēks, pat ja tā ir ironiska rakstniece. Autore ir pietiekami drosmīga uzturēt savu ironisko toni par spīti tam, ka tas varētu šķist neiederīgs. Tomēr, lasot šo grāmatu ne tikai kā pieredzes aprakstu, bet arī kā literāru darbu, nepamet sajūta, ka šaušalīgie apraksti un ironija, un sarkasms tomēr maskē un liedz atsegties vēstītājas un galvenās varones – sievietes-varones-cietējas sirds kodolam. Kas ir tajā? Viņa zina, kas tajā ir. Mēs to nojaušam. Bet vai autore mums ļauj to lasīt? Un vai viņai tas būtu jādara?

Kādā intervijā autore min, ka tieši atrast piemērotāko balsi bijis visgrūtāk.⁵ Tomēr ir uzteicama autores drosme saglabāt savu personību, būt pašai sabiedrības priekšā, kurai nodoti viņas delikātākās pieredzes arhīva materiāli, no kuriem daži fiksēti notikuma epicentrā šķietami visnepiemērotākajos apstākļos. Vai savu izjūtu aprakstīšana, klabinot datordienasgrāmatā, kamēr noris mākslīgi izraisītā piedzemdēšana, līdz absurdumam pārspīlējumam nesakāpina tēzi par rakstnieku kā vācēju, kuram ikviena informācijas driska kādreiz var noderēt? Vai vēlme iegūt priekšlaikus piedzemdētā augļa fotoattēlu, pat ja tas jāuzņem pašai, lasītāju šokē?

Tajā pašā intervijā autore arī satraucas par otrās grāmatas panākumiem. Pārsteigt rakstniecības universu pēc šāda darba, saprotams, būs neiespējamā misija, tomēr tieši autores otro grāmatu es tagad gaidu vēl vairāk, jo tā, iespējams, pēc Stikla bērnā gandrīz līdz galam nolobītajām poliestera un epoksīda sveķu kārtām (pat ja simboliskais Stikla bērna veidols atliets, izmantojot sintētiskus materiālus, tā koncepts taču ir gluži īsts!) ļaus autorei būt sev pašai arī aiz sāpēm un ciešanām, jo neviens cilvēks nesastāv tikai no tām. Varbūt svarīgākais ir aiz sāpēm? Pēc sāpēm, kad tās ir izrakstītas.

Ja tomēr lasa šo grāmatu kā romānu, kā literāru darbu, jāatzīst, ka sarežģītais temats ir atradis sev iespējami talantīgu un drosmīgu rakstnieci: grāmatas vēstītāja – rakstniece reflektē (kā to savulaik jau darījuši citi rakstnieki), ka, iespējams, nevis autors izvēlas tematu, bet temats izvēlas rakstnieku. Izvēloties Mārju Kangro, Tematam būtisks droši vien ir bijis arī fakts, ka autorei piemīt misijas apziņa un spēja saprast, cik bīstami ir smagus pārdzīvojumus turēt sevī un cik vientuļš ir indivīds ar šādu pieredzi sabiedrībā, kuras apziņā tāda pieredze nepastāv. Grāmatas nobeiguma daļā aprakstīta cilvēka neērtība, saskaroties ar šādu pārdzīvojumu, situāciju ķīlniekiem. Un šī neērtība pārāk bieži liek apspiest līdzjūtību, līdzpārdzīvojumu, atbalstu. Varbūt tieši šī amnēzija, ar kuru neapzināti tiek sargāts personīgais komforts, sašaurina tādas grāmatas mērķauditoriju. Ir ne vien būtiski runāt par savu pārdzīvojumu, bet arī atzīt citu cilvēku pārdzīvojumus, varbūt pat uzrunāt tos.

1. Drulle, Ivars. Dzīvība ir stipra. KDi. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/eksperti-blogeri/dziviba-ir-stipra-14197179.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Avots, uz kuru atsaucos, no tiešsaistes pirmavota Facebook šērots teju 500 reižu, pēc tam droši vien ģeometriskā progresijā, liekot domāt par attiecīga veida pieredzes aktualitāti.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Kangro, Mārja. Stikla bērns. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018, 120. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Kangro, Mārja. Stikla bērns. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018, 91. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ziņnesis. Rīga: Jānis Roze, 2018. g. maijs, 10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)