— Atmiņu politika un Latvijas brīvvalsts (1918–1940) reprezentācija romānu sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts”

Eseja sākotnēji nolasīta Punctum festivāla pasākumā Atmiņu politika kultūrā (28.05.2018).

Romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts latviešu lasītāju pieredzē ir nozīmīgs atskaites punkts vēsturiskās atmiņas aktualizēšanā. Tās popularitāte apliecina sabiedrības vēlmi izvērtēt pagātnes procesus, tādējādi stiprinot nācijas identitāti. Tāpēc mazliet negaidīts bija lietuviešu kolēģes Lauras Laurušaites jautājums, vai latviešu viedoklis par sevi patiešām ir tik depresīvs, kāds tas parādās minēto romānu virknē. 

Vai šādam jautājumam vispār ir pamats? Vai latviešiem joprojām piemīt tendence aplūkot sevi kā vēstures upurus, un kāpēc?

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē Latvijas gadsimts, kuras tapšanā piedalījušies 68 muzeji, visplašākais materiālu klāsts ir no pirmās brīvvalsts demokrātiskā perioda pirms 1934. gada. Tieši brīvvalsts sākuma gadi kļuvuši par nacionālās pašapziņas stūrakmeni, uzsverot šīs pieredzes nozīmi atjaunotā valstiskuma tapšanā.

Savukārt romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts posmu starp 1918. gadu un 20. gadsimta 30. gadu beigām izvērsti skar vienīgi Ingas Gailes Stikli, pievēršoties autoritārā režīma posmam jeb t. s. Ulmaņlaikam. Demokrātiskā parlamentārisma laikmets, 20. gadi un 30. gadu sākums, te nav pārstāvēts vispār.

Tādējādi iezīmējas neatbilsme starp tendenci, ko pēc analoģijas ar neatkarības laiku varētu dēvēt par mūsdienu pozitīvismu, tam īpaši aktualizējoties valstiskuma simtgadē, un to spoguli, ko piedāvā romānu sērija. Vai starp šīm izpausmēm ir pretruna? Un kā skaidrot cilvēku interesi, ko saista gan pozitīvisms, gan tā pretmets?

Latviešu nācijas vēsturiskās atmiņas saglabāšanos padomju periodā lielā mērā uzturēja tieši brīvvalsts leģenda. 20. gadsimta 90. gados neatkarības laika pieredze tika īpaši akcentēta, tiecoties atgriezties pie šī perioda idejām. Līdzīgs skatījums dominēja trimdā, politiskajās nostādnēs sākotnēji it kategoriski veicinot tā dēvēto ‘stingro stāju’, kas izpaudās vēlmē nostiprināt agrākās vērtības, pēc iespējas saglabājot tās bez izmaiņām.

Latvijas brīvvalsts ēnas puses pēc neatkarības atjaunošanas lielākoties palika neuzsvērtas, jo to apspriešana kļuva mazāk aktuāla. Tāpēc viens no jautājumiem, ko varam uzdot šodien, vedina palūkoties, cik lielā mērā mūsu skatījums uz vēsturi, arī uz valstiskumu, pēdējās desmitgadēs kļuvis niansētāks un saprātīgi kritisks.

Viena no pirmajām nozīmīgajām publikācijām par autoritāro režīmu Latvijā bija literatūrzinātnieka Harija Hirša raksts Mēs ejam stāvu gaisā, kas publicēts žurnālā Grāmata jau 1991. gadā. Hiršs pamatoti norādīja, ka 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē t. s. atjaunotajā Latvijā dominēja ideoloģiski centrēts režīma slavinājums. Kā uzsvēris autors, salīdzinot dažādus šī laikposma varas modeļus, „Ulmaņa režīms gan bija diezgan mīksts un liberāls, tomēr ar visām diktatūrām piemītošajām īpašībām”¹.

Savukārt Latvijas brīvvalsts traumatisko priekšvēsturi, kas saistās ar 1905. gada un Pirmā pasaules kara norisēm, romānos aplūkojuši Osvalds Zebris, Guntis Berelis un Pauls Bankovskis. Revolūcijas un kara atstātās pēdas kā būtiska sastāvdaļa atgriežas Ingas Gailes romāna Stikli likteņos, apliecinot vēsturisko nospiedumu ilgstamību. Ņemot vērā gan no ārienes diktētos noteikumus, gan izdarītās izvēles, šajā darbā skaudri saslēdzas svešu varu ietekmētais ar to, ko latviešu nācija nodarījusi pati sev.

Neraugoties uz šķietami ļoti subjektīvo vēstījumu, Stiklu vēsturisko mērogu apliecina gan biogrāfiskie, gan ģeogrāfiskie un sociālie ietvari.

Romāna centrālo tēlu biogrāfijās savienojas latviešu un vācbaltiešu likteņi, kā arī, ņemot vērā ārzemēs, īpaši Vācijā un ASV, gūto pieredzi, lokālais un globālais skatpunkts. Ģeogrāfiski lokalizējamās darbības vietas Latvijā ietver gan tuvplānus, kas detalizēti raksturo ‘savu’ telpu, īpaši Vidzemi (tostarp Strenču un Rūjienas novadu, Endzeles muižu) un Rīgu, gan atklājas kā ‘svešās, nepazīstamās’ telpas raksturojums. Saistībā ar galvenās varones Magdalēnas ģimenes izcelsmi romānā bez konkrētākas detalizācijas un piederības marķētā ‘svešā’ telpa 30. gadu otrajā pusē joprojām ir Latvijas kontekstā tradicionāli par perifēru uzlūkotā Latgale. Novada marginalizācija un ar to saistītais izstumšanas fenomens jēdzieniski sasaucas ar vienu no darbības norises vietām, psihiatrisko klīniku, kas ir dīvaina un biedējoša, no pārējās sabiedrības nošķirta vide. Tajā norobežotie pacienti atrodas savrup no iedomātā progresa ceļa. Tas ir būtiski ne tikai saistībā ar pozitīvo un negatīvo eigēniku, regulējošo pieeju dzimstībai. Psihiatriskā klīnika kļūst par atskaites punktu ikvienai novirzei no normas, nosakot pacientiem ierobežotas tiesības uz eksistenci.  

Ingas Gailes Stikli precīzi iekļaujas sērijas uzdevumā notikumus skatīt no šķietami perifēru vēstītāju pozīcijām. Romānā paustā kritika ir vērā ņemama – gan tāpēc, ka autores skatījums ir emocionāli pašrefleksīvs, gan tādēļ, ka tas skata notikumus plašā perspektīvā.

Romānā tiek atklāts, kā 20. gadsimta 30. gadu Latvijā nekritiski un ar īstu vai iedomātu entuziasmu tiek pārņemtas citviet Eiropā aktuālas idejas, kam ir normatīva ietekme uz cilvēku dzīvēm, kā arī iezīmējas tendence ar regulējošiem lēmumiem nodalīt lietderīgo no nelietderīgā. Rakstniece tādējādi uzsvērusi izstumšanas procesa potenciāli biedējošos mērogus, uz ko sabiedrība tieši vai netieši tiek orientēta.

Šī analīze sasaucas ar valdošo laikmeta garu, kas pausts arī autoritārā perioda preses slejās, mudinot novērsties no skumjiem varoņiem literatūrā, kas izdeg savu ilgu ugunīs. Tāda filozofija tiek pasludināta par nepieņemamu un aplamu. 1940. gada pavasarī laikrakstā Brīvā Zeme viedokli pauda pats Kārlis Ulmanis, labi apzinoties, ka viņa sacītajam ir normējoša ietekme: „Es nekad nevaru saprast sajūsmu, ar kādu tuvojas cilvēki glezniecības darbiem, kuros redzam tikai vecas sagruvušas ēkas, aizlauztus vai pavisam nolauztus, nogāztus kokus, nevarīgus, nespēcīgus cilvēkus. Kas no tādiem darbiem ir? Es negribu būt tiesnesis, jo neesmu še speciālists, bet es gribu pateikt, ka es to gan nesaprotu. Es nekad nevaru saprast šādas domas arī mūsu rakstniecībā.”²

Ingas Gailes romānā Stikli diskutētajās tēmās jūtamas tolaik aktuālā nacionālsociālisma atbalsis, kam ir negaidīta līdzība ar sociālisma ideoloģiju. Arī domājot par ‘deģeneratīvās mākslas’ fenomenu nacistiskajā Vācijā, no vienas, un sociālistiskā reālisma kanonu Padomju Savienībā, no otras puses.

Sociālās un ekonomiskās vēstures procesu pētnieks Imanuels Valerstains, aplūkojot konservatīvisma ideoloģijas attiecības ar 19. gadsimtā augošo sociālisma kustību, uzsvēris, ka abos gadījumos iespējams runāt par indivīda tiesību ierobežojuma centieniem. Konservatīvisma priekšstatos tie ir saistāmi ar šauru t. s. tradicionālo grupu interesēm, savukārt sociālisms noliedz indivīda nozīmi iedomāta ļaužu kopuma vārdā. Pētnieks norāda, ka nav iespējams ne formulēt ‘visu cilvēku’ viedokli, ne arī pierādīt to, ka atsevišķu grupu intereses ir nozīmīgākas un pārākas pār citām.³ Latvijas vēstures kontekstā šādi atklājas nepatīkamas analoģijas, kas ļauj citām acīm palūkoties arī uz 20. gadsimta 30. gadu vēstures notikumiem.

Traģisks paradokss ir tas, ka pavisam drīz pēc 1940. gada liela daļa, un ne vairs mazākums no Latvijas iedzīvotājiem, uz kuru attiecas Ingas Gailes romānā Stikli tēlotā psihiatriskās klīnikas vide, izrādījās apdraudēti un bez ietekmes pasaules globālajos procesos. Neraugoties uz to, vai liktenis viņus aizveda pārvietoto personu nometnēs Vācijā, Kurzemes krastā, gaidot laivu uz Zviedriju, vai izsūtījumā Sibīrijā.

Traģiskas paralēles ar šiem notikumiem rodamas arī mūsdienu pasaulē. Svarīgi ņemt vērā franču literatūrzinātnieces Paskāles Kazanovas formulēto principu, ka literatūras aktualitāti nosaka nevis tās ģeogrāfiskā tapšanas vieta, bet gan tas, kā ikviena teksta tagadnīgums ir atvedināms pret nosacītu Griničas meridiānu kā atskaites punktu.⁴

Šādā izpratnē Ingas Gailes Stikli paplašina latviešu rakstniecības risināto tēmu loku un apliecina piederību pasaules literatūrai. Līdzīgi kā citi mūsdienu teksti, to vidū Māra Bērziņa Svina garša, par kuru literatūrzinātniece Zanda Gūtmane rakstījusi: „„Svina garša” ir ne tikai pirmais romāns latviešu literatūrā (!), kurā tik izvērstā veidā ir vērojama pievēršanās holokausta tēmai Latvijā, bet arī pirmais darbs, kurā panākta latviešu lasītāja emocionāla iejušanās ebreju kultūras traumas būtībā. Līdz ar to šis romāns maina tradicionālo fokusu latviešu literatūrā – nav vairs izceltas tikai latviešu tautas ciešanas, tās tiek iekļautas citu tautu ciešanu un iznīcības kontekstā.”⁵

Šī līdzdalība var mūs pavērst tajā domāšanas virzienā, ko Maikls Rotbergs, analizējot nepieciešamību apzināties holokausta un koloniālisma pieredzes paralēlismu, nosaucis par daudzvirzienu atmiņu, kas izpaužas kā iecietība un tolerance, saskatot dažādu apstākļu ietekmētu likteņu paralēles.⁶

Valters Miņjolo koloniālismu nodēvējis par Rietumu modernitātes tumšo pusi.⁷ Romānā Stikli nacionālas valsts autoritāra režīma ēnas puse izteikta caur konkrēta indivīda marginalizāciju, izspiežot to no racionāli veidotas sabiedrības, kā arī situatīvi pretstatot citu tēlu pakļāvībai režīma uzspiestajai progresa izpratnei. Turklāt romāns raksturo tādu laikmetu, kura galvenie aktori nebija neviens cits kā nācijas vēsturiskajā atmiņā joprojām visai heroizētas personības. Vienu no tām Inga Gaile savā romānā klasificējusi kā smaidīgu rausi, kas „visiem patīk”.⁸

Ginokritikas terminoloģijā Magdalēnas Cīrules likteņa reprezentāciju varētu raksturot kā stāstu par ‘ārprātīgo sievieti bēniņos’. Taču Stikli nav ne uzsvērti feministisks teksts, ne slimības vēsture. Autore aizstāv šķietamas ‘nepiederības’ tiesības uz pilnvērtīgu eksistenci, dāvājot tai savu iejūtu un emocionālo līdzdalību.

Gribētos uz šo literāro darbu raudzīties kā vienu no tiem mūsdienu atmiņu politikas piemēriem, kurā izcelta sabiedrībai būtiskā līdzsvarojuma nepieciešamība. No vienas puses, nezaudējot lepnumu par ekonomisko un kultūras attīstību, kas kopš 19. gadsimta, par spīti nelabvēlīgiem periodiem un traģiskiem pārrāvumiem, veidojusi nācijas uzplaukuma līkni, kļūstot arī par svarīgu valstsgribas dzinējspēku. Tajā pašā laikā, no otras puses, saskatot saudzējamu vērtību citādajā, respektējot vēstījumus, kas savas atšķirīgās pieredzes dēļ ne uzreiz ir pieņemami vai saprotami.  

Tikai paraugoties apkārt, varam personiskāk ieraudzīt gan paši sevi, gan ‘cita’ piederību un klātbūtni. Tostarp arī attiecībā uz Latvijas valstiskuma simtgadi. No šī viedokļa romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts popularitāte, kam nav kaitējis tās autoru skaudri atklātais skatījums uz vēstures procesiem un atsevišķu indivīdu lomu tajā, liecina nevis par depresīvu noskaņojumu, bet, tieši pretēji, par jaunu posmu grūtajā ceļā uz pilnvērtīgu politisko nāciju, kas apliecina gan cieņu pret atšķirīgu viedokli, gan stabilu pašapziņu kā vērtību sociālajā un ikdienas saskarsmē.

1. Hiršs H. Mēs ejam stāvu gaisā… Grāmata, 1991, Nr. 2, 55. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ulmanis K. No sevis nekas nepiepildās. Brīvā Zeme, 1940, 11. marts.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Wallerstein I. The Modern World-System IV: Centrist Liberalism Triumphant, 1789-1914. Berkeley etc.: University of California Press, 2011, p. 13.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Casanova P. Literature as a World. In: Damrosch D. (Ed.). World Literature in Theory. Chichester: Wiley Blackwell, 2014, p. 196.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Gūtmane Z. Pasauļu beigas latviešu vēsturisko romānu sērijas „Mēs. Latvija, XX gadsimts” romānos: Gundegas Repšes „Bogene” un Māra Bērziņa „Svina garša”. Perspectives of Baltic Philology III. Apokalipsy bałtyckich światów. (The Apocalypse and the Ends of the Worlds). Red. J. Niewulis-Grablunas, J. Prusinowska, J. B. Walkowiak. Poznan: Wydawnictwo Rys, 2017, pp. 83-97, šeit 91. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Rothberg M. Multidirectional Memory: Remembering the Holocaust in the Age of Decolonization. Stanford: Stanford University Press, 2009.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Mignolo W. D. The Darker Side of Western Modernity: Global Features, Decolonial Options. Durham and London: Duke University Press, 2011.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Gaile I. Stikli. Rīga: Dienas Grāmata, 2016, 134. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)