punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pastaiga iespējamību zemē

Vilis Kasims

19/06/2018

 

Par Ž. M. G. Leklēzio stāstu krājumu Stāsts par pēdām un citas fantāzijas (tulkojusi Vineta Berga, Mansards, 2018)

 

Lasot Stāstu par pēdām un citas fantāzijas, domās uzstājīgi atgriezās atmiņas par kādreizējo grāmatu sēriju Ārzemju rakstnieku stāsti jaunatnei. Ne tik daudz par konkrētiem darbiem (lai gan vienā no krājumiem patiešām tika publicēts Ž. M. G. Leklēzio stāsts Lielā dzīve), kā vispārējām sajūtām. Šajās grāmatās parādījās diezgan daudzu Latvijā iepriekš neizdotu, bet tiešām labu Rietumu autoru darbi, kas pievērsās savas sabiedrības tumšākajiem nostūriem. Viņu stāstu tēli bieži bija marginalizēti, „normālai” dzīvei nepiemēroti jaunieši, kas lielākoties nesekmīgi centās izkļūt no apkārtējās pasaules sapītajiem valgiem. Melodramatiskos sižetus un paredzamo morāli labākajos gadījumos – kā Leklēzio stāstā – izglāba autora rokas vieglums un valodas sniegtais baudījums.

Tas viss ir sastopams kā 2002. gadā apgādā Omnia Mea iznākušajā Leklēzio noveļu krājumā Aplis (Intas Geiles-Sīpolnieces tulkojumā), tā arī Mansarda nesen izdotajā krājumā Stāsts par pēdām un citas fantāzijas (latviskojusi Vineta Berga). Aplis franciski iznāca 1982. gadā, 29 gadus pirms Stāsta par pēdām, taču krasas pārmaiņas autora stils nav piedzīvojis. Leklēzio jau septiņdesmitajos gados atteicās no atklātā eksperimentālisma, kas bija raksturīgs viņa karjeras sākuma darbiem (piemēram, 1967. gadā izdotajā romānā Terra Amata atsevišķas nodaļas ir sarakstītas izdomātā valodā, Morzes kodā un zīmju valodā), vairāk pievērsdamies „poētiskiem piedzīvojumiem un jutekliskai ekstāzei”, kā to 2008. gadā raksturoja Nobela akadēmija, paziņojot par literatūras prēmijas piešķiršanu franču rakstniekam. Par ļaunu nenāca arī viņa pievēršanās Rietumu literatūras vidē par marginālām uzskatāmām kultūrām un dzīves pieredzēm jeb „cilvēces izpētei aiz un zem valdošās civilizācijas”.

Tas īpaši spēcīgi izpaužas Mansarda izdotajā krājumā, kurā stāstu lēca bieži aizslīd tālu projām no eiropeiskā, maskulīnā „centra”. Visspilgtāk tas, šķiet, parādās darbā L.E.L., pēdējās dienas, kas sākotnēji vēsta par 19. gadsimta sākuma angļu dzejnieces Letīcijas Elizabetes Lendonas došanos uz tagadējās Ganas teritoriju, lai dzīvotu kopā ar savu vīru, reģiona gubernatoru Džordžu Maklīnu. Lai arī viņa pati mēģina būt atvērta jaunajai videi, šīs pasaules koloniālā pieredze ir saindējusi jebkādas simbiotiskas kultūras apmaiņas iespējas, kas skaidri atklājas paralēli ritošajā stāstā par Maklīna bijušās mīļākās Adumisas („no pēdējā Brafū karaļa Adū dzimtas, kura cilts tika pārdota verdzībā” (149. lpp.)) naidu pret viņas bērna tēva jauno sievu. Sadursmes starp dažādu kultūru atstumtajiem vai vienkārši autsaideriem, kas citos stāstos lielākoties gruzd mazliet dziļāk, šeit ir pašā priekšplānā. Un ir skaidrs, ka Leklēzio viņus mīl neatkarīgi no etniskās piederības – ar visām rētām, nepilnībām un kļūdām –, taču pārmaiņas pēc vēlas redzēt apspiesto triumfu.

Nosaukumā piesauktās „fantāzijas” vairāk, šķiet, attiecas uz iespējamību izspēlēšanu, nevis atklātu realitātes pārstrādāšanu, lai gan krājumā ir arī vairāki klaji fantastiski darbi, pirmām kārtām jau Laime. Diemžēl tajos visskaidrāk atklājas arī Leklēzio pieejas ierobežojumi. Tēli viņa darbos parasti ir ieskicēti tikai mazliet vairāk par simboliem, kuru uzdevums ir nodrošināt sižeta mutuļošanu un idejiskās bāzes atklāšanos. Apvienojumā ar fantastiskākajos stāstos abstrahēto pasauli lasītājam tas neatstāj neko daudz vairāk par mākslīgi saceltām kaislībām iztēlotā ūdens glāzē. Līdzīgi ir ar reālistiskajiem krājuma darbiem, taču tajos kopaina pēc definīcijas ir skaidrāka, tāpēc skatu ir iespējams pievilkt tuvāk un pievērsties tam, kas Leklēzio stāstā patiešām ir labs. Galvenokārt detaļas – smalkie, precīzie novērojumi un miniatūrās sajūtu ainas. Atšķirībā no Apļa, nupat izdotajā krājumā, cik ļauj spriest tulkojums, teikumu struktūra ir krietni neierastāka, kas nereti paklupina skatienu un liek pārlasīt iepriekšējās rindiņas, lai saprastu ne vien to vēstījumu, bet arī iekšējo loģiku. Šāda lēnāka, nereti atkārtota „tuvplāna” lasīšana grāmatas stāstiem patiešām šķiet piemērotāka.

Diemžēl lasītāja iegremdēšanās šajās „fantāzijās” atmaksājas reti. Sakot pavisam tieši: lielākā daļa stāstu vienkārši nav diez ko labi. Nē, tie nebūt nav slikti – meistara roka joprojām ir labi nojaušama –, taču tajos trūkst iekšējā nospriegojuma, tās sajūtas, ka autoram ir būtiski izstāstīt tieši šo stāstu tieši šādā veidā. Drīzāk šeit valda viegls apcerīgums, „bet interesanti taču, kā būtu…” pieeja un tālu apvārsnim pievērsts skatiens. Savā ziņā tas atgādina Alises Manro Dārgo dzīvi – vēl vienu nobelista dzīves beigu posmā uzrakstītu stāstu krājumu, kura izdošanu nākas sagaidīt ar jauktām sajūtām: ir prieks, ka iznāk tiešām labu rakstnieku darbi, bet viņiem taču ir daudz labākas grāmatas… Vismaz no Leklēzio mums ir Aplis, kura stāsti – pārlasīti pēc piecu gadu pārtraukuma – atstāj krietni bagātīgāku, pilnasinīgāku iespaidu nekā Stāsts par pēdām un citas fantāzijas.

Jā, pilnīgi iespējams, ka neesmu īsti godīgs. Pats Leklēzio beigu stāstā Gandrīz apoloģija taču raksta, ka viņa „simpātijas [literatūrā] ir mednieka dēkaiņa pusē. Nezinādams, ko īsti meklē, viņš ļaujas nejaušībai, un gadās, ka viņu gaida īpašs pārsteigums” (302. lpp.). Taču ne jau intuitīvajā „poētisko piedzīvojumu” meklēšanas pieejā slēpjas problēma. Šīs fantāzijas drīzāk ir nevis mednieka dēkaiņa klimšana pa kalnu takām, bet gan rimtas pastaigas pa meža malu, pārsteigumus meklējot savās parastajās domās. Atradumi tad tiek izvērsti formas vingrinājumos un papildināti ar jau minēto skatījuma precizitāti, smalki detalizētajām maņu ainām un valodas meistarību. Lietpratīgi, grodi, bieži pat izjusti, taču lasot elpa neaizraujas. Nolikt malā grāmatu ir vieglāk nekā paņemt to atkal rokās.

Labākie brīži krājumā (atskaitot jau minēto L.E.L., pēdējās dienas) ir tie, kur Leklēzio prozas spēks nepazūd neizsvītrotajos pārsteigumu meklējumos. Tā pirmajā darbā Stāsts par pēdām ir daudzas brīnišķīgas redzes, dzirdes, taustes, ožas ainas, kas gandrīz visas arī tiek izmantotas kopainas stiprināšanai. Iespējams, atrisinājums ir pārāk izstiepts un skaidrs (man tiešām šķiet, ka stāsts būtu izcils, ja punkts tam tiktu pielikts jau pēc pirmās daļas), bet darbu vienalga gribas pārlasīt uzreiz pēc izlasīšanas, kas, manuprāt, ir labākā uzslava jebkuram tekstam.

Savukārt Neviens – sava veida elēģija nedzimušajiem – sniedz skaudru valodas baudījumu un spēku, uz ko citi stāsti ir spējīgi vien reizumis. „Kur palicis maigums? Zem šī noblietētā bruģa kārtas, putekļos, dzelkšņos, kas pieķērušies tempļa jumta korei, kokos, kas iestādīti podos, kur sasprausti cigarešu gali, kanalizācijā, slimo, kroplo, skrofulozes skarto putnu eskadriļās?” (286. lpp.)  Un: „Es redzu šo skarbo un izdedzināto zemi, un uz zemes ar seju smiltīs guļ sieviete. Viņa ir kaila no jostasvietas līdz kāju pirkstiem, uz reiz dzintarainās ādas nāve atstājusi tumšus pleķus, zilganus kā tetovējums, viņa izskatās pēc krastā izskalota slīkoņa. Ap viņas vulvu sīc zeltaini brūnu mušu mākonis.” (295. lpp.) Te jaušamās apvaldītās dusmas uzkurina daudz vairāk nekā citviet laiski sapītās mežģīnes vai brīžiem paceltais morālista pirksts.

Laikam jau vislabāk Stāsta par pēdām un citu fantāziju plusus un mīnusus parāda krājuma otrais stāsts Barsa vai barsaks – prasmīgi izstrādāta melodrāma ar dažkārt negaidītām niansēm, veiklu uzmanības vadīšanu un visu pārējo, ko varētu gribēt no stāsta par bēgļiem, kas tiecas uz Eiropu. Bet kāpēc lasīt to, ja Aplī atrodams daudz niansētākais, dusmīgākais un pārsteidzošāk risinātais stāsts Pavadonis, savukārt stāstījuma spēkā Barsu vai barsaku krietni pārspēj Marī Ndjajē (Marie Ndiaye) 2009. gada Gonkūra balvu ieguvušās grāmatas Trois femmes puissantes (Trīs spēcīgas sievietes) noslēdzošā daļa ar ļoti līdzīgu sižetu?

Protams, ne katrai grāmatai jābūt žilbinošam meistardarbam, un Leklēzio lasīšana jebkurā gadījumā neliks gausties par zemē nosviestu laiku. Tomēr viscaur grāmatai nepamet arī vieglas vilšanās sajūta, ka bija taču iespējami drosmīgāki, pilnasinīgāki un, galu galā, vienkārši interesantāki risinājumi, lai lasīšana būtu kas vairāk par viegli patīkamu vai taisnīgas dusmas uzjundošu laika pavadīšanas veidu. Bet varbūt šis ir jautājums par lasītāja gaidām.

Dalies ar šo rakstu