— Ķīnas piezīmes mēness logā

 

Prozaiķes Daces Vīgantes iespaidi no 2nd Eu-China International Literary Festival 2018 Ķīnas pilsētās Šanhajā un Sudžou.

 

Pirmais iespaids par Šanhaju un Sudžou, kurās norisinās 2nd Eu-China International Literary Festival 2018, ir augstceltņu mežs ar miglainos smoga vālos noslēptiem tonnu smagiem tornīšiem un biznesa rajona debesskrāpji, kas mazliet atgādina Ņujorku. Naktīs būvju komplekss pārvēršas futūristisku gaismas konstrukciju lunaparkā, no kura, šķiet, teju, teju pacelsies NLO. Pēdējās desmitgadēs tapušos stikla un metāla konstrukciju transformerus vietējie uzlūko ar viegli slēptu nepatiku, bet nenovēršamā lēnprātībā samierinās. Ja lūkojas uz Šanhajas debesskrāpju Puduna buķeti no Bunda promenādes puses otrpus Huanpu upei, kas uz pastkartēm zaigo dažādu toņu briljantu nokrāsās, tad ikdienā tā ir iekapsulēta zilganos miglas un smoga lāņos kā elēģisks Latvijas Jāņu rīts. Lieki piebilst, ka nebeidzama tūristu rinda, lai iegūtu anfas check uz iespaidīgo kontūru fona, ir neatņemams ainavas elements.

Koncentrējos uz lielo notikumu, kāpēc vispār esmu ieradusies, – uz dalību Literatūras festivālā ar saukli „Piedzīvo Eiropu!” (Experience Europe!). Šis ir unikāls un ambiciozs projekts, izveidots ar mērķi tuvināt Āzijas un Eiropas kultūrtelpas, autoriem daloties rakstīšanas pieredzē, gan diskutējot par atšķirīgo un līdzīgo savos darbos, gan sarunājoties ar lasītājiem.

Dodos uz festivālu ne gluži tukšām rokām, kā man šķiet. Pusgadu lauzījos ķīniešu mēlē, kas, piekritīsiet, garantē vien iespēju tikt pie ēdamā, puslīdz pareizi izrunājot pelmeņu nosaukumus, jo drebelīgi uzrakstīti pāris hieroglifi un izlasīti trīs romāni nekādi neļauj dēvēties par daudzu gadsimtu senās Āzijas kultūras, vēstures un literatūras zinātāju. Tāpat neceru vienā nedēļā tapt saprasta, pieņemta, nedz arī iekust diženās tautas dvēselē, ciemojoties vien divās pilsētās pirmo reizi dzīvē. Joprojām līdz asinīm tas nav izdevies arī Sudžou sastaptajam amerikāņu rakstniekam Stīvenam Kosam (Stephen L. Koss), kurš desmit savas dzīves gadus veltījis pilsētas vēstures un arhitektūras pētījumiem, taču dažādu politisku un administratīvu kolīziju rezultātā viņam nācies izdot grāmatu Amerikā. Ķīniešiem tā joprojām nav pieejama. Arī es grāmatu iegādājos „zem letes”.

Festivālā vienlaikus notiek četras paneļdiskusijas dažādos pilsētas grāmatveikalos. Tie ir kā milzīgas bibliotēkas, ejas starp plauktiem atgādina ielas ar labirintiem un laternām, lai var norunāt randiņu pie piektā staba, ja gadās apmaldīties. Pavisam kopā divdesmit pieci pasākumi. Es piedalos sešos.

Uz skatuves esam sadalīti pa četri: divi Eiropas, divi Ķīnas autori. Jautājumi konstruēti sarežģīti, bet katrs stāsta par to, kas svarīgāks. Mūs tulko, kā saprot, bet saprot, protams, dažādi. Samācījos ķīniski savu atklāšanas runu, taču frāzes tulko no manas ķīnmēles uz viņējo. Tuvināmies lēnām, viņu rakstnieki arī ir gan introvertāki, gan runīgāki. Angliski gandrīz neviens nerunā, tulks ir noguris no tvarstīšanas, tāpēc pie vakariņu galda pļāpājam katrs savā valodā un izlīdzamies ar zīmēm, smaidiem, laipnību un ēšanu. Mazliet palīdz spāņu dzejnieks un žurnālists Haime Santirso Garsija (Jaime Santirso Garcia), kurš jau četrus gadus studē un strādā Pekinā. Eju ar Latvijas IMINTROVERT kampaņā tapušajiem komiksiem The Life of I kā ar medu noziestu vairogu. Ķīniešiem patīk, smejas, māj ar galvu. Daudzi zina, kur atrodas Latvija, vai ir vienkārši pieklājīgi. Tomēr atsauksmēs lasu, ka tieku dēvēta gan par latvieti, gan igaunieti. Pirmajā tikšanās reizē stāstu gan par Latviju, gan par to, kā rakstu, tomēr nodrukā, ka runāju par mežiem un jūru. Kad, meklējot īsto uzstāšanās vietu, ienirstam milzu iepirkšanās centrā, kas atgādina mūsu Gaismas pili (tādos parasti izvietoti grāmatu veikali, kur notiek festivāla diskusijas), un ieraugu ģimenes ar bērniem, kas izmetušies uz sedziņām mākslīgā zālājā zem stikla jumola, saprotu, kāpēc par mežiem ir svarīgi.

Pirms paneļdiskusijām esam brīdināti, ka jāatbild īsiem teikumiem, jo viss tiek tulkots divās valodās. Tā arī darām. Pirmo kultūrsadursmi piedzīvojam, kad ķīniešu autoru atbildes uz jautājumiem līdzinās desmit minūšu garai lekcijai, tikpat daudz laika tiek veltīts tulkojumam. Vienbrīd tieku ieaijāta tekstā un gandrīz palaižu garām savu jautājumu. Nākamreiz jūtu krēslu zem sevis un distopijas Raptus autora Sveta Di-Nahuma (Свет Ди-Нахум) no Bulgārijas nočīkstam, kad vecāka rakstniece no klausītāju auditorijas atzīstas, ka vairs nevar parakstīt, un jautā, ko mēs viņai ieteiktu darīt. Automātiski iedomājos šādu situāciju Latvijā un izlokos ar atbildi, ka vienmēr taču var palīdzēt skolot jaunos, kamēr ķīniešu kolēģi sniedz patiešām sīki metodoloģiskus padomus, kā rīkoties attiecīgās situācijās. Kad saņemu šādus un līdzīgus jautājumus nākamajās diskusijās arī no jauniešu un bērnu auditorijas, krēsls zem manis vairs neļogās, šī gadsimtos ķīnieša apziņā ieaustā kultūras īpatnība ir apgūta – meklēt un uzklausīt skolotāju.

Arī Šanhajā dzīvojošais tulkotājs latvietis Raimonds Jaks apstiprina šo versiju un paskaidro, ka, tiklīdz ķīniešu rakstniekam izdodas saņemt kādu literatūras balvu vai palaimējas tikt uzņemtam Rakstnieku asociācijā, viņš var dzīvot mierīgi, darbus publicēs, pirks, respektēs un pašu uzskatīs par skolotāju. Kamēr ar Raimonda telefonā instalētu karti meklējam labas kafijas bodīti, uzzinu, ka viņš nesen pabeidzis tulkot Nobela prēmijas laureāta Mo Jaņa (Mo Yan) romānuMeistar, jo tālāk, jo trakāk!, ko šogad izdos Latvijas Dienas Grāmata. Raimonds izvēlējies šo darbu, jo paticis, ka autors šķietami ietekmējies no Gabriela Garsijas Markesa maģiskā reālisma, tomēr paliekot patīkami ķīnisks. Kafenīti pēc kartes neatrodam uzreiz, pat divreiz mainām virzienus. Tādā garā ik dienu kā paklausīgi pūdeļi (šīs šķirnes suņus ielās sastopam patiešām bieži) staigājam pakaļ festivāla koordinatoriem, kas ar atvāztu navigācijas karti savos aifonos drosmīgi vada mūs pasākuma norises vietas virzienā ne tikai pilsētā, bet arī iekštelpās, turklāt milzu mērogā vairākkārt kļūdaini izvēloties virzienus. Reiz pat nokavējam sākumu, jo mūsu lifts pārvietojas ļoti lēnu, vairākkārt apstādamies stāvos, kuriem man nojūk skaits, tad, šķērsojuši kādu arhitektoniski ambiciozu labirintu, atkal mainām liftus, un neatrodam kāpnes.

Neiztiekam arī bez citiem kāzusiem. Piemēram, Eiropā un Ķīnā jau labi zināmā slovēņu dzejnieka un prozista Aleša Štegera (Aleš Šteger) prozas grāmatas Berlin atvēršanā, kas gan sākas laikus vienā no skaistākajām grāmatnīcām pasaulē Yan Ji You, trūkst pašas grāmatas, jo mākslu, literāri izsakoties, iegāzušas tehniskas ķibeles. Toties franču autores Kolombes Šnekas (Colombe Schneck) grāmatas La reparation un Pekinā dzīvojošā vācu prozaiķa Kristiana Šmita (Christian Y. Schmidt) krājuma The Last Huelsenbeck atvēršana norit bez starpgadījumiem.

Piedzīvoju neveiklu brīdi, kad pirms kādas uzstāšanās, viegli tērzējot par literatūru ar mūsu diskusijas moderatori – ķīniešu literatūras kritiķi, ne bez lepnuma ieminos par Šenu Keji (Sheng Keyi), kuras skaudrais romāns Northern sisters izpelnījies pamatotu atzinību daudzās Eiropas valstīs un tulkots neskaitāmās valodās. Viņa raksta par deviņdesmitajos gados piedzīvoto migrācijas vilni no Ziemeļu provincēm, par sievietēm, kuras dodas labākas dzīves meklējumos, bet sastopas ar sabiedrības segregācijas problēmām, tiek pakļautas dažādiem pazemojumiem – vardarbībai, piespiedu sterilizācijai, prostitūcijai. Taču mana sarunu biedre autores vārdu nav pat dzirdējusi. Tiekot pāri hm un ah brīžiem un drudžainiem mēģinājumam atrast kādu ziņu par viņu internetā, vienojamies, ka acīmredzot te būs darīšana ar politikas cieto dzēšgumiju. Atminos lasīto Eiropas presē, ka daži viņas romāni Ķīnā ir aizliegti. Toties labprāt tiek atbalstītas vieglākas literārā feminisma izpausmes. Piemēram, kādā diskusijā mana sarunu biedre Pana Sjianli (Pan Xiangli) man uzdāvina nesen angļu valodā iztulkotu grāmatu White Michelia, kuras stāstu galvenā varone pārsvarā ir neatkarīga, izglītota, turīga sieviete, kura mēģina noturēt varas grožus gan vīriešu vadītu organizāciju struktūrās, gan izveicīgi cīnās par savām jūtām attiecībās ar pretējo dzimumu. Nekad nebiju redzējusi tādu pielūgsmi zālē no vīriešu puses, kas aplaudē kā tādā vieglā pagriezienā pret autores vīru. Šeit riskēju kļūdīties, protams.

Mūsu Eiropas kompānijā ātri kļūstam par draugiem. Vai īstiem, to rādīs laiks. Pagaidām par festivāla draugiem. Kā bērni kopā dodamies ekskursijās, cits citu stutējam lampu drudzī pirms uzstāšanās, precīzāk, pieredzējušākie uzmundrina mazāk pieredzējušos. Lasām cits cita darbus. Pavisam cita lieta, kad redzi autoru, dzirdi viņa balsi un festivāla žurnālā drukātajam stāstam vai dzejas kopai pavisam cita vērtība un skanējums. Dalāmies ar cigaretēm, juaņām, jakām, padomu, pacietību, plāksteriem un laiku. Jūtīgā ungāru dzejniece un tulkotāja Noemi Lāslo (Noémi László) dienās mūs vēro, bet naktīs raksta dzeju par mūsu acīm, ko saskatījusi caur tām. Pēdējā dienā saņemam dzejformas dāvanu, nu mums acis patiešām dziļas. „Es sastapu brāļus un māsas,” saka bulgārs Svets. Ar viņu daudz smejamies, un es viņam ticu. Ar zinātniskās fantastikas un šausmu žanra rakstnieku Indreku Harglu (Indrek Hargla) un viņa kundzi, arī rakstnieci Heli Illipi-Sotaku (Heli Illipe-Sootak) no Igaunijas, esam nešķirami, kā jau kaimiņi. Starp citu, divi Indreka viduslaiku kriminālromāni Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums un Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs lasāmi latviešu valodā. Viens otram esam Svets, Halina, Indreks, Kolombe, Kristians, Noemi, Gevins, Hosē, Alešs, Haime, Dace no Eiropas un Huans, Lu, Mao, Mu, Pana, Tens, Sjiao, Sjia, Sjue, Jao, Džans, Džou, Dzou, Ai, Fans, He, Li, Čeņs, Cjiao, Džu no Ķīnas. Vēl jau ir vārdu dāvanas, ko veltām viens otram personīgi, kas kā smagas, dārgas gliemenes nostiprinās sirds dzelmē uz palikšanu.

Atklāšanas vakarā Sudžou visi esam aicināti nodziedāt kādu dziesmu savā valodā. Iebrēcu mikrofonā Bēdu, manu lielu bēdu!. Pēc manis balsi intonatīvā rečitatīvā loka ķīniešu autore, mākslas kuratore un kritiķe Džu Venina (Zhu Wenyng), izpildot fragmentu no ķīniešu operas. Pēc tam, kad pašsacerētu balādi savā dūmakaini samtainajā balsī notvan īru rakstnieks Gevins Korbets (Gavin Corbett), no viesu grāmatu galda izkūp divi viņa grāmatas This Is the Way eksemplāri. Vēlāk internetā izlasu, ka šajā grāmatā autors lietojis unikālu stāstītāja balsi, kas izceļas ar īpatnēju, sagrozītu liriku. Kamēr čehu tautasdziesmu enerģiski izpilda Halina Pavlovska (Halina Pawlovska), pēc kuras grāmatas veidotā filma Thanks for Every New Morning 1994. gadā tikusi virzīta „Oskara” balvai kā labākā ārzemju filma, ārpusē pie galdiņa jauns pāris dzied paši savu dziesmu, izgaismojot vārdus telefona ekrānā.

Tomēr neviena no šīm pieredzēm un satikšanām nebūtu iespējama bez kaislīgiem literatūrmīļiem, kas radījuši šo festivālu. Pīteru Gofu (Peter Goff), īru laikraksta Daily Telegraph korespondentu, pirms desmit gadiem uz Ķīnu atveda mīlestība. Sācis iesakņoties, bet izjutis trūkumu pēc vietas, kur varētu palasīt grāmatas angļu valodā. Tāpēc atvēris pirmo Bookworm restorānu un bibliotēku Čendu. Ar draugu palīdzību atvedis grāmatas no visas pasaules un sācis uzņemt viesus. Sākumā bijusi doma iepazīstināt Ķīnas angliski runājošos iedzīvotājus ar jaunāko pasaules literatūru. Drīz literārais salons attīstījies par platformu plašākām diskusijām, kur multinacionālai publikai sniegta iespēja tuvāk iepazīties arī ar Ķīnas autoriem un viņu daiļradi. Tad Pīters atvēris vēl divas Bookworm filiāles Pekinā un Sudžou un izveidojis International Literary Festival, kas nu jau labi pazīstams gan Ķīnā, gan visā pasaulē. Jau desmit gadus uz Ķīnu tiek aicināts vairāk nekā tūkstotis rakstnieku gadā. Pērn sadarbībā ar Eiropas Savienības organizāciju izveidots arī šis festivāls, kurā man bija gods un laime piedalīties. Literāri izsakoties, Bookworm vadītājam piemīt enerģija, organizatora talants, dāsna sirds un maģiskas spējas sapulcināt ap sevi cienījamus autorus, profesionālu asistentu – „auklīšu” – komandu (ar rakstniekiem neko nevar zināt), virtuozus tulkus, operatorus, žurnālistus, ieinteresējot labākās grāmatnīcas, piesaistot literatūras studentus – brīvprātīgos, izdevējus, medijus (festivāla norise tiek plaši atspoguļota Shanghai TV, Shanghai Daily, Global Times, theapaper.cn, Xinhua Daily, Sohu un citur). Pats viņš pārvietojas ar burvju paklāju, nekavējoties parādoties ar spilvenu un ugunsdzēšamo aparātu jebkurā vietā, pirms kaut kas sācis šūpoties vai gruzdēt. Kad pie atvadu galda cenšamies atdarīt ar pateicības runām, viņš pieticīgi smaida, salej pustukšajās glāzēs dzērienus, uzsprauž kautrīgākajiem uz kociņa čaganu pīles gabaliņu un dod zīmi palīdzei atnest vēl medalu ar putna pienu (nu, jūs saprotat…).

Brīvo brīžu mums – Eiropas literatūras mariači, kā sevi dēvējam pēc dažu intensīvu darba dienu maratona uz dažādu grāmatveikalu skatuvēm, – ir maz. Tomēr tiekam aplaimoti ar mākslās un vēsturē izglītotu gidu, kura patiesā mīlestība ir art deco. Kopā izlodājam Šanhajas smalko viesnīcu un banku lobijus, kuros atklājas izcili mākslas darbi un Getsbija fantāziju vēriena interjeri, īpaši Franču koncesijā, kas apvīti leģendām par tās radītājiem, nu jau aizsaulē mītošajiem opija tirgotājiem, turīgiem dekadentiem un feinšmekeriem. Godbijīgi klusējot, vērojam, kā rudmatainā vīra priekšā smagi atveras visas izsmalcinātiem griezumiem rotātās durvis. Militārās formās tērpti apsargi un livrejās iestīvējušies šveicari, rijot neapmierinātības „krupjus”, rūpīgi saiņo mūsu pilošos lietussargus celofāna maisiņos un bezpalīdzīgi vēro, kā dzīvās mūzikas pavadījumā pielāčojam marmora grīdas foajē.

Tomēr lietus Šanhajā ir mīksts un patīkami atsvaidzinošs. Astoņās dienās sauli tā arī neieraugu. Āda uz ielas kļūst lipīgi mikla kā tomātu siltumnīcā. Dziļi ieelpot ejam uz veikaliem ar kondicionētājiem. Pirmo reizi aizdomājos par mutes apsēja lietderīgumu kontekstā ar ilgām pēc Latvijas priežumeža sveķainā aromāta vai vēsajām pirparmētrām dārzā.

Nepierodu arī pie orveliskās Lielā brāļa acs melna oniksa krāsā, kas karājas pie katras sīkbodītes, laternu vietā pilsētas parkos, vadu krellēs visas ielas garumā. Tur neredzamā straumē sūcas mūsu privātā dzīve ar pirkstu nospiedumiem, rentgenu, lūpu kustībām, čukstiem, identifikācijas kodiem, svešumu.

Drudžaini maldīdamies pa industriāliem pilsētas džungļiem, sabīstamies, ka tā arī nevienu autentisku pagodu neieraudzīsim. Tad nokļūstam Sudžou senākajā daļā, UNESCO aizsargātajā The Couple’s Retreat Garden. Piekrītu mūsdienu visraženāk tulkotajam portugāļu romānu autoram Hosē Luisam Peišotu (José Luis Peixoto), ka šī ir paradīze introvertiem cilvēkiem. Piemēram, Daoisma praktizēšanas lapenē vari reflektēt par savu nodzīvoto dzīvi, bet, koncentrējoties uz kādu domu un vienlaikus vērojot dārzā izkārtoto upes negludo akmeņu formas no Manas mīlestības paviljona loga, pamazām atskārst, ka no dažādiem skatpunktiem viss piedzīvotais šķiet mainīgs un nebūt ne viennozīmīgs.  Tāpat kā interese par Latvijas literatūru Ķīnā.

Pēdējo Cjiņu dinastijas imperatoru (1644–1912) valdīšanas laikā veidotajā dārzā gide mums pastāsta to, ko katram ķīnietim iemāca viņa vecmāmiņa, proti, katrai lapenei un dzīvojamajai ēkai ir augsts slieksnis, jo gari slīd pār zemes virsmu, bet nevar pārvarēt šķēršļus, tādējādi visi mošķi paliek aizdurvē, kamēr laime iekšpusē. Lai gan šajā zemē mūs ietin pieklājības un dāsnas viesmīlības zīda plīvuros, apzinos, ka stāvu pie grūti pārvarama augsta sliekšņa, vien pabāzusi degunu durvju šķirbā. Tomēr prieks, ka manu jauno ķīniešu draugu grāmatplauktus un Bookworm bibliotēkas krājumus papildina gan tulkotās dzejas, gan prozas grāmatas no Latvijas, t. sk. Ingas Gailes, Aleksandra Čaka darbi, Ulda Bērziņa drauga, Ķīnas Mazākumtautību literatūru asociācijas prezidenta, nosiešu tautas dzejnieka Džidi Madzjas darbu atdzejojumi, The Horse, The life of I, Latvian Fairy tailes, ar Latviešu institūta atbalstu sagādātie Latvia 100 Snapshot stories, arī raksta autores divi stāsti lieliskā Honmeja Čeņa (Hongmei Chen), Unas Bērziņas-Čerenkovas tulkojumā un Mārtas Ziemelis angļu tulkojumā u. c. materiāli.

Aiz manas muguras ir mēness formas logs, kas ne tikai simbolizē dzimšanas un nāves nepārtraukto apli, bet arī Ķīnas mākslā pazīstams kā perfekts rāmis gleznai. Ja kāds mani vērotu vai arī es pati sevi vērotu šajā rāmī, iespējams, spētu uztvert  tajā fiksētā mirkļa jēgu. Atgriešanās?

Milzu magnolijas ziedlapas kā izliektas zupas karotes klusi nobirst manā ceļā.