— Pasaules mantojums

 

Eseja sākotnēji nolasīta Punctum festivāla pasākumā Atmiņu politika kultūrā (28.05.2018).

 

1

Ja viesiem no citas planētas īsumā būtu jāraksturo aktuālākās cilvēku pasaules problēmas 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā, tad kā būtiski faktori neapšaubāmi būtu jāmin, pirmkārt, ekoloģiskā krīze materiālajā pasaulē, otrkārt, informācijas tehnoloģiju izraisītās pārmaiņas kultūrā. Abi šie tēmu loki laika gaitā pakāpeniski mainījušies, nemainīgu saglabājot pašu krīzes apziņu.

Ekoloģisko problēmu naratīvā ogļu putekļu piesārņojuma vietā ar laiku stājušās raizes par naftas noplūdēm, radiāciju, ķīmisko piesārņojumu ūdenstilpēs, bažām par pesticīdiem pievienojušās bažas par ģenētiski modificētiem organismiem un antibiotiku izmantojumu lopkopībā, ozona slāņa noārdīšanās vietā radies jauns globāls drauds – klimata pārmaiņas.

Līdzīgi informācijas tehnoloģiju attīstības kontekstā sākotnējās runas par televīzijas degradējošo ietekmi pakāpeniski nomainījis uztraukums par datoru un vēlāk arī citu viedierīču ietekmi uz sabiedrības attīstību; cilvēki pārmaiņus raizējušies te par tehnoloģiju izraisītu cilvēku atsvešināšanos un saskarsmes deficītu, te par to, ka cilvēkam vairs nav privātās dzīves un viņš vairs nekad nav viens ar sevi. Pēdējā laikā sūdzēšanos par informācijas pārsātinājumu uz brīdi izkonkurējusi informācijas telpas segmentācijas jeb informācijas burbuļu veidošanās un viltus ziņu problēma.

Ir daudz kopīga tajā, kā mēs runājam par šīm krīzēm. Ekoloģijas un informācijas jomas vieno, piemēram, piesārņojuma un atkritumu nojēgumi. Tāpat kā materiālā pasaule, informācijas vide esot „piesārņota” – tajā valda „datu smogs” un pārāk liels „troksnis”. Informācijas telpā ir daudz „atkritumu” – mazticamas ziņas, garlaikotu un neirotisku laikabiedru ikdienas dokumentācija vai reklāmas, kas liek nokaunēties, ja tavā ekrānā tās ierauga darbabiedrs vai bērns. Daudzi informācijas produkti ir tik zemas kvalitātes, ka uzskatāmi par atkritumiem jau kopš to radīšanas brīža – gluži tāpat kā to plastmasas brāļi un māsas materiālajā pasaulē.

Tiklīdz informāciju konceptualizējam kā atkritumus, piesārņojumu vai troksni, likumsakarīga šķiet vajadzība no šiem krāmiem atbrīvoties. Protams, palūkojoties no kolekcionāra viedokļa, vajadzīgas un nevajadzīgas lietas nav nemaz tik viegli atšķirt. Bibliotēku, arhīvu un muzeju jomā šī nav tikai teorētiska, bet pavisam praktiska problēma. Kā nošķirt informāciju un priekšmetus, kurus ir vērts glabāt un saglabāt, no tādas informācijas un priekšmetiem, kas nav nekā vērti?

 

2

20. gadsimtā nacionālās bibliotēkas demokrātiskās valstīs šo problēmu vismaz savā jomā šķietami bija atrisinājušas – ar likumu ir noteikts, ka tiek saglabāti visi publicētie iespieddarbi, nevērtējot, vai tie satur patiesu vai nepatiesu, aktuālu vai neaktuālu informāciju, izcilu vārda mākslu vai nožēlojamus grafomānu smērējumus. Graudu nošķiršana no pelavām ir nevis bibliotēku, bet akadēmiķu, pētnieku, mākslas profesionāļu uzdevums – nacionālās bibliotēkas vienkārši ievāc visas grāmatas, žurnālus, avīzes, ģeogrāfiskās kartes, pastkartes, plakātus, afišas, skaņuplates, audiokasetes un videokasetes, CD un DVD diskus un tā tālāk un ieraksta tos visus katalogā, šādi radot gandrīz absolūti pilnīgu pasaules informācijas reģistru.

Digitālās informācijas un interneta ēras atnākšana, protams, izjaukusi šīs sistēmas omulīgo kārtību. No vienas puses, bibliotēkas ātri pielāgojās situācijai, paziņojot, ka to uzdevums ir nevis iespieddarbu, bet informācijas vākšana, neatkarīgi no medija, kurā tā publicēta. Mediji laika gaitā mainās, bet nemainīgs paliek nacionālo bibliotēku uzdevums – būt „nāciju atmiņai”. No otras puses, aiz labās apņemšanās svārkiem slēpjas virkne problēmu.

Piemēram, ko jaunajos apstākļos vispār nozīmē nojēgums „publicēta informācija”? Vai sociālo tīklu saturs ir privāts vai publisks? Ja runājam par speciālām kolekcijām – vai digitālajā pasaulē ir iespējams un nepieciešams vākt Word programmā rakstītus manuskriptus un ievērojamu cilvēku e-pasta vēstules? Kā izvēlēties, kuru informāciju vākt un kuru nevākt, ja formālas pazīmes vairs nav uzticami orientieri? Tāda pati vērtību pārvērtēšanas problēma rodas arī digitalizācijas jomā – kuras grāmatas, fotogrāfijas, skaņuplates videoieraksti utt. ir pelnījuši tikt pārvērsti ciparu formātā?

Lai arī atrodas skeptiķi, kas paredz, ka digitalizētie resursi pēc 50 gadiem novecojušā formāta dēļ vairs nebūs lietojami vai netiks lietoti – gluži tāpat, kā tas reiz noticis ar mikrofilmām, – sens instinkts atmiņas institūcijas darbinieku mudina vismaz mēģināt digitalizēt pilnīgi visu. Galu galā gadu tūkstošus sena kultūras pieredze vēsta, ka saglabāsies tas, kas tiks nodots tālāk, – tas, kas tiks atkārtots, reproducēts. Kultūras zināšanas tiek transportētas no paaudzes paaudzē, atkal un atkal pārstāstot stāstus, pārrakstot manuskriptus, iespiežot rokrakstus, pārpublicējot grāmatas. Iespējams, pašlaik izšķiroši būtiski ir grāmatas skenēt vai, piemēram, ierunāt tās audioformātā.

 

3

Tomēr, tā kā ir ļoti iespējams, ka liela daļa rokrakstu un manuskriptu satur informāciju, kas pašlaik nav uzskatāma par patiesu, aktuālu vai mākslinieciski augstvērtīgu – un par tādu netiks uzskatīta arī nākotnē –, sabiedrībai var rasties jautājums, vai šāda materiāla masveida digitalizācijā ir vērts ieguldīt līdzekļus. Īpaši ņemot vērā iepriekš minēto – informācijas telpā jau tā esot pārāk daudz „trokšņa”, „piesārņojuma” un „atkritumu”. Gan ierobežotu naudas līdzekļu, gan šeit minēto „ekoloģisko” apsvērumu dēļ  digitalizācija daudzviet noritējusi visai piesardzīgi, priekšroku dodot kanonizētiem darbiem, populārākajiem autoriem, ekspertu atzītām kultūras vērtībām. Pret šādu kanonisku vērtību saglabāšanas pieeju, protams, var iebilst.

Pirmkārt, var argumentēt, ka mūsu uzdevums ir saglabāt nākamajām paaudzēm visu mantojumu pilnībā. Mēs nevaram paļauties, ka, „izmetot atkritumus”, saglabāsim pareizās lietas – ņemot vērā to, ka iepriekšējo paaudžu ieskati par to, kas saglabājams un kādā veidā saglabājams, mums nereti šķiet aplami. Drošāk būtu nenoskārstai vajadzībai saglabāt, cik daudz vien iespējams.

Otrkārt, priekšstats, ka kabatas formāta kultūras kanons var pārstāvēt visu kultūras mantojumu vai visu kultūras atmiņu, ir neglābjami novecojis. Mēs gribētu paplašināt kanonu, piemēram, ņemot vērā līdz šim nepietiekami sadzirdētās balsis – sievietes, kvīrus, tos, kuriem ir nenormāls ķermeņa masas indekss, visus, kas nepārstāv Rietumu civilizāciju, mūsu ienaidniekus un tā tālāk. Nevaram neņemt vērā vēstures un kultūras tumšos kaktus, baltos plankumus un noklusētos noslēpumus. Turklāt, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, mūs laikam interesē plašāks tēmu loks. Lai saprastu pasauli un kultūru kopumā, mēs daudz detalizētāk vēlamies pētīt ne vien cilvēka gara augstākos sasniegumus, bet arī ikdienas dzīvi, materiālo kultūru un cilvēka un dabas mijiedarbību, kulināriju, populāru un sliktu literatūru, uzrakstus uz kapakmeņiem, istabas augus zemnieku mājokļos vai savvaļas augus pilsētās. Protestējot pret rakstītās kultūras hegemoniju, mēs vēlamies ierakstīt, krāt un kataloģizēt visas pasaulē sastopamās skaņas, arhivēt smaržas un smakas un virtualizēt kustības.

 

4

Šī kultūras sfēras paplašināšanās novedusi arī pie paradoksālas mantojuma jēdziena izpratnes. Jēdziens „mantojums”, kas reiz apzīmēja materiālas vērtības, kuras kāda persona saņem mantojumā no radinieka, tagad tiek attiecināts arī uz materiālām un nemateriālām lietām, kas tikušas pasludinātas par kādas cilvēku grupas, nācijas vai pat visas cilvēces kopīgu īpašumu. Par mantojumu plašā izpratnē ir uzskatāms gandrīz viss, turklāt mantošanas fakts stājas spēkā nekavējoties – tiklīdz „vērtība” dzimusi (vai pat pirms oficiālas radīšanas – kā romāns, kuru pašlaik raksta slavens Latvijas rakstnieks). Mēs „mantojam” savus gēnus, valodas, tradīcijas, visas formālās un neformālās zināšanas, vidi, kurā uzturamies, tās struktūru, ainavisko un akustisko izpildījumu, visus tekstus un artefaktus, visas pieredzes, jūtas, emocijas un sajūtas.

Šāds mantojuma traktējums iet rokrokā ar tikpat paradoksālu izpratni par kādu lietu vai parādību kā „vērtību”. No vienas puses, vērtība joprojām tiek saprasta kā kaut kas izcils, rets un unikāls (pretstatā šīm vērtībām pārējie kultūras produkti ir „pelavas”, „komposts”, „atkritumi”). No otras puses, ja visas kultūras izpausmes uzskata par izejvielām turpmākai kultūras attīstībai, tās iegūst vērtību kā ražošanas līdzekļi.

Līdz ar priekšteču sasniegumiem mēs mantojam arī parādus, slimības, atkritumus un nodarījumus. Tā vietā, lai izlases kārtā fetišizētu dažus pagātnes artefaktus un cildinātu atsevišķas personības, mēs uzlūkojam realitāti kopumā, nemēģinot savus, iespējams, toksiskos atkritumus aprakt vai izgāzt jūrā, drīzāk domājam, kā tos attīrīt vai izmantot atkārtoti. Teorētiski šī izklausās pēc ļoti apsveicamas tendences!

 

5

Praktiskajā dzīvē tomēr nākas atzīt, ka kanona paplašināšanās radījusi galvassāpes un tēriņus ne vien atmiņas institūcijām, bet arī universitātēm un skolām, kurām jāpieņem lēmumi par to, kas humanitāro un sociālo zinātņu jomās turpmāk būtu mācāms. Arī tajā gadījumā, ja mēs pieņemam, ka skolā vērts mācīties vienīgi par visaugstākajiem cilvēces radošajiem sasniegumiem, ignorējot lubu literatūras, istabaugu un ielu trokšņu vēsturi, šo sasniegumu ir pārāk daudz, lai tos būtu iespējams sistemātiski aplūkot un uzdot izlasīt, noklausīties vai apskatīt.

Tieši pateicoties vispirms rakstības un drukas, vēlāk audioieraksta un videoieraksta tehnoloģiju attīstībai un pēdējo divu gadsimtu salīdzinoši pedantiskajam kultūras dokumentēšanas un krāšanas darbam, civilizācija nav spējusi aizmirst tik ātri un veiksmīgi, kā tas noticis senāk. Tautas gudrība, ka laiks atklās īstās mākslas vērtības, nevērtīgajam ļaujot nogrimt zudībā, vairs nav spēkā kultūrā, kura nav ar mieru neko mest ārā. Respektīvi, kultūras zināšanas, to skaitā potenciālie „kultūras atkritumi”, vairs nav biosabrūkoši, tie nesadalās vidē. Kā prātu izkūkojusi tantiņa civilizācija ir pievilkusi pilnus muzejus, arhīvus un bibliotēkas ar visādu mantību, kas, no vienas puses, piedāvā plašus ganību laukus pētniekiem, no otras puses, aprok ne vienu vien studentu, kas neuzmanīgi paver kāda kambara durvis.

Kultūrai, kurā viss iepriekš rakstītais ir labi dokumentēts un pieejams, turklāt valda augstas prasības attiecībā pret izteikto domu oriģinalitāti, ir antiutopijas iezīmes. Ja godprātīgam autoram jāņem vērā viss iepriekš jau pateiktais, tad tikai pēc daudzus gadus ilga lasīšanas darba domātājs var atļauties izteikt kādu atziņu un cerēt ka tā neizklausīsies zagta. Mantojums šādā zināšanu valstī kļūst par smagu skolēna mugursomu, kurā katru gadu blakus citām labām mantām tiek iekrauts vēl miljons grāmatu un katru dienu – apmēram 438 miljoni tvītu. Šo zelta maisu nav nemaz tik viegli panest (turklāt pastāv liela iespēja, ka liela daļa no tā visa ir otrreiz nepārstrādājami atkritumi).

 

6

Saskaņā ar literatūrzinātnieka Franko Moreti aprēķiniem, 19. gadsimtā Lielbritānijā tika izdoti 20–30 tūkstoši romānu. Tikai 6000 no tiem ir saglabājušies un tiek pētīti. Lasot vienu romānu dienā, būtu nepieciešami sešpadsmit ar pusi gadu, lai cītīgs pētnieks tos visus izlasītu.¹ 20. gadsimta romāni, jādomā, saglabājušies vēl labāk, un nav tāda cilvēka, kas varētu izlasīt tos visus, nemaz nerunājot par viedokļiem, kurus par tiem izteikuši citi.

Tādējādi digitalizēt drukātus tekstus un turpināt vākt digitāli radītus tekstus un citus materiālus nepieciešams ne tik daudz tāpēc, lai tos visus varētu izlasīt, apskatīt vai noklausīties cilvēki, bet tāpēc, lai tos varētu uzdot izlasīt datoram. Jau pašlaik datora palīdzība lasīšanā kļuvusi neaizstājama – tā vietā, lai stundām šķirstītu grāmatas, meklējot kādu jēdzienu, mēs to ierakstām datubāzes vai digitālās bibliotēkas meklēšanas lodziņā. 6000 sešpadsmit gadus lasāmie romāni var tikt uzticēti algoritmam, lai tas mēģina atklāt kādas ar neapbruņotu aci nepamanāmas sakarības.

Atkarībā no katra personiskās pārliecības šo attīstības virzienu var uzskatīt par humanitāro zinātņu norieta kārtējo stadiju vai jaunas, aizraujošas ēras aizsākumu. Šķiet, diezgan uzskatāms vienīgi tas, ka, ja nevēlamies atteikties no saviem informācijas krāšanas ieradumiem, nāksies izgudrot jaunus paņēmienus, kā lasīt. Jaunus paņēmienus, kā atlasīt, kārtot, šķirot, apkopot, kompilēt, konsolidēt, izvērtēt un nodot tālāk zināšanas.

Un iespējams – ar laiku izgudrot no jauna arī to, kā lietas atdot aizmirstībai. Galu galā realitātē, ja atkritumi tiek otrreiz pārstrādāti, tie vienlaikus neturpina krāties izgāztuvē.

1. Jockers M. Macroanalysis. University of Illinois Press, 2014, p. 19.  (atpakaļ uz rakstu)