punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pārbaudīt savas atmiņas

Mārja Kangro

16/07/2018

 

Mārja Kangro (Maarja Kangro, 1973) ir igauņu rakstniece, dzejniece un tulkotāja no itāļu, angļu un vācu valodas. Ieguvusi vairākas prestižas Igaunijas literārās balvas, 2003. gadā saņēmusi Dantes Aligjēri biedrības godalgu par atdzejojumiem no itāļu valodas. Viņas nākamā grāmata būs veltīta literāro balvu izpētei un aizkulisēm.

Savukārt nesenākajā, autobiogrāfiskajā romānā Stikla bērns, ko latviešu valodā tulkojusi Maima Grīnberga (izdevis Jāņa Rozes apgāds), viņa pievēršas ļoti personīgai, arī fizioloģiski intīmai pieredzei – attiecībām ar sava bērna tēvu, draugu geju, kontrastam starp negaidīto ziņu par ilgi gaidīto grūtniecību un Ukrainas kara notikumiem un mokošajam ceļam līdz sava nedziedināmi slimā bērna nogalināšanas procedūrai. Autores pašironiskā pozīcija un vēlme piedzīvoto fiksēt, dokumentēt un saglabāt kā literatūru, „mērķtiecība pat nelaimē”, kā raksta Inese Zandere1 („tas ir šīs paaudzes portrets, kurā sentimentu aizstāj uzskati”), nav emocionāli atsvešināta un tiešām tuvina viņas sāpīgo pieredzi ikviena mūsdienu „feisīša” paaudzes lasītāja ikdienai, uzsverot, ka tas ir stāsts par mums, par mūsu līdzgaitniekiem. 

Laura Brokāne

 

Kā jūs izlēmāt šo dziļi personisko stāstu pārvērst tieši romānā, nevis, piemēram, rakstā vai dzejolī?

Kad uzzināju sava nedzimušā bērna diagnozi, sapratu, ka par to vajag uzrakstīt, jo retais par šīm tēmām runā, bet tās ir daudz izplatītākas, nekā domājam. Par tām nav pieņemts izteikties publiski – cilvēki šādu pieredzi drīzāk noslēpj. Es zināju, ka par to rakstīšu, bet doma par romānu radās laika gaitā. Sākumā biju iecerējusi rakstīt rakstu, tad šķita, ka piemērotāka būtu īsā stāsta forma, bet, kad sāku rakstīt īso stāstu par to, kas ar mani notiek, gaidot briesmīgo procedūru slimnīcā, stāsts pamazām izauga arvien plašāks, un es sapratu, ka jāļauj tam augt, papildinot ar jaunām sižeta līnijām, piemēram, piedzīvoto Ukrainā. Radās citas blakus tēmas, kas saistītas ar galveno tematu.

 

Lūdzu, pastāstiet par rakstīšanas metodi. Jūs šajā romānā apvienojat gan dienasgrāmatas ierakstus, gan jau vēlāk, šķiet, speciāli grāmatai radītus atmiņu tekstus.

Dienasgrāmatas teksti grāmatā ir tikai slimnīcā rakstītie. Arī pārējos notikumus pati esmu piedzīvojusi, taču tos pierakstīju vēlāk. Rakstot romānu, strādāju arī ar tādiem materiāliem kā e-pasta vēstules, kuras sūtīju draugiem no Ukrainas. Tās pārlasot, varēju atsaukt atmiņā un „pārbaudīt” tābrīža notikumus. Es vispār rakstu datorā dienasgrāmatu, bet tas noteikti būtu ļoti garlaicīgs materiāls citiem lasītājiem, jo sastāv tikai no piezīmēm par piedzīvotiem faktiem. Tajā nav emociju un pārdomu, tikai ikdienas notikumi. Parasti es reizi divos trijos mēnešos dienasgrāmatā atskatos uz to, kas ar mani noticis pēdējā laikā. Ir jauki pārbaudīt savu atmiņu – vai vispār atceries, kur biji pirms pāris mēnešiem un ko darīji.

 

Kad grāmata tika izdota, savu pieredzi droši vien pārskatījāt un atmiņas ieraudzījāt jaunā gaismā.

Jā, noteikti. Autora izjūtas mainās. Kad reāli notikumi tiek uzrakstīti, tā jau ir cita realitāte, tas ir mākslas objekts, ja tā var teikt. Lai gan balstīts personiskā pieredzē, tas jau ir kaut kas ārpus tevis. Kad runāju par šo dokumentālo romānu, man dažkārt ir sajūta, ka tas viss ir tīrā fikcija. Personvārdi ir īsti, tomēr tie ir grāmatas varoņi. Arī protagoniste neesmu es, tā ir izdomāta pasaule. Protams, rakstīt par šāda veida pieredzi savā ziņā ir pašterapija. Bet, no otras puses, tu it kā atsvešinies no piedzīvotā. Protams, ja nepieraksti savu pieredzi, tā atmiņās mainās, arī mūsu attieksme pret atmiņām ar laiku mainās. Bet, ja to pieraksti, tā kļūst par konkrētu, noslēgtu lietu. Mazliet skumji, jo varbūt gribētos šīs atmiņas paturēt kā atvērtas un nepabeigtas. Bet, protams, rakstniekiem ir veicies, ka viņi var uzrakstīt par savu pieredzi un caur to cīnīties pret netaisnībām pasaulēm.

 

Rakstniece Inga Žolude Punctum recenzijā raksta, ka „Mārjas Kangro liecība ir īpaši būtiska „mātes” diskursa paplašināšanā, īpaši sabiedrībā, kas aizvien šauri traktē „ģimeni””. Vai šī grāmata sašūpoja aizspriedumus Igaunijas sabiedrībā?

Grāmatas stāsta pamatā ir manas attiecības ar draugu – geju. Šis fenomens mūsu sabiedrībā pastāv – ir ģimenes, kurās vecāki ir lesbiešu un geju pāri, bet līdz šim Igaunijā nebija izsmeļoši un skaidri uzrakstīts literārs darbs par šo tēmu. Protams, pirms tam esmu mēģinājusi veidot attiecības un ģimeni ar heteroseksuāliem vīriešiem, bet neizdevās. Kad izšķīros no sava bijušā drauga, nolēmu, ka jādod iespēja maniem draugiem – geju pārim – kļūt par vecākiem, un arī bērnam būtu divi tēvi, tas ir jauki.

 

Vai var teikt, ka grāmata ir sasniegusi jūsu iecerēto mērķi lasītāju vidū?

Es biju pārsteigta, ka lasītāju atsauksmes bija pārsvarā pozitīvas. Arī no konservatīvi noskaņotiem lasītājiem. Laikam šī vēlme kļūt par māti atkausēja viņu sirdis. Un stāsts par cilvēkbūtni, kurai nebija iespējas dzīvot. Bet, protams, bija arī noliedzošas reakcijas, īpaši no labējā politiskā spārna pārstāvjiem. Galēji labējas, konservatīvas igauņu partijas mājaslapā bija ļoti negatīva atsauksme, kuru izlasot bija skaidrs, ka autors ir lasījis tikai intervijas ar mani, nevis pašu grāmatu. Temats viņu bija tā sadusmojis, ka viņš nolēma uzrakstīt „recenziju”. Tās būtība bija šāda: mūsdienu sievietes ir tik bezatbildīgas, ka cilvēce un pirmām kārtām jau igauņu nācija izmirst.

 

Vai varat nosaukt dažus autorus, kurus mūsdienās uzskatāt par drosmīgiem?

Ja mēs runājam par šo konkrēto tematu, es romānā Stikla bērns minu dažus, kuri par to ir rakstījuši. Itāļu žurnāliste un rakstniece Oriana Fallači (Oriana Fallaci) savu grāmatu par šo tēmu izdeva 1978. gadā, tolaik tas bija ļoti drosmīgs solis. Viņa rakstīja par to, kā nolēma kļūt par vientuļo māti un auglis nomira. Tālaika Itālijā aborts pat medicīnisku iemeslu dēļ nebija legāls. Tas, kā viņa apraksta savas izjūtas, arī fizisko pašsajūtu un to, kā izskatās šis auglis, tolaik bija šokējoši daudziem cilvēkiem ar idillisku un ideālistisku priekšstatu par ģimeni. Un japāņu rakstnieks Kenzaburo Oe (大江 健三郎), kuram ir dēls ar iedzimtām garīgās veselības problēmām, šai tēmai pieskaras katrā savā grāmatā. Arī mūsdienu krievu rakstnieks Mihails Šiškins (Михаил Шишкин) ir rakstījis par līdzīgām tēmām, vairākās grāmatās vēstot par pāri, kuri gaida slimu bērnu, vai vīrieti, kurš viens uzņemas rūpes par meitu ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem. Kad pati to pieredzēju, patiesībā ikviena literatūra par šo tēmu man ļoti palīdzēja. Man ļoti patika Šiškins arī līdz tam, bet tolaik sajutos viņam vēl tuvāka.

 

Pastāstiet, lūdzu, par savu topošo grāmatu.

Manai nākamajai grāmatai jau pavisam drīz jābūt gatavai, nodošana jau aiz muguras.  Tā ir par literatūras un kultūras balvām Igaunijā, Eiropā un pasaulē. Arī par to, kāpēc radošiem cilvēkiem ir tik svarīgi saņemt atzinību – kāpēc slava, atpazīstamība un novērtējums vienmēr bijis tik būtisks cilvēkiem, kuri rada. Vienmēr ir nepieciešams otrs cilvēks, kurš pasaka, ka esi labs un vērtīgs. Tā ir arī ļoti sarežģīta pasaule – prestiža un atpazīstamības pasaule. It nemaz nav tā, ka tie labākie rakstnieki vienmēr ir arī pazīstamākie un novērtētākie. Tas ir vesels attiecību tīkls. Arī veiksmes faktors ir ļoti svarīgs – tev ir jābūt pareizajā vietā un laikā. Un, protams, arī smags darbs palīdz. Lai radošā profesijā izveidotu labu karjeru, ir jābūt sociāli gudram. Grāmatas pirmā daļa ir vairāk autobiogrāfiska – par Igaunijas literatūras balvām un arī intrigām, kas tās ieskauj, bet otrajā daļā vispārīgi apskatu un pētu kultūras balvas.

  1. Zandere I. RL lasa. Rīgas Laiks. Jūlijs 2018.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu