— Aicinājums iedziļināties: Rīgas biennālē redzētā apcere

Par 1. Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli (RIBOCA), kas skatāma līdz 28. oktobrim

Mākslas darbi līdzīgi cilvēkiem aicina iedziļināties. Labi vai izcili darbi ir tik prasīgi, ka tiem nekad nepietiek laika, tie sola sniegt atbildes uz svarīgajiem jautājumiem, tomēr ikreiz paliek neizdibināmi. Tā, protams, nav liela bēda, tā drīzāk ir atziņa, kuru nākas ievērot.

Rīgas Starptautiskā mākslas biennāle RIBOCA mākslas darbu vilinājumu atgādina uzreiz, jo piedāvājumā ir ļoti daudz mākslas vienlaikus, gluži kā lielā un ievērojamiem darbiem bagātā muzejā, kura apmeklējums vienmēr ir par īsu. Biennāle jau šķietami paredz, ka nepagūsi apskatīt interesējošo, ja vien tai neatvēlēsi pāris dienu. RIBOCA gan vēl ir apmeklējama ilgi, līdz 28. oktobrim, tādēļ mākslas darbu prasīgumu var apdomāt bez stresa.

Par lēnu sastapšanos ar mākslinieku veikumu sāku domāt pie Mihaela Žailštorfera (Michael Sailstorfer) darba Antirudens, kvadrātā izkārtotām 12 fotogrāfijām, kurās no viena un tā paša rakursa skatāms liels koks ar kuplu lapotni uz ganību, lauku un attālu mežu fona.¹ Lapotnes blīvums un krāsa mainās gadalaikos un ikdienas atšķirīgajā gaismā. Fotogrāfijas aplūkoju pavirši, jo šāda veida darbi daudzkārt redzēti – vai tās būtu tipveidīgi un vienotā kompozīcijā bildētas fabrikas, sadzīves priekšmeti vai dzīvas radības. Eves Kīleres (Eve Kiiler) darbs Iežogotā dārzu pilsēta ir radniecīgs šādam izpildījumam par atšķirīgu tēmu: māksliniece bildējusi Tallinas un Rīgas guļamrajonu mājas, parādot to vēsturisko un ekonomisko daudzveidību, no pirmo brīvvalstu koka ēkām līdz mūsdienu pieticīgākām un šikākām celtnēm. Tāda sērijveida, apkopojoša pieeja ir parocīga, ļauj saskatīt līdzības un atšķirības pagalmu veidolos – vai mājas tiek nošķiras no ielas ar augstu (dzīv)žogu vai ir šķietami atvērtas publiskajai telpai, vai pret ielu veras ar fasādi vai sānu sienu u. c. M. Žailštorfera darbs pirmajā skatījumā šķita stipri monotonāks. Par to aizdomājos, bijušajās Bioloģijas fakultātes ēkas izstāžu telpās izmetis loku un atklājis, ka darbam ir otra daļa atsevišķā istabā – koka videoieraksts. Izrādās, šķietami vienkārši iekomponētais augs ir uzņemts attēlā ar lielu rūpību, ko parāda tāds sīkums kā fonā – pie horizonta  – braucoša balta mašīna, kas šķērso divus atšķirīgos laikos uzņemtus kadrus.

Eve Kīlere. Iežogotā dārzu pilsēta (Fenced Garden City), 2018. Foto: Vladimirs Svetlovs

Ar šo elementu pietiek, lai parādītu, ka iedziļināšanās un uzmanīgs vērojums ir viena no darba tēmām, turpretim pieejas tipveidīgums vērotāju tikai izaicina. Skat, kādus pieredzes filtrus esi uzstellējis, lai vētītu attēlu blīvo plūsmu! Atskārsti ko pavisam vienkāršu, bet svarīgu – cik bieži tev ir vaļa tā sēdēt un vērot koku vai citu dabas, cilvēka, veikuma parādību, kamēr tā atklājas savā pilnībā, vēl neiepazīta un pārsteidzoša. Tas, manuprāt, ir viens no mākslas pamatuzdevumiem – tuvināt skatītāju pasaulei pieredzē, un ne tikai konceptuāli; raisīt būtiskus jautājumus, kas izriet no nedalīta pieredzējuma, nevis sastop tevi noformulētā teikumā ar jautājuma zīmi galā. Iedziļināšanās turpinājums M. Žailštorfera darbā atklājuma prieku tomēr draud piežmiegt, jo teksts biennāles katalogā vēsta, ka mākslinieks, „izmantojot smalku stiepli”, lapas kokam ir piestiprinājis darbietilpīgā procesā, neļaujot tam rudenī atkailināties. Tā skatītājs tiekot vedināts aizdomāties par „radikālajām pārmaiņām, kas rodas, cilvēkiem iejaucoties dabā”. Trāpīgs piemērs, kurā jautājums ar zīmi galā apsteidz jautājumus, kas varētu rasties pieredzē. Šodien ir jāpacenšas, lai apbrīnotu dabas cildeno skaistumu, neko nezinot par tās trauslumu. To atgādina M. Žailštorfera izteikti klasiskā un vienkāršotā attēla kompozīcija, kura sakņojas līdz pat renesansei, kad dabas iekarošana, pārvaldīšana un lielākas drošības iemantošana iepretim tās draudiem bija vitāla problēma un saskaņā ar mākslas pētniekiem atspoguļojās ainavas žanrā.

Līdzīgi šī tēma ir atspoguļota Minnas Rainio (Minna Rainio) un Marka Robertsa (Mark Roberts) darbā Kā viss novēršas – panorāmiskās okeānu ainavās.² Uz attēla lēnām mainās teksts, kurā lasāms par lielūdeņu ekoloģisko apdraudētību un nozīmi starptautiskajā politikā. Attēla adresāts vairs nav Kaspara Dāvida Frīdriha (Caspar David Friedrich) kalnu korē uzkāpušais un cildenā pieredzes pārņemtais ceļinieks, bet gan klubkrēslā atlaidies vērotājs, kuru skata iespaidīgums ieaijājis snaudā un kurš neatskārš, ka klubkrēsls atrodas nevis mājīgā dzīvoklī, bet to apņem purvs, „slapjš bezdibenis, intīms, bīstams, bezgalīgs, mistisks, pilns ar maldugunīm, nogrimušiem karapulkiem, klintīm un citiem veidojumiem”. Citēju Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas Ligzdas aprakstu katalogā. Abu kopdarbs izvietots netālu no biennāles centrālās izstāžu ēkas Kronvalda parkā. Ligzdu, šķiet, darinājis milzis, jo tās apdari veido veseli izrauti koki ar saknēm un elektrības stabi, tomēr interjerā, burtiski – purva slīkšņā, ūdens augiem klāta akača vidū novietots pavisam cilvēciska mēroga krēsls. Arī Ligzda tematizē cilvēku un dabas attiecības, ekoloģisko problēmu draudīgo ēnojumu mūsdienās, tikai netiešāk un tēlaināk.

Andris Eglītis and Katrīna Neiburga. Ligzda (The Nest), 2018. Foto: Andrejs Strokins

RIBOCA izstādes ir paredzētas plašai publikai, tajās katrs var atrast ko sev tuvu, uzsver biennāles vadošā kuratore Katerina Grega³. Domājot par aicinājumu iedziļināties, mākslas darba pieejamība ir būtiska – nevar pamatīgāk izprast to, kas ir vien nojaušams. Izstāžu darbi vilina dažādos veidos. Piemēram, Hansa Rozenstrēma (Hans Rosenström) skaņdarbs ir iespaidīgs – divu balsu saruna tukšās bijušās Bioloģijas fakultātes bibliotēkas telpās iekustina ķermenisku telpas un tās sabiedriski vēsturiskās lomas apziņu (līdzīgi Vima Vendersa (Wim Wenders) filmas Debesis pār Berlīni pirmās daļas epizodei). Šajā gadījumā der uzticēties tam, ko pieredzi, neprātojot, vai zini, kas ir un kas nav māksla. Šajā gadījumā mākslas darbs no jebkura cita vēstījuma nesēja atšķiras vien ar vēstīšanas paņēmieniem. Telpa kā svarīgs darba vilinājuma aspekts biennālē tiek izmantots daudzviet. Piemēram, Marka Diona (Mark Dion) Ekskursija tumšajā muzejā izmanto Bioloģijas fakultātes bijušos zooloģijas, botānikas un ķīmijas muzejus kā pamatmateriālu. Apmeklētāji ar lukturīšiem nonāk pilnīgi tumšā telpā, kurā redzami vien šaurā sarkanas gaismas stara iezīmēti dzīvnieku skeleti, izbāžņi, plaukti ar zinātnieku attēliem, grāmatām un citiem sadzīviskiem priekšmetiem. Darbs beidzas telpā, kurā luminiscē baltas vienāda lieluma skulptūras – dinozaurs, kāpurs, putns, mikroskops u. c. Tie katrs attēlo kādu no zinātņu disciplīnām, savukārt apmeklētājam ļauj sajusties kā zudušu civilizāciju pētniekam.

Mark Dions. Ekskursija tumšajā muzejā (A Tour of The Dark Museum), 2018. Foto: Andrejs Strokins

Mākslas darba aicinājumu šoreiz izcēlu tāpēc, ka labi vai izcili darbi nav pilnībā izprotami vai otrādi – tas, cik noslēdzama ir darba izpratne, noder par uzskatāmu darba labuma kritēriju. Mans biennāles favorīts no redzētā šajā ziņā ir Kristapa Epnera Aizmirst mani nevar. Tas veltīts Miervaldim Kalniņam, dzejniekam, kas „1971. gadā [..] piepeši izstājās no Jauno literātu apvienības un ar ģitāru plecā devās uz Sibīriju”. M. Kalniņš strādāja celtniecībā un uzturēja kontaktus ar Latvijas draugiem, par ko izstādē spilgti liecina viņa vēstules Kristapa tēvam, kinorežisoram Ansim Epneram. Vēstulēs jaušams spēcīgs, principiāls un dažbrīd netaktiski atklāts redzējums. Tā ir filozofiska saruna, mijot ikdienišķus vērojumus, kas iecelti vispārinājumā ar personisku saikni. Vēstules drukātajā brošūrā ievada Kristapa Epnera vārdi, kuros akcenti likti uz darba smagumu un kvalitāti mežonīgajā apvidū, rakstura rūdījumu, draudzību un ģimenes vēsturi. Reiz Miervaldis Kalniņš vēstulei pievienojis divus ziediņus no Sibīrijas pļavas – vienu Kristapam, otru Ansim.

Kristaps Epners. Aizmirst mani nevar (Forget Me Not), 2018 (fragments). Foto: Ivans Jerofejevs (Ivan Erofeev)

Darba autors izstādes apmeklētāju uzskaņo sev vēlamā virzienā, bet neuzbāzīgi – par Miervaldi Kalniņu katrs var spriest pats, papildus brošūrai apgūstot divus videodarbus un stendu, kurā izvietoti vēstuļu oriģināli rokrakstā un mašīnrakstā. Uz viena no ekrāniem ir redzama filma, kuru Kristaps Epners veidojis no Vernera Zālītes un Miervalža Kalniņa videoierakstiem, ko nobeigumā pavada M. Kalniņa dziedājums un ģitārspēle, savukārt otrā ekrānā redzams M. Kalniņš, braucot laivā pa ezeru. Līdz ar to Epners piedāvā četrus „materiālus”, no kuriem skatītājs var veidot savu priekšstatu. Tomēr, lai cik ilgu laiku Epnera darba istabā pavadītu, paliek nepadarīta darba sajūta un Miervaldis Kalniņš – mīkla. Viņš, šķiet, ir harismātisks, viņa vārdos skanošā skaidrība vilina meklēt vēstulēs īstās atbildes uz svarīgajiem jautājumiem: dzīve kā primāra vērtība iepretim peļņai; eksotiskā Sibīrijas pieredze, par kuru liecina videoieraksti; personiskā skaidrība un izvēle iepretim sabiedrībā valdošiem priekšstatiem (kas tobrīd gan ir stipri smagāki nekā mūsdienās); apskaidrības piesaukšana un pieredzes grumbām vagotā Miervalža Kalniņa seja, kas skatāma Kristapa Epnera un Valda Celmiņa veidotajā videodarbā. Liriskā un sulīgā vēstuļu valoda rosina vēlmi izprast Miervaldi Kalniņu pamatīgāk.

Un tagad iedomājieties biennāles vilinājumu, paturot prātā, ka šā raksta apjoms ir piepildīts tikai ar nelielas izstāžu daļas apceri! Apziņa, ka nemieru rosina bezgalīgās informācijas pieejamība mūsdienās, doma, ka nav iespējams aptvert to, ko būtu lietderīgi aptvert, mierinājumu nesniedz. Tomēr ir skaidrs, ka, domājot dažus darbus, nevis apskrienot desmitiem, esi ieguvējs, jo tie pagūst prātā iesakņoties, nevis paliek fragmentāros mirkļuzņēmumos, kas nogrūsti kārtējā pamesta apziņas muzeja telpā. Katerina Grega kataloga ievadtekstā, izvēršot biennāles pamattēmu – pārmaiņas, kas kļūst tikai straujākas –, min lēnumu, palēninājumu un pauzi kā vērtību.

Iespējams, apmeklētājam nav jābūt svarīgi, ka iedziļināties aicina mākslas, nevis zinātnes vai žurnālistikas darbi. Mūsdienās mākslas darbiem lielākoties piemīt iezīmes no dažādām agrāk nošķirtām zināšanu jomām, nepretendējot uz to statusu. Tie tiek veidoti uz izpētes pamata un lielākoties neatsvabina katarsē, bet vairāk vai mazāk saistoši stāsta par nezināmām un interesantām lietām. Tie aicina atsvabināties no jautājumu liekā svara: kas ir māksla; kā attiecīgs darbs ir jāsaprot; vai darbs ir gana māksliniecisks; vai tas ir kas jauns? Šādu jautājumu laika, telpas un tradīciju dimensijas ir kļuvušas pārāk nepārskatāmas, lai burtiskā izpildījumā tos uztvertu nopietni. Tos ir jēgpilni risināt, mākslu pieņemot kā apmierinoši neaprakstāmu nojēgumu, kas, pateicoties savai vēsturei, procesiem, kas tās vārdā tiek dēvēti, pasaules un sevis izziņu padara savdabīgu. Piemēram, mākslas darbu gadījumā tieši pieredzei, nevis papildus zināšanām vai konceptam ir primāra nozīme. Svarīgākais ir nevis pavadošais teksts, bet tas, ko redzi, dzirdi, satausti, kāds iespaids veidojas darba priekšā vai tajā kavējoties, kādas nojautas, atziņas un jautājumi pieredzējumā pamazām ieņem vārdu veidolu. Svarīgs ir tikai tas, ko no izstādes vari paņemt sev līdzi.

1. Darba reprodukciju sk. https://www.grieder-contemporary.com/exhibitions/past/84-michael-sailstorfer-reibungsverlust-am-arbeitsplatz/275-sails18186.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ieskatu darbā var gūt mākslinieku mājaslapā http://www.rainioroberts.com/how-everything-turns-away.  (atpakaļ uz rakstu)
3. intervija lasāma biennālei veltītā Kultūras Dienas numurā: 31.5.2018.  (atpakaļ uz rakstu)