— Psihoterapeits – vīrietis. Klients – vīrietis

Eseja tapusi Punctum rakstu sērijā Vīru lietas, kas sadarbībā ar centru MARTA veidota kā impulss sarunai par vīrišķību mūsdienās. Redakcija atgādina, ka raksti atspoguļo vienīgi autoru uzskatus.

„Nu, tās vienkārši ir veču lietas,” teica mans klients, liekot ar to saprast, ka saruna ir beigusies. Viņš ir vecis, es esmu vecis, un mums ir dažas tādas lietas, par kurām daudz nerunājam. Vienkārši atrisinām, un viss. Saprotamies bez liekiem vārdiem vai emocijām, tā teikt – tīri uz kopīgā dzimuma bāzes.

Klients bija 15 gadu vecs pusaudzis, es viņu vedu mājās no policijas iecirkņa. „Veču lieta”, par ko zēns tika aizturēts, bija dzimumtieksmes apmierināšana publiskā vietā jeb, likuma vārdiem precizējot, „rupja sabiedriskā miera traucēšana, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību vai bezkaunībā, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas”¹. Lai arī likums pret šādiem bezkauņām ir diezgan skarbs – līdz diviem gadiem aiz restēm –, šoreiz tā drīzāk bija nelāga apstākļu sakritība, nevis apzināta tikumu provokācija. Publiskā vieta publiska bija tikai daļēji – puisis apgalvoja, ka brīdī, kad viņš iegājis peldbaseina dušas telpā, neviena cita tajā neesot bijis. Un tā nav viņa vaina, ka pēkšņi tur uzradusies apkopēja, pārsteidzot viņu visādi citādi pavisam naturāla procesa pašā vidū un sākot kliegt morālajai audzināšanai veltītus apvainojumus, kamēr dežurante otrā koridora galā, izdzirdējusi no vīriešu ģērbtuvēm nākam sievietes kliedzienus par dzimumorgānu tematiku, nolēmusi, ka tur notiek izvarošanas epizode, un spiedusi trauksmes pogu. Laimīgā kārtā pēc īsām profilaktiskām pārrunām puisim ļāva zvanīt vecākiem, lai viņu vestu uz mājām. Tomēr vecākiem viņš nezvanīja. Kā vairākumam klientu, kas atvesti uz klīniku ar sūdzībām par opozicionāru uzvedību, visādu atkarību iezīmēm vai vienkārši nepaklausību, tēva klātbūtne puiša dzīvē bija tik disfunkcionāla, ka pat netika apsvērta. Savukārt mammai tādā situācija zvanīt nevarēja. Veču lietas tomēr. Tā nu uzdevums iekrita man: klienta dzīvē pavisam pārejošai, tikai uz programmas laiku paredzētai, bet tomēr – vīrieša – klātbūtnei.

Otra cilvēka klātbūtne ir aktīvākā psihoterapijas dziedināšanas sastāvdaļa. Galu galā, nekā daudz cita terapeita kabinetā jau arī nav – ne medicīnas tehnikas, ne medikamentu, pat ne masāžas vai kādas citas tiešas iedarbības. Tikai krēsls un krēslā – otrs cilvēks. Daudz akadēmisku tekstu² un populārzinātnisku pārdomu³ ir veltīts mēģinājumiem definēt iezīmes, kādas tad šim krēslā sēdošajam vajadzīgas, lai viņš varētu radīt nepieciešamās pārmaiņas. Iztēlojieties, kādu jūs gribētu redzēt savu terapeitu. Kādu vēlētos terapeitu, kam uzticēt savu bērnu. Profesionālu. Iejūtīgu. Zinošu. Izglītotu. Atbildīgu. Stabilu. Gādīgu. Pacietīgu. Tas viss ir pareizi – pētījumi rāda, ka terapeita iejūtībai un stabilitātei ir liela pozitīva ietekme uz terapijas iznākumu⁴ un tikpat liela nozīme ir arī zināšanām⁵. Bet kā ar terapeita dzimumu?

Tas šķiet drusciņ dīvaini – mums tik daudz zināms par balss toņa, ķermeņa pozas, teksta formulu un vēl dažādu citādu tehnisku nianšu ietekmi uz terapeitisko procesu, bet relatīvi maz uzmanības veltīts terapijas efekta saistībai ar terapeita un klienta dzimumu kombināciju. Var, protams, iebilst, ka dzimums nav lielākais veiksmīga iznākuma faktors⁶, bet būs vien jāatzīst – tas dažkārt ir pirmais un nereti arī vienīgais terapeita izvēles kritērijs. Mēs parasti maz ko zinām par terapeita iejūtību, gādību un balss toni, pirms esam sākuši terapiju. Arī izglītībā un apgūtajās metodēs orientēties ne katram pietiks pacietības – ja nu topošie klienti vispār ko pārbauda, tad tikai terapeita vispārējo kvalifikāciju un sertifikāta esamību. Bet vienu lietu mēs apzināti vai ne tik ļoti izvēlamies visai droši – tā būs izvēle starp došanos pie terapeita vīrieša vai sievietes.

Tomēr reālajā dzīvē arī šī izvēle būs diezgan ierobežota. Psihoterapija ir viena no tām jomām, kas piedzīvojusi absolūtu dzimumu apvērsumu. Kad Zigmunds Freids uz savas kušetes sāka aicināt Vīnes neirotiskās dāmas, terapija bija īstākā „veču lieta”. Pēc nepilna gadsimta, kad uzsāku terapeita apmācības, kursā bijām tikai divi vīrieši. Pēdējā paliku viens. Ar bērnu terapiju ir vēl dramatiskāk. Tā jau kļuvusi par pierastu situāciju – specializācijas kursos un semināros būt vienam vīrietim starp vairākiem desmitiem sieviešu dzimuma bērnu terapeitu. Un, ja telpā ir vēl kāds vīrietis, tas parasti būs pasniedzējs.

Protams, bērnu terapija diezgan ātri kļuva par jomu, ko patriarhālā psihoanalītiķu sabiedrība nodeva sieviešu rīcībā. Z. Freida meita Anna un viņas skarbā konkurente Melānija Kleina ir talantīgākās tālaika sievietes psiholoģijā. Bet vienlaikus bērnu un pusaudžu psihe ir fascinējusi daudzus no šīs nozares spožākajiem vīriešiem – Vinikots, Bijons, Adlers, Piažē… Liekas, bērnu terapija vēsturiski bijusi nozare, kur pastāvējis veselīgs dzimumu līdzsvars. Taču, ja tagad meklēsiet labu speciālistu savam bērnam, ātri vien pārliecināsieties, ka nekāda līdzsvara vairs nav. Latvijas dati šādā griezumā, šķiet, nav apkopoti, bet ASV starp psihologiem vecumā līdz 35 gadiem 90% ir sievietes⁷ Lielbritānijā situācija ir līdzīga – ja neņem vērā vecumu, tad sieviešu un vīriešu proporcija psiholoģijas nozarē ir 80% pret 20%. Vienīgais izņēmums šobrīd ir sportistu garīgā veselība, kur nodarbināts lielāks vīriešu speciālistu skaits⁸.  Bez šaubām tas atsaucas arī uz to, ko tieši psihologa vai terapeita kabinetā varat sagaidīt. Kanādā veiktā apkopojumā norādīts, ka psiholoģijas pētījumi, kas fokusējas uz sievietēm un meitenēm, tiek veikti 15 reizes biežāk nekā tādi, kuros dalībnieki būtu vīrieši vai zēni⁹. Šajos pētījumos iegūtās atziņas gan vēlāk tiek vispārinātas darbā ar abu dzimumu klientiem, lai arī ir pavisam skaidrs, ka zēnu un meiteņu psihes struktūras, tāpat kā neirofizioloģiskie procesi, ir diezgan atšķirīgi.¹⁰ Nav nekāds brīnums, ka psiholoģiskās terapijas vīriešiem un puikām nereti nešķiet īpaši pievilcīgas.

Šo atšķirību labi var redzēt paradigmas maiņā pret agresiju. Zēni, salīdzinājumā ar meitenēm, ir agresīvāki – to paredz ne tik daudz sociālie konstrukti, cik bioķīmiskie procesi¹¹. Tādēļ zināma fiziska agresija viņiem ir vienkārši nepieciešama– arī kautiņi un cīņas sporta veidi – lai veselīgi tiktu galā ar nobriešanas procesu. Tas rada problēmas kultūrā, kur jebkādas agresijas izpausmes tiek aizvien vairāk nosodītas. Arī terapeitiskajā atbalstā bērnam tiks piedāvāts ierobežot agresijas izpausmes ar jūtu atpazīšanu un emociju paušanu sociāli pieņemamos veidos. Taču, jo mierīgāki emociju paušanas veidi uz āru, jo iekšēji trauksmaināki kļūst paši pusaudži. Veselas četras reizes vairāk zēnu nekā meiteņu šobrīd tiek diagnosticēti ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu¹². Un nu jau diezgan epidēmiskos apmēros pusaudži lielu daļu sava brīvā laika pavada virtuālo spēļu vidē – iedziļinoties to saturā, var secināt, ka tur viņiem tiek piedāvātas tradicionāli par vīrišķīgām atzītās pieredzes: briesmas un to pārvarēšana, kopīgi izaicinājumi, apvienošanās komandās un intensīva biedrošanās. Virtuālā vide sniedz hipertrofētu, infantilu vīrišķības simulantu zēniem, kuru reālajās dzīvēs pietrūkst tēvi un vīrieši. Ja psihoterapija ir veselīgs veids, kā pārdzīvot bērnības svarīgākās pieredzes, tad šo trūkumu tā neatrisinās – jo arī tur vīrieši ir reti sastopami.

Milzīgās dzimumu disproporcijas iemesli nozarē ir dažādi. Pirmais – tīri ekonomisks. Terapeita profesija, neskaitot tradicionālos akadēmiskos grādus psiholoģijā vai medicīnā, prasa ilgus un ļoti dārgus papildu studiju, kā arī personīgās terapijas gadus. Reālistiski rēķinot, šī karjera nopietni var sākties tikai pēc 30 gadu vecuma. Bet tas savukārt ir laiks, kad vīrietim parasti jau ir uzkrātas nopietnas saistības – sieva, bērni, hipotekārie kredīti un zināmi karjeras iekarojumi, no kuriem nāktos atteikties, uzsākot jaunu praksi kā terapeitam. Savukārt, ja līdz šim vecumam vīrietim neko no tā visa nav izdevies iegūt, tad, visticamāk, viņam nebūs arī citu profesijai nepieciešamo vērtību: zināšanas, stabilitāte, atbildība…

Otrs – mūsdienu psihoterapija bieži vien neņem vērā klienta dzimumspecifisko realitāti. Ja pirmajā vilnī šajā nozarē dominēja tādi vīrieša prātam saprotami termini kā Freida analīze, Junga arhetipu shēma un Bijona sarežģītie vienādojumi, kas domu struktūras centās aprakstīt fizikālo formulu valodā, tad otrajā vilnī – uz kura joprojām esam šobrīd – terapija šķietami sastāv no vienām vienīgām emocijām, jušanas un pavisam nedaudz darīšanas. Turklāt vīriešu mazskaitlīgums nozarē un vīriešu mazā interese par šo palīdzības veidu tiek skaidroti arī ar mūsu nespēju vai nevēlēšanos runāt nereti eksaltētajā emociju valodā¹³, nevis ar šīs valodas nepiemērotību tam domāšanas un emociju pārstrādes veidam, kas ne tikai sociāli, bet arī neirobioloģiski nosacīts vīriešu dzimumam.

Spilgts piemērs – asaras. Tas šķiet nu jau ir pašsaprotams fakts, ka pie terapeita ir jāraud. Tik ļoti tas ir skaidrs, ka asaru slaukāmās salvetes kļuvušas par neatņemamu interjera sastāvdaļu terapeitu kabinetos. Kad apmācību grupā visas manas kursabiedrenes raudāja no visas sirds, es ar savām sausajām acīm pat jutos nedaudz vainīgs, ka procesā nepiedalos par visiem simts. Dažas man tā arī teica: neturi to sevī, laid taču vaļā! Kādā nesen publicētā populārajai psiholoģijai veltītā rakstā skaidri pateikts – vīrietim jāiet pie psihologa, lai saprastu, „par ko dvēsele raud”¹⁴.

Ar laiku gan es apjautu, ka dažas lietas var tīri labi saprast un atlaist arī bez raudāšanas. Pat personīgajā terapijā, kurā pavadīti ilgā gadi divvientulībā ar terapeitu, ne reizi neesmu raudājis. Tomēr galīgi nevarētu teikt, ka terapijas process tādēļ būtu bez rezultātiem. Vienreiz es par raudāšanu jautāju savam terapeitam. Viņš atbildēja: ja pie manis sesijā kliente neraud, tad es esmu slikti pastrādājis.

– Un ko nozīmē, ja neraud klients vīrietis? – es prasīju.

– Neko, viņš atbildēja.

– Kā tad var zināt, ka esi labi vai slikti pastrādājis?

– Ja būšu slikti pastrādājis ar vīrieti, viņš nākamreiz vienkārši neatnāks.

Es vienmēr turu uz galda salvetes, kad gaidu klienti sievieti. Un vienmēr tās noņemu, ja gaidāms vīrietis. Terapija ir vieta, kur atbrīvoties no stereotipiem, nevis kultivēt pārliecību, ka dziļš pārdzīvojums iespējams tikai raudot. Un arī zinātne to apliecina –pētījumi par raudāšanu dažādās kultūrās rāda, ka asarām ir ne tik daudz emocionāla, cik komunikatīva jēga. Dāņu psihologs Ads Vingerhots (Ad Vingerhoets) savā grāmatā Kāpēc tikai cilvēki raud? norāda, ka asaras primāri ir neverbāla komunikācija, ar kuru tiek pausta vēlme pēc palīdzības, mierinājuma vai sociālā atbalsta¹⁵. Man ir aizdomas, ka vīrietis vēlmi pēc šīm lietām pauž ar savu aiziešanu līdz psihoterapeita kabinetam vien. Gaidīt, lai viņš tur vēl arī raudātu, ir kā prasīt margarīnu pa virsu sviestam.

Un kādēļ gan vīrietim būtu vajadzīgs tieši kabinets? Savas svarīgās sarunas mēs tomēr risinām ne tikai citādos kontekstos, bet arī citās pozās nekā sievietes. Labākās draudzenes kafejnīcā sēdēs viena otrai pretim, gluži kā psihoterapeita kabinetā, kamēr vīrieši savas svarīgās sarunas drīzāk risinās plecu pie pleca bārā aiz letes vai braucot automašīnā. Protams, psihoterapeita kabinetam ir praktiska funkcija, kas palīdz ieturēt skaidras robežas starp terapiju un citām attiecību formām. Taču, sēžot ar klientu brīvā dabā uz soliņa vai mētājot bumbu āra laukumā, terapeitisko sarunu dziļums bieži pārspēs jebko, kas varētu notikt kabineta spriegpilnajās robežās.

Mēdz teikt, ka terapeita vienīgais instruments ir viņa personība. Manuprāt, profesionālisms ir abos galos – pēc iespējas vairāk attīstīt sava instrumenta iespējas un aizvien labāk apzināties tā robežas. Būt vīrietim terapeitam ir arī lieli ierobežojumi. Manas līdz šim smagākās neveiksmes bijušas darbā ar pusaudzēm – tās nākušas līdz ar atziņu, ka dažām meitenēm es vienmēr simbolizēšu to viņu dzīves vīrieti, kurš viņas fiziski, seksuāli vai garīgi traumējis. Diemžēl vairumam krīzē nonākušām meitenēm dzīve būs piespēlējusi vismaz vienu šādu kretīnu. Par laimi, es strādāju klīnikā, kur mēs varam ņemt vērā dzimumu specifiku. Meitenes, kuras atteicās strādāt ar mani, piedzīvoja lielisku dziedinošu kontaktu darbā ar terapeiti sievieti. Tas tikai lieku reizi apliecina – dzimumam terapijā, gluži kā dzīvē, ir īpaši liela nozīme.

Man ir tāda maza diagnostikas metode. Rokasspiediens. Es vienmēr saviem klientiem, arī pašiem mazākajiem, sveicinoties spiežu roku. Esmu novērojis, ka puikām, kas pie manis atvesti, pirmajās reizēs ir tādi švaki, ļengani spiedieni. Ja klienta rokasspiediens terapijas gaitā nekļūst spēcīgāks, tad būšu slikti pastrādājis. Kad mans huligānismā apsūdzētais un vēlāk atbrīvotais klients kāpa ārā no mašīnas, mēs atvadījāmies. Un pirmo reizi es piefiksēju, ka tas bija tāds īsts, spēcīgs rokasspiediens – kā vīrietis vīrietim. Darbs bija rezultējies ar kādu izmērāmu panākumu. Un tam nebija nekāda sakara ar manu profesionalitāti, iejūtību vai izglītību. Tas pat nebija prasījis asaras vai kādas īpašas emociju kontroles metodes. Tikai būt klātesošam vīrietim cita topošā vīrieša dzīves grūtībās. Tādas vienkāršas veču lietas. Kas, izrādās, vairs nav nemaz tik vienkāršas.

1. Krimināllikums, 231. pants.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Labs pārskats par šo tematu atrodams: Keenan K., Rubin S. The good therapist: Evidence regarding the therapist’s contribution to psychotherapy. In: Cain D. J., Keenan K., Rubin S. (eds.). Humanistic psychotherapies: Handbook of research and practice. Washington, DC, US: American Psychological Association, 2016, pp. 421-454.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Viens no neskaitāmu „laba terapeita īpašību” sarakstu piemēriem: https://www.psychologytoday.com/us/blog/insight-therapy/201603/10-ways-spot-good-therapist.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Malin A. J., Pos A. E. The impact of early empathy on alliance building, emotional processing, and outcome during experiential treatment of depression. Psychotherapy Research, 25 (4), 2015, pp. 445-459.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Goodyear R., Wampold B., Tracey T., Lichtenberg J. Psychotherapy Expertise Should Mean Superior Outcomes and Demonstrable Improvement Over Time. The Counseling Psychologist, 45 (1), 2017, pp. 54-65.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Bowman D., Scogin F., Floyd M., McKendree-Smith N. Psychotherapy length of stay and outcome: A meta-analysis of the effect of therapist sex. Psychotherapy: Theory, Research, Practice, Training, 38 (2), 2001, pp. 142-148.  (atpakaļ uz rakstu)
7. APA Center for Workforce Studies. 2005-13: Demographics of the U.S. Psychology Workforce [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.apa.org/workforce/publications/13-demographics/index.aspx.  (atpakaļ uz rakstu)
8. HCPC Registered Psychologists in the UK. https://www.bps.org.uk/sites/bps.org.uk/files/Policy%20-%20Files/HCPC%20Registered%20Psychologists%20in%20the%20UK.pdf  (atpakaļ uz rakstu)
9. Bedi, R., Young, C., Davari, J., Springer, K., & Kane, D. (2016). A Content Analysis of Gendered Research in the Canadian Journal of Counselling and Psychotherapy. Canadian Journal of Counselling and Psychotherapy / Revue canadienne de counseling et de psychothérapie, 50(4).c  (atpakaļ uz rakstu)
10. Ruigrok, A., Salimi-Khorshidi, G., Lai, M., Baron-Cohen, S., Lombardo, M., Tait, R. and Suckling, J., 2014. A meta-analysis of sex differences in human brain structure. Neuroscience & Biobehavioral Reviews, 39, pp. 34-50.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Īss un vērtīgs teorētisks kopsavilkums par šo tematu atrodams: McCarthy, M., 2018. Multifaceted Origins Of Sex Differences In The Brain. Phil. Trans. R. Soc. B 2016 371 20150106; DOI: 10.1098/rstb.2015.0106. Vairāk no bioloģijas perspektīvas un dzīvnieku pētījumiem lasāms  Sandi, C. and Haller, J., 2015. Stress and the social brain: behavioural effects and neurobiological mechanisms. Nature Reviews Neuroscience, 16(5), pp. 290-304.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Young, S. and Smith, J., 2017. Helping Children With ADHD. Wiley Blackwell.  (atpakaļ uz rakstu)
13. „Vairumam vīriešu iekšējā jūtu pasaule ir sveša un ar bailēm uzlūkojama vide. Viņiem ir ieaudzināts, ka vīrietim jādomā ar prātu, nevis jāliek lietā sirds, tādēļ šī tipa vīrieši īpaši nevelta laiku savas jūtu pasaules iepazīšanai.” (Vilkāja D. Noslēpumi, kā saprasties ar vīrieti [tiešsaiste]. Pieejams: http://epadomi.lv/psihologija/sex/28072011-noslepumi_ka_saprasties_ar_virieti_ka_vin.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Jermaks M. Stiprais vājais dzimums jeb Kādēļ vīrietim jāiet pie psihologa [tiešsaiste]. Pieejams: http://veselam.la.lv/2018/07/21/stiprais-vajais-dzimums-jeb-kadel-virietim-jaiet-pie-psihologa/.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Vingerhoets A. Why Only Humans Weep. Oxford: OUP Oxford, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)