— Zaudējot savu mistiku

 

Kavehs Akbars (Kaveh Akbar, 1989) ir Irānā dzimis amerikāņu dzejnieks, kura dzejoļi nesen parādījušies The New Yorker, Poetry, The New Republic, Best American Poetry, The New York Times un citos izdevumos. Viņa debijas krājums Calling a Wolf a Wolf izdots 2017. gadā. Kavehs Akbars ir saņēmis Pushcart balvu un Rūtas Lilijas un Dorotijas Sardžentas-Rozenbergas dzejas stipendiju, kā arī ir bijis literatūrai veltītās vietnes Divedapper dibinātājs un redaktors. Patlaban viņš ir pasniedzējs Purdū Universitātē Indiānā un daļējās tālmācības maģistrantūras programmās Rendolfa koledžā un Vorena Vilsona koledžā. Šī ir pirmā publikācija laikmetīgās amerikāņu dzejas sērijā Nav, kur ierasties.

Atdzejotājs

 

Alkoholiķa portrets ar zagli un mušu

Nazis, kas caurdūra manu vaigu,
šķita lielāks, nekā patiesībā bija. 

Es uzreiz sāku tecēt:
asinis un siekalas, mīkstas kā dūmi. Biju aizmidzis,

pasargāts no skumjām ziņām, sapņoju,
kā mana apstarotā, plikpaurainā māte

velk ērkšķi no suņa acs.
No tā es modos asmenī. Viss

šķita liets lazurītā un gaismu virpulī
kā sena frīze Damaskā.

Klausies, uzticīgais klusums: kaut kā
esam kļuvuši par svešiniekiem. Bērnībā

turēju diegā mušu, piesietu pie lampas.
Es viņai baroju slapjus tiktakus un vaļīgi pieņēmu,

ka viņa pārdzīvos mani. Kad viņa nomira,
es atvēros nāvei, kā kritis koks

atveras savvaļai. Nu manas asinis
kalst uz spilvena. Nu vīrs,

kas turēja nazi, ir pazudis, citur
un nemazināts. Es par viņu

knapi ko atceros. Reizēm ir grūti
noteikt lietu apmērus,

ja tās ir tieši virs tevis – vidējais
gubu mākonis sver tikpat,

cik astoņdesmit ziloņi. Lietas, kuras jūtos mīlējis,
varētu nogremdēt okeāna laineri un gan jau to izdarītu,

ja tām dotu iespēju. Aiz loga
mirgojošās vējdzirnavas šķiet

tālākas nekā jebkad agrāk. Mana bārda
ir sabiezējusi siltā, asiņainā kompresē

un sievietes balss televizorā prasa ziedojumus.
Viņa saka lūdzu un nosauc telefona numuru. Drīz es

nomurmināšu pāris vārdus arābiski, lai atkal
iemigtu. Ja pienāks rīts, nomazgāšu seju.

 

Vai tu proti persiešu valodu?

Reizēm pēcpusdienās varam saskatīt Veneru. Naktīs zvaigznes,
miljardiem jūdžu cita no citas, gaisma, kas gadiem ilgi ceļo,

lai nomirtu acs dziļumos.

Nez vai tam ir vārdu krājums – tāds, kas liktu ikdienai atplaukt,
nevis zaudēt brīnumu?

Esmu bijis tik vieglprātīgs ar vārdiem, kuri man jau pieder.

Es nezinu, kā dzimtajā valodā pateikt mājas
vai vientuļš, vai gaisma.

Es atceros tikai
delam barat tang šodeh, tevis man pietrūkst,

un šab bekheir, ar labu nakti.

Kā tev iet skolā, Kaveh-džūn?
Delam barat tang šodeh.

Vai tu vēl arvien dzer?
Šab bekheir.

Tik ilgu laiku katrs mans solis
ir bijis no vienas mēles uz nākamo.

Izrīkot pasauli:
man vajag, jums vajag, viņam / viņai / tam vajag.

Pārējais atstāts badainam šakālim
smadzeņu dziļumos.

Šobrīd mūsu mēness izskatās kā bāla simtlapu roze.
Delam barat tang šodeh.

Mēs nemitīgi pārtopam naktī.
Šab bekheir.

 

Personīgais inventārs: Bezbailīgs (Temporis fila)

Nezinu nevienu pazīmi, pēc kuras cilvēku var atšķirt no pērtiķiem, izņemot to, ka
visiem pērtiķiem starp ilkņiem un pārējiem zobiem ir sprauga.
Kārlis Linnejs

Nu tad, sprauga,
vieta braukšanas maksai.

Ar rokām iemācījos divi,
ar pirkstiem iemācījos desmit.

Manam vectēvam bija tik vecs atlants,
ka tajā bija tukšs plankums Āfrikas vidū.

Es pazinu meiteni, kura zināja katra putna latīnisko nosaukumu.

Es viņu noskūpstīju pie piesārņotas upes
un būtu bijis ar mieru
nomirt uz līdzenas vietas,

bet daba tādus soļus nesper.
Vispirms viena lieta,

tad nākamā. Amerika
ir pilna ar koka baznīcām,
kurās neesmu ticis kristīts.

Es cenšos neiztēloties Dievu kā parādu veiksmei,
bet gadiem nelietoju uzturā neko,
kas man nedarītu pāri,
bet tik un tā dzīvoju bez jausmas

kā putns, kas lido pāri štatu robežām.

Es būtu pateicīgāks,
ja dzīvošana nebūtu šķitusi tik viegla,

tāpat kā vairāk novērtētu gravitāciju,
ja pusaudža gados būtu bijis grūti turēties virs ūdens.

Tomēr es atvainojos.

Mani taisnie, baltie zobi ir nodzeltējuši,
un es nevaru atšķirt vārnu no melnā strazda.

Piedod. Piedod.
Varbūt es labāks nemaz nevaru būt.  

 

Dievs

Esmu gatavs brīdim, kad atgriezīsies. Vai vilcienā, kas pilns ar mirstošiem
            noziedzniekiem, vai spīdīgos siseņu seglos, tu atkal esi vajadzīgs.

Zeme ir milzu šaha laukums, kurā viss lietus līst uz melnajiem lauciņiem.
            Šeit slapjums dzen cilvēkus neprātā – baņķieri slēpjas

mežā, pieļaudami tirgus krahu, puķkopis košļā puķes
            un spļaudās šur un tur, kamēr viņa meitas plaušas sažņaudzas

no putekšņiem. Nolaidībai ir sava sausa loģika. Mīļvārdiņi gaisā
            sarūgst, kamēr okeāns sevi ieūjina miegā. Es dzīvoju uz galvaskausa,

kurā mīt milzīgas degošas smadzenes – zemes kodols. Reizēm jūtu, kā tās pulsē
            caur melnzemi, bet pat to tu neņem vērā. Prāts grib, ko tas grib:

dienas laikrakstus, bruņurupučus, mārciņu miesas. Manis veiktais darbs
            ir savdabīga izdzēšana. Metu pelnu trauku krāsas spainī un apklājos

ar pelēko zampu, vārtos pa bagātu svešinieku paklājiem,
            kamēr viņi aplaudē un malko skoču. Ķermenis var likt notikt

gandrīz jebkam. Atceries, kad elpoji caur manu muti, savu elpu padarot
            par manējo? Atceries, kad tu man dziedāji un es kritu zemē,

pārvērsdamies tūkstoš pelēs? Lai arī kas tas bija, tas, ko mēs darījām,
            nav iespējams bez tevis. Man likās, ka es tevi pagājušogad redzēju no rīta grīļojamies

uz krastu, tavi stilbi klāti koku mizām. Tā bija tikai migla
            un muļķa vajadzība. Saka, ka pat ilgām ir robežas: zutis spainī

vienkārši beidz peldēt vēl ilgi, pirms tas nomirst badā. Ievainoti vilki pamet
            baru, lai nosaltu vienatnē. Vai tad tu nezini, cik šeit

reizēm ir bailīgi? Ķetnas, kas mani nometa, atstāja ap kaklu garas
            rētas, kas vēl arvien sūrst vējā. Man piesolīja apgaismību, zemes-

medu un piena plūdus, bet tagad es samierināšos ar jebko, kas nesīs tevi,
            tu aizvien izsalkušais kranci, tu kaulu gūzma, tu, bez smakas kā zelts.

 

Zaudējot savu mistiku

Ir jauki būt saldam
un piedošanas pilnam
kā ziedam, kas iesmaržo
roku, kas to pluina, bet
visa godbijība ved uz vienu
vietu, to pašu paradīzi,
kurp beigtas laboratorijas žurkas.

Ja dzīvo sīki,
atdzimsi ar sīko,
planēta ar neciliem dieviem,
kas piesmīn nezāles. Nezinu
nevienu, kas manis dēļ kādu
slepkavotu. Puikas būdami,

mēs ar brāli
spēlējām mīlu, es
zīmēju zvaigznes
uz viņa papēžiem,
viņš man kutina muguru.
Tad spēlējām ļaunumu,
viņš uzskaita manus grēkus

gaisam, es sviežu
viņu mēbelēs.
Dzīvošanas algoritmi
vienmēr ir bijuši
gardi un dobi
kā vaboles sēnala
zirnekļa ķepā. Hafezs teica,

ka bailes ir lētākā istaba
mājā, ka vajadzētu
labākos apstākļos dzīvot.
Labprāt iemainītu
visu, ko zinu, pret
greznāku paklāju,
augstākiem griestiem.

Reizēm es naktīs piespiežu
smadzenes sapņot persiešu valodu,
klausoties vecus mājas video,
kamēr es iemiegu. No
rīta es atveru acis
un bojāju seansu. Vai

es zaudēju savu mistiku?
Visi ķermeņi kļūst par slimākiem
ķermeņiem. Tas ir tāds lietu
pastāvīgums, lāsts mests
pār mūsu skalpiem,
vēlīgs vien burzītajos
stūros. Tas ir tik satraucoši

justies jebkā, izņemot labi.
Kaut es būtu tikai tik nežēlīgs
kā pirmoreiz, kad pamanīju
savu nežēlību, vicinādams savu sīko
ēnu pāri dīķim, baidīdams
varakrāsas grunduļus.
Aijā žūžū, nu es sevi

laižu dusā, un tā tālāk. Pasaule
ir tas, kas uzkrājas, –
mute pilna gaļas,
zeme pilna gaļas.
Mans vectēvs
mācīja papagailim
deviņdesmit deviņus svētos

Dieva vārdus: Al-Muzil:
Apkaunotājs. Al-Vārith:
Mantinieks. Reiz, kad
vectēvs jau gadu bija miris,
es uzmodos no sapņa (biju
sultāns, kas dzēra mušas

no kristāla zābaka) ar
viņa spieķi dziļi mutē.
Zīdu to, līdz atkal
iemigu. Rīklē ir tikai
divi kauli, ja ieskaita
atslēgas kaulu. Šķiet

nedroši, pārlieku smalki,
it kā man vajadzētu prasīt
trešo. It kā kāds
dzīvais piedāvātu.
Miesiski draugi ir
garīgi ienaidnieki, teica
Bleiks, gan jau kopdams dārzu

kails. Šodien cenšos
vairāk viebties, nesaskaņot
apakšveļu. Visi
liekas pārāk vienaldzīgi.
Daži svētie pavada visu
bērnību, kožot
skolotāju rokās un

kaisot sāli zirnekļu
tīklos, pestīti tikai
nejaušā apžēlošanas
zibsnī, mirkli pirms
nāves. Kaut plauktu
arī es drīz tādā gulbī.
Grāmata par lietām,

kurām nepieskarties, kļūst garāka
ik dienu: vienā
lapā glītais kucēns,
audzēts tikai dienestam.
Nākamajā manas mātes
seja. Pat ar to nepietiek,
lai pievaldītu rokas –

ir vesela nodaļa par
tām manis daļām,
kuru dēļ es varētu iekulties
nepatikšanās. Persiešu valodā
mēs sakām džaja šomā khalē,
kad kāds tuvinieks nav
pie galda, tiešā tulkojumā:

tava vieta ir tukša.
Nezinu, kāpēc izniekoju
savu laiku jebkā cita
teikšanas neprecizitātei;
kā izmantojot rokas zāģi,
lai sagrieztu zemeni, kad
man taču kabatā

ir žilete. Ciktāl vispār
esmu nepieciešams, esmu
nepieciešams kā briedis ceļmalā –
kaut kas, kam pabraukt garām,
ko noķert zibsnī, kaut kas,
lai cilvēks apstātos un teiktu:
skat, briedis.

 

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks