— Rituāls

 

Stāsts nolasīts Punctum festivāla Pēc atmiņu motīviem prozas vakarā Atmiņas zem ābelēm 2018. gada maijā.

 

Naktī es iekodu sev mēlē. 

Nekad iepriekš tā nebija gadījies. Pamošanās notika acumirklī. Gulēju nekustīgi, gaidot asins garšu mutē, jo sāpēja tā, it kā mēlē būtu izkosts caurums. Tomēr asiņu nebija un cauruma, protams, arī ne. Mēģināju atcerēties sapni no brīža pirms pamošanās, bet nekāda sapņa nebija. Tikai klusums un tumsa; un drīz es iemigu.

No rīta telefonā atradu ziņu no draudzenes. Jāsazvanās skaipā, vislabāk pa dienu, kamēr bērni skolā, jo saruna varētu izvērsties gara. Kā jau katra mūsu saruna, es nodomāju, ieslēdzot datoru un skatoties, kā izgaismojas ekrāns. Mana studiju laika draudzene dzīvo Skotijā. Viņa regulāri sūta bildes no rindu mājas pagalma ar Lielbritānijas karodziņiem puķupodos, ar izmētātām skrituļslidām un vīra siluetu aiz izkārtas gultas veļas. Es bieži tās izmantoju kā ekrānsaudzētāju. Viņas bildēs vienmēr valda tāds miers.

Klausies, es naktī iekodu sev mēlē, viņa teica, pieglaudusi ar roku matus un pieliekusies tik ļoti uz priekšu, ka deguns atdūrās pret ekrāna otru pusi. Skotija nemaz nav tālu, es nodomāju, it nemaz. Tā ir tepat. Es noregulēju ekrāna gaismu un leņķi tā, lai draudzeni spētu redzēt vislabāk. Asiņu nebija? – es pajautāju. Nebija, un izkosta cauruma arī ne, bet es nejūtos labi, es nojaušu ko nelāgu, saproti, – kaut ko. Bet tā tu saki katrā mūsu sarunā. Un es pati tā saku katrā mūsu sarunā, jo tāds ir mūsu stils – mēs visu laiku nojaušam kaut ko nelāgu un visu laiku turamies. Tīri labi. Pateicoties mūsu rituālam. Neizsīkstošs depozīts un gredzenveida kompozīcija, atceries?

Jā, rituāls, noteica draudzene. Kad tu pēdējo reizi piekopi rituālu?

Es vēlreiz noregulēju ekrāna gaismu un leņķi. Bet pēdējā laikā taču nav bijusi vajadzība pēc rituāla. Mums taču ir klājies pavisam labi. Draudzene neatbildēja, un mēs brīdi klusējām. Nez kāpēc nespēju atzīties, ka arī es iekodu mēlē. Tā noteikti ir muļķīga sagadīšanās, vēl viens pierādījums mūsu ciešajai draudzībai; tomēr es nespēju viņai to pateikt. Šodien vēl ne. Varbūt rīt. Uz ielas attāli aizgaudoja sirēna. Nekad nav iespējams saprast, vai tā ir ātrā palīdzība vai policija, tepat vai varbūt Skotijā. Mēs atvadījāmies, norunājušas, ka uzmanīgi un mierīgi pavērosim situāciju – kā vienmēr. Nē, ne kā vienmēr. Šoreiz daudz, daudz uzmanīgāk.

Un es vēroju. Un pamanīju, ka visur ir sakrājušies putekļi, – milzīgi, gaismu neatstarojoši veidojumi sekoja man pa māju, un neviens cits tos neredzēja. Es pamanīju, ka manam mīļākajam kaktusam ir nobiruši ziedpumpuri, ka spogulis sāk rādīt ne to, ko vajag, un mans vīrs un bērni nesmaida kā agrāk, viņi noteikti kaut ko perina, un es nekad neuzzināšu – ko. Man visu laiku sala; ne nakti, ne dienu es nespēju iztikt bez vilnas zeķēm, kaut kalendārs sen vairs nerādīja ziemu. Kaut kāds enerģijas avots bija aizaudzis ciet.

Draudzene Skotijā novēroja ko līdzīgu. Vienas dienas laikā esot izbalējušas visas krāsas no karodziņiem puķupodos, bērni atsakoties ēst viņas gatavoto ēdienu, vīrs aiz izkārtajiem palagiem sarunājoties pats ar sevi svešā valodā, un visa māja esot pilna ar nepanesamām, muļķīgām norādēm uz kaut ko nesaprotamu.

Mēs vērojām un vērojām, dienas vilkās uz priekšu, bet kļuva tikai sliktāk, līdz vienu dienu viņa atzinās – un es jau to gaidīju –, ka ir piekopusi rituālu. Tomēr cik liels bija mans pārsteigums, kad viņa paziņoja, ka arī tas vairs nelīdzot, nekas vairs nelīdzot!

Tas nav iespējams, es stingri iebildu. Tu noteikti kaut ko izdarīji nepareizi. Mūsu gredzenveida kompozīcijas rituāls ir perfekts, gadiem kopts, tiesa gan, laikietilpīgs, – bet draudzene mani pārtrauca un paziņoja kaut ko nesaprotamu: mūsu gadiem ilgusī prakse esot visus rituālā iesaistītos tēlus nodeldējusi, izsmēlusi, un tās nu patiesi esot īstas beigas. Bet tu patiešām izmēģināji visu? – es nepadevos. Piekto elementu, Matriksu un pilnu aptumsumu? Telmas un Luīzes lēcienu no kraujas? Romeo un Tibalta šaušanās ainu baseinā pie Kristus statujas? Protams! Ar īstām asinīm un Dievmātes ieroci? Bet protams, ar īstām asinīm un Dievmātes ieroci, kā gan citādi! Visu, visu es izmēģināju, draudzene vaimanāja, nolaidos pat līdz Roksanas tango Mulenrūžā, kaut tas īsti neatbilst deviņdesmito gadu hronoloģijai, bet varbūt tas ir piedodams. Protams, piedodams, protams, es pēkšņi attapos, ka čukstu, skatoties viņas acīs, kas ekrāna mirdzumā kļuva arvien lielākas un lielākas.  Bet pašu galveno – Mias un Vincenta tvistu no Lubenes – izmēģināji? Viņa uz brīdi novērsās un tad uzmeta man skatienu, no kura iesmeldzās viss ķermenis, un teica – bet tagad tas ir jāizdara arī tev, lai mēs beidzot spētu saprast, kas īsti te notiek.

Pāris nākamās dienas, kamēr bērni bija skolā un vīrs darbā, es pavadīju, pārmaiņus izdejojot gan Mias, gan Vincenta Vegas tvista partiju precīzi nokopētos tērpos, grimā un parūkās, soli pa solim – tieši tā, kā biju to darījusi ikreiz krīzes situācijās kopš deviņdesmitajiem, bet tiešām – nekas nedarbojās. Mēs izmēģinājām tvistu kopīgi caur skaipu – es kā Vincents un draudzene kā Mia,  un otrādi, bet bez izmaiņām. Mēs vēlreiz pārskatījām tērpus, kustības un grimases – Vincenta saspringtā žokļa līnija vienmēr bija labāk padevusies man, savukārt draudzenei – Mias laiskums; mēs labojām viena otru ikreiz, kad samainījāmies tēliem. Tomēr, lai kā centāmies, putekļi nekur nepazuda. Rituāls vairs nedarbojās. Katru nakti es iekodu mēlē, bet asiņu nebija.

Mēs pārskatījām ne tikai pašu filmu, bet arī tās skatīšanās veidus un vietas. Kopīgi izgājām soli pa solim caur skatīšanās pirmo, otro un simto reizi. Īpaši rūpīgi mēs restaurējām atmiņas par Kinogalerijas izsludināto Lubenes pēdējo izrādīšanas reizi – mēs gājām uz seansu, pirms tam Vecrīgas veikaliņā nopirkušas katrai pa Rīgas Pussausajam, zāle bija tukša, skatītājos bija vēl tikai divi studenti, kas veikli pārsēdās mums blakus, un arī viņiem katram bija pa Pussausajam. Mēs četrbalsīgi deklamējām tekstus, pussekundi pirms tie atskanēja no ekrāna, bet pēc seansa izcēlās briesmīgs strīds par to, vai Lubene ir mākslinieku vai advokātu filma. Mēs uzstājām – nu tad pierādiet, ka advokātu filma, novelciet kreisās kājas zeķi un precīzi kā Vincentam izgrieziet zeķē caurumu īkšķa vietā, tādējādi īstenojot perfektu gredzenveida kompozīciju, kas ietverta šajā filmā, un nodejojiet tvistu. Un viņi nevarēja! Toties mēs… Un tad draudzene mani pēkšņi pārtrauca, pieklauvējot no ekrāna otras puses. Kā tu teici – kuras kājas zeķi? Kreisās? Vincentam bija caurums kreisās kājas zeķē? Nu protams, kreisās kājas zeķē, un mēs vienmēr to ļoti rūpīgi ievērojām – kā jau katru sīkumu. Draudzene iesmējās. Bet ja nu šoreiz, spoguļojot viena otru skaipā, mēs gluži vienkārši esam sajaukušas īsto kāju?

Un mēs atkal metāmies caurskatīt filmu.

Tas bija pagaisis. Aiztaisīts ciet, aizšūts vai aizlīmēts. Vēl vairāk – cauruma vietā tagad bija jauna, eleganta zeķe ar sinepju vai dažādu variāciju pelēkas krāsas pirkstgalu  – atkarībā no Youtube atrastā fragmenta kvalitātes.

Tajā vakarā mēs neko daudz vairs nerunājām. Izslēdzu skaipu, noliku gulēt bērnus, palasīju priekšā, neatceros, ko. Naktī redzēju sapni par caurumu zeķē, kas smaida un runā, un ir apsolījums un atpestīšana apļveida kompozīcijā, kurā atrodoties mēs ar draudzeni paliekam dzīvas.

Nu jau mēs neizejam no Youtube. Tur ir neskaitāmi ieraksti un variācijas par Lubenes tvistu. To dejo kāzās un skolu izlaidumos, konferansjē to piesaka neskaitāmās valodās. Ķīniešu valodā vārdu „lubene” es spēju izrunāt bez akcenta. Vismaz draudzene saka, ka manu akcentu viņa vairs nedzird. Bērni paši iet uz skolu un paši sev gatavo vakariņas, vīrs ir pazudis, un mans datora ekrāns brīžiem šķiet ieplīsis. Vakaros tas piepildās ar gaišzilu gaismu, es nespēju no tā novērst acis, un šajā gaismā peld mana draudzene. Viņa peld tur kā zivtiņa, mājas halātam viļņojoties tuvāk un tālāk, reizēm pieklauvē no ekrāna otras puses un norāda man uz dažādām lietām. Bieži vien tā ir vīna pudele; uz tās rakstīts Lubene un uzzīmēta Vincenta zeķe. Kas ražo to vīnu, un kur to pilda? – es viņai rakstu skaipā, bet viņa neatbild. Nav laika, nav laika tādiem sīkumiem, mums beidzot jāatrod īstais fragments, fragments ar cauro zeķi. Ja mēs to neizdarīsim, notiks kaut kas neatgriezenisks, kaut kas ļoti, ļoti slikts, kaut tie būtu izmisuma vai reibuma murgi, bet vienu dienu viņa pieklauvē ar vitamīnu kārbiņu un zobupastas tūbiņu, mūsu bērni klīst pa māju ar Vincenta Vegas portretu uz muguras, un uz tā ir zeķe, un zeķē ir perfektais, brīnišķais alfa caurums, mūsu vienīgais iespējamais avatārs. Vai mēs to kādreiz atradīsim? Es ticu, ka atradīsim, es ticu, ka iekodīšu mēlē un beidzot plūdīs īstas asinis – un tad no interneta dzīlēm augšup celsies īstā Lubene, un zem tās būs parakstīts mans un manas draudzenes vārds.