— Svešās zemes

Raksts publicēts sērijā, kas tapusi, iedvesmojoties no festivāla Survival Kit tēmas – Ārpuszemes (outlands), un tiks turpināta līdz nākamā gada maijam, kad ārpuszemēm veltītais festivāls sasniegs kulmināciju, atzīmējot Survival Kit pastāvēšanas desmito gadu. Lai arī maija festivāla centrālā vieta vēl netiek atklāta, zināms, ka Survival Kit nākamgad apdzīvos vienu no Rīgas ārpuszemēm –  Pārdaugavu.

Kā pirms teju četrdesmit gadiem vērīgi bija norādījis antropologs Ēriks Volfs¹, jau kopš skolas laikiem eiropiešiem un amerikāņiem vēstures un ģeogrāfijas stundās ir cītīgi mācīts, ka pastāv tāda vienība „Rietumi” – civilizācija, ko itin viegli pretnostatīt citām sabiedrībām un civilizācijām. Tādējādi vairākums no mums ir uzauguši ar domu un pārliecību, ka Rietumiem ir sava ģenealoģiskā vēsture, kas aizsākās ar Seno Grieķiju un Romu, kas savukārt bijusi par pamatu kristīgajai Eiropai, no kuras vēlāk attīstījies renesanses periods, apgaismības laikmets, kas veicināja politisko demokrātiju, industriālo revolūciju un galu galā lika pamatus vienlīdzībai, personīgai brīvībai un cilvēktiesībām! Vārdu sakot, mēs, eiropieši, mūsdienās nenoliedzami dzīvojam daudz attīstītākā pasaulē, kurā raganu medības un publiski nāvessodi vairs (it kā) nav iedomājami. Savā ziņā tā nepārprotami ir taisnība. Taču, kā norāda Ēriks Volfs, šāda vēsturiskā attīstības taisne ir maldinoša, jo tā pārvērš vēsturi morālā veiksmes stāstā un rada platformu sacensībai ar ne tikai aizgājušiem laikiem, bet arī visiem, kas aizvien īsti neiekļaujas kategorijā „Rietumi”. Tādējādi vēsture tiek pārvērsta par stāstu, kurā „tikumīgie” un „vairāk attīstītie” ne vien uzvar „netikumīgos” un „mazāk attīstītos”, bet arī pierāda savu tikumību un labestību ar uzvaru.² Es gan negribētu līdz galam piekrist daudzinātajam uzskatam, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Tas ir visai slinks un vienkāršots apgalvojums, lai arī ar saviem patiesības graudiem. Vēsturē nenoliedzami pastāv vadoši naratīvi un vienlaikus – ja ne pretēji, tad koriģējoši stāstījumi, kas cīnās par savu vietu vēstures grāmatās. Šā iemesla dēļ uz mirkli gribu pievērst uzmanību vārda „uzvarētājs” lietojumam. Skatoties uz mūsdienu pasaules karti, runājot par attīstītajām un attīstības valstīm vai lasot vēstures grāmatas, ir svarīgi starp rindiņām izlasīt, ka bieži „uzvarētājs” patiesībā ir apspiedējs – gan ģeogrāfisku teritoriju, gan svešādu tikumu un vērtību apspiedējs. Un, kā zināms, Rietumeiropas valstis ir bijušas vērienīgas kolonizētājas.

No skolas laikiem atceros, ka vēstures stundās mācījāmies par lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem un vēlāk Eiropas un Ziemeļamerikas neokoloniālisma uzplaukumu – ārkārtīgi nozīmīgu laiku Eiropas vēsturē, kad aktīvi tika meklēti jauni tirdzniecības ceļi, partneri, resursi un „paplašinātas” valstu teritorijas. „Paplašināt” teritorijas retu reizi nozīmē neapdzīvotu, neiekoptu teritoriju apgūšanu. Lielākoties teritorijas „paplašina” uz citu cilvēku mājvietu, dzīvju un dzīvību rēķina, taču ikdienā bieži tiek izmantota valoda, kas normalizē šo vardarbīgo procesu. To labi ilustrē kaut vai mūsu pašu vēlme lepoties ar 17. gs. hercoga Jēkaba kolonijām Tobāgo salā un Gambijas upes grīvā. Piemēram, tuvojoties atjaunotajam muzikālās izrādes Tobāgo! iestudējumam, tās mūzikas autors Uldis Marhilēvičs saka: „Tas ir viens no mīļākajiem darbiem manā daiļradē, un arī viens no dārgākajiem, jo tas ir saistīts ar manu dzimto pusi – Kurzemi.” Autors arī piebilst, ka „tas neapšaubāmi ir viens no skaistākajiem un arī skumjākajiem latviešu tautas likteņstāstiem”³. Šajā citātā parādās emocionālā piesaiste Kurzemei un šīs piesaistes pārnese uz senu, vēsturisku notikumu, kas tiek reducēts uz „latviešu tautas” likteņstāstiem. Šis nebūt nav jāuztver kā pārmetums Marhilēviča kungam. Piemērs gluži vienkārši trāpīgi ilustrē to, ka vardarbīgs akts, kura laikā gāja bojā daudz kolonizatoru puses pārstāvju un tika apspiesti un nogalināti vietējie iedzīvotāji, mūsu acīs ir ieguvis tik pašsaprotamu nozīmi, ka par šā stāsta vienīgajiem varoņiem kļūst „latviešu tauta” un ka arī mums, Latvijas iedzīvotājiem, ļoti gribas, lai mēs jelkad būtu vismaz kādu teritoriju kolonizējuši. Es ne velti pēdējā teikumā minēju vārdu „teritorija”, jo šādi brīžiem pat nostalģiski izteikumi par „jaunu zemju” apgūšanu ikdienas sarunvalodā reti tiek asociēti ar cilvēku apspiešanu un nāvi. Mēs esam iemācīti skatīties uz iekarojumu kā sasniegumu. Piemēram, mēs skolā mācījāmies „jauno pasauļu” atklājēju vārdus, runājām par to, kādus resursus Eiropas valstis ieguva no katras iekarotās teritorijas un kādus turpmākos tirdzniecības ceļus tas pavēra, un, protams, kādu ekonomisko un politisko attīstību tas sekmēja. Taču tikai retu reizi tika pieminēti kolonizēto teritoriju iedzīvotāji. Tā kā vēsturisko notikumu kļūst arvien vairāk, ierobežotais mācību stundu skaits varbūt arī neļauj iedziļināties kolonizēto iedzīvotāju parašās un pasaules uztverē (un detalizētāku vēstures un varbūt arī kulturoloģijas stundu apguvi es gribu atstāt vēsturnieku un vēstures skolotāju, proti, savas jomas profesionāļu rokās). Taču nerunāt par to, ko kolonizēšana nozīmēja kolonizētajam, nevis kolonizatoram, ir vējā palaista iespēja runāt par iecietību pret svešādo. Tādējādi vienīgā pietuvinātā sasaiste ar kolonizāciju, ko, piemēram, es ieguvu no skolas un mācību grāmatām, ir saistīta ar Latvijas teritorijas okupācijām un tām sekojošu Latvijas aneksiju un iedzīvotāju pakļaušanu, kas „sajūtu līmenī” ir pilnīgi cita kategorija, jo skar daudz personiskāk. Taču tā, protams, ļauj pavisam tieši ieraudzīt, kā tas ir – ilgu laiku būt neredzamam, būt Rietumu acīs valstij un cilvēkiem bez vēstures un aizvien ne tikai cīnīties par iespēju sēdēt pie viena galda ar „attīstītajiem Rietumiem”, bet arī mācīties to darīt. Tādēļ jo sevišķi īpatnēja šķita vēlme norobežoties no pasaules, izveidojot mācību priekšmetu „Latvijas vēsture”, kas dinamiskas un savstarpēji saistītas kultūras vienības padarīja statiskas un mākslīgi atrautas vienu no otras.

Ir pilnīgi saprotams, ka pasaules uztvere veidojas no sev tuvākā un pazīstamākā atskaites punkta, vai tas būtu es pats kā indivīds vai kāda sociāla vienība un tīklojums, kurai es piederu, to pamazām apaudzējot ar pieredzi un zināšanām, kas mums ģeogrāfiski, saturiski vai vērtību ziņā ir tālākas. Tāpat būtu visai jocīgi aicināt, katru reizi pieminot vēstures kolonizatorus, izplūst jūtelīgās pārdomās par cilvēku nežēlību (lai gan ik pa brīdim nekait darīt arī to). Taču, runājot par neokoloniālismu, man liekas svarīgi saprast kopsakarības un sekas, kādas tas ir atstājis uz mūsdienu pasauli. 

Koloniālisms pavēra iespējas eiropiešiem iepazīt svešas zemes un svešas kultūras. Lai arī citu kultūru pārstāvju pētīšana un aprakstīšana sākās ar jūras ceļotājiem un misionāriem krietni pirms antropoloģijas kā zinātnes nozares definēšanas, tieši sākot ar 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumu, piemēram, Lielbritānijā tika radītas par koloniālismu atbildīgas institūcijas, kas nodarbināja arī antropologus. Antropoloģijai tas, protams, bija liels izrāviens, jo antropologiem tika nodrošinātas neskaitāmas pētniecības iespējas ārpus dzimtās zemes. Antropologi vāca, analizēja un interpretēja materiālus, ko tālāk militārais „darba devējs” izmantoja savām vajadzībām. Ar šo koloniālo pagātnes rēgu antropoloģija cīnās aizvien. Taču jau tajā laikā bija antropologi, kurus nepavisam nesaistīja imperiālisma idejas un kuri jauniepazītās civilizācijas uztvēra kā aizsargājamas (kas arī ir diskutabla pozīcija). Nepieciešamību aprakstīt kultūras maksimāli detalizēti un visaptveroši saredzēja gan imperiālisma sistēmā iekļāvušies, gan ārpus tās stāvošie antropologi. Tika uzsvērts, ka šīs kultūras ir jāfiksē etnogrāfijās, kamēr tās vēl pastāv, taču diez ko netika analizēts tas, ka iemesls to drīzai iznīkšanai ir pats koloniālisms, kam šie dati tika nodoti. Valsts aparāta nolīgtajiem Ziemeļamerikas antropologiem nebija tik plašu iespēju ceļot pa pasauli, tāpēc viņi lielākoties koncentrējās uz jau kolonizēto un apspiesto vietējo pamatiedzīvotāju kultūru izpēti. No mūsdienu pētniecības ētikas viedokļa antropologu motivācija un mērķis iesaistīties kolonizēto zemju iedzīvotāju izpētē, protams, ir plaši kritizēts. Šīs nevienlīdzīgās varas pozīcijas starp Eiropu un t. s. trešās pasaules valstīm sniedza antropologiem piekļuves iespējas tādai informācijai, uz ko aizvien balstās visa antropoloģija kā zinātne. Tādējādi šajā laikā antropoloģija pati kļuva par daļu no šīs varas aparāta. Taču būtiski arī piebilst, ka antropologi arī nodrošināja tādas idejas un aktivitātes, kas neatspoguļoja koloniālo ideoloģiju. Tādēļ kopumā būtu nepareizi vērtēt tālaika antropologu izvēli un darbību no mūsdienu laikmeta skatpunkta, turklāt nevar teikt, ka domstarpības par ētiskas dabas jautājumiem pašu antropologu vidū nebija arī tolaik.⁴ Katrā ziņā pašreflektīva koloniālisma struktūrās nodarbināto antropologu izvērtēšana šobrīd sniedz iespēju saprast, kādas sekas koloniālisms ir atstājis vēl šodien.

Eiropiešu pasaules apceļojumi un vēlāk arī kolonizācijas ir atstājušas gan ļoti tiešus, gan bieži pavisam noklusētus un pašsaprotamus etnocentriskus nospiedumus pasaules vēsturē. Piemēram, grūti iedomāties, ka šobrīd izmantotais pasaules kartes modelis ar Eiropas valstīm augšgalā (kurā šābrīža orientieris ir ziemeļu virziens, lai gan viduslaiku kartēs orientieris ar novietojumu augšup bija austrumi) ir nejaušs. Kartē attēlotajam virzienam un izkārtojamam, visticamāk, ir nozīme, jo lielākoties to vidū vai augšā ir bijušas novietotas valstis, kuras šo karti ir radījušas. Tomēr „augša”, kas šobrīd sakrīt ar ziemeļiem un Eiropu, rada aizdomas arī par vērtībās balstītu novietojumu, ziemeļvalstis asociējot ar attīstības (atcerieties par Eiropas morālās veiksmes stāstu, kas ir sajūgts kopā ar citu teritoriju iekarošanu) un vērtību atskaites punktu. Austrumāzijas valstis ir daļēji izkarojušas savu vietu zem saules arī Rietumeiropas un Ziemeļamerikas acīs (un otrādi), un dažkārt Rietumi ar Austrumiem pat satiekas, taču šis binārais dalījums aizvien izstumj lērumu valstu, kuras lielākoties atrodas no ekvatora uz leju, kuras ilgstoši bijušas dažādu, pārsvarā Rietumeiropas valstu, pakļautībā un kuru iedzīvotāji nereti tiek asociēti ar svešādo ne vien ģeogrāfiskā attāluma dēļ, bet arī caur koloniālisma laikā radītajiem pretstatiem starp kristiešiem un nekristiešiem, „civilizētajiem” un „mežoņiem”, baltajiem un krāsainajiem. Šo iemeslu dēļ ir radītas arī t. s. apvērstās pasaules kartes, kur ziemeļi pēkšņi sajaukušies vietām ar dienvidiem. Tas ir mēģinājums pievērst uzmanību tam, ka pasaules attēlojums kartē nav statisks, bet gan rezultāts konkrētām varas attiecībām.

Koloniālisms nav kaut kas, kas palicis pagātnē. Koloniālisms aizvien ir klātesošs, tas ir process. Ne tikai tāpēc, ka kolonizācija nav tūlītēja un acumirklīga, bet gan ilgstoša, sarežģīta un nežēlīga vietējo iedzīvotāju pakļaušana, kas turpinās vēl ilgi pēc tam, kad apspiedēju armija ir pametusi teritoriju, bet arī tāpēc, ka pastāv radniecīgas, ģenealoģiskas saites, kas sasaista kolonizācijai raksturīgu metaforu un pieņēmumu īstenošanu, izmantošanu un pieredzi dažādās kolonijās un dažādos laikos.⁵ Kolonizācijas modeļi atkārtojas, un sekas jūtamas vēl ilgi pēc kolonizācijas beigām. Piemēram, pasaules nabadzīgākās valstis lielākoties aizvien vēl cieš no kolonizācijas un verdzības sekām. Tādēļ daudz precīzāk t. s. trešās pasaules valstis vai attīstības valstis būtu saukt par ekonomiski „noplicinātām” valstīm (impoverished countries – angļu val.), tā uzsverot vēsturisku un aizvien notiekošu apzinātu procesu, kas izraisa vai veicina nabadzību. Antropologs Džeisons Hikels norāda, ka tādēļ globāli būtu jārunā par palīdzības un labdarības sniegšanu nevis šo valstu attīstībā, bet gan „atjaunošanā”, tā uzsverot to, ka nabadzība nav „dabisks dienvidu” fenomens, bet gan tikusi apzināti radīta caur kolonizācijas procesu, kas šobrīd daudzās dekolonizētās valstīs aizvien turpinās caur masīvu likumisku un nelikumisku resursu izpumpēšanu, ko veic privātas, pārsvarā ārvalstu kompānijas.⁶

1. Wolf Eric R. Europe and the People without History. Berkeley: University of California Press, 1982, pp. 4-6.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ibid., pp. 4-6.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Marhilēvičs Uldis. Izrādes „Tobāgo!” apraksts vietnē „Biļešu paradīze”. Pieejams: https://www.bilesuparadize.lv/lv/events/event/64342#prettyPhoto [skatīts 15.09.2018].  (atpakaļ uz rakstu)
4. Gardner Katy and David Lewis. Anthropology, Development and the Post-Modern Challenge. London: Pluto Press, 1996, p. 33.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Anderson Warwick. Colonial Pathologies. American Tropical Medicine, Race, and Hygiene in the Philippines. Durham: Duke University Press, 2006, p. 7.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Mukherjee Joia S. An Introduction to Global Health Delivery: Practice, Equity, Human Rights. New York: Oxford University Press, 2018, pp. 5-7.  (atpakaļ uz rakstu)