— Caur Čapajevu pie tukšuma

 

Par Viktora Peļevina romānu Čapajevs un tukšums (no krievu valodas tulkojis Emīls Dreiblats; Dienas Grāmata, 2018)

 

Ilgu laiku es nelasīju Viktoru Peļevinu viņa fanu dēļ. Ne vienam vien cilvēkam manā paziņu lokā tas bija no tiem diviem trim autoriem, kas veidoja visu viņa literāro interešu loku. Atkarībā no attiecīgā cilvēka iecienītā apreibināšanās veida to parasti papildināja Borhess, Bukovskis, Jerofejevs un/vai Murakami. Tas man šķita ticamākais iemesls, kāpēc par Peļevina grāmatām – visbiežāk tieši Čapajevu un tukšumu – viņi runāja tonī, kas drīzāk piederētos kāda Austrumu ielaspuiku kulta mācekļiem.

Beidzot tomēr padevos un izlasīju tobrīd svaigi latviski iznākušo Šausmu ķiveri. Un sapratu viņu sajūsmu. Dalījos tajā ar vienu otru no tiem pašiem paziņām, lai viņi varētu pasmaidīt par manas augstprātības sašļukšanu. Kultā tomēr neiesaistījos, jo drīz vien domas pārņēma kāda cita grāmata, tad vēl kāda, un beigās savu nākamo Peļevinu – Generation P krieviski – izlasīju sešus gadus vēlāk. Un tagad, vēl pēc sešiem gadiem, pienācis laiks viņa trešajai grāmatai. Pārdozēt nav labi arī Peļevinu.

To visu stāstu tāpēc, ka šis autors viņa cienītājiem ir kas vairāk par vienkāršu rakstnieku, un ar to jārēķinās ikvienam, kurš vēlas lasīt Čapajevu un tukšumu. Viņa lasītājs automātiski tiek ieskaitīts noslēpumainā savējo lokā, par kuru viedoklis ir ikvienam, kurš zina Peļevina vārdu. Viņa darbu kritizēšana nereti tiek uztverta kā uzbrukums kādai dārgai un bieži vien vārīgai personības daļai, bet arī pārspīlēta slavēšana var tikt uzlūkota ar aizdomām.

Vismaz nelielā mērā tas droši vien ir saistīts ar dažādām psihotropajām vielām, kurām bieži ir svarīga loma viņa darbos. (Autoram pašam šī saistība gan nav mīļa – intervijā Esquire viņš saka: „Es nepīpēju un nedzeru, un uzskatu, ka smadzeņu ķīmijā tiešā veidā nevajag iejaukties, vismaz ne regulāri, jo tas noved tikai pie atkarības no ķimikālijām un neatrisina nevienu cilvēcisku problēmu.”) Bet, manuprāt, galvenie iemesli Peļevina tapšanai par t. s. kulta autoru ir viņa tēmas – realitātes iedaba simulakru laikmetā, Austrumu garīgums pēcpadomju pasaulē –, kas aprakstītas pašpuiciskā naksnīgu virtuves sarunu stilā un ir lieliski piemērotas diskusijām tieši šādos apstākļos. Jo sevišķi tās domas, kas ietērptas kalambūros un mīklainos paziņojumos. Piemēram: „Par brīvības telpu var būt tikai prāts. Viss tas, kur tiek ievietots prāts, kļūst par tā cietumu,” – un: „Realitāte ir ikviena halucinācija, kurai ticat par simt procentiem.”

Šie pēdējie apgalvojumi, lai arī ir no Peļevina 2008. gada intervijas (no grāmatas Одиннадцать бесед о современной русской прозе) un vairāk piesaistīti Šausmu ķiverei un Generation P, ļoti tiešā veidā saskan arī ar Čapajevu un tukšumu. Proti, nupat latviski iznākušā romāna galvenais varonis, no anekdotēm par Čapajevu pazīstamais Petjka (tiesa, uzvārdā Tukšums, nevis Isajevs), vienlaikus dzīvo divās realitātēs: Krievijas pilsoņu kara cīņās, kur ar viņu ir Čapajevs, Anna un citi cilvēki, un nosacītās mūsdienās trakonamā vēl interesantākā kompānijā (tur ir, piemēram, vienkārši Marija, kas tuvojas Rietumiem, iesaistoties attiecībās ar Švarcenegeru, un Serdjuks, kurš ir iesaistījies Austrumu iekšējās cīņās). Itin loģiskā kārtā viņu bieži nomoka jautājums, kura no šīm dzīvēm ir patiesa, bet kura – halucinācija. Par laimi, pa rokai parasti ir Čapajevs vai kāds cits apziņas līkločos rūdītāks cilvēks, ar kura palīdzību Petjka vairākkārt var nonākt pie atbildes: realitāte ir –

Kā redzams, recenzēt Čapajevu un tukšumu ir tikpat bezjēdzīgs uzdevums kā budisma koanu ķidāšana. Starp citu, tieši tos Peļevins, šķiet, ir uztvēris kā tuvāko līdzinieku populārajām anekdotēm un to tēliem, no kurām romānā gan ir izmantota gandrīz tikai struktūra. Proti, tāpat kā mutvārdu folklorā, arī romānā Čapajevs palīdz Petjkam saprast pasauli, ar bieži aloģiskām atbildēm uz vienkāršiem jautājumiem mēģinot atklāt tādu kā jēgas tārpeju no realitātes ārējā izskata līdz tās iekšpusei, kodolam, kas, protams, ir tikai tukšums. Tā atkārtojas atkal un atkal, ar dažādu ārēji absurdu ainu palīdzību parādot vēl un vēl citas realitātes šķautnes, bet katrreiz, kad tev vai Petjkam šķiet, ka esi sapratis veselumu, Čapajevs pasmejas un sašķaida galvā izveidoto pasaules modeli. Reizēm Petjkas un/vai Čapajeva vietā ir kādi citi cilvēki, bet tas nav būtiski, jo tukšuma būtību jau nemainās.

Jā, Čapajeva anekdošu meklētājiem grāmatā visdrīzāk nāksies vilties, jo Peļevina romāns nelīdzinās savulaik populārajam Leonīda Solovjova Stāstam par Hodžu Nasredinu. Tas patiešām bija lielākā stāstā savīts Nasredina anekdošu apvienojums, bet šeit mūsu priekšā ir Čapajeva koanu lupatu deķis, kas pats ir kā viens liels koans.

Šajā ziņā Peļevins pieturas pie krievu literatūrā salīdzinoši izplatītāka stāstījuma veida, koncentrējoties uz tādu ainu radīšanu, kas ļauj atspoguļot darba centrālo domu no dažādiem rakursiem (pretstatā lineārākiem, tiešākiem, tēla(-u) izaugsmē balstītiem stāstiem, kas dominē Rietumu literatūrā). Labi gribot, tēliem var arī piekārtot konkrētas funkcijas un simboliskas lomas, tādējādi kārtīgi ieurbjoties autora iecerē, bet vismaz pirmajā lasīšanas reizē tas nonivelētu teju psihedēlisko lasīšanas pieredzi līdz lomu spēlēm psihoterapeita kabinetā. Tiesa, reizēm kas līdzīgs notiek arī pašā romānā, epizodēs, kurās divi tēli vienkārši sēž tukšumā un spriež par šo pašu tukšumu, paļaujoties, ka lasītājs sekos sarunu pavedieniem, kādas iekšējas motivācijas vadīts. Šādos brīžos (sevišķi grāmatas otrajā pusē) sarunas mēdz kļūt didaktiskas, un tad mazliet iestrēgst arī visa grāmata.

Par laimi, nekad tālu nav krietni interesantākas ainas vai domas. Nejauši atveru 218. lappusi. Te japāņu samuraju klana Taira pārstāvis Kavabata piedāvā Serdjukam kļūt par klana „menedžera palīgu ziemeļu barbaru lietās”. Atpakaļ uz 95. lappusi. Petjka gatavojas uzrunāt un motivēt Sarkanās armijas karavīrus pirms viņu došanās cīņā: „Viņus mānīja kopš bērnības, un būtībā nekas nebija mainījies, tagad viņus mānīja citādi, bet šo kā ar cirvi tēsto apmānu – gan veco, gan jauno – izsmejošais primitīvisms bija patiesi necilvēcīgs.” Un tā tālāk. Tā ir grāmata, kuru var lasīt arī šādi. Secīgs stāsts vienalga netuvinātu tukšuma izpratnei. Tad jau labāk iegremdēties ainās un teikumos, kas daļai lasītāju varbūt šķitīs pliekani, bet citi to apvienojumā atradīs plašāku jēgu.

Ir acīmredzams, ka arī tulkotājam – mūziķim Emīlam Dreiblatam (šķiet, viņa pirmais grāmatas tulkojums) – un redaktoram, līdz šim vairāk kā māksliniekam pazīstamajam Mārim Garjānim, tas bijis sirdsdarbs, jo teksts lielākoties lasās ar gludumu, kas ir panākams tikai ilga darba ceļā. Pieņemu, ka grāmatas ceļš līdz latviešu lasītājiem nav bijis viegls, tāpēc grūti nepriecāties, ka beidzot arī krieviski nelasošajiem interesentiem ir pieejams šis krāšņais profānuma un garīguma sajaukums, no kura par Čapajevu un tukšumu ir iespējams uzzināt visu vajadzīgo un vēl vairāk. Un varbūt pat gūt kādu apskaidrību, par kuru tad stāstīt saviem paziņām, lai arī viņus pamudinātu izlasīt Peļevinu.