— Stāsti, par kuriem grūti runāt

Par Lēlo Tungalas romānu Biedrs bērns (no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Liels un mazs, 2018)

Skatoties filmu Tēvs nakts par ebreju vajāšanu un iznīcināšanu Rīgā, es, protams, jutu milzīgas līdzpārdzīvojuma skumjas, bet vienlaicīgi raisījās arī pacilāta sajūta – cik labi, ka mēs spējam par to runāt! Nevis nodurtu galvu censties aizmirst, norakstīt uz pārlieku komplicētu vēsturisko situāciju vai nenovēršamu ārēju spēku, bet kopīgi no viena gala sākt katrs šim stāstam pievienot savas vai ģimenes atmiņas, versijas un zināšanas. Tas pats sakāms par citām simtgades filmām, Billes ekranizāciju, iznākušajiem vēsturiskajiem romāniem un pilnīgi noteikti arī šogad latviski tulkoto un filmā adaptēto igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas autobiogrāfisko bērnības romānu Biedrs bērns. Manuprāt, viena no labākajām Baltijas valstu simtgades dāvanām ir tieši šie stāsti, kas šogad nonāca pie plašas publikas, tostarp visjaunākās paaudzes, apliecinot, ka mēs spējam pašapzinīgi runāt par visiem vēstures posmiem. Traģēdiju žanrā vienas no šausmīgākajām ir neziņas un absurda traģēdijas, kas jāizdzīvo tuviniekiem, meklējot bez vēsts pazudušo, zaudējot nepamatoti notiesāto, gaidot nezināmā virzienā izsūtīto, kas katru dienu liek sevī izcīnīt padošanās un cerības konfliktu. Bet tādas ir arī neatbildētās traģēdijas – aizliegtie, noklusētie, no apziņas izspiestie nodarījumi, kuriem grūti atrast vārdus pat pēc piecdesmit, simt un vairāk gadiem. 

Lai kas nebūtu rakstīts anotācijās par šīs koši dzeltenās grāmatas gaišo optimismu un humoristiskajām detaļām, Lēlo Tungalas triloģijas pirmā daļa Biedrs bērns un lielie cilvēki pirmkārt ir ārkārtīgi sāpīgs un traģisks darbs, kas stāsta par Staļina represīvā režīma ietekmi uz bērnu un bērniem, kuru tuvinieki tika pazemoti un piespiedu kārtā vardarbīgi aizvesti no ģimenēm. Tas stāsta par bailēm, ciešanām un neziņu, ar kuru iesākas daudzu bērnu dzīve padomju varas okupētajās teritorijās un uz kuras tika būvēts komunisms šeit pie mums, Baltijas valstīs. Tieši tāpēc tā ir grāmata, kas, manuprāt, būtu jāizlasa visiem šeit dzīvojošajiem – ne tikai bērniem, bet arī katram pieaugušajam. Tā stāsta par dzīvi kopumā, par bērnību piecdesmitajos gados – par visu, labo un slikto, kas tajā noticis, nemetot līkumu skarbākajām atmiņām, bet neaizmirstot arī priecīgo. Lēlo Tungalai izdodas apvienot laikmeta raksturojumu ar to, kā jauna dzīvība aug un stīgo pāri sarežģītajai, izpostītajai pēckara ainavai. Kā bērnībai raksturīgo garo dienu tempā turpinās ikdiena ar dusmām, sāpēm, ilgām un vainas meklēšanu sevī, kas ļautu atgriezt atpakaļ apcietināto māti un iepriekšējo normālo dzīvi. Tajā pašā laikā mazā Lēlo ir tikai bērns, kas aizmirst un aizmirstas, komiski interpretē notikumus un fantazē par to, kā viss atrisināsies, turpina pasaules apbrīnošanu un rotaļāšanos ar visu to, kas tajā ir palicis.

Mēdz teikt, ka mājas ir vieta, kur sākas ne tikai dzīve, bet arī cilvēka personība. Romāna Biedrs bērns autorei caur bērna vērīgo un sajūtām piesātināto perspektīvu izdodas ļoti ticami aprakstīt, kādas bija šīs mājas kādā piecdesmito gadu Igaunijas mazpilsētā. Pieticīga, bet kārtīga saimniecība, kurā nāk ciemiņi, skraida suņi, skan dziesmas, stāsti un valda gan stingra kartība, gan omulīga rosība līdz brīdim, kad „melnie vīri” no tās izrauj māti. Tad māja kļūst drēgna, klusa un tukša, un pat koka griestu rakstos, kuros parasti veidojās fantastiski pasaku tēli, sāk rādīties draudīgas sejas. Ja Māras Zālītes autobiogrāfiskais romāns Pieci pirksti par piecgadīgu meiteni sākas brīdī, kad izsūtītā ģimene atgriežas un vissliktākais kaut kādā mērā ir aiz muguras, tad Lēlo Tungalas pirmajā triloģijas grāmatā vissliktākais ir tikko sācies un priekšā ir milzīgi liela, biedējoša nākotnes neziņa, kas rada kniesošu nepacietību arī lasītājiem – mēs gribam ātrāk nojaust stāstā kādus pozitīvus vēstnešus un atšķirt laimīgas beigas, jo šī taču ir bērnu grāmata… Laimīgās beigas nenāk, toties romāna spriedze simboliski un emocionāli precīzi ļauj lasītājam piedzīvot atņemtās brīvības sajūtu, ar kādu padomju laikus pārcieta daudzi baltieši.

Uz ilgu laiku bāreņos palikuša bērna metafora ir viegli attiecināma uz visu okupēto valstu sabiedrību. Piecgadnieka egoisms savā veidā iemieso mazās tautas nacionālismu, un, lasot par Lēlo, mēs pēc analoģijas ar bērna attīstību šajos apstākļos varam domāt arī par to, kas īsti notika ar Igauniju, Latviju, Lietuvu. Paralēles var vilkt gan jautājumu virknē – „kad tas beigsies?”, „kur viņa palika?”, „vai viņa atgriezīsies, ja es klausīšu?” –, gan iekšējā konfliktā, kā savienot izpostītas ligzdas sāpes ar jaunas dzīves sākuma optimismu, kā uztvert vecās un jaunās dziesmas un kam ticēt – tam, kā tev liekas, vai tam, ko tev saka?

Autore uzskaita ļoti daudz komisku paradoksu, kas veidojas, ideoloģijas propagandai savienojoties ar bērna pasaules izziņu. Kā rodas absurdas un pat ciniski izsmejošas vārdu kombinācijas – sākot jau ar grāmatas nosaukumu Biedrs bērns, kas, no vienas puses, uzsver bērna cienījamo lomu sabiedrībā, bet no otras – pienākumu rīkoties kolektīvajās interesēs, ko mazā Lēlo interpretē kā bezierunu paklausību, un beidzot ar „aizpeļķes” plēsīgajām vardēm un ābeces skaitāmpantiem, kuros tiek iepīts arī „enkāvēdē”. Grāmata līdz psiholoģiski smalkām niansēm parāda to, kā veidojās komunismam pievērstais jaunais pilsonis, – kā viņā savietojas dziņas, ģimenes pamatvērtības un komunistiskie ideāli, kas krāšņās vārdu virknēs plūda no jaunajām grāmatām un radioaparāta – ierīces, kuras uzdevums bija aizstāt mātes atstāto tukšumu mājā.

Tungala ļoti dzīvi un precīzi apraksta bērna pasaules izziņas procesus, piemēram, sajūtas par burtiem un vārdiem, kas skan tīkami un kurus gribas atkārtot. Bērna pasaulē vārdi mēdz ieņemt nozīmi paši par sevi to skanējuma dēļ, piemēram, „Engelss”, kurš mazajai Lēlo patīk daudz labāk nekā igauniskais varoņa vārds „Kalevs”. Viņa ļoti ātri apgūst jauno valodu, taču bez lielas nojēgas par tās nozīmi. Tikpat iracionāli un subjektīvās sajūtās balstīti veidojas bērna cēloņu un seku pieņēmumi (Lēlo pati sev ir ieskaidrojusi, ka māti aizveda viņas sliktās uzvedības dēļ, un cenšas to labot) un situāciju skaidrojumi, kas maza (un traumēta) bērna mežonīgajā iztēlē pieņem groteskus veidolus. Piemēram, klausoties ziņu par reakcionārajiem jauniešiem, kas nesoļo ar komjaunatni vienā solī, Lēlo iztēlojas, kā tiek sodītas šīs nepaklausīgās meitenes, – plikas saguldītas rindā, un uz viņām pareizie jaunieši rāda ar pirkstiem. Šī diezgan šokējošā iztēles aina ilustrē to, cik dziļi kauns un vaina par savu uzvedību atbilstoši jaunās ideoloģijas normām spēja iesakņoties cilvēka apziņā.

„Valsts, kas neciena mātes, nevar ilgi pastāvēt”

Jau no grāmatas pirmajām nodaļām manu uzmanība vērsa tas, ka Lēlo Tungala stāsta ne tikai savu personīgo un bērna atmiņu stāstu, bet vispārina to uz stāstījumu par sievietes lomas maiņu un degradāciju, mainoties režīmam. Lēlo ir bez mātes palikusi maza meitene, kas lūkojas pēc parauga, mēģinot izprast savu nākotnes lomu. Lai gan grāmatā aprakstīti arī tēva, onkuļu tēli, tomēr ar lielāku mērķtiecību portretēti tieši dažādie Lēlo pazīstamie sieviešu tipi un dzīvesstāsti – mātes, bijušās skolas direktores, traģiskais liktenis, stāsts arī par mātes māti, kuru astoņdesmit gados kā nevarīgu večiņu izsūta uz lēģeri, par poļu izcelsmes tēva māti Minnu, kas pakļaujas sava vīra dominējošajam raksturam un, iespējams, piever acis uz sānsoļiem, tēva māsu dažādajiem raksturiem, kaimiņienēm un ciema sievām, kas palikušas atraitnēs un bez apgādniekiem, sirsnīgo laucinieci Māles tanti, kas dzer baldriānus ikreiz, kad kāds piezvana viņas durvīs, jukušo Mari un daudzām citām, kas zaudējušas dēlus, brāļus, vīrus vienā vai otrā karā, slimību epidēmijā vai izsūtīšanā.

„Valsts, kas neciena mātes, nevar ilgi pastāvēt” –  šis Lēlo mātes pravietiskais teikums, manuprāt, izsaka grāmatas centrālo domu, tikai ar vienu niansi: tāda valsts tomēr spēja pastāvēt ilgi – pusgadsimtu Baltijā un citur vēl ilgāk. Iespējams, ar šiem vārdiem autore un viņas māte drīzāk domāja, ka tāda valsts nevar pastāvēt mūžīgi, – tā nekad nekļūs īsta un neļaus sev noticēt. Līdzīgas atziņas savos pētījumos paudis arī krievu izcelsmes amerikāņu vēsturnieks Jurijs Slezkins, kurš analizējis krievu sieviešu lomu starpkaru periodā.¹ Viņš ir pārliecināts, ka boļševiku revolūcijas lielākais trūkums bija tas, ka nevienam nebija skaidrs, kādam īsti jābūt komunisma ģimenes modelim, un ekonomisko un sociālo reformu nevar īstenot, ja tā neveido saķeri ar individuālām ģimenes paražām.

Mazā Lēlo dusmojas, ilgojas, arī vaino māti, uzskatot, ka „labas mammas nepamet labas meitenes”, tomēr mātes atzinība, paraugs un viedoklis ir viņas labā/ļaunā atskaites punkts. Pieci – seši gadi ir laiks, kad bērnam veidojas agrīna izpratne par viņa dzimumlomu, notiek iepazīšanās ar savu seksualitāti, parādās kautrīgums, interese par pretējo dzimumu un apkārtējo viedokli, laiks, kurā bērns mācās balansēt savas dziņas attiecībā pret sabiedrības normām. Bet šajā svarīgajā sociālās un fiziskās attīstības posmā  „biedru bērnu” pārsteidz padomju okupācija – ielaušanās, aresti, izsūtīšana, kas izjauc ideju par mājām un ģimeni kā drošu patvērumu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Bērns, kā saka, „līdz kaulam” iemācās, ko nozīmē totalitāra vara, – cilvēka personīgajā, intīmajā teritorijā jebkurā brīdī var rupji ielauzties milicis un, ja vajadzīgs, nošaut, piekaut, pazemot gan vecākus, gan bērnu.

Lēlo līdz šim ir bijusi visas radu saimes uzmanības centrs – saulstariņš, profesoriņš, acuraugs –, un pārmaiņas, ko vieš jaunais kolektivizācijas režīms, viņai nāk kā trieciens. Tas tiek simboliski pasvītrots lielveikala epizodē, kad Lēlo ierauga, ka viņas mīļā lellīte Kati izrādās tikai „viena no simt, vai pat tūkstoš, bezvārda lellēm”, vai epizodē ar rozā fotoalbumu, kurā milicis var viņu ieraudzīt pliku. Tādējādi grāmatas autore paceļ, manuprāt, neizrunātu un smagu tēmu par ne tikai tiešu fizisko, bet arī emocionālo vardarbību, kas padomju laikā tika vērsta pret sievieti. Lai arī mēs turpinām atkārtot, ka padomju sieviete bija „emancipēta”, tas attiecas tikai uz līdzvērtīgām darba iespējām, nevis līdzvērtīgu sabiedrisko statusu vai cieņu pret viņas mātes, seksuālās partneres vai dzemdētājas lomu – emocionālajām un pat fizioloģiskajām vajadzībām. Kaunināšana par seksualitāti, absolūta privātuma noņemšana, centralizēta dzemdēšanas sistēma, kas iejaucās dabiskās mātes un zīdaiņa attiecībās, liedzot barošanu ar krūti un emocionālu komfortu, nav savietojama ar „sievietes emancipāciju”. Publiskās tualetes bez durvīm un papīra skolās, kad piecas rindā čurā un citas stāv pretī un skatās, rupja, aizskaroša attieksme, kas joprojām mēdz uzvējot dzemdību iestādēs un sieviešu ārstu kabinetos, piemēram, frāzes „prati tikt pie bērna, proti arī izspiest”, ir mazvērtīga statusa ierādīšana un vardarbības forma, kas nāca līdzi šim tūkstoš bezvārda leļļu projektam.

Reizēm pieaugušam lasītājam grāmatā izmantotā alegorija un salīdzinājumi var šķist pārlieku ilustratīvi, bet jāatceras, ka romāns ir piemērots pamatskolas bērniem, no kuriem kāds ar padomju laikmeta raksturojumu, iespējams, saskaras pirmo reizi. Manuprāt, pieredzējusī bērnu grāmatu autore atrod balansu un precīzus laikmetu raksturojošus elementus, lai pateiktu daudz, bet nepateiktu visu priekšā: teksts ir pietiekami daudzslāņains, gan lai ļautu bērniem pašiem nonākt pie savām atziņām, gan lai uzdotu jautājumus un meklētu atbildes pie vecākiem, mācību grāmatās, šodienas un citu valstu piemēros.

Lēlo Tungala nebaidās izmantot ļoti tiešu, autentisku un varbūt ne vienmēr bērniem pilnībā saprotamu valodu: tekstā bagātīgi ienāk gan padomju pārvaldes struktūru nosaukumi, saīsinājumi, folklora, izloksnes, dīvainu dziesmu vārdi, kas atstāj līdzīgu iespaidu kā tad, kad tie parādās mazās Lēlo pasaulē. Tekstā atstāts arī nepolitkorektais „nēģeris”, kādu to lietoja piecdesmitajos gados, bet vislielākā problēma ir „krievs”, kas bez nekādām atlaidēm tiek burtiski izmantots kā lamuvārds un sinonīms lielākajam ļaunumam: „ja ir elle, tad nu gan tai jābūt stāvgrūdām pilnai ar krieviem!” vai „katra izsūtītā igauņa vietā ievesti trīs vaņkas” un tamlīdzīgi. Un mēs zinām, ka tieši tā un ne citādi tika runāts tajā laikā, un tas ir tikai loģiski un izrietoši dotajā situācijā. Tomēr, neskatoties uz visu sakāpināto naidu, rakstniece mazliet panāk arī pretī ar izlīgumu, ieviešot stāstā sarkanmataino bāreni Koļu, kurš arī ir apstākļu upuris, ļaujot jaunajai skolas direktorei Ludmilai palīdzēt Lēlo ģimenei tiesas procesos, krievietēm būt par dāsnākām dzeramnaudas devējām un grāmatas izskaņā atzīstoties, ka tobrīd valdīja haoss un neviens neko nesaprata: „Kas ir viņi, man bija grūti saprast. Bet vai to saprata pat tie lielie cilvēki!”

Guntara Godiņa plūstošajā grāmatas tulkojumā kā vienmēr atjautīgi lokalizētas dažādās izloksnes, valodas ietekmes un spēles. Tas savdabīgā veidā rada ilūziju, ka romāna darbība notiek „pie mums”, – it kā Igaunija būtu tikai kāds tālāks Latvijas reģions, liekot brīnīties, cik daudz mums vēl visādu nedzirdētu dziesmu, deju, joku. It kā muļķīgi, vai ne? Bet situācija ir tāda, ka mans dēls igauņu īpašvārdos orientējas labāk nekā vietējos, jo visas viņa mīļākās un kvalitatīvākās bērnu grāmatas, kur stāstīts „par mums”, nāk no Igaunijas. Es gan saskatu tajā arī pozitīvo: viņš skolā vēl daudz dabūs dzirdēt Latvijas likteni, un varbūt zināšanas par to, ka līdzīgus pārbaudījumus varas spēles nesušas arī citās tuvās un tālās valstīs, ļaus viņam šos procesus izvērtēt objektīvāk.

Biedrs bērns nav sentimentāls romāns un necenšas lieki traumēt un raudināt lasītāju, taču no mazās Lēlo neko nevar noslēpt: viņa redz un saklausa pilnīgi visu, arī to, ko pieaugušie varbūt gribētu no bērna ausīm noslēpt – ne velti meiteni mēdz salīdzināt ar „enkāvēdē” izspiegotāju. Grāmatas apakšvirsraksts turklāt vēsta, ka tas ir „vēl viens stāsts par laimīgu bērnību” – krāsainu, možu un piedzīvojumiem bagātu. Stāsts ne mirkli nekļūst garlaicīgs, un tajā ir brīnišķīgi kinematogrāfiski pavērsieni, piemēram, kad Lēlo uzkrīt uz galvas „Frizētavas” izkārtnes burts – patiesībā kaut kas tāds, ko mēs daudzi bērnībā klusi gaidījām, jo kaut kad taču tie burti krīt tāpat kā zvaigznes – kaut tikai izdotos notvert šo mirkli…

Jaunam lasītājam šī grāmata dod iespēju mēģināt pašam orientēties sarežģītajā vēstures situācijā, mēģināt saprast cilvēku izvēles un reakcijas. Un es ceru, ka vērīgākie nepārskries pāri kādiem tekstā it kā nejauši pieminētiem un šķietami absurdiem igauņu dziesmas vārdiem: „Labāk pametīšu savu meitu nekā savas rotaslietas.” Tie Lēlo liek pamatīgi lauzīt galvu un ļoti baidīties saplēst mammas krelles, ar kurām ir tik vilinoši spēlēties, tāpat kā ar tēva sporta sacensību medaļām. Bet, šķiet, tieši šajos vārdos ir ietverta atbilde uz jautājumu: kas deva spēku cilvēkiem izturēt pusgadsimtu ilgušo atšķirtību un apspiestību? Atbilde būtu par mazas, bet lepnas tautas vērtībām, kas uz ilgu laiku slēpa savas rotas zemē ieraktās lādītēs un audzināja savus bērnus ar kodiem un pusvārdiem kā slepenus pagrīdes projektus.

Biedru bērnu noteikti ir vērts izlasīt arī bērnu vecākiem – kaut vai tāpēc vien, ka mums bērnībā šādu stāstu nebija. Mums, pēcatmodas paaudzei, bija citi stāsti – par senajiem labajiem Latvijas laikiem, sirdi plosoši sērdienīšu stāsti, poetizēti un simboliski darbi par vispārējām tautas likteņa ciešanām vai emocionāli un informatīvi sapiņķerēti dzimtas stāsti par nekad nesatiktiem radiniekiem, tomēr tik bieži dzirdētie un nomācošie vārdi „karš”, „lēģeris”, „padomju laiks”, „izsūtījums” vienmēr palika abstrakti un laikmetu aizzīmogojoši. Tās bija atmiņas, no kurām mūs centās pasargāt, par kurām vispirms nedrīkstēja un pēc tam neprata/nespēja runāt. Tas, ka mums ir autores, kas spēj pierakstīt šīs sarežģītās vēstures atmiņas „pat bērniem saprotamā valodā”, dod cerību, ka mēs kā sabiedrība atradīsim vietu šai pagātnei savā dzīvesstāstā un savus bērnus pasargāsim nevis no šīm atmiņām, bet drīzāk no to nezināšanas. Cerību, ka viņi savu identitāti būvēs ne tikai no sensenām idealizētām pasakām par šeit mītošajām tautām, bet arī no pieredzes, kas nāk no mūsu tagadējo karu redzējušo, izsūtīto, okupēto, komunismam pievērsto, disidentisko, no Krievijas iebraukušo vai trimdas pārbraukušo vecmāmiņu pūra lādes. Pat ja tās ir pasakas, kuras lasot ir jāraud.

1. In the Shadow of the Revolution: Life Stories of Russian Women from 1917 to the Second World War, edited by Sheila Fitzpatrick and Yuri Slezkine, Princeton University Press, 2000  (atpakaļ uz rakstu)