— Tiu-di-diu

No mājas izgāju piecos vakarā, kad jau bija sameties tumšs, kā jau parasti decembrī. Devos uz Rīgu – septiņos man bija miera pīpe ar brālīti rastafārīti, bet deviņos jānolasa stāstiņš rakstnieku Gājienā pa bāriem. Mans personīgais gājiens pa bāriem bija iesācies tepat laukos uz neapgaismota ceļa. Ticis tam virsū, sāku saskaņot iešanu ar saviem kristīgajiem elpošanas vingrinājumiem, bet man neveicās nekādā jēgā, jo tālumā rēgojās tas un šitas un skatiens gramstījās aukstajā ārpusē, rumpis saspringa, solis palika neregulārs un plaušās ievilktie dievvārdi sagāja galīgā grīstē. Nebiju pametis mājas nu jau mēnešus divus, un mani uztrauca doma, ka, šitā turpinot, es Rīgā neizskatīšos diezko garīgs, bet tovakar es gribēju izskatīties īpaši skaidrs un gaišs, demonstrēt savas vientuļās dzīves brīnišķīgos augļus. Tā es tur kleberēju pa to melno, nomaļo ceļu, satraukti elsodams, bet, tiklīdz pretī vai no muguras tuvojās kāda mašīna, lecu grāvī un, goda stājā izstiepies, gaidīju, kamēr tā pabrauc garām. Man nebija kauns tā lēkāt pa grāvjiem, man bija bail no mašīnām, kas mēdza braukāt pa šosejām zigzagā, notriecot visu, kas notriecams. Armīns teica, ka tādā tumsā šoferi neredzot vispār neko, un es negribēju mirt tumšā naktī uz lielceļa. Kad tuvojās trešā mašīna, divreiz jau biju tā palēkājis, un šoreiz paliku uz ceļa, uz pašas, pašas ceļa maliņas, un – fak! – šis kā reiz izrādījās tas gadījums, kad grāvis nebūtu nācis par ļaunu, – mašīna, piebraukusi man blakus, pēkšņi ieslēdza jumta uguņus un, īsi, maigi ietaurējusies, apstājās. – Pienāciet, lūdzu, pie mums! – no baltā džipa atvērtā loga atskanēja aicinoša vīrieša balss. – Vai jūs zināt, kāpēc mēs esam jūs apturējuši? – Protams, ka es zināju, kāpēc viņi mani ir apturējuši, dēļ tiem stulbajiem atstarotājiem, un tagad uzdeva tā sastādītu jautājumu, lai es jau pirmajā atbildē atzītu savu vainu. Nē, es teicu, un viņi dabūja stāstīt un apvainot mani paši. Trīs viņi tur bija tātad, baigā policejiskā trīsvienība – divi veči un studentīte, tipa kursante, kā no Zelta Zivtiņas reklāmas tā blondā. – Kur ir jūsu atstarotājs? – Es ļoti labi zināju, kur ir mans atstarotājs. Kad gāju ārā, Armīns man tieši iedeva to elektrodzelteno vesti, bet es ieliku somā un neuzvilku, gudrinieks, tipa, mājās nākot, uzvilkšu. Televizorā anarhisti ar tādām vestēm mugurā dedzināja Franciju nost, bet es negribēju mocīties ar uzvilkšanu un novilkšanu. Tagad būs jāmokās ar paskaidrojumiem („Kā tā? Ir līdz un nav mugurā! Un kāpēc tad nav tai mugurā?”), un varbūt beigās tas vispār pagriežas kaut kādā veidā pret mani un sanāk kā vainu pastiprinošs apstāklis kaut kam vēl noziedzīgākam, kam priekšā stāv pierakstīts „apzināti”. – Nav! Nav man vestes! – es iemelojos un pēkšņi, pats sev par pārsteigumu, sāku lūgties pieglaimīgā, pretīgā stiliņā. – Bet nesodiet mani šoreiz, lūdzu, lūdzu, man patiešām nav jums ko maksāt, man ir pasākums Rīgā, jūs nedomājiet, ka es neuzmanos, es, kad ieraugu mašīnu, uzreiz lecu grāvī iekšā! – Ko es vispār biju iedomājies? Ka lēkāšana pa grāvjiem ir kaut kāds arguments? – Jūsu vārds, uzvārds!? – Tas, kurš sēdēja priekšā, pēc visa spriežot, galvenais, pieprasīja man dokumentus, viņš mani nekādā veidā neatpazina. – Vai jūs nožēlojat savu noziegumu? – no mašīnas aizmugures iečiepstējās Zelta Zivtiņa, kas visu notiekošo protokolēja. – ĻOTI! – es uzsvēru, kā iztaustīdams tumsu mašīnas salonā un mēģinādams uztrāpīt stīgai, no kuras nevar saprast, joks tas vai nopietnība. Es zināju simt punkti, ka viņa nepierakstīs to ĻOTI, tādas špidrilkas kā šī parasti tādas lietas tādās situācijās nepieraksta. Kā izdzirdējusi manas domas, viņa pastiepa man papīra lanckaru un pildspalvu. – Vai jūs, lūdzu, nepierakstītu savu liecību ar savu roku? – Nē, nē, rakstiet jūs! Jums vajag, jūs arī rakstiet! – Un viņa turpināja pierakstīt, piegrūdusi degunu vietai, kur pilspalva atdūras papīrā. Tie divi priekšā pa to laiku sazvanījās ar centru, noskaidroja, ka es neesmu no agrāk sodītajiem. – Jūs vispār, kad ejiet pa ceļu, tad ejiet pa šo pusi, mašīnām pretī, nevis pa to pusi, – pēkšņi ierunājās tas otrs, tas, kurš šoferis, reāls uzšāvējs ar perverselīgām ūsām, uzkačātiem pleciem un pliku pauri. – Es saprotu, – es atbildēju viņam mīļā Skalbes kaķīša balstiņā. – Bet man tajā ceļa pusē ir mājas, tur ir mans pagrieziens, un es vienmēr eju pa to pusi gan turp, gan atpakaļ, jo tā ir it kā tuvāk mājām un man ir drošāka sajūta, un… – Tiu-di-diu! – Tā bija pirmā reize, kad viņš – un patiesībā viņi visi trīs – uz mani noblisinājās ar domu – šis ir no tiem. – Pirmoreiz mēs jums izteiksim brīdinājumu, bet apsoliet, ka turpmāk tumšā laikā staigāsiet ar luminiscējošo vesti, – man atkal teica Galvenais. – To es jums nevaru apsolīt, jo nezinu, vai man būs tā veste. – Nopērciet! – Man nav naudas! – Un tā bija absolūta taisnība – mums mājās atkal bija iestājies kārtējais bada periods, no rīta es biju izēdis vien bļodiņu auzu putras, un vispār tā veste jau bija somā, un mani tracināja stāsti par to, kas un kur man ir jānopērk. – Kā jums var nebūt nauda, kā tad jūs dzīvojat? Tikai suņiem un kaķiem nav nauda! – atkal iečiepstējās Zivtiņa. – Es esmu beznaudnieks! – es spēru ārā cerībā, ka viņi zin, kas ir bessrebreņņiki, senos laikos bija tāds īpašs garīgs uzaicinājums, kad cilvēks, nespēdams iekļauties, brīvprātīgi dzīvoja trūkumā un pārtika no tā, ko putniņi atnesuši. – Tiu-di-diu! – Putniņi, putniņi, kā ta, ka putniņi! Šī bija otrā reize, kad viņi uz mani paskatījās visi trīs reizē. Bezdnavdniekz, bļe. Latviešiem vispār ir tāds vārds? Izmantoju neveiklo klusumu un sāku pretuzbrukumu – viņi bija uzbrukuši man, un es jau no paša sākuma gribēju uzbrukt viņiem, vienīgi nezināju, kā. – Es atvainojos, – es sāku ar Galveno, – bet vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man savu vārdu? – Leitnants Ļebedevs, – svarīgi atburkšķēja Galvenais, kurš, ja vēl neesmu to pieminējis, runāja ar smagu krievu akcentu un kuram bija savus divus centimetrus biezi vaigi ar sārtumiņiem galos un pārējo ķermeni droši vien klāja tikpat bieza speķa kārta. – Nē, es nedomāju uzvārdu, bet kāds ir jūsu vārds? – es jautāju, cik laipni vien varēdams, un dzirksteles no manas laipnības šķīda uz visām pusēm. – Nu, Jurijs… – šoreiz jau samērā samulsis Galvenais novilka. – Skaidrs! – es teicu un pievērsos pornodžekam pie stūres. – Un jūs kā sauc? – Genādijs. – Oho, viņš man atbildēja! Mazliet klusāk kā Galvenais, bet tomēr atbildēja! Un cik smuks vārds – Genādijs! Vai Gatis. Nē, Genādijs. Nevajag obligāti uzreiz krievus, viņam nebija krievu akcents. Gatis-Genādijs. OK. – Paldies. Un kāds ir jūsu vārdiņš? – es jautāju balinātajai Zelta Zivei. – Liene, – tā atbildēja pavisam klusi un nobolīja acu baltumus, it kā no lejas uz augšu skatoties. – Ah-hā! Paldies! Nu, protams, ka Liene, kas cits jūs vēl varētu būt!? Es vispār esmu rakstnieks, tagad es zināšu jūsu vārdus un varēšu sarakstīt par jums stāstiņu. – Tiu-di-diu! Tiu-di-diu! Tiu-di-diu! – viens pēc otra izplatījumā iešķindējās zvaniņi, un tie trīs uz mani sāka skatīties jau kā uz pilnīgu muļķi. Biju izgāzies visumā un kopumā, netiku atpazīts ne pēc uzvārda, ne pēc vārda, un arī pēc izskata nē, bet ar stāstu kā atriebes ieroci šie lauku policisti nebija saskārušies. Un ko tad es tādu par viņiem rakstītu, neko interesantu viņi vēl nebija sastrādājuši. Un kas viņus vispār varētu aizskart? Stāsts, kurā visi trīs nopistos? Un kā tad viņi tur, interesanti zināt, nopistos? Kaut kā neparasti? Kaut kā jau nopistos, kā jau pišās, augšā, lejā, uz riņķi kā dzirnavās. Genādijs ar Lieni pistos, bet Jurijs uz viņiem skatītos. Nopistos un iepistos kādā kokā un beigti būtu. – Parakstieties šeit! – Zelta Zivtiņa Liene atkal stiepa uz manu pusi savu papīru. – Izlasiet un parakstieties! – Lapa bija izraibināta ar maziem gliemežvāciņiem un kaut kādiem puķītēs savilkušamies jūraszirdziņiem, neko nebija iespējams salasīt. – Es nesaprotu, ko jūs tur esiet sarakstījusi, lasiet pati! – Šī sāk lasīt man priekšā. Līdz vietai, kurā ir aprakstīts, kā es nožēloju pastrādāto noziegumu. – Kāpēc jūs neesat pierakstījusi ĻOTI? es taču jums divreiz atkārtoju, ka ĻOTI nožēloju! Tā taču bija, vai ne? – Tiu-di-diu! – Jā, bija! Nu tad pierakstiet to tur, kur tas trūkst! – Nē, rakstiet, rakstiet vien pati! Jūs nepierakstījāt, jūs arī pierakstiet! – Un viņa pieraksta „ļoti” rindiņas augšā ar tādiem pašiem sūdainiem izdirsumiņiem, piektās klases līmenis, reāli. – Apakšā parakstieties un uzrakstiet „no maniem vārdiem pierakstīts un saprasts pareizi”. – Tur nebija pierakstīts ar maniem vārdiem, es jums teicu ar citiem vārdiem. – Vienalga rakstiet „no maniem vārdiem pierakstīts un saprasts pareizi”. – Un es atvēzējos un samudžinātā, lēkājošā kapslokā uzšņāpju – NO MANIEM VĀRDIEM SAPRASTS PAREIZI. Nekāda „pierakstīts”. – Pirmoreiz brīdinājums. Noķersim vēlreiz, būs jāmaksā sodu! – saka Jurijs. – Ja man tā veste vispār kādreiz būs, – es atgādinu. – Es esmu šeit! – man nedzirdami no somas dziļumiem kāds atgādina pretī. – Tad nopērciet! – atkal iepļērcas sīkā. – Varbūt jūs man to varētu uzdāvināt? – es viņai pievēršos. – Labi! – Uzdāvināsiet? – Uzdāvināšu! – Tikai nevajag melot! Kā tad jūs man to uzdāvināsiet, jūs nemaz nezinat, kur es dzīvoju! Jūs atbrauksiet pie manis uz mājām un uzdāvināsiet, ja? Ha! – Uzdāvināšu, uzdāvināšu! Ziemsvētkos uzdāvināšu! Labi, arlabvakaru, lai jums veicās! – Tiu-di-diu! – Lai jums arī labi veicās, gaidu ciemos ar vesti! Dāvinātāji!!! Pazūdu tumsā, spīdinot telefona gaismiņu, un eju pa savu ceļa pusi, uz priekšu, Francija! Ja tu man, sučka, Ziemsvētkos neatvedīsi to vesti, tad pati dabūsi sev tādu Ziemsvētku vesti, ka maz neliksies! Nodedzis dzīvoklis, miris brūtgāns, Zelta Zivtiņa atradusies! Un tad atkal – es taču nevaru kāpt uz skatuves šādā riebīgā atriebes stāvoklī. Un tad atkal jau trīsdesmit trešo reizi – tā Liene ir galīgi stulba un grāmatas nelasa. Un baznīcā neiet, un Dievu nelūdzas. Bet Jurijs visdrīzāk ir pareizticīgais, Žoriks tāpat kā es. Un dzeltenā veste man arī jau ir. Nedrīkst dusmoties, nedrīkst. Viņi taču man labu grib, lai mani tumsā kāds nenobrauc. Un vispār – varbūt man viss šitas jāuztver kā viena Dieva dāvana, varbūt tas Jurijs patiesībā bija Tas Īstais Žoriks – Uzvarasnesējs? Tie īstie jau tieši iemiesojas visādos tādos neuzkrītošos veidos, kā kaut kādi smagā akcentā šļupstoši biezpienvaidži, nu tādi – lai drošs paliek drošs un lai neviens neko nenojaustu.

(Pēc trīs nedēļām, Ziemsvētku rītā, pie mūsu meža namiņa durvīm klauvēja policijas brigāde, Armīns ieraudzīja un nobijās. – Neuztraucies, tie ir pie manis! – es kūņojos ārā no migas. Tā bija tā pati trīsvienība – Galvenais, Pornodžeks un Zelta Zivtiņa. Tagad dienas gaismā viņi izskatījās jau mazliet citādāk, Galvenais nebija nemaz tik trekns, Pornodžeks nebija tik plecīgs, bet Zelta Zivtiņa bija īsts jaukumiņš. – Kā jūs mani atradāt, – berzējot miegu no acīm, jautāju. – Tāds ir mūsu darbs, – saka. Abi veči stingri un dedzīgi paspieda manu roku, mazliet pieliekušies uz priekšu, Zivtiņa šiem pa vidu ar sainīti rokā – te nu tā bija, mana Ziemsvētku dāvana, – ar norobežojošo lenti apsieta atstarojošā veste un viens sirsnīgs mandarīns, pasniegts policejiskā atturībā. – Priecīgus svētkus, kāds kauns, es vispār biju uz jums baigi dusmīgs… – Par ko? – viņi izbrīnījās, bet es nepaguvu pat muti pavērt, kā visi trīs sinhroni pagriezās un aizmaršēja prom. Nēsājiet dzeltenās vestes! Tā viņi tās dzeltenās vestes savervē… Mani Ziemsvētku lāsti atcelti! Ja tā padomā, pat apraudāties var… Cilvēki ir labāki, nekā izskatās! Apsveicu sevi ar aizmuguri… Priekškars.)