— Lai kritika nebūtu reklāmraksts

 

Raimonda Ķirķa, 2018. gada Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Jaunā kritiķa balvas saņēmēja, dzejas un kritikas programmas ir cieši saistītas. Lai gan Latvijā būt literātam un reizē kritiķim nav nekas neparasts (ar citām mākslām ir savādāk), šādā ziņā treknākās paralēles tomēr gribas vilkt starp viņa un modernisma dzejas pamatlicēja Ezras Paunda rakstības projektu.

Ar Raimondu sarunājos Maskavas forštatē, viņa un viņa draudzenes, teātra kritiķes Jutas Ances Rombergas, dzīvoklī.

Lauris Veips

 

Kāda tev personīgi ir saikne starp dzejas un kritikas rakstīšanu?

Saikne ir hronoloģiska, jo ar abām sāku nodarboties gandrīz vienlaicīgi. Pirmos dzejolīšus, protams, agrāk uzrakstīju, bet pirmie saglabājamie tapa tajā pašā laikā, kad pirmās recenzijas.

Otra saikne, ko rūpīgs lasītājs var pamanīt, ir stilistiskas īpašības, kas ir gan recenzijām, gan dzejoļiem, ko uzrakstu.

Protams, dzīvi sagandē tas, ka visu laiku jālasa citu cilvēku dzejoļi un nākas ar tiem sevi ļoti intensīvi nodarbināt. Ja tos lasu ar domu, ka man nāksies par tiem pēc iespējas labāk kaut ko pateikt, tad tie man arī paliek prātiņā un vēlāk atsevišķas to iezīmes atgremojas manis paša dzejoļos.

 

Uzdošu jautājumu, ko piespēlēja Artis Ostups. Kur tu ņem drosmi rakstīt par vecākiem dzejniekiem?

(Smejas.) Visi dzejnieki, par kuriem esmu rakstījis, ir vecāki par mani.

 

Varbūt situācija mainīsies, kad būs jāsāk rakstīt par jaunākiem dzejniekiem?

Nedod dievs, ka man būs jāraksta par Mariju Luīzi Meļķi, Kirilu Ēci un visiem pārējiem, kas ir man pietuvinātas personas.

Nojaušu, ka tā jautājuma zemteksts bija – kur man ir pauti pateikt kaut ko kritisku par pieredzējušākiem dzejniekiem. Ja man tagad vajag izmest kādu spārnotu frāzi – dzejai nav vecuma.

Tas, ko es katrā konkrētā gadījumā analizēju, ir pati dzeja, nevis tas, ko autors sava mūža laikā izdarījis. Vai man viņš tagad būtu jāglauda pa spalvai vai pret spalvu tikai tāpēc, ka viņa iepriekšējie sasniegumi ir ievērības cienīgi? Ja konkrētā grāmata nav līdz galam laba, tad es arī atļaujos dažbrīd skarbāk, dažbrīd ne tik skarbi uz to norādīt.

 

Kas tevi pašlaik interesē kritikā?

Vismaz mans mērķis ir, lai kritika nebūtu reklāmraksts, kaut kāds teksts, kurš ir kā bultiņa virzienā „lasīt” vai „nelasīt”.

Ja, piemēram, es lasu kādas senākas kritikas, tad es meklēju viņās laika liecības. Līdz ar to man šķiet, ka arī mūsdienās būtu jāraksta, ne tikai domājot par šo brīdi, bet tā, ka pēc 100 gadiem Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieki pētīs recenzijas un tās aktualizēs vēstures pētniecībā.

Recenzijai ir jābūt kaut kam plašākam par konkrētā krājuma analīzi.

 

Vajag būt lasījušam visas kāda autora grāmatas, lai rakstītu kritiku?

Ja autors ir sarakstījis kādas 20 grāmatas un, izlasījis trīs no tām, saprotu, ka liela dažādošanās nav notikusi, tad speciāli nepiespiežu sevi apgūt visu autora sarakstīto. Atkal, ja autors izdod grāmatu reizi piecos gados un pastāv aizdomas, ka katra nāk ar savu variantu par autora estētiku, tad, jā, izlasu visas.

 

Pēdējā laikā tavās recenzijās pamanu arī politiskus zemtekstus. Tas tā dabiski ienācis tavā arsenālā?

Tā nav klaja politika. Tie ir mazi izklupieni, lai norādītu, ka dzejai ir arī šāda funkcija, kas, man šķiet, itin bieži tiek aizmirsta. Nav tā, ka esmu atklāti angažēts un censtos virzīt lasītājus kaut kādā ideoloģiskā virzienā. Tādu nelielu bakstāmkociņu tikai ielieku.

 

Un kas tevi interesē pašā dzejā?

Primāri mani interesē dzejprozas iespējas, kas latviešu literatūrā vēl nav apgūtas. Darba procesā nonācu līdz Kārļa Vērdiņa disertācijai Bastarda forma, kuras izdevumā ir arī latviešu dzejprozas antoloģija. Tad es tai gāju cauri un mēģināju saprast, kas ir viņā pateikts un kas nav. Tā kā dzejproza allaž atradusies bastarda lomā, man kļuva svarīgi dzejprozu izcelt priekšplānā. Līdz šim Kārlis Vērdiņš un Artis Ostups, un atsevišķos gadījumos arī Rūta Mežavilka ir izmantojuši dzejprozu kā savu galveno izteiksmes formu. Mani atkal interesē, kā, piemēram, izskatās prozā uzrakstīts sonets, kā arī citas dzejprozas rotaļas ar tradīciju.

Otrs – ja mēs no ērgļa lidojuma skatāmies uz latviešu dzeju, tad tā vienmēr svārstās starp pilsoniski aktīvu dzeju, kurā autors caur savu pieredzi atklāj ko sabiedrībai svarīgu, un otra galējība ir pilnīga norobežošanās no sabiedrības. Tagad, manuprāt, šīs izpausmes ir gana aprobētas, lai jauna dzejnieku paaudze izmantotu abas iespējas.

 

Kāpēc tev virs darbagalda ir T. S. Eliota ģīmetne?

Tā vairs nav vienīgā. Viņa jau ir aizklāta principā. Te ir bilde ar manu kautiņu ar Gunti Kursišu [no performances Valodas skaņas 2016. gadā – L. V.]. Šeit ir bilde ar dzejnieku Čatertonu. Tad šeit ir kartīte ar Normunda Naumaņa mammas rakstītu Māras Zālītes dzejoli.

Eliots jau tāds prikols vien ir. Nav domāts, ka es tagad turēšu viņu virs galda un izlikšos, ka tas ir kāds Ļeņins vai Staļins, ka es tagad viņa dēļ strādāju un skatīšos, kā viņš mani vēro, un piespiedīšu sevi drukāt dzeju.

 

Vēl viens Arta Ostupa jautājums – kā tu atrodi līdzsvaru starp to, ko var iztēloties kā autora intenci un kritiķa interpretāciju? Nav bail izlasīt to, kā tekstā nemaz nav?

Atsaukšos uz strukturālistiem, apgalvojot, ka teksts top lasītājā. Ja es kaut ko esmu kaut kādā veidā uztvēris, tad tas tekstā ir parādījies. Man šķiet svarīgi nevis interpretēt kaut ko tādu, kā tur nav, bet nedarīt to pār mēru.

Respektīvi, nospraust kādu robežu, vienalga, vai tā būtu sociāla, politiska vai estētiska, kurai nedrīkst pārkāpt pāri. Es nevaru rakstīt par Madaru Gruntmani un interpretēt viņu kā Ezru Paundu. Ir savs interpretācijas lauks, kurš piederīgs Gruntmanei, un savs, kurš piederīgs Paundam. Un tad attiecīgi tajā laukā es arī klejoju, pat ja tas nav tieši parādījies autora rakstītajā.

 

Par Madaru Gruntmani runājot, recenzijā par Dzērājmeitiņu tu iekāpi drusku biogrāfiskā interpretācijā.

Jā, bet es centos no tā atturēties. Es tajā brīdī flirtēju ar šādu iespējamību tekstā, it kā sakot – varbūt tur ir kaut kas biogrāfisks –, bet līdz galam es šo aspektu neuzskatīju par kaut ko svarīgu. Līdz ar to tā bija tāda svārstīšanās uz robežas.

 

Ko tu domā par runām, ka modernisms ir latviešu dzejā nenotikusi parādība un ka daži autori nosacīti aizpilda šo iztrūkumu…

…tas arī ir Arta Ostupa jautājums?

 

Nē, tas nav Arta Ostupa jautājums, bet esmu vairākas reizes nu jau dzirdējis…

…no Arta Ostupa.

 

…un Kārļa Vērdiņa, kurš atsaucas uz Arti Ostupu, kurš atsaucas uz sarunu ar Arvi Vigulu. Tā ka Viguls ir sakne šim…

Un gan jau Viguls no kāda serba padzirdēja, ka Serbijā ar modernismu tas pats ir noticis, un patiesībā sakne meklējama tālāk.

Principā dzejprozas izmantošana ir kaut kādā veidā robu aizpildīšana. Vienkārši šķiet, ka tā nav līdz galam pārstāvēta un tās vajadzētu būt vairāk, ja mēs runājam par specifisku modernisma klātbūtni un neesamību.

Es neizjūtu ārkārtīgu nepieciešamību pēc modernisma restaurēšanas latviešu literatūrā. Tā ir Ostupa un Vigula lieta, ko viņi paši arī var darīt. Ja modernisms latviešu literatūrā nerealizējās, tad kāpēc mums tas būtu ar varu jāmeklē un jāaktualizē? Tas, ka varbūt nav notikušas teorētiskas diskusijas par modernismu latviešu literatūrā, – tas ir cits jautājums.

Tas arī ir kaut kāds sava veida strupceļš – visu laiku censties saprast, kādā virzienā mēs tagad atrodamies vai ko no pagātnes mēs neesam izmantojuši.

 

Jā, jo to var saprast, tikai atrodoties ārpusē.

Tieši tā, un vispār pats vārds „modernisms” mani nedaudz tracina ar to, ka principā zem viņa var palikt visu, kas it kā skaitās moderns. Principā visi sava laika darbi ir bijuši moderni, un līdz ar to tas vārds ir ļoti iegrožojošs. Es nesaku, ka viss modernisma periods būtu jāpārsauc, bet, manuprāt, būtu nedaudz jāatsvabinās no viņa ietekmes vai arī viņš kaut kā jāpaplašina.

 

Mēs jau tam esam pieskārušies, bet pasaki, lūdzu, plašākā kontekstā – kā tev pietrūkst latviešu dzejā?

Pēdējos divos trijos gados man ir sanācis rakstīt par lielu daļu jaunāko dzejas grāmatu, un varu apgalvot, ka jaunākajā latviešu dzejā daudz kas ir pārstāvēts, noticis un izstāstīts.

Varbūt man dzejā nedaudz pietrūkst spēlēšanās ar citām mākslām. Tā pati performance ar elektroniku, kur kaut kas kaut ko lasa mūzikas pavadījumā, ir sevi tomēr izsmēlusi. Varbūt nepieciešami citi, radošāki risinājumi.

Tas, kā, man liekas, fundamentāli trūkst – bet tas jau ir bijis aktuāli visos laikos, izņemot kādā 19.–20. gadsimta mijā, – ka netop lielā daudzumā jaunāko tekstu atdzejojumi. Bet kuri tad ir tie īstie, kurus atdzejot?

Viens no veidiem ir skatīties, kas ir dabūjis jaunākās prēmijas, lasīt viņus un domāt, vai tulkot vai ne. Bet prēmijas pasaulē tomēr dod diezgan daudz, un kādas desmit atdzejas grāmatas gadā – ne Kultūrkapitāla fonds to spētu pavilkt, ne atdzejotāji, ne lasītāji.

 

Ar ko tu tagad nodarbojies?

Man jāuzraksta otrais kursa darbs par T. S. Eliotu. Jāuztaisa sava grāmatiņa un dažādi atdzejojumi.