— „Tas ir kaut kas līdzīgs trillerim…”

 

Par Vladimira Nabokova romānu Camera Obscura (no krievu valodas tulkojis Jānis Hvoinskis, Dienas Grāmata, 2018)

 

Piecdesmito gadu sākumā Nabokovs gribējis sadedzināt topošās Lolitas manuskriptu. Tomēr nesadedzināja, un Lolita angļvalodīgajiem lasītājiem tobrīd vēl mazpazīstamo krievu emigrācijas rakstnieku padarīja skandalozi slavenu (Lolita bija Nabokova trešais angliski rakstītais romāns). Taču Lolita, pareizāk sakot, jezga ap romānu, paveica arī ko citu. Proti, kaut kādā mērā aizēnoja citus Nabokova darbus, jo īpaši daiļrades sākumposmā krievu valodā rakstītos, tostarp arī nelielo romānu Camera Obscura (1933).

Camera Obscura tapa Berlīnē, kas bija viens no krievu emigrācijas centriem – galvenokārt tā iemesla dēļ, ka divdesmito gadu sākumā dzīve Vācijā bija krietni lētāka nekā Francijā vai Anglijā. Vienubrīd Berlīnē pastāvēja bezmaz „valsts valstī” – tur mita vairāki simti tūkstoši krievu emigrantu, norisa aktīva kultūras un politiskā dzīve, kas vistiešākajā veidā skāra arī Nabokovu – 1922. gadā viņa tēvu nošāva kāds monarhists, kad tas aizsedza ar sevi kadetu partijas galvu Miļukovu, pret kuru bija vērsts atentāts. Berlīnē iznāca krievu avīzes un žurnāli, pastāvēja krievu izdevniecības un teātri. Un Berlīnē Nabokovs noformējās kā rakstnieks, gan piebilstot, ka tolaik nekāda Vladimira Nabokova nebija – bija Vladimirs Sirins, ar kura vārdu parakstīti visi Nabokova krieviski sacerētie teksti (Camera Obscura pirmajā un, pēc autora domām, neveiksmīgajā izdevumā angliski 1936. gadā autors bija nodēvēts par Vladimir Nabokoff-Sirin). Sirins piedzima 1921. gadā kā cerīgs krievu dzejnieks un pačibēja nebūtībā līdz ar pirmo Nabokova angliski sarakstīto romānu Sebastjana Naita patiesā dzīve (1941).

Lai arī Nabokovs Berlīnē nodzīvoja vairāk nekā četrpadsmit gadu, viņš nebija nekādā sajūsmā nedz par Vāciju, nedz par vāciešiem. Un tomēr jau otrajā Nabokova romānā Karalis, dāma, kalps (1928) darbība norisinās nevis krievu emigrantu vidē, kas caurcaurēm piesātināta ar nostalģiju un grūtsirdību, bet gan vācu vidē. Pastāv uzskats, ka Nabokovs, apzinādamies, ka „zaudētā paradīze” patiesi ir zaudēta, jau no sākta gala mēģināja adaptēties citā valodā un kultūrā. Ne velti trijos „vāciskajos” romānos – Karalis, dāma, kalps, Camera Obscura (1932) un Izmisums (1934) – lielākā vai mazākā mērā akcentēta kriminālintriga, t. i., romāni it kā orientēti plašākam lasītāju lokam, kuru ar kriminālintrigu varētu aizāķēt aiz žaunām, turpretī caur Nabokova „krievisko” romānu – Mašeņka (1926), Lužina aizsardzība (1930), Varoņdarbs (1932), Talants (1939) – tekstuālajām mežģīnēm patiesi nojaušama citādi Nabokovam neraksturīga nostalģija un grūtsirdība, bet vācieši tajos rādīti kā garlaicīgi pļēguri un nebeidzamu aizcietējumu nomocīti ļautiņi, kuriem vērts uzticēt vien ierēdņu vai konduktoru epizodiskās lomas. Nabokovam izrādījās taisnība – jau drīz pēc Karaļa, dāmas, kalpa publikācijas to tulkoja vāciski, un honorārs ļāva Nabokovam vismaz uz laiku atteikties no apnicīgajām privātstundām un pilnībā nodoties rakstniecībai. Pats autors Camera Obscura nebūt nevērtēja augstu. „Tas ir kaut kas līdzīgs trillerim, toties vienīgā grāmata, kas laiku pa laikam sagādāja man kaut nedaudz naudas,” Nabokovs apgalvoja 1951. gadā. „Tā nav īpaši laba. Drusku paraupja. Domāju, pārrakstot grāmatu vēlreiz, es no tās uztaisītu kaut ko neparastu.”

Camera Obscura tika sarakstīta Nabokovam netipiski straujā tempā, sešos mēnešos, uzreiz pēc Varoņdarba. Grūti iedomāties divus tik ļoti atšķirīgus tekstus. Varoņdarbā  krievu klasikas garā esamība traktēta bezmaz kā romantisks piedzīvojums, ceļš pretī virsotnēm, sevis un šķēršļu pārvarēšana; arī emigrantu nostalģija Varoņdarbā uzkulstīta tā, ka putas iet pāri malām, un mūslaikos šo romānu iespējams uztvert nopietni vien tāpēc, ka tā autors ir Nabokovs, turpretī Camera Obscura ir viens no „melnākajiem” un tai pašā laikā uzjautrinošākajiem Nabokova romāniem, kurā pilnā mērā dominē intelektuāla spēle. Lai spēle virzītos uz priekšu, autors atbrīvojas no traucējošās pasaules – pēc tam, kad Krečmars satiek Magdu, no viņa esamības pazūd sieva, mirst meita, līdz ar Krečmara aklumu pazūd redzamā pasaule, bet beigu galā Magda un Horns, Krečmaram paklausīgi piespēlējot, uzkonstruē pasauli, kurā ir tikai viņi trīs, bet visi citi personāži vien epizodiski pazibinās fonā vai ar pāris šķietami nenozīmīgām replikām (gan paturot prātā, ka Nabokovam nenozīmīgu repliku nav) atzīmē savu klātbūtni. No ārpasaules izolēta lauku māja, kurā mīt Krečmars, Magda un Horns, – ideāla vieta, kur risināties farsam. Ar šo žestu autors priekšplānā izbīda no nevajadzīgām detaļām atbrīvotu attiecību struktūru, turklāt raksturīgi, ka romānam punktu pieliek mirklis, kad ārpasaules iejaukšanās (Maksa vizīte) piespiež aklo Krečmaru atgriezties realitātē.

Vēl viens romāna slānis, uz kuru pastarpināti norāda jau tā virsraksts, ir „kinematogrāfiskums”. Kā stāsta, Nabokovs tolaik bijis ļoti iecienījis piestaigāt uz kino. „Sirinam it kā nav lielāka prieka kā skatīties uzspēlēti nejēdzīgu amerikāņu filmu. Jo tā ir bezrūpīgāka un muļķīgāka, jo vairāk viņam aizraujas elpa, un viņš burtiski raustās smieklos tik ļoti, ka reizumis spiests atstāt zāli,” atmiņās stāsta viens no viņa laikabiedriem. Kādā mēmajā filmā Nabokovs pat iekļuvis starp statistiem un uz mirkli uz ekrāna bijis skatāms viņa tuvplāns, jo Nabokovam vienīgajam bijis puslīdz pieklājīga paskata uzvalks. Jau romāna sākumā šis kinematogrāfiskums tiek īpaši uzsvērts – Krečmars prāto šo to paveikt kino jomā un Magdu ierauga nekur citur kā kinozālē, viņa sapņo par filmu zvaigznes karjeru un, Krečmara balstīta, kā aktrise smagi izgāžas uz ekrāna, Horna Čipija kļūst par multiplikācijas filmas varoni. Tālāk, Krečmaram zaudējot redzi, nonākot „tumšajā istabā”, visi romāna personāži, Horna vadīti, sāk spēlēt; ne velti Camera Obscura beigu daļa drīzāk atgādina kinoscenāriju, nevis romānu. Tostarp samanāmi primitīvas filmas scenārijam raksturīgie uztiepumi sižetam un veselajam saprātam, kādus kino skatītājs, visticamāk, uztvertu kā pašus par sevi saprotamus, taču drukātā tekstā tie lec acīs, – lāgiem dažs īstajā brīdī noklausās svešu telefonsarunu, cits top apbrīnojami kurls un neparko nevēlas dzirdēt to, ko viņam vajadzētu dzirdēt, Horns starp pirmo un otro uznācienu priekšplānā neizprotamu iemeslu dēļ ir izmainījies līdz nepazīšanai, arī Krečmara nāve no Magdas rokas deus ex machina manierē vairāk atgādina melodramatisku klišeju un tamlīdzīgi. Ne velti krievu emigrācijas kritiķis Georgijs Adamovičs apgalvoja, ka Camera Obscura „ir lielisks kinematogrāfs, bet pavāja literatūra”.

Acīmredzami, ka Camera Obscura sižeta pamatā ir krietni pastulba melodrāma, kādas Nabokovs savulaik droši vien noskatījās atliku likām. Mīlas trijstūris vispār ir viena no banālākajām konstrukcijām literatūras vēsturē, un nepieciešama liela meistarība, lai to vēl reizi apspēlētu, kad to jau darījušas rakstnieku armādas. Vietā ir visi nepieciešamie melodrāmas elementi – padzīvojušais un itin labdabīgais Krečmars, ciniskais nelietis Horns, tīnīte Magda (kurā jau nojaušamas Lolitas aprises), kurā Krečmars samīlas un kura viņu aizrautīgi ekspluatē. Taču romāns, patiesi sācies kā asaraina melodrāma (Krečmara meitas nāve – vēl viens deus ex machina uznāciens), piepeši apmet oderi uz āru un pārtop melodrāmas parodijā. Būtībā Camera Obscura ir pirmais romāns, kurā Nabokovs šo samērā primitīvo un no sākta gala perifēro literāro paņēmienu – ja pats nekā nespēj uzrakstīt, taisi parodiju! – paceļ augstās mākslas līmenī. Tiesa, parodija bija samanāma arī Lužina aizsardzībā, taču tikai kā atsevišķi elementi, kas romāna kopainā lielu lomu nespēlēja. Šādā aspektā Camera Obscura var uzskatīt par lūzumpunktu Nabokova daiļradē, neraugoties uz to, ka viņš pats šo darbu necik augstu nevērtēja, – turpmāk viņš bez literārām alūzijām cauraustām parodijām neiztiks nevienā romānā.

Jau piesauktais Adamovičs, šķiet, mazliet pat apmulsis, nopūtās: „Camera Obscura sarakstīta tā, it kā Sirins būtu ieklausījies kādā iekšējā balsī, kura būtu viņam pateikusi priekšā visu vēstījumu, bet gar kuru viņam īstenībā nebūtu nekādas darīšanas. Nav citas grāmatas, kurā tas, ko parasti dēvē par „ideju”, tik ļoti būtu pagaisis bez pēdām.” No mūslaiku augstumiem varam nosmīkņāt par Adamoviča vientiesību, tomēr viņš precīzi fiksējis punktu, kurā Nabokovs atšķēlās no krievu klasiskās literatūras tradīcijas un sāka labiekārtot savu personisko teritoriju. Gan Dostojevskim, gan Tolstojam, gan bezgala daudziem citiem mazāka mēroga rakstniekiem – autoriem, ar kuriem Nabokovs cīnījās visu mūžu un beigu galā vien pacieta viņu klātbūtni grāmatplauktā sev blakus, – daiļrades centrā patiesi bija „ideja”, vēlams, saistīta ar humānismu un visādām vispārcilvēciskām būšanām. Turpretī Nabokovam centrā ir, pirmkārt, teksts un metafora (iemesls, kāpēc jaunā Sirina tik nepretenciozā Mašeņka uzreiz piesaistīja kritikas uzmanību), otrkārt, visa literatūra. Tieši tas Viktoram Jerofejevam krietni vēlāk Nabokova romānus ļāva nokrustīt par metaromāniem, t. i., Nabokovs savos darbos it kā paceļas „virs” literatūras. Vai, pareizāk sakot, viņš apzināti izmanto literatūras gadu simtu pieredzi, nemaskējot to ar iluzoru „reālismu” vai „idejām”, kas īstenībā nav nekas vairāk kā vārdiskas konstrukcijas. „Idejas” var būt, to var arī nebūt, bet galvenais – tas ir teksts, un ir gadījumi, kad viscaur gaišas un pozitīvas idejas prastā manierē nogalē tekstu. (Pēc Lolitas „ideju” meklētāji, tās neatrodot, svētīs Nabokovu par amorālismu un krustīs par „riebīgu veci” – līdzīgi kā Adamovičs, neredzot „idejas”, „tumšajā istabā” bija spējīgs saskatīt tikai tukšumu.) Parodija ir tikai viens un pats vienkāršākais variants, kā pacelties šajā metalīmenī, turklāt, ja bez „idejām” nav iespējams dzīvot, tās sameklējamas arī Camera Obscura. Proti, melodrāma ir prastuma un vulgaritātes kvintesence, bet didaktika – literatūras nāve, un šīs nu bija būšanas, mākslas surogāts, kas Nabokovam izsauca alerģisku reakciju. Taču viņš nevis tiecās iznīdēt šo surogātu, kas saprotamu iemeslu dēļ nemaz nav iespējams, bet izmantoja to kā augstās mākslas jēlmateriālu. Starp citu, mājiens ar sētas mietu, ka Camera Obscura uztverama kā parodija, ieraugāms pašā romāna tekstā, epizodē, kurā rakstnieks Zēgelkrancs lasa priekšā sava darba fragmentu. Tajā parodētas gan Prusta mežģīnes, gan Džoisa lingvistiskā ekvilibristika. Pret abiem šiem autoriem Nabokovs izjuta dziļu cieņu, tomēr kaut kādā mērā viņus uztvēra skeptiski.

Pastāv vēl kāda Camera Obscura interpretācija. Nabokovs pūlējās neinteresēties par politiku un vismazāk viņam interesēja politiskās norises Vācijā, tāpēc būtu diezgan pārsteidzīgi meklēt Camera Obscura kādas tiešas sakritības vai vismaz alūzijas ar sociālajiem satricinājumiem un pārmaiņām Vācijā. Tomēr Horna personība ir pārmēru daiļrunīga. Viņš ir mākslinieks ar visai minimālām dotībām, kurš rada masu kultūras produkciju, bet tai pašā laikā Horns uzskata, ka ir bezmaz pārcilvēks un pārkvalificējas par cinisku režisoru, sīku diktatoriņu, pēc kura stabules danco nabaga nevainīgais Krečmars. Saskarsmē ar aklumu Horna vara kļūst gluži vai sātaniska. Saprotams, ir muļķīgi tik viennozīmīgi interpretēt Nabokova tekstu, taču par labu šādai interpretācijai liecina arī fakts, ka uzreiz pēc Camera Obscura Nabokovs sarakstīja romānu Aicinājums uz nāvessodu, kuru dažkārt mēdz traktēt kā antiutopiju. Trīsdesmito gadu sākumā atšķirībā no „zaudētās paradīzes” Vācijā vēl nekādas diktatūras nebija, taču gruzduma smaka gaisā jau bija jūtama. Var jau būt, ka Hornā patiesi projicētas paša Nabokova pārdomas par varas cinisko būtību

1938. gadā Anglijā iznāca paša Nabokova tulkotā Camera Obscura ar nosaukumu Smiekli tumsā (Laughter in the Dark). Tulkojumā sižets un tēlu sistēma gan ir saglabāta, tomēr faktiski tas jau ir cits romāns. „Kad es tulkoju sevi, es ļauju sev vairāk brīvības nekā jebkad. Es varu ļaut šo brīvību tāpēc, ka esmu ne tikai tulkotājs, bet arī grāmatas autors,” krietni vēlāk viņš izteicās kādā intervijā (citi Nabokova krievu valodā sarakstītie romāni angliski iznāca autorizētos tulkojumos, taču viņš ir tulkojis krieviski arī vairākus savus angliski sarakstītos romānus). Smieklos tumsā Nabokovs mainīja personāžu vārdus. Bruno Krečmars pārtapa par Albertu Albinusu (no „tumšā” Bruno par „gaišo” Albinusu), sešpadsmitgadīgā Magda Petersa – par astoņpadsmitgadīgo Margo Petersu (atsauce uz iepriekšējo „vācisko” romānu Karalis, dāma, kalps, kurā galvenās varones vārds bija Margo), Robert Horns – par Akselu Reksu (akcentējot viņa „karaliskās” ambīcijas, bet zaudējot raga – horn – falliskās alūzijas). Pilnībā pārrakstīts tika romāna sākums, diemžēl pazaudējot jūras cūciņu Čipiju, masu kultūras iemiesojumu, arī Prusta/Džoisa parodijas vietā nākušas rakstnieka Udo Konrada/Zēgelkranca visai triviālās refleksijas par emigrācijas problēmām un mākslas sūtību. Iespējams, Nabokovam vienkārši šķita, ka Camera Obscura šīs epizodes ir pārmēru uzbāzīgas un novērš lasītāja uzmanību. Tāpat gandrīz pilnībā pārrakstītas vairākas nodaļas. Taču svarīgākais – Smieklos tumsā ir divi režisori. Pirmais – tas pats Rekss/Horns. Otrais režisors parādās romāna pēdējā rindkopā ar piebildi: „Režisora piezīmes pēdējai mēmajai ainai.” Pats par sevi saprotams, ka šis otrais režisors ir Nabokovs. Camera Obscura viņš vēl neatļāvās tik pārdrošu soli – uzsvērt, ka romāns vispirmām kārtām ir teksts, ja nu vienīgi iezīmēja savu klātbūtni ar „melnmataino līkdeguni Monsieur Martin”, kuru sauc tāpat kā Varoņdarba centrālo personu un kurš pretēji sižeta loģikai izrādās iebāzis savu līko degunu visādos citu personāžu attiecību smalkumos, par kuriem viņam nevarētu būt nekādas intereses (arī citos Nabokova romānos autors lāgiem parādās, maskējies par ārzemnieku).

Runājot par tulkojumu latviski – Jānis Hvoinskis nudien veiksmīgi latviskojis Nabokova stilistiski sarežģīto un metaforiski samežģīto tekstu, pat Zēgelkranca romāna fragments tikpat komiski murgains kā oriģinālā, kaut gan tas vispār ir netulkojams. Lasīju ļoti piekasīgi, un vienu aplamību tomēr izdevās atrast. Piektās nodaļas beigās Krečmara sieva Annelisa savam brālim Maksam klāsta „nesen redzētas lugas saturu”. „Makss smaidīja un māja ar galvu. Pie kam viņš nesaprata ne vārda, it kā viņa runātu nevis krieviski, bet spāniski.” Nav jāmeklē oriģināls, lai saprastu, ka vāciete Annelisa nekādā gadījumā nevarēja runāt krieviski. Un tomēr – oriģinālā ir šāds teksts: „Макс кивал и улыбался. Он, впрочем, не понимал ни слова, точно она говорила по-русски или по-испански.” T. i., pareizi komplektā ar ironisko krieva Nabokova klātbūtni būtu šādi: „Makss smaidīja un māja ar galvu. Pie kam viņš nesaprata ne vārda, it kā viņa runātu krieviski vai spāniski.”

Būdams Berlīnē, Nabokovs vēl sarakstīja Aicinājumu uz nāvessodu un daļu no sava meistardarba Talants. 1937. gadā, Vācijā sākoties antisemītisma kampaņai, viņš kopā ar sievu pārcēlās uz Parīzi (Nabokova sieva bija no jauktas krievu un ebreju ģimenes), 1940. gadā, vācu armijai tuvojoties Parīzei, – uz ASV. Rakstnieks Vladimirs Sirins nu bija pagalam, toties bija piedzimis cits – Vladimirs Nabokovs.