— Mistifikācijas ar mērķi…

 

Par Reiņa Sirmābola dzejoļu krājumu Iekavas un komentāri (atdzejojuši Arvis Viguls, Sergejs Moreino un Einārs Pelšs; izdevis Valters Dakša, 2019)

 

Ja internetā lasījāt, ka Valters Dakša izdevis 1924. gadā dzimuša trimdas dzejnieka Reiņa Sirmābola krājumu, jūs, iespējams, pamatīgi izbrīnījāties – vai tiešām atradies agrāk nezināms latviešu dzejnieks, kurš turklāt nolēmis debitēt tik cienījamā vecumā? Tikpat ticami, ka tūlīt sajutāt – te kaut kas nav tīrs. Darīšana galu galā ir ar Valteru Dakšu, kurš pats ir staigājoša performance. Šai mistifikācijai, kas lakoniski nodēvēta par Iekavām un komentāriem, nav ilgs mūžs. Atliek vien paņemt to rokās: vēl pirms pašiem dzejoļiem skaidri norādīts, ka krājumu atdzejojuši Arvis Viguls, Sergejs Moreino un Einārs Pelšs, savukārt, šķirot tālāk, kļūst skaidrs, ka sirmais trimdinieks ir jaunais dzejnieks Vasilijs Karasjovs. Viņu nodod daži savulaik jau Kontekstā publicēti dzejoļi. Runājot par pseidonīmu, tā ģenēzi iztēlojos kā sarunu, kurā viens jautā: „Varbūt drukājam ar Reiņa Sirmābola vārdu?” – un otrs atbild: „Tas būtu smieklīgi!” Tāpēc labāk aizmirsīsim, ka Karasjovs vispār mēģinājis slēpt savu identitāti.

Īstā mistifikācija ir pašos dzejoļos – bieži nav saprotams, ko apzīmē dzejnieka drudžainā valoda. Lai atceramies reprezentācijas slikto slavu 20. gadsimta sākuma formālajās un abstraktajās mākslas teorijās, arī literatūras un valodas filozofijā, kas runā par neizsakāmo dažādos tā sinonīmos un izpausmēs. Modernismā un postmodernismā reprezentācijas objekts, kam it kā būtu jāatrodas ārpus teksta, tiecas izzust, kad valoda iesaistās pašrefleksīvā spēlē. (Brīvība no reprezentējošās funkcijas, bez šaubām, ir tikai regulatīva ideja.) Šķiet likumsakarīgi, ka mūsu platuma grādos literatūras mimētiskais aspekts problematizēts traumatiskajā saskarsmē ar sociālistiskā reālisma salkano estētiku, – modernisma eksperimenti, vēsturiski raugoties, vispirms spēcina protestu pret sistēmu, bet vēlāk – postkomunisma situācijā – kļūst par oficiāli godājamo kultūru. Tā ļauj spriest, piemēram, Ulda Bērziņa un Jāņa Rokpeļņa karjera.

Krievijas mūsdienu dzejā, kā man stāstīts un cik pats spēju apjēgt no grūti pārskatāmās krievu literatūras ainavas, vērojama izteikta atšķirība starp „tradicionālo” un „laikmetīgo”. Abas nometnes esot aktīvas, stūrgalvīgas un plaši pārstāvētas. Vismaz daļēji izpratni par to, kas tad ir laikmetīga krievu dzeja, nosaka pakāpe, līdz kādai valoda problematizē savas attiecības ar caurspīdīgu komunikāciju. Šī tendence zināmā mērā ir Karasjovam svarīgo klasiķu Mihaila Jerjomina un Arkādija Dragomoščenko atstātais mantojums; itin radikālā formā tā šodien attīstās Staņislava Snitko dzejprozā. Turklāt laikam jāpieņem, ka mimēzes grūtībām joprojām ir politiska nozīme.

Karasjova dzejoļi lasāmi šajā kontekstā – kaut vai kā margināls mēģinājums kaut ko nospēlēt (vai drīzāk noslēpumaini nomurmināt) līdzīgā toņkārtā. Margināls nevis tāpēc, ka viņa dzejoļi būtu zemē metami, bet gan tāpēc, ka Iekavas un komentāri diemžēl nav bilingvāls krājums, lai gan jaunā dzejnieka daudzbalsīgās poētikas spožums un posts vislabāk būtu izprotams tieši oriģinālā. Vai tad atdzejojuma mērķa valoda ir tā, kuras robežas viņš gribēja pārbaudīt? Līdz ar to pirmajai īstajai mistifikācijai par apzīmētāja un apzīmējamā saikni – „visu sāli alefas stiklā un tīklā visas tavas tavas” (28. lpp.) – pievienojas vēl viena: vai Karasjova teksti paveic kaut ko interesantu tieši krievu dzejā? Krājuma sakārtojums nedod vajadzīgo informāciju, lai varētu par to spekulēt. Varbūt tādēļ mūs aicina izlikties, ka šos dzejoļus sarakstījis Reinis Sirmābols.

Krietnu tiesu no Iekavu un komentāru dzejoļiem raksturo samudžināta sintakse, intertekstuālas rotaļas (manāmi krievu, latviešu, vācu un citi avoti), kā arī straujas pārejas no abstrakta valodas lietojuma uz urbāno semantiku. Taču ir vēl divi citi dzejoļu tipi – īsas piezīmes (vai novērojumi) un vizuālā dzeja. Ar pirmo tipu Karasjovam veicas dažādi: krājumā atrodama gan kāda skaista četrrinde („tavas rokas – smilšu smiekli – / zila sila deniņu zvani – / kraujas sproga – osis – / upes šāviens man kaklā” (36. lpp.)), gan pašrelfeksīva vienrinde („dzejoļa ievainojamais lauks” (38. lpp.)), gan pavisam nabadzīga rondele („^.rokas, rokas, pakavi un pļavas / pļavas un pakavi, rokas, rokas” (47. lpp.)). Savukārt vizuālie dzejoļi, šķiet, ir dzejnieka drosmīgākais eksperiments. To vidū, par laimi, neatrast ar vārdiem uzzīmētu strūklaku vai tējkannu; jokainā kārtā Karasjovu interesē ne tik daudz valodas materialitāte, cik atsevišķu burtu un zīmju saspēles, kuras var aplūkot līdzīgi abstraktām skulptūrām. Bet varbūt es neatradu īsto perspektīvu, kurā atklātos šo dzejoļu komunikatīvā jēga (šāda piesardzība, lasot Karasjovu, jāievēro visai regulāri).

Īsāk sakot – neskaidrību netrūkst. Atbīdot tās otrajā plānā, astoņpadsmitgadīgā Karasjova talants visspilgtāk atklājas garākajos debijas krājuma dzejoļos, it īpaši triptihā Saņņikova zeme (13.–15. lpp.) un veltījumā Bertoldam Brehtam (21.–23. lpp.). Šajos poētiski piesātinātajos un sarežģīti strukturētajos darbos nojaušams, ka jaunajam dzejniekam piemīt spēja savienot improvizācijas brīvību ar kontroli pār aumaļām plūstošo tekstu. Un tas nudien vieš cerības.