punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fotogrāfija ar izmeklētāju un mežakuili

Aivars Madris

07/02/2019

 

Stāsts nolasīts 2018. gada Prozas lasījumu pasākumā Aizgājušā laika meklējumos.

 

„Gandrīz katrā padomju laika detektīvromānā daži teikumi veltīti tam, lai paskaidrotu, ka dzīvē viss ir pelēcīgāk un pieticīgāk nekā literatūrā. Tieši šā iemesla dēļ tik neizteiksmīgi un blāvi liekas Kolberga izmeklētāji.”

Guntis Berelis, Latviešu literatūras vēsture

 

Sienas pulkstenis pūces formā rādīja 18.20. Kopš fotogrāfa Rūdolfa Dimdas slepkavības brīža bija aizritējis mazliet vairāk par trim stundām. Kriminālmeklēšanas darbinieki un eksperti bija izpildījuši standarta procedūras, un neticamā kārtā jau nepilnu pusotru stundu vēlāk tika aizturēts pirmais aizdomās turētais. Atvērās durvis, un kabinetā iesoļoja pulkvedis Konrāds Ulfs, aiz viņa sekoja pulkveža tiešie padotie – inspektori Arnis un Bērtulis.

„Sēdieties, pulkvedi, mēs tūlīt,” Arnis norādīja uz krēslu telpas vidū, uz kura vecais Konrāds tūlīt arī atsēdināja sagurušo, viegli trīcošo ķermeni. Pārsteigts viņš piefiksēja, ka aiz loga piepeši neredz ne ierastās kļavas, ne zilganās debesis. Ārpasaule šķita pārklāta ar pelēcīgu, bezgalīgu vadmalu. Iestājās apdullinošs klusums. Nedzirdēja ne satiksmes troksni, ne cilvēku murdoņu.

 

Konrāds Ulfs bija izjautājis un nopratinājis daudz vairāk cilvēku nekā viņa gados jaunie kolēģi, tāpēc tagad, kad viņam pretī sēdēja Arnis, bet pie rakstāmgalda nervozi rosījās Bērtulis, cenšoties iebērt krūzē pienācīgu šķīstošās kafijas devu, viņš nevarēja nejust zināmu pārākumu pār abiem kolēģiem, nevarēja nejusties kā situācijas noteicējs. Kaut šoreiz pratināmais bija viņš.

„Pulkvedi Ulf, vai sāksim?” Arņa balsī jautās neierasts sagurums. Acu āboli kā pildīti ar brūnganām duļķēm. Parasti tie dzirkstīja no jaunības entuziasma.

„Varam sākt, ja jūs, zēni, esat gatavi.”

„Vienmēr gatavi. Jūsu skola,” Bērtuļa garais basketbolista augums ielocījās šaurajā kaktā aiz rakstāmgalda. Viņš skaļi nošļurpstināja kafiju, applaucējās, pie sevis izgrūda piecstāvīgo un agresīvi nolika krūzi uz apdzeltējušu papīru kaudzes. Arnis ieslēdza magnetofonu, bet Bērtulis – galda lampu un pavērsa staru tieši Konrādam sejā.

Kur viņi tādas muļķības samācījušies, kā tādi galvā pasisti čekisti no vecām filmām, Konrāds nopūtās. Visas šīs lektīras par smalko pratināšanas mākslu, visi šie akrobātiskie dialoga paraugdemonstrējumi, pozas, žesti, intuitīvi sajūtamo vibrāciju tveršana starp pratinātāju un pratināmo, ko viņš tik rūpīgi bija dresējis, gluži kā sunim, ko saimnieks apmāca pirms izstādes. Kur tas viss palicis? Tomēr skaļi neko neteica.

„Sākumā pastāstiet mazliet par sevi. Kaut ko no biogrāfijas, nu, jūs jau zināt…” Arnis izvilka no kabatas Kosmosa paciņu un aizsmēķēja. Nemaz nezināju, ka viņš smēķē, izbrīnījās Konrāds. Ko es vispār varu par viņiem abiem zināt? Jāmēģina atcerēties kaut kas par sevi.

 

Atmiņa tinās dūmakā, viņš centās tajā iekļūt, bet piepeši viss šķita noslēpts viņa acīm. Kāpēc es vairs nespēju ieraudzīt sevi bērnībā? Pusaudža gados? Te bija vien atsevišķi uzplaiksnījumi. 1913. Vai mans dzimšanas gads? Togad Parīzē nāca modē pulksteņus piestiprināt pie sieviešu kurpju sprādzēm, bet Majoros izdega vai visa Jomas iela un Horna koncertu dārzs. Vai to stāstīja tēvs? Kas ar viņu notika? Tēvs rakstīja naktīs. Viņi dzīvoja iepretim Vērmaņa parkam, sestajā stāvā. Sēžu uz palodas un skatos, kā pa korēm žonglē kaķi. Māte. Maza, saulaina sieviete, beigusi Dubura dramatiskos kursus. Apprecējās ar tēvu, jo atskārta, ka nebūs aktrise. Vai tas ir viss? Studijas jurisprudencē, darbs kriminālpolicijā… Konrāds nespēja izlauzties cauri vārdu vaļņiem, nespēja vizualizēt aiz tiem ainas no savas dzīves. Atcerējās tikai tiesu. Tā bija skaļa un plaši aprakstīta prāva, kuru vinnēja apsūdzētais. Bijušais students un bijušais kriminālpolicijas ierēdnis Konrāds Ulfs tik veikli spēlējās ar faktiem un likuma pantiem, ka spēja ne vien noliegt savu piederību pagrīdes organizācijai, līdz ar to izglābdams no aresta savus biedrus, bet arī izbēgt spaidu darbiem, kas draudēja politiskajiem ieslodzītajiem. Kas tā par organizāciju? Ko es tur darīju? Cīnījos pret Ulmani? Izklausās pēc pilnīga murga. Vai tiešām tāda bijusi mana dzīve? Un kur tad mīlestība? Kur strauji pukstošas sirdis, kaismīgi glāsti, dzimumakta sildošais gandarījums? Viņš sasprindzināja prātu, bet atmiņu audekls joprojām palika balts un neskarts. Vai tiešām esmu nevainīgs? Man taču nav, ko viņiem stāstīt. Kauns.

 

„Varbūt pastāstiet par saviem profesionālajiem panākumiem kriminālmeklēšanā? Ar kaut ko taču mums jāiesildās,” laipni ierosināja Bērtulis, redzot, ka vecais vīrs nespēj atbildēt uz pirmo jautājumu.

 

Jā, kriminālmeklēšana… Manas dzīves spožums un posts, gals un sākums, alfa un omega. Esmu vairākkārt rādīts televīzijā „pie apaļā galda”, atbildot uz komentētāju jautājumiem un stāstot par kriminālmeklēšanas daļas darbu. Vienmēr esmu sācis ar vienu un to pašu pasāžu, kur aprakstu atšķirību starp kriminālmeklēšanu un kriminālizmeklēšanu. Mēs meklējam noziedzniekus, meklējam lieciniekus, lai varētu pierādīt noziedznieka vainu. Mēs meklējam. Esmu atrisinājis daudz lietu. Laikam. Skaidri atceros tikai dažas. Afēru ar samainīto rožu eļļas vagonu. To nīgro puisi invalīdu ratiņos, kurš nošāva savu dzīvokļa biedru, pulksteņmeistaru. Tam sekoja inženiera Mordaka slepkavība, tad vecās puķu audzētājas nāve. Un mana zvaigžņu stunda – inkasentu aplaupīšana un trīskāršā slepkavība Doņos. Nē, nu ne jau tikai mana, tur piedalījās arī Alvis. Kur viņš palika? Un kur pagaisušas manas pārējās lietas? Vai manā izmeklētāja dzīvē tiešām nav bijis neviena piedzīvojuma, nevienas spraiga sižeta dēkas? Nevienas apšaudes vai kautiņa, nevienas galvu reibinošas pakaļdzīšanās. Es taču pat pistoli turu seifā un ņemu līdzi tikai milicijas dienā. Uz ko man vēl cerēt savā vecumā? Konrāds jutās kā ieslodzītais, kura pasaule ir sarukusi līdz nelielam, ierestotam laukumam.

 

„Vai jūs pazināt noslepkavoto Rūdolfu Dimdu?” Bērtuļa jautājums ieurbās Konrāda sejā kā izšauta lode.

„Nē, personīgi nepazinu. Viņš bija diezgan populārs fotogrāfs, varbūt biju redzējis viņa fotogrāfijas žurnālos vai avīzēs. Varbūt apmeklējis kādu izstādi. Pliku meitu bildes man vienmēr patikušas, un viņam uz to bija ķēriens.”

„Kāpēc jūs melojat, pulkvedi? Jūs taču labi zināt, ka Dimdas istabā mēs atradām jūsu fotogrāfiju,” Bērtulis atspēlējās ar jūtamu pārākumu.

 

Protams, Konrāds to zināja. Pavadījis Dimdas bijušo sievu Cildu, viņš atgriezās Rūdolfa istabā, kur noritēja mirušā personisko mantu apskate. Sienas klāja daudzas lielas fotogrāfijas. Pie vienas no tām bija sastājušies Arnis, Bērtulis, sētniece un prokuratūras izmeklētājs, bet kaimiņš Kārlis Valders savos ratiņos bija piebraucis viņiem aiz muguras. Konrāds nesaprata, kāpēc visi kā uzburti blenž uz kādu foto, nevis turpina Dimdas īpašuma aprakstīšanu. Tad klātesošie vienlaikus pagrieza galvas pret pulkvedi, un viņš ieraudzīja cilvēku sejās gan neviltotu pārsteigumu, gan šausmas, gan uzbudinājumu. Mirkli vēlāk, kad Arnis spēra soli sāņus, Konrāds uzzināja iemeslu. Pašā vidū kā goda vietā atradās, nenoliedzami, estētiski pievilcīgs un līdz sīkākajai niansei filigrāni nostrādāts fotomākslas darbs, kurā bija redzama nošauta mežacūka. Pieglaudies cūkas sarainajam augumam, attēlā koķeti pozēja kails vīrietis ar medību bisi rokās. Šis vīrietis bija kriminālmeklēšanas pulkvedis Konrāds Ulfs.

 

Konrāds Ulfs aizkūpināja pīpi un, baudkāri pakšķinādams, cik iespējams, atslābināja sāpju mocīto ķermeni neērtajā krēslā.

„Jums, zēni, ir jāsaprot, ka dzīve nav tikai šis šaurais kabinets un izbraukumi uz operatīvajiem izsaukumiem. Dzīve nav tikai bezgalīgas pratināšanas un intensīva galvas lauzīšana, meklējot kaut kādus iznireļus. Tomēr es nezinu, kas vēl tajā ir pieejams, vien nojaušu par tās bezgalīgajām iespējām. Es negribu visu savu mūžu dzīvot šajā veca vīra ķermenī, kluknēt šajā pelēcīgajā ūķī, kur pat ūdeni nevar normāli uzvārīt, jo divdesmit gadu neviens nevar kontaktu sataisīt. Vai esmu jelkad bijis kādam vajadzīgs? No tiesas vajadzīgs, kā cilvēciska, mīloša būtne, nevis tikai kā nepārtraukti strādājoša funkcija mūsu iekšlietu sistēmas sazarotajā organismā. Jūs teiksiet – pats sev vienmēr ir vajadzīgs. Taču es zinu, kāda cena man par šo sevis vajadzību būs jāmaksā. Negulētas naktis šajā skabūzī, no slikta papīra ceptas kotletes ēdnīcā, nogurums un bads, šis aizrestotais logs un sapņu trūkums. Vecuma pusē tie nepiepildītie ir jau tā nodiluši, ka pazūd pavisam. Taču es pat neatceros, vai jebkad esmu bijis jauns. Jaunības laiks man vienmēr bijis kā ieraksts darba grāmatiņā, taču nejūtu, ka būtu to patiesi izdzīvojis. Cenšoties izlauzties ārpus savas apziņas būra, uzdūros kāda vīra radītai līdzībai starp cilvēkiem un kokiem, kas man lika pārvērtēt to, kāda dzīve man pieejama. Šis vīrs bija teicis, ka katru vasaru koks zaļas buras uzvelk, cilvēks – savas ilūzijas. Rudens vējā ik zars top saskatāms, ik mezgls saredzams, ik piepe ziedainā, ik brūce noberztā; garo ziemu, spalgo salu koki sagaida kaili, koki, kādi viņi patiesībā ir, saknes dziļi siltā zemē, krauklis sēd uz nokaltuša zara, zīle dzīvās pīlādžogās ganās, bet nāk jauns laiks, un līdz ar sauli − cilvēks ilūzijas uzvelk, koks zaļās buras uzvelk. Es savas ilūzijas biju gana ilgi vilcis virsū un metis nost, tās bija izdilušas cauras no tik nesaudzīgas lietošanas. Man bija pienācis laiks atbrīvoties no visa, atbrīvoties no sevis. Tāpēc es to izdarīju. Manī nav nožēlas. Tas pat nav ļaunums, drīzāk visaptverošs, pārpasaulīgs īgnums. Laikam manī vienmēr bijusi šī vēlme izkļūt cauri spoguļattēlam, nonākt otrā pusē. Cik ilgi es vēl būtu varējis dzīvot kā līdz šim? Vai tad to var saukt par dzīvi?”

„Pulkvedi Ulf, vai jūs nogalinājāt Rūdolfu Dimdu?”

„Jā. Bet tikai savās domās.”

„Vai jūs gribat izdarīt oficiālu atzīšanos?”

„Es gribu, lai šī saruna beidzas. Viss ir skaidrs. Jūsu palīdzība man vairs nebūs nepieciešama.”

 

Protams, viņu mocīja šaubas. Tikai šādi es varu kļūt brīvs, viņš sev teica. Es beidzot varu ietekmēt spēles noteikumus, es varu tikt vaļā no viņiem visiem un beidzot piederēt tikai sev.

Konrāds Ulfs strauji piecēlās un piegāja pie kabineta stūrī noliktā seifa. Nevilcinoties ne mirkli, viņš izņēma no seifa savu dienesta ieroci, pārbaudīja aptveri, pārlādēja, uzvilka gaili. Ķermenis notrīsēja patīkamās priekšnojautās. Pulkvedis nezināja, kas viņu sagaida pēc liktenīgā šāviena, taču jebkāds haoss šajā brīdī bija nesalīdzināmi vērtīgāks par tām nodrillētajām struktūrām un shēmām, kurās viņš bija pieradis aizvadīt savu eksistenci. Vienlaikus Konrāds arī saprata, ka patiesi brīvs kļūs tikai tad, kad būs izrēķinājies ar to, kurš viņu šajā cellē ieslodzījis. Ar savu autoru.

 

Kā pieredzējušam izmeklētājam uzzināt VIŅA adresi man nav grūti. Cenšos daudz nelauzīt galvu par apkārt redzamo un notiekošo, jo šķiet tikai pašsaprotami, ka šajā pasaulē viss izskatās citādāk nekā līdz šim. Vēl būs pietiekami daudz laika, lai ar visu iepazītos. Tagad jākoncentrējas uz svarīgāko. Taksometrs mani aizrauj līdz Jūrmalai pusstundas laikā. Snieg. Aptverē vēl septiņas patronas. Nams ir ieskauts pelēcīgā, žļurganā sniega putrā. Pūš dzelošs jūras vējš. Piezvanu pie vārtiem. Man pretī iznāk pavecāka sieviete gaišiem matiem, kuras sejā joprojām saskatāms jaunības dienu skaistums. Saku, ka esmu atbraucis pie VIŅA darba lietās. Vai no Rakstnieku savienības, sieviete jautā. Atbildu apstiprinoši, un viņa ieved mani plašā viesistabā. Te ir sējumiem pārpildīti grāmatplaukti, gleznas, medību trofejas. Tas viss norāda uz mājas saimnieka daudzpusīgajām interesēm. Istabas vidū barokāli greznu mēbeļu komplekts. Pie kamīna ratiņkrēslā sēž acīmredzami vecuma nastas salauzīts vīrs, bārdā koši uzziedējis sirmums. Vīrs guļ, pārsegts ar bagātīgi izrakstītu vilnas segu. Kamīnā sprakšķ retas oglītes. Jūtu, kā no siltuma pil mani apavi. Piesēdiet, viņš tūlīt modīsies, sieviete aicina. Jums tēju vai kafiju? Nespēju izdvest ne vārda, tikai sastindzis raugos VIŅA sejā. Tik dziļš miers tajā iemājojis. Visvairāk man bail no tā, ka VIŅŠ tūlīt, tūlīt atvērs acis.

 

Rīga, 2018

 

Darbā izmantoti fragmenti no Andra Kolberga romāniem Krimināllieta trijām dienām un Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, stāsta Liekam būt, kā arī Alberta Bela stāsta Ilūziju zaļās buras.

Dalies ar šo rakstu