punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Aplausi nāvei!

Jūlija Dibovska

12/02/2019

 

Par Dāvida Grosmana romānu Bārā ienāk zirgs (no ivrita tulkojusi Māra Poļakova, Jāņa Rozes apgāds, 2018)

 

Aplaudēt nāvei var ļoti dažādos veidos – guļot uz nāves gultas, lasot sirdi plosošus dzīves un nāves stāstus vai līdz nāvei nogarlaikojot skatītājus ar nāvīgi sliktiem jokiem. Jebkurā gadījumā nāvi sapratīs vai gribēs saprast tikai mazākais liecinieku procents. Tā notiek arī Dāvida Grosmana monoizrādes romānā Bārā ienāk zirgs.

Stāstus par holokaustu, deportācijām, nāvessodiem un citām vēsturiskām kataklizmām esam pieraduši lasīt noteiktos toņos, vien ļoti ārkārtējos gadījumos pieļaujot jokus par to.1 Tāpēc ka par vispāratzītām sērām un traumām joko tikai dzīvesspējīgākais. Bet ko tad, ja joks par traumu ir paslēpies cilvēkā, kas pats ir nāves joks?

Viltīgais romāns Bārā ienāk zirgs Māras Poļakovas tulkojumā no ivrita ir viens no „runīgākajiem” darbiem, ko latviešu lasītājam sniegusi 2018. gada nogale. Izraēlas stendapkomiķis, ebrejs un Jeruzalemes iedzimtais Dovale Džī pļāpā ar saviem skatītājiem – cik nu pļāpā, vismaz sākumā vairāk meklē pasākuma viesu vidū savam skatuves žanram raksturīgos iemeslus jokiem, jo stendaps viņa izpildījumā ir klasiska, interaktīva spēle, kas prasa atsaukšanos ar aplausiem. Pārmest kādam dubultzodu vai ieskatīties svešos matos, kas atkāpjas, apliecināt savu ārējo niecību un neaizmirst par pieciem bērniem, kam jāmaksā alimenti, – laikam tas ir mūsdienu ebreju komiķa standarts. Kā var saprast no romāna, parasti Dovale savos priekšnesumos vērpj psiholoģiskā ziņā ļoti trāpīgu un brīžiem politiski asu, alūzijām bagātu sarunu, reizēm kā caur zobiem pastāstot kādu jēlu anekdoti, balansēdams uz skatuves maliņas, taču šoreiz Netanija dabū stāstu par komiķa patieso dzīvi, īstu dramatisku monoizrādi.

Romāns atklāj daudz, bet vēl vairāk tomēr slēpj. Viena no paslēptajām vienībām tekstā ir zirgs, kas ir pats komiķis, – Trojas zirgs, kurā slēpjas sāpes, nevis prieks. Varbūt Dovale bija domājis ienākt Keisarijas senajā hipodromā, bet attopas kūrortpilsētas Netanijas bārā, lai pārsteigtu ar savu robusto būtību. Bērnībā Dovale izgudroja neparastus pārvietošanās veidus – staigāja uz rokām vai pēc šaha zirdziņa noteikumiem, lai novērstu citu acis no holokausta traumētās, psihiski nestabilās mātes. Viņš arī ir izdarīga un stingra, holokaustu neredzējuša ebreju friziera dēls, zēns ar „zirdzīgu” jeb, kā latviešu tulkojumā norādīts, aizsmakušu balsi (romāna tulkojums angļu valodā izmanto vārdu spēli „hoarse boy”2). Un, protams, izskats – Dovale ir tik kalsns un neliela auguma, ka pats saka: „Bijis es zirgs, jau sen būtu savārīts klīsterī” (7. lpp.). Vai viņš izliekas par varenu kentauru, bārstot „labākos jokus” par zonu zem jostas vietas? Vai viņš gribētu būt kentaurs, ne cilvēks, tas ir, mītisks un mūžam dzīvs, nevis 57 gadus vecs vīrietis ar prostatas vēzi?

Komiķa saruna ar skatītājiem, kas ilgst ne vairāk par divām stundām, zāli iztukšo, nevis pilda, savukārt lasīšanas procesu tā tikai stiprina, liekot lasītājam vai skatītājam Dovales personības „pētījuma” atslābuma brīžos pēkšņi kļūt par dzīvu cilvēku un dzīties pēc patiesības: kāpēc Dovale sanākušos apzināti garlaiko ar savas bērnības analīzi?  Kādi tie notikumi, kas viņu ir satriekuši? Viņa valoda ir tieša, strupa un pilna ar vārdu spēlēm. „Šito vakaru mēs te uztaisīsim par visu-visu-visu izrāžu māmuķīti,” (30. lpp.) zīmīgi minēdams mātes tēlu, sola Dovale. Nedomāju, ka galvenais varonis var izraisīt dziļas simpātijas, jebkuru patiku viņš nokauj katru reizi, kad izstāsta banālu anekdoti. Un Dāvids Grosmans ievieš vēl kādu balsi – Dovales ielūgtā bērnības drauga, Apgabala tiesas pensionētā tiesneša Avišala Lazara vēstījumu un atmiņas. Dovales saukts arī par Augstāko tiesnesi, bērnības draugs  izrādās skumjš un vientuļš atraitnis, uz nāves slimas sunenes saimnieks, kurš bijis spiests atstāt amatu savas bardzības dēļ.

Pavisam nedaudz par Dovales bērnību pasaka arī nejauši zālē satiktā mazā sieviete. Stāsts arī šeit ir psiholoģiski ticams, padarot intrigu neizturamu: ir tikai daļēji skaidrs, kāpēc tiesnesis ir devies priekšlaicīgā pensijā; ir tikai nojaušams, kāda bijusi mazās sievietes dzīve līdz šim; un arī pats Dovale tomēr nestāsta visu, dažas traumas paliek viņa neapzinātas vai neatklājamas publikai, kas pavisam noteikti nav komiķa psihoanalītiķis. Un tomēr visi romāna varoņi ir īstena traumu kopsumma, kas bez šī stendapa vakara varbūt paliktu nemainīga. Kā raksta traumas literatūras pētniece Ketija Karūta (Cathy Caruth): „Trauma ir rētas stāsts, kas sāp, kas uzrunā mūs, lai izstāstītu par realitāti vai patiesību, kas citā veidā nav pieejama. Šī patiesība savā novēlotā atnākšanā un nokavētā uzrunā nevar būt savienota tikai ar zināmo, bet arī ar to, kas paliek nezināms mums pašiem savā darbībā un valodā.”3

Dovale ir ebrejs ar interesantām traumām – pirmkārt, tās aizved līdz Izraēlas militarizācijas idejai, kas skārusi viņu īpašās jauniešu patriotiskās nometnēs; otrkārt, viņš visu mūžu ir bijis citāds, un neiecietība pret citādo nav sveša arī Izraēlas sabiedrībai; treškārt, Dovales lielākā trauma saistīta ar mātes likteni, un te slēpjas romāna iespējamā katarse. Māte holokaustā nonākusi šausmīgā nacistu eksperimentētājdaktera Jozefa Mengeles rokās, bijusi spiesta strādāt munīcijas fabrikā un pat brīvajā Izraēlā nevar tikt prom no militārām noskaņām. Nāves trauma ir skārusi visus, un stendapa laikā tā uzglūn ar jaunu spēku, padarot traku Dovali, skatītājus un tiesnesi, jo, kā līdzīgā situācijā rakstīja Rolāns Barts: „Sēras – briesmīgs reģions, kurā man vairs nav bail.”4

*

Dāvids Grosmans ir labs rakstnieks arī tāpēc, ka nebaidās kritiski skatīt savu valsti. Piemēram, ir vērts pamanīt, ka komiķis Dovale nav „ne glīts, ne sajūsminošs, ne pievilcīgs” (36. lpp.), tomēr uz brīdi pratis padarīt cilvēkus par masu. Vai nav smalks atgādinājums tam, ka jebkura tauta var atkal un atkal kļūt kāda traumēta nelaimes putna aplam vadīta? Arī ebreji. Autors ieliek komiķa mutē arī citus skaistajai Izraēlai aktuālus jautājumus: kodolenerģiju, protestus, nodokļu politiku, noziedzības līmeni, pat aptaukošanos, kas būtībā ir nevienmērīga resursu sadale, kapitālisma žņaugus, jauno antisemītismu, medicīnu utt. Un, protams, jokus par kreisajiem un arābiem kā ļaunu atgādinājumu Izraēlas agresijai un antisemītismam tik līdzīgo „antiarābismu”.

Kopumā lielisku darbu izdarījušās tulkotājas Māras Poļakovas komentāri grāmatas beigās palīdz izprast daudz, bet ne gluži visu. Šķiet, ka grāmatā neminētais literārais redaktors nācis ar interesi par labu un interesantu valodu, nevis zinātkāri par autora alūzijām. Piemēram, gribētos uzzināt vairāk par to, ko nozīmē „auksti kā aškenāzi janvārī”5 un „mainīt ekoloģisko līdzsvaru no vilka uz lāci” (17. lpp.), kāpēc jālieto anglicisms „magnētiskā personība” (16. lpp.) utt. Šie sīkumi nav sīkumi, lai gan romāna „nāves aplausu” kopējo garšu tie noteikti nemaina. Bet tā varēja būt pilnīgāka, jā. Un jautājumi, ko uzdod gan grāmatas saturs, gan tulkojums, liecina, ka tas ir ļoti nozīmīgs un mūžībā vērsts darbs.

  1. Abrams N. Why Holocaust jokes can only be told by a Jewish comedian. Pieejams: https://theconversation.com/why-holocaust-jokes-can-only-be-told-by-a-jewish-comedian-87027  (atpakaļ uz rakstu)
  2. „Aizsmacis zēns” (angļu val.). „Horse” angliski nozīmē zirgs.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Caruth C. Unclaimed Experience: Trauma, Narrative, and History. Baltimore: JHU Press, 2010, p. 4.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Barts R. Sēru dienasgrāmata. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2010, 62. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. 71. lpp. Brokhauza un Jefrona ebreju enciklopēdija norāda, ka par Aškinazi viduslaiku rabīnu literatūrā tika saukta Vācija. Skan loģiski – auksti kā Vācija janvārī. https://ej.uz/dsn9  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu