— Visām vētrām ir sieviešu vārdi

 

Nadja de Vrīsa (Nadia de Vries, 1991) ir nīderlandiešu dzejniece, kura raksta angļu valodā. Viņas pirmā grāmata – neliela dzejas burtnīca Blood Poems – iznāca 2016. gadā. 2018. gadā iznākusi dzejnieces pirmā pilna apjoma dzejas grāmata Dark Hour, kas nominēta interneta žurnāla Entropy labākās dzejas grāmatas balvai. Darbi publicēti tādos žurnālos kā Wonder, Hobart un MINERVA Platform. Šobrīd autore Amsterdamas Universitātē izstrādā promocijas darbu ar nosaukumu The Physical Corpse in Virtual Space. Šogad gaidāma dzejnieces pirmā prozas grāmata nīderlandiešu valodā Kleinzeer un Dark hour tulkojums spāņu valodā.

Nadjas de Vrīsas dzejas pasaule ir trausla, dusmīga, pilna sliktu priekšnojautu, tomēr tajā mīt arī ironija un jaunatklāšanas prieks. Autores dzeju spēcīgi ietekmējusi reta imūnsistēmas slimība. Bērnību un pusaudžu gadus autore vadījusi, pašas vārdiem, gaidot nāvi. Uzzinot, ka tomēr būs jādzīvo, Nadja esot jutusies piekrāpta. Dzejas kopā vairāk par piekrāpto dzīvi.

Atdzejotājs

 

Visām vētrām ir sieviešu vārdi

Esmu izauklējusi dusmas šajā istabā.
Visas mēbeles šeit ir neglītas,
jo tās ir manas mēbeles.
Trauku skapis piepildīts rētām.
Naidpilns mantojums manām meitām
un manu meitu meitām,
un viņu meitu meitām.

 

Galēja izdzīvošana

Vēsture māca, ka rūsējošas giljotīnas un degošas eļļas vannas
nav labākais veids, kā tērēt pūra naudu.
Ja es redzēšu vīrieti šķaudām,
es viņam piedāvāšu kabatas lakatiņu,
bet tā stūros būs čūskas.
Es mīlu, kā dzeja man ir devusi ko saprātīgu,
uz ko vērst savas dusmas.

 

Tagad, kad esmu nolādēta sieviete

Es esmu mierā ar savu ļaunprātību.
Apēdu karmīnu un kļuvu par spoku.
Reiz nopirku ērkšķi,
tas nāca kopā ar rozēm.
Visā ir kāda klišeja.
Tas ir kā – patiesība nāk gaismā.

 

Pirmā mirst empātija

Ja viņš nav melis, viņš nespēj mani apburt.
Ikviens mīl kārtīgus melus.
Kad es vēl biju vesela,
man likās, ka sāpes ir tik noslēpumainas.
Tagad es esmu pilna ar dažādām slimībām,
izņemot to, kuru es vēlos.

 

Pieķeršanās ir enkurs

Atmiņa ir kā elektriskais žogs.
Ja man nav par to jārunā, man nav par to jādomā,
un, ja man nav par to jādomā,
man nav tam jāpieskaras.

 

Tu pārvērt sevi visā

Būt jaunam nozīmē lielāku iespēju cīņā ar vēzi,
gluži kā tvirta miesa nozīmē lielāku uzmanību no zēniem.
Beigās gan tam nav nozīmes.
Arī skaista āda dedzinot smird,
turklāt man nav bail no elles –
tā mani aukstās naktīs silda.
Mani nebiedē ķēdes vai bultas,
kas mani uz mūžu sasaistītu ar tumšu ziemu.
Galu galā vīrieši ir kā doki.
Tu vari viņus pamest jebkurā laikā.

 

Bez ornamenta

Es dziedu papardēm savā logā.
Tās ir izgatavotas no plastmasas,
bet tādēļ ne mazāk īstas.
Dažkārt tās man atbild ar dziesmu:
„Liec mūs mierā!” tās dungo.

 

Mūsu ģimenes vārds

Rod prieku, esot kopējai,
nesot šķīvi uz viņas istabu.
Viņa reiz apmeklēja kara pieminekli,
bet nezināja nevienu, kurš būtu kritis
karā, kuram par godu tas bija uzsliets.
Viņa neuzņēma fotogrāfijas
un neatdeva aizgājējiem godu.
Viņa atgriezās gultā tieši uz pusdienām
un katru kumosu košļāja lēni.

 

Mana hematoloģija

Rožu dārzam nepieciešama operācija.
Zemeņu siera kūkai nepieciešama operācija.
Uzgaidāmās telpas bezmaksas pistācijām bļodā
nepieciešama operācija.
Viss ir vai nu slims, vai mirstošs,
vai vienmēr ceļā uz šiem punktiem.

 

Jauka pēc velna

Es gribēju iespert dienai pa stilbiem,
bet tā atklepoja svētību,
kas gandrīz mani salauza.
Es zinu, ka dievs ir īsts, jo hurmas eksistē.
Esmu piesūkusies ar maigumu,
bet, ja dzejolis nerūsē,
es to negribu.

 

Es vēl neesmu plašs arhīvs

Mans rokraksts saraujas.
Kad cilvēki ar mani runā deminutīvos,
es vēlos, lai neveiksme būtu viena no iespējām.

 

Sēru loģika

Es gribu ēst sliktā restorānā
tādēļ, ka esmu izsalkusi,
un tādēļ, ka esmu slikta.
Kā garšo vilšanās?
Kā grimase? Smaids?
Es vēlos doties, kur ir skaisti,
un būt patiešām pievilta.

 

Izejas brūce

Mātes bez meitām ir pati skumjākā lieta.
Es zinu, ka gulbji ir monogāmi
un ka pērles šķīst etiķī,
bet mātes bez meitām
ir pati skumjākā lieta.

 

No angļu valodas atdzejojis Krišjānis Zeļģis