— Ceļojums, vārdā Spānija

1999. gadā Jāns Undusks kopā ar „grupiņu ļaužu, kam nebija svešas garīgas intereses” apmeklēja Spāniju, mērojot ceļu no Burgosas uz Salamanku un no turienes tālāk uz Madridi un Toledo. Šī ceļojuma iespaidā 2000. un 2001. gadā tapa pieci teksti, kas veido 2016. gadā iznākušo grāmatu, kas, kritiķa vārdiem runājot, ir Unduska „iekšējā Spānija, visi tie autori, ko viņš ir lasījis un sagremojis, un tikai pēc tam nāk vietas un nepastarpināta pieredze bez tūristiskās sadzīves informācijas liekā trokšņa”.

Ceļojums, vārdā Spānija ir trešā latviski tulkotā Jāna Unduska grāmata. 2015. gadā apgādā Mansards iznāca īsprozas krājums Gaidot vārdus, bet 2016. gadā apgādā Neputns – eseju krājums Boļševisms un kultūra.

Fragments no 1. nodaļas Salamanca, Plaza Mayor

Katrs visīsākais teksts, arī tad, ja no tā nerodas gregerija, sabojā papīru. Mūsu, rakstītāju, svētā misija ir tīro papīru vienmēr un noteikti sabojāt. Jo labāk piešķiļas teksts, jo jaudīgāk tas sabojā baltā papīra sterilitāti. Teksts, kas raiti virzās uz priekšu, ir papīra nāve. Ideāli gludajā, eikaliptsmaržīgajā, metāliski atsperīgajā, sportiskajā, labi trenētajā un par spīti tam visam tomēr liekajā papīra lapā zīmulis iear jaunās dzīves grumbas un roku līnijas. Un, ja teksts uz priekšu nevirzās tik raiti, kā vajadzētu, ja mitrā plaukstas mala pietiekami intensīvi neierīvē savu cilvēciskumu nedzīvajā papīra lapā, tad tu uz papīra malas zīmē ķiņķēziņus un groteskus profilus – lai tikai baltā papīra frigidās šausmas tiktu izbojātas, lai tās sāktu dzīvot un kļūtu uzņēmīgākas pret tekstu. Vai, šķirstot kāda literāta personisko arhīvu, esat redzējuši šīs rokrakstu lapas ar švīkājumiem sānos? Šos zīmējumus un ornamentus uz kāda slavena manuskripta brīvajām malām? Literatūrvēsturnieki tiem piešķir dziļdomīgas nozīmes, interpretē tās kā vizuālas remarkas blakus verbālajam tekstam, kā ikoniskus metatekstus līdzās pamattekstam. Es nesaku, ka tas viss būtu pilnīgas muļķības. Taču strādājot mēs visi laiku pa laikam spēlējamies, jo sevišķi tad, ja darbs nevedas. Un, ja darīšana ar rakstnieku, nevis mākslinieku, tad ar vārdu viņš vienmēr prot rīkoties labāk nekā ar bildi, tas ir skaidrs, kā mēdz teikt, per definitionem. Neviens rakstnieks, kurš ir sava vārda vērts, attēlu uz teksta malas nezīmē tādēļ, lai ar tā palīdzību labāk aprakstītu vīziju, kas paveras viņa gara acu priekšā. Lai cik vizionāras būtu viņa dzīļu ainas, tās kopš dzimšanas ir verbalitātes izpausme. Ķinķēziņi, groteskas un ornamenti uz papīra malas tiek zīmēti tad, kad teksts vairs – vai vēl aizvien – nevirzās uz priekšu. Kad trūkst iedvesmas. Vārdu nav, jāpievilina ar bildi. Zīmējumi uz rokrakstu malām ir liecība par tiem brīžiem, kad rakstītājs ar visiem dvēseles spēkiem cenšas apstājušos tekstu pabīdīt uz priekšu. Kad viņš tekstu kā ēzeli kārdina ar burkānu, lai taču iet uz priekšu. Taču tas neparko neiet. Jo ne jau burkānu, bet vaislīgumā pilošu ēzelieni vajag nolikt priekšā zīmuļtēviņam. Vārdu, no kura pil teksts, nevis bildi. Tā ir manuskriptu piešvīkāto malu vienkāršā, traģiskā patiesība.

Bet stop! Kur tad vispār teksts sākas un kur tā sākums beidzas? Kad var teikt, ka teksta sākums ir aizgājis, ka teksts uz papīra ir piešķīlies, ieskrējies un aizmeties? No kā sākas bērns? Vai no mīlestības vai no tās atsvešināšanās par miesu? Vai laulība ir mīlestības zīme vai neuzticības izteikšana mīlestībai – tāpat kā jebkura zīme ir neuzticības izteikšana tam, ko tā atsvešina par zīmi? Vai izšķirīgais ir pirmais teikums, pirmais līdz galam novestais dialogs vai pirmās simt lappuses? Noveli, īsu eseju var uzrakstīt no viena teikuma siltuma tiesas, no sākuma līdz galam drudža kulminācijā, nemitīgi riskējot ar pārkaršanu. Taču kaut kas garāks, piemēram, romāns, sākumā drīzāk ir nemitīga cīņa pret teksta dabisko atdzišanu, apnicīga kurbulēšana uz sniegaina ceļa, kur motors visu laiku draud atņirgties. Un tad patiešām itin nekas nav droši, pirms uzmācīgajā spelgonī piešķiltas pirmās simt lapas. Jā, kad simt lapas ir rakstot iesildītas, tad teksta sākums ir aizgājis, tad jau vajadzētu darboties arī sīksta teksta motoram. Un, ja nedarbojas, tad nebūs tur nekāda teksta.

Ja tev trūkst teksta, ko pierakstīt dzīvdzemdību ceļā, ja tev trūkst arī noteikta teikuma, rindkopas, gadījuma, kas motoru iedarbinātu gluži kā ar vienu kloķa iegriezienu, kāda sapņu teikuma, kas būtu gluži kā nākotnes atmiņas par vēl tikai topošu tekstu (nevis gregerija, bet teikums no Spinozas Ētikas!), ja tev to nav, tad viena iespēja gan vēl paliek. Tā ir tā pati, kas nule tika minēta, – nemitīga kurbulēšana uz sniegaina ceļa, kad motors visu laiku draud atņirgties. Tieši šī, pēc Unamuno domām, ir cilvēka labākā, traģiskākā iespēja. Arī pēc Kamī domām. Kaut kas eksistenciāls un sīzifisks. Servantess savu Donu Kihotu ir laidis pasaulē tieši šādā veidā, un lasītāju vairākums nemaz nemana, cik ilgi viņš kurbulē. Apgriezienus romāns par Bēdīgā Izskata bruņinieku pēdīgi uzņem tikai savā otrajā daļā, kas sākotnēji vispār netika plānota. Un atliek pasekot, cik ilgi Tomass Manns kurbulē savu atdzisušo tekstu, pirms tas Burvju kalnā ar lielu troksni piešķiļas. Tāpat kā Otrā pasaules kara laiku smagās mašīnas dīzeļmotors, kuru vajadzēja ilgi iesildīt, bet kurš iesildīts vairs nebija valdāms. Kā sieviete, kura dzīves ziemas nemitīgajā aukstumā un nemitīgajās frigiditātes bailēs ilgi jāiekarsē, bet, beidzot uzsilusi, uzkarsusi, kļuvusi ugunīga, tā vairs nerēķinās ne ar pašu velnu.

Viens no mašīnas iesildīšanas veidiem ir runāt par tā teksta rakstīšanu, ko tu pašlaik raksti. Tā būtu modernistiska un postmodernistiska kurbulēšana. Tāpat kā dabas un vides apraksti bija pirmsmodernisma literatūras visvairāk izmantotie kurbuļi. Tāpat kā zīmējumi uz rokrakstu malām, tā arī runāšana par rakstīšanu, par nodarbošanos ar rakstniecību vienmēr ir iedvesmas pievilināšanas pazīme. Ne jau tāpēc, ka nebūtu ko teikt. Nē, ir daudz tāda, kas arī manī turpmāk saplūdīs Spānijas jēdzienā, kaut gan maz es šo zemi esmu redzējis, kaut gan tās valodu ar Manrikes, Kevedo vai Borhesa atbalstu vēl tikai mācos. Man ir pietiekami daudz sakāmā, taču trūkst gatavā iesākuma, entelehiskās shēmas. Teksta iesākums nav nekas cits kā konteksta radīšana, teksta placenta. Teksts sākas ar tam piemērotās vides iezīmēšanu, guļvietas ierīkošanu, pārtikas krājumu sagādāšanu. Teksts jāsāk ar kontekstu, kas ir pašā tekstā. Kā es sev reiz skaidroju savās Etīdēs par tekstu: radot tekstu, sākumā jāskubina tā atgrūšanās spēks, jāpletnē kaislība, kas tiecas prom no teikšanas kodola, lai tad vēlāk atpakaļiedarbības vai – kāpēc gan arī ne – atriebības kārtībā, autora iniciatīvai nogurstot, ļautu tekstam meklēt ceļu atpakaļ pie sevis, ieraudzītu, kā tas pievilkšanās spēka krampjos sāpīgi un laimīgi savelkas kamolā. Ieraudzītu, kā nez kāda vara otru reizi ačgārni pārbrauc pāri visam uzrakstītajam, pāri visam improvizētajam un nemotivētajam, piešķirot motivāciju visām šaubām un ar kavēšanos pierakstot improvizācijām priekšā notis. Tieši teksta atgrūšanās un pievilkšanās spēku kopīgā daļa ir teksta enerģija jeb pats teksts. Teksts, kam nerūp paša koherence, ir nevis teksts, bet konteksts. Konsekvents postmodernisms producē iespējamo tekstu kontekstus.

Un visa tā dēļ es bez mitas vaicāju, kur sākas mana Spānija, kur piešķiļas teksts, kas manā dzīvē sev iegūs Spānijas vārdu. Šo sākumu, to sprādzienu gaidot, rodas kaut kas, ko ir labi rakstīt, taču slikti lasīt. Teksta producēšana, gaidot teksta sākumu, nav laika nosišana. Rodas konteksts, kurā teksts, ja paveicas, gluži kā zelta zivtiņa tukša ūdens pildītā akvārijā, piepeši tiešām sāk peldēt.

Es saprotu, ka Salamankas Lielajā laukumā mana Spānija patiesībā jau ir sakopota, visi tēli un motīvi, asinis un urīni, vērši un zirgi, visi kevedo un unamuno, doni kihoti un sansoni karrasko šeit juku jukām līkločo lielā, klaidā laukuma aizkaktēs (jā, laukums ir tik neaptverams, ka, par spīti klaidumam, tajā rodas aizkaktes), te jau savākti visi spāniskie leitmotīvi, taču trūkst viena nopietna basku terorista. (Bet Unamuno? Vai tad viņš neder? Unamuno, sākotnēji etnogrāfisks basks, vēlāk kļuva par visiem neērtu basku ģenerālspāni, kastīliskuma sludinātāju, kurš par savu vadzvaigzni paņēma donu Kihotu. Kas viņš ir patiesībā, tas vēl nav skaidrs.) Trūkst viena nezināma Sansebastjanas baska, kuram no kabatas karātos sarkana degaukla. Viņam es pielavītos tuvu klāt ar šķiltaviņām, pielaistu uguni, un atskanētu rībiens, kas ieskandinātu mūziku.

Taču krievu anarhisti vienmēr paspēj pirmie.

Ko? Kas? Lunačarskis? Salamankas Lielajā laukumā es dzirdu šalcam vārdu igauņu valodā. Lunačarskis. Vai tad Lunačarskis ir igauņu valoda? Bet šoreiz Lunačarskis patiešām ir igauņu valoda, ar mūsu tik naivi atvērtajiem patskaņiem. Igauņu valodā ir iespējams pateikt pat Lēnins un Prēsnevs. Citas tik naivas, tik neaizsargātas valodas kā igauņu valoda pasaulē nav, itin nekas neaizstāv tās patskaņu bērnišķīgo nevainību, ne dižķepainie slēdzeņi, ne svelpeņu čūskas, ne nazāleņu bruņas. Ne rīkles knakšķi, ne siekalu šļakatas. Lunačarskim seko vēl citi igauņu valodas vārdi, pirmais, otrais, trešais un ceturtais, tos nes zema sievietes balss, pazīstama radiotante apmēram no pubertātes gadiem. „Ir nu gan karsts.” Un tad vēl kaut kas. Saprotu, ka tas ir teikums, kurš kā Lunačarska sveiciens atbalsojas no visām četrām Salamankas Lielā laukuma sienām. Tā melodija ir daiļāka par saturu, taču tā saturs ir igauņu valoda un savā absolūtajā nepiederībā – šeit un tagad – drupina Salamankas smilšakmens mūrus. Vai tad jūs neesat pamanījuši, ka sveša valoda drupina namu sienas? Tā arī šis elles un dieva krustojums, kas, laukuma vidū pats savās atbalsīs šķindēdams, dzirksteles šķiež.

„Vasaras mēnešos Spānija ir īsta elle, lai dievs to svētī.”

„Vasaras mēnešos Spānija ir īsta elle, lai dievs to svētī.”

„Vasaras mēnešos Spānija ir īsta elle, lai dievs to svētī.”

Gan jau tā šādi reiz dabūs savu svētību, es jūtu. Jā, tā ir igauņu valoda, jo tā mīl likt līdzās dievu un velnu. Teikums man patīk daudzējādi. Pirmkārt, tas ir pareizs, jo es patiešām stāvu Spānijas vasaras kulminācijas karstumā, kas drīz kļūs ellišķīgs. Otrkārt, šis teikums ir skaista igauņu valoda, kaut arī reiz radies krievu valodā. Jau agrāk ir gadījies, ka sākotnēji vienā valodā pateikts teikums nozīmi iemanto jau kā citas valodas teikums (piemēram, Tammsāres Zemes un mīlestības pirmās daļas moto, viens mazsvarīgs Bodlēra domu kriksis, kas pasaules kultūrā paliek igauņu valodā). Treškārt, šo teikumu ir uzrakstījis ne jau nu basku, bet vismaz krievu anarhists, augsti izglītots lielinieks. Tas dod cerības uz rībienu. Boļševiku teikto vienmēr caurauduši mauzera šāvieni, stobra purns viņiem itin raiti iejaucas īstajā sakāmajā. Ceturtkārt, šis teikums nāk no vienas labas Spānijā izspēlētas lugas, neviens netic, kad es saku, ka tā nebūt nav sliktāka par Kalderona Dzīve – sapnis, kas, būdama Spānijas slavenā luga, nepavisam nerunā par Spāniju. Lunačarska lugas nosaukums ir Atbrīvotais dons Kihots, un tā iznāca 1922. gadā, laikā, kad Lunačarskis bija izglītības ministrs. Tas teikumam piešķir vēl piekto pluspunktu, proti, nekonvencionalitātes auru, kaut gan teikums pats par sevi ir pat ļoti konvencionāls.

Nekonvencionalitāte izriet no tā, ka tik drosmīgus un svaigus tekstus kā šis, no kura ņemts Lunačarska teikums, ministri lielākoties neraksta, tiesa, ar atsevišķiem izņēmumiem, piemēram, Gēti. Viena no nekonvencionalitātes lielajām vērtībām ir spēja sākt tekstu. Nekonvencionalitātē slēpjas rībiens. Un, tā kā šis no nekonvencionālas auras dzimušais teikums ir ministra rakstīts, tad mēs tajā atrodam vēl arī sesto pozitīvo atbalsta punktu, kas saistās ar to, ka mēs ieplestām kājām stāvam tās Salamankas vidū, kuras slavenās universitātes pats slavenākais rektors bija Migels de Unamuno, Talveta vārdiem sakot – „dumpīgais izmisušais basks”, vīrs kā Lunačarskis. Unamuno Lunačarskim tuvina tas, ka viņš, nonācis augstajā ierēdņa kārtā, būdams Salamankas Universitātes rektors, gluži kā Lunačarskis rakstīja labus anarhistiskus tekstus, itin kā būtu nevis kastīliskā gara iezīmēts rektors, bet talantīgs basku students. Kādu svētlaimes sajūtu iedveš rektori un izglītības ministri, kas, pretvalstiskas brīvdomības vadīti, raksta labus, jaudīgus, spītīgus, pat rīdīgus tekstus!

Jāna Unduska grāmatas Ceļojums, vārdā Spānija tulkojums 2019. gada februārī iznāca apgādā Neputns. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, konsultante Dace Meiere, literārais redaktors un korektors Arturs Hansons, māksliniece Anna Aizsilniece.